Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, zinātņu prodekāne un Doktora studiju programmas “Izglītības zinātnes” direktore Zanda Rubene intervijā apgalvo: “Man ļoti patīk Maksa Vēbera teiciens – “lai tālu no zinātnes stāv tie, kas neizjūt kaislību zinātnē”. Zinātnē noteikti nevajag doties tiem, kas grib pelnīt. Latvijas zinātniekiem nauda parasti ir blakusefekts. Tas ir stāsts par to, cik tu esi uzņēmīgs, cik projektus spēj uzrakstīt paralēli savam akadēmiskajam darbam un vai tu spēj dzīvot bez atvaļinājuma. Latvijā zinātnieki, manuprāt, nav pietiekami novērtēti, bet tieši šobrīd situācija, manuprāt, mainās.”
Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).
“Zinātnes Vēstnesis”, nr. 15, 2020. gada 21. septembris (pdf).
PAR DOKTORANTŪRU, AKADĒMISKĀS KARJERAS CEĻU UN ZINĀTNIEKA IKDIENU
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes izglītības zinātņu 2. kursa doktorantes Agneses Slišānes intervija ar LU PPMF profesori, zinātņu prodekāni un Doktora studiju programmas “Izglītības zinātnes” direktori ZANDU RUBENI.
Zinātniskā karjera – tas izklausās ļoti nopietni, kurā brīdī par to vispār iedomājas?
Iespējams, tas bija 1989. gads. Nē, meloju, 1990. gadā mācījos latviešu valodas un literatūras skolotāju programmas otrajā kursā. Mūsu kursa kuratore profesore Dace Markus ierunājās par to, ka man būtu jāstājas aspirantūrā. Tad arī es sāku domāt par to, ka varētu strādāt augstskolā un nodarboties ar zinātni, lai gan pirms tam biju pārliecināta, ka vēlos būt skolotāja.
Kāds ir ceļš līdz profesora amatam? Kādi ir standarta soļi un vai ir iespējamas alternatīvas?
Standarta soļi ir ļoti vienkārši – jāiegūst bakalaura grāds, maģistra grāds un doktora grāds, tad – darbs augstākās izglītības institūcijā, un jātiek līdz docenta vēlēšanām. Par docentu vari kļūt tikai tad, kad esi uzrakstījis un aizstāvējis doktora disertāciju, tad dažu gadu laikā vari kļūt par asociēto profesoru, bet vēl pēc dažiem gadiem – par profesoru. Protams, tas ir klasiskais ceļš. Akadēmiskā karjera ir ļoti lēna un ļoti hierarhiska. Lai pārietu no viena līmeņa nākamajā, ir ļoti daudz jāizdara zinātnē. Tā nav tikai lekciju lasīšana, bet arī publikācijas, konferences, projekti, lekciju lasīšana ārvalstu universitātēs utt. Ir grūti ko teikt par alternatīvā ceļa iespējām. Zinu cilvēkus, kas ir no lektora uzreiz kļuvuši par asociētajiem profesoriem. Docentu līmenim iespējams pārlēkt pāri. Bet tad te, protams, ir jārunā par tādām lietām kā veiksmi, atrašanos īstajā laikā, īstajā vietā, apstākļu sakritību. Mans ceļš no doktora disertācijas aizstāvēšanas līdz profesora amatam bija sešus gadus ilgs, kas uzskatāms par diezgan īsu laiku. Bet ir cilvēki, kuriem tas iet lēnāk un grūtāk. Jāsaka, ka cilvēks zinātnisko karjeru, akadēmisko karjeru var izveidot tad, ja tā patiešām ir viņa prioritāte. Doktora studijām tur ir ļoti, ļoti būtiska nozīme, jo tieši doktorantūrā saproti, vai tevi tas interesē, vai tas tev padodas. Un saproti, ko tas patiesībā nozīmē.
Vai ceļš zinātniskajā karjerā ir atšķirīgs dažādās valstīs, vai tas ir vienāds visur?
Nē, tas ir atšķirīgs. Ir valstis, kur ir divpakāpju doktora grādi, ir zinātņu doktors un habilitētais zinātņu doktors, piemēram, Vācijā. Latvija 20. gs. 90.gados pārņēma amerikāņu modeli ar vienu doktora grādu, un abos šajos modeļos amatu iegūšanas process ir atšķirīgs.
Vai par zinātnieku var kļūt jebkurš, kuram ir pa spēkam iziet šo akadēmisko ceļu? Vai ir kādas nepieciešamās rakstura īpašības, prasmes?
Uz šo jautājumu ir sarežģīti atbildēt. Man ļoti patika kā kāds profesors reiz teica, ka doktora disertācijas uzrakstīšanai ir trīs iemesli – sociālais prestižs, nauda un fun (prieks). Vislabāk, ja ir visi trīs. Es ļoti regulāri uzsveru, ka cilvēks bez ambīcijām un bez pašpārliecinātības nevar uzrakstīt disertāciju. Tajā pašā laikā, cilvēks bez pazemības arī nevar uzrakstīt doktora disertāciju. No vienas puses – tev ir jāuzdrošinās, bet no otras – jāsaprot, ka tavas zināšanas ir niecīgas. Jāapzinās, ka tā joma, kurai jāmēģina piekļūt, ir daudz lielāka par tevi un par to, ko šobrīd zini un proti. Un tā pazemība un pacietība ir vajadzīga tādēļ, ka disertācijas rakstīšana ir ilga un skrupuloza. Es teikšu tā, ja mēs sakām, ka ir sprinteri un maratonisti, tad disertāciju var uzrakstīt maratonisti.
Vai tas nozīmē, ka doktorantam ir jābūt pašpietiekamam un zinātkāram?
Jā, zinātkāram un disciplinētam. Pašdisciplīna ir tā pazemība un pacietība. Tev jāsaprot, ka no daudz kā būs jāatsakās un jāsaņem kritika. Disertācijas tapšanas laikā būs jāpārtaisa un jāpārtaisa … tad ir vienkārši jānoslauka deguns un jāturpina. Doktora disertāciju uzrakstīt visur ir ļoti, ļoti grūti. Es visu laiku doktorantus brīdinu, ka tas ir grūti un ka tā nav vienkārši “drusku lielāks maģistra darbs”.
Sabiedrībā valda stereotips, ka zinātnieks strādā tumšā kabinetā starp noputējušām papīru un grāmatu kaudzēm, atrauts no realitātes un sabiedrības vajadzībām. Bet kā tad īsti ir – kāda ir zinātnieka ikdiena?
Tas droši vien atšķiras no zinātnes jomām – būs zinātnieki, kas teiks, ka viņu diena paiet baltā halātā laboratorijā, bet sociālo zinātņu pārstāvjiem tas būs atšķirīgi. Tā var būt diena pie datora, bet tā var būt diena lauka pētījumā. Labā ziņa ir tāda, ka, lai kā tas viss izskatītos no malas, zinātnieka dzīve nebūt nav garlaicīga. Lai gan, protams, ir arī garlaicīgās dienas, kad vairākas dienas pēc kārtas ir jāievada dati vai jāsēž bibliotēkā, arhīvos.
Tad, kas šajā profesijā ir tas fun (prieks), ko pirms tam minējāt, un kas ir tie mīnusi, kas jāņem vērā, stājoties doktorantūrā un domājot par zinātnisko karjeru?
Tas nav viennozīmīgi atbildams, bet, runājot par mīnusiem, es jau teicu – akadēmiskā karjera ir lēna un hierarhiska. Strādājot akadēmiskā amatā, nevar aiziet pie vadītāja un pateikt, ka man vajag lielāku algu. Te tas tā nedarbojas. Algu lielāku saņemsi tad, ja apliecināsi zinātnisku varēšanu, uzrakstīsi sev jaunu projektu vai sasniegsi nākamo akadēmisko līmeni. Doktora disertācija, no doktoranta “krasta” skatoties, ir augstākā pilotāža, bet, nostājoties otrā “krastā”, cilvēkam, kas disertāciju ir uzrakstījis, top skaidrs, ka tikai tagad viss sākas, jo doktora grāds ir tikai nepieciešamais minimums. Vēl pie mīnusiem, es varu minēt to, ka ir tāds brīdis, kad disertācija ir absolūtā prioritāte, citādāk to uzrakstīt nevar. Tā ir absolūtā prioritāte gan attiecībā pret dzīvesbiedru, gan bērniem, lai cik tas briesmīgi neizklausītos, gan hobijiem un citām lietām. Es vienmēr atceros, ka man kolēģi uzdāvināja fotogrāfiju papīra formātā, kur bija ziedoša ābele, un otrā pusē bija uzrakstīts “Atmiņā par 2003. gada zinātnē pazaudēto pavasari”. Es nepamanīju, ka kaut kas izplaukst un kaut kas uzzied, kaut kas nobirst. Es vienkārši neredzēju itin neko, es tikai rakstīju. Bet ir dažādi cilvēki – tie, kas strādā kampaņveidīgi, un tie, kas strādā ļoti pakāpeniski … tie, visticamāk, to pavasari pamana.
Un kādi ir tie plusi?
Tas ir aizraujoši un interesanti, zinātniskā karjera ir starptautiska. Tev ir iespēja piekļūt pasaules līmeņa idejām par to jomu, kurā tu esi speciālists. Ļoti būtisks pluss līdz COVID bija pasaules redzēšana. Kā pēc COVID krīzes tas, ko dēvējam par zinātnisko tūrismu, mainīsies, mēs vēl nezinām. Uzskatu, ka konferenču rīkošanas formāts mainīsies, jo ir pilnīgi skaidrs, ka attālināti rīkot konferences universitātēm ir lētāk. Bet, ja gribas ceļot, tad labāk nopelnām vairāk naudas un ceļojam savā brīvajā laikā. Kā būs, to jau redzēsim. Vēl viens pluss ir iespēja būt kopā ar jauniešiem. Līdzīgi kā skolotājiem, bet te ir pieauguši cilvēki, un atkrīt dažādas aizbildniecības problēmas, kādas mēdz būt, strādājot skolā. Un sanāk tā, ka ilgāk jūties jauns.
Šobrīd arvien vairāk var dzirdēt par jēgas meklējumiem profesionālajā dzīvē. Kāda tad ir zinātnieku jēga?
Es domāju, ka milzīga jēga! Iedomājies – tu vistiešākajā veidā piedalies pasaules mainīšanā. Jo zinātnieka atbildība ir atbildība par civilizācijas un pasaules, un kultūras nākotni, jo zinātnieks, arī vēstures zinātnieks, strādā nākotnei. Tāpēc mēs sociālajās zinātnēs, un ne tikai sociālajās zinātnēs, runājam par atbildīgu pētniecību un sociālajām inovācijām. Mūsu gadījumā – sociālās inovācijas izglītības zinātnē.
Tieši šobrīd, kad izglītības sistēmā mainās uzsvari…vai zinātnei un pētniecībai ir būtiska loma?
Pavisam noteikti ir, tikai mums ir jāsaprot, ka zinātnei būtu jāstrādā nevis, lai izpildītu ministrijas uzstādījumus, bet jādomā jau par to, kas būs tālāk. Es nesen izlasīju ļoti interesantu domu, mēs visu laiku runājam par 21. gadsimta prasmēm, bet būtībā cilvēki, kas šogad piedzimst, dzīvos arī 22. gadsimtā. Ja cilvēku vidējā dzīvildze šobrīd ir 81/84 gadi, tad bērni, kas piedzimuši šogad, piedzims nākamgad, visticamāk, piedzīvos arī 22. gadsimtu. Mums ir jādomā tālāk. No otras puses, skaidrs, ka mums jārisina tās problēmas, kas sabiedrību skar šobrīd. Visi zinātnieki Eiropas Savienībā, neatkarīgi no jomas, kurā tie strādā, vai tās ir eksaktās zinātnes vai sociālās zinātnes, ir iesaistīti COVID seku izpētē. Tā ir visas pasaules krīze, kas ietekmē visus visos līmeņos, un zinātnieks ir tas, no kura gaida atbildes. Tas ļauj un liek atrasties mums soli priekšā visiem pārējiem.
Vai ir kāda valsts, kurā izglītības zinātne iet notikumiem pa priekšu?
Izglītības inovācijas vienmēr seko sociālajām inovācijām, bet var būt arī otrādi – uzraksta grāmatu, kam seko revolūcija. Mēs Latvijā ļoti mīlam labās prakses piemērus, un te man ir divas domas – pirmā mana doma ir par to, ka jau starpkaru periodā Latvijas Universitātes profesors un filozofs Pauls Jurevičs radīja teoriju par jaunajām un vecajām kultūrām. Viņš teica, ka Latvija ir jauna kultūra, mums ir jāmācās no lielo un veco kultūru kļūdām un tās nav jāatkārto. Bet, manuprāt, tas ne pārāk labi darbojas, jo sociālajiem, ekonomiskajiem, kultūras procesiem ir savas likumsakarības, kas visā pasaulē darbojas puslīdz līdzīgi. Par piemēriem … ir laba prakse, ko īsteno Austrumu Somijas universitātē. Topošajiem skolotājiem, tie gan nebija doktoranti, piedāvāja problēmu un pieprasīja absolūti oriģinālu risinājumu. Mums nevajag mācīties un skatīties apkārt, mums vajag mēģināt atrast pēc iespējas oriģinālākus risinājumus – neatkārtot. Jāmēģina radīt pēc iespējas trakāku risinājumu, vienalga, pareizu vai nepareizu, bet oriģinālu. Tas ir tas nākotnes skatījums.
Kādi būtu Jūsu ieteikumi tiem, kas vēlas turpināt studijas doktorantūrā?
Es esmu sev formulējusi tēzi – vai skolotājs var kļūt par zinātņu doktoru – jā. Bet vai katrs skolotājs var – nē. Paradokss ir tāds, ka doktorantūra un zinātnieka karjera liek atkāpties no reālās prakses problēmu risināšanas. Dažbrīd doktorantiem tas ir tāds šoks, ka viņi saprot, ka tā ambīcija uzlabot skolas praksi, ar kuru viņi ir atnākuši uz doktorantūru, nav disertabla. Ir jāpaceļas virs praktiskās dzīves, lai varētu zinātniski uz šo jautājumu apskatīties. Es parasti studentiem saku – iekāpjam gaisa balonā un paceļamies augšā. Kamēr mēs bijām zemē, mēs bijām ļoti iekšā un redzējām detaļas konkrētajai problēmai. Bet, esot augšā, visu var redzēt plašāk, vairs neredz sīkumus un detaļas, toties var redzēt kontekstu un mijsakarības. Jāatceras par pazemību un ambīcijām. Cilvēkam ir jājūt, ka ir vēlme pētīt…pētniecība ir lēna, skrupuloza un dažbrīd garlaicīga, bet prieka mirkļi ir tie, kas paceļ debesīs. Man ļoti patīk Maksa Vēbera teiciens – “lai tālu no zinātnes stāv tie, kas neizjūt kaislību zinātnē”. Zinātnē noteikti nevajag doties tiem, kas grib pelnīt. Latvijas zinātniekiem nauda parasti ir blakusefekts. Tas ir stāsts par to, cik tu esi uzņēmīgs, cik projektus spēj uzrakstīt paralēli savam akadēmiskajam darbam un vai tu spēj dzīvot bez atvaļinājuma. Latvijā zinātnieki, manuprāt, nav pietiekami novērtēti, bet tieši šobrīd situācija, manuprāt, mainās.
Vai zinātne Latvijā ir novērtēta no sabiedrības puses?
Mums ir tendence ignorēt to, ko zinātnieki ir atklājuši. Drīzāk klausāmies to, ko saka mācītājs vai politiķis, un tas rada plaisu starp zinātni un praksi. Es domāju, ka pēc būtības tā plaisa nav zinātnieku pusē, tā ir sabiedrības pusē. Zinātniekiem tiešām ir vairāk jādomā par zināšanu pārnesi sabiedrībā. Man ļoti patīk, ka šobrīd Latvijas sabiedrībā ir kļuvis moderni, mūsdienīgi klausīties publiskās lekcijas, ko piedāvā zinātnieki. Tās, protams, ir populārzinātniskas lekcijas. Cilvēki meklē zinātnisku pamatojumu savai sociālajai rīcībai, un tāpēc zinātniekiem būtu vairāk jāuzrunā sabiedrība, savukārt, praktiķiem būtu vairāk jāmēģina domāt, kā to, ko viņš šobrīd ir dzirdējis no zinātniekiem, var izmantot viņu darbā. Tas ir stāsts par dažādu profesionāļu pētniecisko kompetenci.
Ja būtu iespēja atgriezties doktorantūras gados, ko Jūs darītu citādāk?
Tikai tad, kad bija uzrakstīta disertācija, sapratu, kā to vajadzēja rakstīt. Tā ir klasika, un tam piekrīt daudzi mani kolēģi. Es būtu strādājusi sistēmiskāk, jo mana doktora darba rakstīšana bija nedaudz haotiska, līdzinājās tam, kā izmisis cilvēks, saķēris galvu, skrien no viena kakta uz otru. Kaut ko izdara, un tad mēģini saprast, vai tas bija jādara vai ne. Piemēram, bija tāda situācija, kad veicu kāda pētījuma posmu un pēc tam mēģināju izdomāt, kā iekombinēt kopējā pētījumā. Ja es tagad sāktu (un gribu, lai mani doktoranti tā rīkojas), es pētījumu veiktu no sākuma un pakāpeniski, soli pa solim. Jāievēro pakāpenība, sistēmiskums un jādomā par to, ko es gribu izpētīt – par mērķi.
Vai doktorants Latvijā atšķiras no doktoranta ārzemēs?
Jā, atšķiras ar to, ka jau lielā daļā ES valstu doktorants ir zinātniskais līdzstrādnieks, nevis students, mēs vēl uz to ejam. Ārzemēs ir ļoti klasiski, ka doktorants strādā universitātē uz pilnu slodzi, un tas ir viņa darbs, un viņš tur arī paliek strādāt.
Vai doktora grāds automātiski nozīmē, ka man būs zinātniskā karjera?
Nē, nekādā gadījumā. Ne visi cilvēki, kuri iegūst doktora grādu izveido zinātnisko karjeru, tas ir jautājums par personības kvalitātēm. Ir cilvēki, kuri aizstāv doktora grādu, saprot, ka no tā bagātāki viņi nav kļuvuši, un tad viņi dodas meklēt darbu. Kad mācījos Leipcigas universitātē kā doktorante vienu semestri, man bija kursa biedrene, kas uzrakstīja disertāciju sākumskolas didaktikā. Universitātē neviens viņai darbu nepiedāvāja, un viņa aizgāja strādāt par sākumskolas skolotāju un tur slēpa, ka ir zinātņu doktore. Un tā ir Vācija. Doktorantūra ir iespēja veidot zinātnisko karjeru jau no pirmās dienas, trīs gadu garumā! Jo vairāk degs acis un tiks izrādīta iniciatīva, jo vairāk iespējas pavērsies. Pēc OECD datiem, 2019. gadā Latvijā ir tikai 0,4% cilvēku ar doktora grādu. Tā kā, ja jūs nākat uz doktorantūru, tad apzinieties, cik ļoti šaurā lokā un elitē jūs vēlaties iekļūt. Tas ir milzīgs darbs, milzīga atbildība un, protams, milzīga bauda un kaislība.
Avots: “Zinātnes Vēstnesis”, nr. 15, 2020. gada 21. septembris