Piemineklis Latviešu strēlniekiem Rīgā 1915–1920 (tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs, 1971). Foto: Guntis Zemītis, 2025. gada 21. janvāris
"Mūsuprāt, Kultūras ministrijai ir jāuzņemas vadošā loma šajā procesā, pārraugot un koordinējot pieminekļu un piemiņas zīmju demontāžu vai pārvietošanu, lai tas būtu gan profesionāli, gan juridiski pamatots. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams veikt izmaiņas gan Satversmē, gan Pieminekļu aizsardzības likumā, precizējot un nostiprinot Kultūras ministrijas kompetenci šajā jomā. Šādi grozījumi veicinātu vienotu pieeju un novērstu politiski motivētus un neprofesionālus lēmumus."
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis", Nr.1(650), 2025. gada 27. janvāris (PDF).
Vairākas sabiedriskās organizācijas pēdējā laikā nākušas klajā ar priekšlikumiem pārdēvēt ielas, demontēt vai pārvietot vairākus pieminekļus un piemiņas zīmes. Mērķis – atbrīvoties no objektiem, kas kaut kādā veidā slavina komunistisko ideoloģiju, Krievijas un PSRS imperiālistiskās ambīcijas.
Nav šaubu, ka Krievijas izraisītais karš Ukrainā radījis neiecietību pret visu, kas kaut kādā veidā saistīts ar Krievijas imperiālistiskajām ambīcijām. Tāpat saprotams, ka pieaugusi nepatika pret cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā veicinājuši okupācijas varas nostiprināšanos padomju okupācijas periodā, tomēr notiekošais raisa arī iebildumus.
Rīgas dome, iespējams, priekšvēlēšanu gaisotnē, ir ķērusies pie dažu pieminekļu demontāžas – tā naktī uz 2024. gada 31. oktobri tika demontēts Krievijas karavadoņa, skotu izcelsmes baltieša Barklaja de Tolli piemineklis, bet rakstnieka Andreja Upīša pieminekli plānots pārzāģēt.
Ir saprotams, ka mainoties laikmetiem, jāmainās arī tos raksturojošajiem simboliem, tajā skaitā piemiņas zīmēm, pieminekļiem u.c., jo tie satur politisko, kultūras, piemiņas un atmiņu jēgu. Tādēļ iniciatīvas par padomju laika pieminekļu un citu simboliski materiālo formu maiņu, pārvietošanu, aizvākšanu valstī kopumā ir atbalstāmas.
Tomēr šāda rīcība ir jāīsteno, ievērojot tiesiskuma principus un sabiedrības intereses.
Tāpēc mēs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas locekļi – goda locekļi, korespondētājlocekļi un īstenie locekļi, nevaram palikt malā, neizsakot savu viedokli.
Mūsu vēsturē netrūkst pretrunīgu notikumu un pretrunīgi vērtētu personību. Mūsu zemē sadzīvo pieminekļi latviešu strēlniekiem un somu jēgeriem, kuri, lai gan bija vienas impērijas pavalstnieki, izvēlējās cīnīties dažādās frontes pusēs, un nav viegli izķirt, kura no tām bija “pareiza”. Mūsu Neatkarības kara vadoņi savu karjeru sāka Krievijas impērijas armijā laikā, kad par Latvijas neatkarību vēl nedomāja. Būtībā viņi, līdzīgi kā Barklajs de Tolli, kalpoja impērijai. Latvijas vēsturē sava vieta bijusi arī vācbaltiešiem, kuri, atbilstoši sava laika garam, kalpoja dažādu valstu dienestos, dienēja dažādās armijās un nereti kļuva par ievērojamām personībām. Viņu piemiņas zīmes, tai skaitā kapu pieminekļi, jau tā ir cietuši padomju okupācijas gados.
Mūsuprāt, lemjot par pieminekļu un piemiņas zīmju demontāžu vai pārvietošanu, vajag ievērot mēru, sagatavot pamatojumu un skaidrojumus sabiedrībai, kā arī savtīgas politiskās reklāmas dēļ rīcību nesasteigt. Iesakām izstrādāt kultūrfilosofiski konceptuālu pamatojumu, ko piedāvāt pašvaldībām, lai rīcība pieminekļu u.c. sakarā būtu gan racionāla, gan vēsturiski pamatota, gan emocionāli pieņemama plašākai sabiedrībai.
Šobrīd par pieminekļu uzstādīšanu, demontāžu vai pārvietošanu Rīgā lemj Rīgas domes Pieminekļu padome.
Padomes sastāvā ir gan domnieki, gan profesionāļi – arhitekti, mākslinieki, vēsturnieki. LZA pārstāvis Pieminekļu padomē ir LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Guntis Zemītis. Mūs dara uzmanīgus fakts, ka politiķi nerēķinās ar Pieminekļu padomes lēmumiem. Piemēram, Pieminekļu padome trīs reizes bija noraidījusi priekšlikumu demontēt
Barklaja de Tolli pieminekli, uzdodot pilnveidot paskaidrojošo tekstu pie tā. Neskatoties uz to, Rīgas dome pieņēma lēmumu pieminekli demontēt. Pieminekļu padome nav arī lēmusi par Andreja Upīša pieminekļa pārveidošanu.
Lai gan Rīgas domes Pieminekļu padomei ir tikai konsultatīvs raksturs, LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ieskatā profesionāļu – mākslinieku, arhitektu, vēsturnieku, literātu viedoklis ir svarīgs. Rīgas domes deputātu sastāvs mainās gandrīz katrās vēlēšanās, turklāt politisko spēku samērs Rīgas domē mēdz atšķirties no Latvijas kopumā. Neieklausīšanās profesionāļu un sabiedrības viedoklī var radīt bīstamu precedentu nākotnē.
LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas locekļi atgādina, ka Rīga ir Latvijas valsts galvaspilsēta, tur izvietotie objekti un piemiņas zīmes neattiecas tikai uz Rīgu, bet Latviju kopumā.
Mūsuprāt, Kultūras ministrijai ir jāuzņemas vadošā loma šajā procesā, pārraugot un koordinējot pieminekļu un piemiņas zīmju demontāžu vai pārvietošanu, lai tas būtu gan profesionāli, gan juridiski pamatots. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams veikt izmaiņas gan Satversmē, gan Pieminekļu aizsardzības likumā, precizējot un nostiprinot Kultūras ministrijas kompetenci šajā jomā. Šādi grozījumi veicinātu vienotu pieeju un novērstu politiski motivētus un neprofesionālus lēmumus.
Diskusijās, kas neizbēgami raisās sociālajos medijos, nereti tiek pārmests, ka vēsturnieki nav pietiekami informējuši sabiedrību par vienas vai otras personas darbību. Mēs uzskatām, ka vislabākā rīcība no politiķu puses būtu atbalsts pētniecībai, tai skaitā mūsu vēstures neērto jautājumu pētniecībai. Kā spilgtu piemēru var minēt diskusiju par to, vai Lucavsalā, kur atrodas piemineklis Ziemeļu kara laikā kritušajiem trīs simtiem krievu karavīru, ir viņu apbedījumi vai nav. Vienkāršākais veids, kā par to pārliecināties, ir zinātniskā izpēte, ieskaitot arheoloģisko zondēšanu, kam nepieciešami līdzekļi. Tikai pēc izpētes būtu jālemj par šīs vietas transformāciju.
Nebūtu pieļaujama pieminekļu iznīcināšana vai deformēšana. Ja tiek lemts par objektu demontāžu, tie ir jāsaglabā. Apsverama ir ideja izmantot Lietuvas pieredzi un veidot parku, kurā izvietoti padomju okupācijas perioda pieminekļi.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, 2025. gada janvāris