Foto - Anete Tišānova/www.latvianliterature.lv
Atvadu vārdi LZA goda loceklim Jānim Peteram
Jānis Peters bija viens no lielajiem latviešiem. Mums Laima katram iemēra savu likteņa nastu, un Jānim Peteram tā nebija viegla. Taču viņš to ir nesis godam. Un Latvijai.
Kā kurzemnieks viņš bija izteiksmē kodolīgs, pat paraupji vienkāršs, taču viņa vārdiem vienmēr bijis pamatīgs svars.
Jānis Peters kā dzejnieks ļoti jūtīgi uztvēra tautas noskaņojumu un bija viens no pašiem galvenajiem Atmodas ideologiem. Viņš bija modinātājs un cīņā saucējs, taču apveltīts ar lielu apdomu un diplomāta dotībām. Tāpēc spēja arī noformulēt rīcību, kas procesu virzītu uz priekšu.
Viņa stratēģa talants lieti noderēja, organizējot 1988. gada Radošo savienību plēnumu. Ideja par šādas plašas sanāksmes rīkošanu radās jau 1987. gada pašā nogalē. Tieši Jānis Peters kā Rakstnieku savienības 1. sekretārs kopā ar citu radošo savienību vadītājiem ķērās pie plēnuma organizēšanas, un pēc pus gada, 1988. gada 1. un 2. jūnijā, šis vēsturiskais pagriezienpunkts ievirzīja Atmodu daudz aktīvākā gultnē. Liktenīga nozīme ir tam, ka Jānis Peters stratēģiski izplānoja un, būdams toreizējā CK biroja sastāvā, arī panāca, ka plēnumā piedalās un prezidijā sēž augstas Latvijas kompartijas CK amatpersonas un klausās, kā radošo savienību biedri, runu pēc runas sakot, pamazām drupina pastāvošo iekārtu un atver tautai acis uz nebūšanu nebūšanām padomju sistēmā.
1988. gada pavasaris un vasara ir daudzu satricinošu norišu laiks. Un Jānis Peters lielā mērā ir daudzu šo notikumu iniciators. Tas sakāms tiklab par tautas gājienu uz Brāļu kapiem 25. marta deportāciju piemiņas dienā, gan par mītiņu 14. jūnija deportāciju gadadienā.
Tieši Jānis Peters 1988. gada vasarā vienoja radošos cilvēkus ap tolaik dzimušo domu veidot Tautas fronti, un tieši viņš vadīja sagatavošanās darbus Tautas frontes dibināšanas kongresa rīkošanai. Viņš arī virza Daiņa Īvāna kandidatūru uz TF priekšsēdētāja amatu.
Kā PSRS tautas deputāts, Jānis Peters PSRS kongresā izmanto savus kontaktus un cenšas pārliecināt citu republiku kolēģus balsojumam par Molotova-Ribentropa pakta pasludināšanu par spēkā neesošu. Kad 1990. gadā tika deklarēta Latvijas neatkarība, Jānis Peters savas diplomāta spējas apliecina kā Latvijas pilnvarotais pārstāvis Maskavā, vēlāk vēstnieks. Man bija iespēja vērot, kādu cieņu un bijāšanu viņš bija nopelnījis no vēstniecības darbiniekiem, Rīgas viesiem, citu valstu diplomātiem un Krievijas amatpersonām. Viens no viņa pirmajiem darbiem pārstāvniecībā bija latviešu skoliņas veidošana. Vēlāk top baznīciņa vēstniecības pagalmā, kuras projektēšanu Peters lūdz uzņemties savam kolēģim un pēctecim Radošo savienību padomē, arhitektam Jānim Dripem.
Jānis Peters bija apveltīts ar brīnišķīgu humoru un apbrīnojamu atmiņu. Nesen radio izskanēja viņa atmiņas par kolēģiem Rakstnieku savienībā. Tās ir apkopotas un, cerams, tiks izdotas, jo pavēra ārkārtīgi vērtīgu un cilvēcisku skatu uz daudziem šodien nepelnīti piemirstiem spalvas meistariem un citiem radošās vides cilvēkiem.
Taču pāri visam Jānis Peters ir dzejnieks. Jūtīgs, smalks un ļoti latvisks. Viņam daudz kas Latvijas vēsturē sāp, un šīs sāpes viņš savā dzejā ieraksta dažādās intonācijās, arī ar humoru. Liela daļa dzejas ir veltīta tieši Latvijas vēstures apcerei. Viņa dzeja rezonē lasītājos arī tādēļ, ka viņš atrod un prot saukt vārdā būtiskāko. Tas uzrunājis arī komponistus, un mēs varam pateikties Jānim Peteram kā dzejas un vārdu autoram pāri par 200 komponētām vārsmām – estrādes un kora dziesmām, kino un teātra mūzikas darbiem un mūzikliem. Dziesmas ar viņa vārdiem ir iegājušas tautā – tās dziedam dziesmu svētkos un Jāņos pie ugunskura.
Jānis kopā ar sievu Baibu izaudzināja dēlu Krišjāni un pāragri viņu zaudēja. Sāpes jau nepāriet, bet mierinājums ir abi mazdēli, Francisks un Aleksandrs, kas tagad nesīs tālāk dzimtas uzvārdu.
Lai esam cienīgi Jāņa Petera mantojuma saņēmēji un glabātāji, lai viņa dziesmas, dzeja, uzrakstītais un paveiktais turpina mūs turēt nomodā par Latviju!