Uldis Neiburgs (4. no kreisās) valsts pētījumu programmas Latvijas 20.-21. gadsimta vēsturē ietvaros rīkotajā izstādē “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” Rīgā, Latviešu strēlnieku laukumā. 2024. gada 9. oktobris.
Vēstures doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Uldis Neiburgs jau vairāk nekā divus mēnešus vada Latvijas vēstures institūtu. Par to, kāda ir viņa kā vadītāja vīzija, un par vēstures lomu mūsdienu sabiedrībā ar Uldi Neiburgu sarunājās Ilze Kuzmina.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis", Nr.5 (654), 2025. gada 26. maijs (PDF).
Kādas šobrīd ir aktuālās Latvijas vēstures institūta problēmas un kāda ir jūsu kā vadītāja vīzija?
Šobrīd pārdzīvojam pārmaiņu laiku. Kopš pagājušā gada esam integrēti Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē kā viena no struktūrvienībām. Tikko esam pieņēmuši arī Humanitāro zinātņu fakultātes stratēģiju, kurā paredzam gan dažādus studiju un pētniecības virzienus, gan sadarbību fakultātes struktūrvienību un pētnieku starpā.
Runājot par vīziju, ir svarīgi saglabāt tikai mums raksturīgo Vēstures institūta lomu Latvijas vēstures pētniecībā. Institūts dibināts jau 1936. gadā, pastāvēja arī padomju un vācu okupācijas laikā, bet ar citiem nosaukumiem. Šodienas nosaukums atjaunots 1991. gadā. Savulaik – deviņdesmitajos gados un šī gadsimta sākumā – mums zināmā mērā bija monopols uz vēstures pētniecību, un tad arī institūtam bija lielāki gan intelektuālie, gan finansiālie resursi. Tagad saglabāt ierasto lomu ir zināms izaicinājums, jo šobrīd ar vēstures pētniecību no darbojas ne tikai institūts un ne tikai fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļa. Projektu konkursos, kas paredz arī vēstures pētniecību, veiksmīgi startē ļoti dažādas zinātniskās institūcijas: arī Latvijas Kultūras akadēmija, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Latvijas Nacionālā bibliotēka un citi.
Otrs izaicinājums ir saprast, kādi spēlētāji esam gan Humanitāro zinātņu fakultātē, kur ir iespējams starp disciplināri sadarboties ar filozofiem, teologiem un daudzām citām humanitāro zinātņu nozarēm, gan arī, protams, kā izskatāmies uz citu Latvijas zinātnisko institūciju fona. Protams, svarīga arī starptautiskā sadarbība, cik atpazīstami esam, kā iekļaujamies starptautiskajā apritē, cik atpazīstams ir Latvijas vēstures institūta žurnāls, kas ir SCOPUS izdevums. Tas ir būtiski, jo zinātne mūsdienās nav lokāla izpausme, kā tas lielākoties bija padomju laikā, kad darbojāmies tikai savā teritorijā vai Padomju Savienības robežās, sadarbojoties ar Austrumu bloka valstīm. Zinātne kļuvusi starptautiska un starpdisciplināra. Mēs nevaram pastāvēt tikai šauri, klasiski nodarbojoties ar vēstures faktu apzināšanu. Vīzija tātad ir gan saglabāt identitāti, kas mums bijusi, gan spēt būt spēcīgam spēlētājam starpdisciplināri fakultātes ietvaros, gan arī iekļauties šajā starptautiskā apritē. Taču mērķi un vēlmes mums var būt dažādi, bet, ja trūkst intelektuālu un finansiālu resursu, tad arī rezultāts būs attiecīgs.
Vai iekļaušana Humanitāro zinātņu fakultātē vei cinās institūta attīstību? Piemēram, par finansējumu tagad droši vien būs jākonkurē ar citām fakultātes struktūrvienībām.
No vienas puses, jebkura konkurence veicina attīstību. Ja esam Humanitāro zinātņu fakultātes sastāvdaļa, mums ir lielāka iespēja ar kolēģiem fakultātē veidot dažādus starpdisciplināru projektu pieteikumus. Tādā veidā šajā apritē varam sasniegt ko vairāk. No otras puses, zinātnes projektu konkursu sistēma ir pārāk konkurējoša, un pētniekiem savā starpā jāsacenšas pat viena institūta ietvaros. Tas atņem motivāciju kaut ko veidot vai darīt kopā kā vienai struktūrvienībai vai institūcijai. Līdz ar to mēs mazāk domājam stratēģiski un konceptuāli par to, ko tad Latvijas vēsturē vajadzētu prioritāri pētīt.
Pozitīvs sadarbības piemērs ir manis vadītā valsts pētījumu programma Latvijas 20. un 21. gadsimta vēstures izpētei. Veidojot projekta pieteikumu, domājām, kā Latvijas vēstures institūta pētniekiem sadarboties ar citu zinātnisko institūciju pētniekiem, kā izmantot resursus lietderīgi. Šī programma mūs motivēja to darīt, bet citādi projektu sistēma tomēr vairāk mūs padara par konkurentiem nekā stratēģiem.
Turpinot par institūciju apvienošanu LU, to darīja arī tāpēc, lai atbrīvotos no birokrātiska sloga un pārvaldība kļūtu vieglāka vai funkcijas, ko dažādās fakultātēs veic līdzīgi administratori, apvienotu. Vai tas reāli praksē strādā? Novērojumi liecina, ka cilvēki, kas tagad cenšas paveikt lielāku darba apjomu, ir pārslogoti. Attiecībā uz apvienošanas ietekmi uz pētniecību vai zinātni, mans iespaids ir, ka tas nav bijis solis izpētes pa plašināšanas virzienā. Tas varbūt ir solis uz skaidrāku vai konsolidētāku pētniecības virzienu definēšanu vai kādu mērķu sasniegšanu, bet šobrīd tas ir procesā. Resursi nereti joprojām ir sadrumstaloti. Ņemot vērā starptautisko pieredzi, apvienošanai vajadzētu būt pozitīvai un veicināt starpdisciplinārus projektus dažādu humanitāro nozaru starpā, palīdzēt celt latiņu, vairāk sasniegt un vairāk iekļauties starptautiskā apritē, bet šobrīd esam šī procesa pašā sākumā. Ir arī izstrādāta jauna bāzes snieguma finansējuma sistēma, un vēl tiek veikti aprēķini, lai saprastu, kādas būs izmaiņas. Tāpēc ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Esat teicis, ka Latvijas vēstures institūtam ir nepie tiekams finansējums. Tā ir pēdējo gadu vai ilgstoša problēma?
Pamatproblēma – valsts finansējums humanitārajām un sociālajām zinātnēm ir nepietiekams. Piemēram, Latvijas Zinātnes padomes projektu konkursos startē 40 līdz 60 humanitāro zinātņu projekti, bet finansējumu no tiem iegūst seši līdz astoņi. Ir par maz finansiālo resursu, lai nodrošinātu visu pētniecību, ko būtu iespējams īstenot.
Kādi ir lielākie ‘caurumi’ Latvijas vēstures izpētē, proti, kādi ir neizpētītie vai mazāk pētītie periodi un kādu iemeslu dēļ tie palikuši ēnā?
Sabiedrībā bieži ir izplatīts uzskats, ka par vienu tēmu tu uzraksti zinātnisko monogrāfiju, un tad šis temats ir izpētīts un slēgts. Tā tas gluži nav! Pirmkārt, zinātne visu laiku attīstās, mainās pieejas, kā paskatīties uz vieniem vai otriem jautājumiem. Paaudzes mainās: katrai paaudzei ir tendence rakstīt vēsturi pa savam. Katrā paaudzē arī atšķiras tas, kas tiek pētīts vai kas tiek mazāk pētīts.
Arī Vēstures institūtā ir notikusi paaudžu maiņa. Es te strādāju tikai no 2019. gada. Ir vēsturnieki, kas no mums aizgājuši vai nav vairs apritē, un līdz ar viņiem var zust arī kāda vēstures posma izpēte. Lielā mērā pētniecība balstās uz iestrādēm, kas cilvēkiem jau izveidojušās gadu garumā. Piemēram, institūtā ir spēcīgs akmens laikmeta arheoloģijas, bioarheoloģijas pētniecības virziens. Šo jomu pētnieki piedalās daudzos projektu konkursos, gūst panākumus, ir daudz starptautiskās publikācijas. Tāpat spēcīga ir etnogrāfijas un etnoloģijas, apģērba vēstures pētniecība. Arī 20. gadsimta gan militāri-politiskajā, gan sociālajā vēsturē ir spēcīgi, aktīvi pētnieki. Nosacīti to var mērīt, skatoties, cik kādās tēmās ir zinātniskās monogrāfijas. Fragmentārāk ir pētīta viduslaiku vai jauno laiku vēsture, kur mēs atsevišķus gadsimtus nespējam nosegt, jo bijis nepietiekams finansējums. Šobrīd, godīgi jāsaka, mēs nevaram pretendēt uz to, ka radām zinātnisku izcilību visos Latvijas vēstures hronoloģiskos laika posmos vai komponentēs. Demogrāfiskā situācija ir samazinājusi arī studējošo, tai skaitā vēsturi studējošo, tātad potenciālo pētnieku, skaitu.
Tātad trūkst gan finansējums, lai visu pētītu, gan arī pētnieku?
Tas ir abpusēji saistīts process, jo ir cilvēki, kas bija spiesti aiziet no darba institūtā. Viņiem neveicās šajos projektu konkursos, jo konkurence ir milzīga un neesam varējuši viņiem maksāt normālu, kaut vai minimālu, atalgojumu. Humanitārām zinātnēm pieejamais finansējums arī neveicina jauno pētnieku pieplūdumu. Diemžēl cilvēki ir spiesti strādāt pamatdarbā citās institūcijās – arhīvos un muzejos, kur ir nodrošināts stabils pamata atalgojums. Dalība Vēstures institūta projektos vai darbs Vēstures institūtā ir tikai papildu darbs. Šobrīd diemžēl šie zinātnes projekti ir gandrīz vienīgais pamatelements, uz ko balstāmies. Bāzes finansējums ir ierobežots, to izmanto starpposmos starp dažādiem projektu konkursiem: pētniekiem, kuriem nav laimējies iegūt finansējumu, varam piedāvāt tikai nelielu slodzi ar nelielu atalgojumu.
Jūsu viena no zinātniskajām interesēm ir publiskā vēsture. Ko tieši šis jēdziens nozīmē un kāpēc šī joma jūs saista?
Tā drīzāk ir nevis zinātnes joma, bet veids, kā reflektējam par vēsturi. Esmu 25 gadus nostrādājis Latvijas muzejos. Publiskā vēsture ir savā ziņā tā, ar ko es esmu lielā mērā nodarbojies paralēli zinātnei un muzeoloģijai. Publiskās vēstures definīcijas ir dažādas, bet principā tas ir akadēmiskos pētījumos balstīts vēstījums vai veids, kā runāt par vēsturi plašākai sabiedrībai saprotamākā valodā.
Tad jau to var saukt par populārzinātnisko vēsturi?
Arī tā, lai gan ir nianses. Publiskā vēsture nosacīti ir vēstures produkti, ko piedāvājam publikai. Starp citu, arī jau pieminētajā valsts pētījumu programmā prasīts, lai zinātnes sadaļa ar zinātnisko ekselenci veido tikai 35 procentus no tā, ko darām. Pārējais ir gan vēstures zinātnes popularizācija, gan tās ietekmes uz dažādām mērķa grupām veicināšana. Līdz ar to rīkojam dažādas publiskās lekcijas, diskusijas, top populārzinātniski raksti, arī intervijas masu medijos un izstādes. Tas ir ļoti plašs pasākumu komplekss, kuros stāstām par vēsturi. Publiskās vēstures jomā ir tāda kā nosacīta mijiedarbība starp pētnieku, vēstures pētniecību, kas ietver arhīvu un literatūras studijas, un publiku. Valsts pētījumu programmas ietvaros sarunu festivālā LAMPA mums paredzēta diskusija par vēstures pielietojamību iekšpolitikā un ārpolitikā Latvijas kontekstā. Arī tas ir viens no veidiem, kā reflektējam par vēsturi plašākā sabiedrībā.
Vai sarežģītā ģeopolitiskā situācijā ietekmē to, ko pētīt vēsturē, kādus tematus un notikumus izcelt, lai sabiedrībā veicinātu patriotismu, pilsonisko aktivitāti?
Humanitāro zinātņu fakultātes stratēģijā rakstīts, ka viena no prioritātēm ir vēstures pētniecības stiprināšana. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka vēstures zināšanas var gan stiprināt šo nacionālo identitāti, gan arī valsts drošību tādā ziņā, ka izglītotība novērš dezinformācijas ietekmes riskus, palīdz kritiski domāt, izvērtēt dažādas ar vēsturi saistītas manipulācijas, ko bieži vien redzam Krievijas propagandā vai citur. Es teiktu, ka vēsturnieku uzdevums ir radīt zināšanas. Jautājums, kā mēs šīs zināšanas tālāk izmantojam? Vēsture ir tikai viens no veidiem, kā veicināt patriotismu, akcentēt piederību valstij un nācijai.
Joprojām ir cilvēki, kas slavina padomju laikus. Tas būtu nezināšanas dēļ?
Tas ir komplicēts jautājums. Cilvēka dabā ir vienkāršot vēstures gaitu. Bieži vien tie, kas atceras tā saucamos labos padomju laikus, spriež pēc savas ģimenes pieredzes, pēc tā, ko viņi atceras no jaunības. Šādos vērtējumos parādās šī atšķirība dzīves uztverē. Protams, ir arī ideoloģiskais fons vai pārliecība. No vienas puses, tā ir neizbēgama situācija, ka sabiedrības vairākums sagaida vienkāršotu skatījumu uz vēsturi un vieglāk pakļaujas vienkāršotiem vēstījumiem. Skaidrs, ka pēdējie 80 līdz 100 gadi ir laika posms, kas dominē cilvēku sociālajā atmiņā. Tas ir tas, ko cilvēki atceras un kas ir pārmantots komunikatīvās atmiņas veidā. Tās ir tās sensitīvās lietas, kas parasti arī ir aktuālākās sabiedrībā. Tāpēc mūsu kā vēsturnieku uzdevums ir skatīties uz to maksimāli precīzi, balstīties vēstures avotos un spēt ielikt tos kontekstā. Teiksim, runājot par padomju laikiem, saprast, kāpēc, piemēram, vienai ģimenei situācija bija tāda vai otrai citāda, un ko tas nozīmēja nevis tikai konkrētam indivīdam, bet lielākām sabiedrības grupām, valstij kopumā un tamlīdzīgi. Ar to mēs arī no darbojamies.
Vai kādas vēstures atklāsmes, notikumi var vienot sabiedrību? Vai arī sabiedrību spēj vienot tikai mīti kā tas, piemēram, ir Krievijā par varonīgo uzvaru Otrajā pasaules karā?
No vienas puses, ir viedoklis, ka vajadzīgi tā saucamie pozitīvie mīti, kas vieno sabiedrību, pat, ja nosacīti tie ne vienmēr atbilst vēstures realitātei. Jā, Krievijā joprojām ir 9. maija kults un mīts par Lielo Tēvijas karu, atbrīvošanu un uzvarētājiem. Tādas mākslotas konstrukcijas, ilgākā perspektīvā skatoties, tomēr nav tālredzīgas.
Manuprāt, atklāti jārunā gan par pozitīviem, gan negatīviem notikumiem mūsu vēsturē. Jo vairāk būs informācijas, jo būsim stiprāki. Jo sabiedrība būs izglītotāka, jo cilvēki labāk sapratīs, kāpēc vienu cilvēku kolektīvajā atmiņā ir svarīgs viens notikums, bet citiem ir būtisks kas cits, jo mēs kā sabiedrība kļūsim spēcīgāki. Ja būsim toleranti viens pret otru, spēsim saprast šīs atšķirības, kļūsim vienotāki. Tomēr vairāk nekā pagātnes notikumi mūs var vienot pozitīvi nākotnes mērķi, teiksim, demokrātiska sabiedrība, drošība. Nesen tika publiskota aptauja par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret padomju laiku un pret neatkarības atjaunošanu, un redzam, ka pieaug to cilvēku skaits, kuri Latvijas neatkarību tomēr novērtē visaugstāk, jo, neraugoties uz ekonomiskām grūtībām un drošības riskiem, novērtē to, ka dzīvojam brīvā, neatkarīgā valstī. Skatoties uz nākotni, mums ir lielākas cerības par kaut ko vienoties nekā skatoties uz pagātni, lai gan zināšanas par vēsturi, manuprāt, ir svarīgas un tās jāattīsta. Mums vajadzētu mācīties no pagātnes kļūdām, bet tomēr koncentrēties uz nākotni.
8. maijā Lestenē uzstādīja pieminekli “Stāvstrops Latvijas Brīvībai”, kurš agrāk atradās Beļģijā pie karagūstekņu nometnes, kur bija arī latviešu leģionāri. Vai tas, ka piemineklis nevarēja tur palikt, nozīmē, ka Rietumos joprojām neizprot mūsu valsts vēsturi?
Savā ziņā jā, bet var jautāt pretēji, vai mēs, piemēram, saprotam Rietumeiropas vai Beļģijas vēsturi. Katrā reģionā ir sava Otrā pasaules kara vēsturiskā pieredze un mūsdienu attieksme pret vēsturi veidojas no šīs vēsturiskās pieredzes. Beļģijā bija arī iekšpolitiskās cīņas starp flāmiem un valoņiem, jo viņiem ir dažādas izpratnes par sadarbību ar Vāciju un kolaborāciju. Tāpat mūsdienās tur ir dažādi politiski strāvojumi, arī ar Krieviju saistīti.
Zedelgemas nometnē latvieši bija tikai neliela kara gūstekņu daļa, bet mēs ejam ar ideju, tur būs “Stāvstrops Latvijas brīvībai”... Manuprāt, ideja varēja būt pārdomātāka. Lestenē 8. maijā, kad bija šī pieminekļa atklāšana, redzēju, ka nu jau vēstījums tomēr mainījies. Manuprāt, tā mums ir mācība, ka Eiropas vēsturiskā atmiņa joprojām ir sašķelta un Latvijas, Baltijas un Austrumeiropas atmiņa objektīvu iemeslu nav dominējošā. Jāmācās no kļūdām un jādomā par veidiem, kā mēs komunicējam par savu vēsturi, jo tas nav tik vienkārši, to nevar darīt steigā un kaut kā šauri. Tas ir smags, ilgstošs darbs.
Pieminekļu cīņas notiek arī Latvijā. Piemēram, Andrejam Upītim būs jāpamet Kongresa nama laukums.
Lemjot par šādiem pieminekļiem, ekspertīze ne vien mēr bijusi pietiekama. Tomēr jāatšķir, kas atrodas publiskā telpā un kas muzeja arhīvos vai kādās krātuvēs, kur varētu atrasties šāds vēstures relikts. Manuprāt, publiskā telpā tomēr vajadzētu atrasties tikai tādiem pieminekļiem, kas parāda vērtības, kas mums ir saistošas un kuras mēs izceļam. Noformulēt attieksmi pret Andreju Upīti un tamlīdzīgām personām mums, manuprāt, būtu vieglāk, ja situāciju, kurā bija Andrejs Upītis, hipotētiski pārceltu uz mūsdienām un pajautātu sev, kā mēs reaģētu uz cilvēkiem, lai arī cik viņi būtu talantīgi, kuri sadarbotos ar agresorvalsts Krievijas vai kādu citu karaspēku, kas kā okupanti ienāktu Latvijā. Kā mēs reaģētu uz talantīgu mākslinieku, sportistu un citu sadarbību ar šo agresoru? Manuprāt, tāpat lielā mērā vajadzētu attiekties pret šiem padomju rakstniekiem un citiem inteliģences darbinie kiem. Tāpēc tādiem objektiem kā Upīša piemineklim ir vieta, teiksim, Skrīveros, kur ir viņa muzejs. Es personīgi uzskatu, ka šim piemineklim nav jāstāv Rīgas centrā. Ja nu vienīgi caur šo tēlu izstāsta kolaborācijas stāstu. Tad tas var palikt, bet tad šis piemineklis kaut kādā ziņā jā maina. Nezinu gan, vai īstais risinājums tādā gadījumā būtu zāģēt Upīti uz pusēm.
Savukārt diskusijā par tēlu grupu, kas uzstādīta Ogrē Neatkarības laukumā, saskatu, ka īsti pārdomāts nav tas, ka likums paredz to, ka publiskā telpā nevar eksponēt Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas formastērpus. Manuprāt, likumā vajadzēja iestrādāt atrunu, ka, ja formastērps saistās, teiksim, ar Latvijas pilsoņu iesaisti Otrajā pasaules karā, tad šādus tērpus eksponēt drīkst, paskaidrojot kontekstu. Tiem vajadzētu būt izņēmumiem, jo mums ir tiesības atklāti runāt par savu sarežģīto vēsturi, izmantojot arī šos elementus.
Faktiski likums liedz izveidot pieminekli, kurā varētu parādīt, ka latvieši bija spiesti karot pretējās frontes pusēs!
Jā, tieši tā. Esošās likuma normas atgādina Staļina laikus, kad enciklopēdijās nevarēja rakstīt šķirkļus par konkrētām personām vai fotogrāfijās lika aizkrāsot Lielā terora upuru sejas.
Kā sokas Latvijas vēstures pētniecības programmai, ko pieminējāt un ko vadāt?
Tas ir trīsgadīgs projekts. Līdz ar to rezultātus sagaidīsim nākamā gada beigās. Darbojamies ļoti dažādās jomās: ir četras darba grupas, kas aptver 20. gadsimtu un hronoloģiski sadalās un iekļaujas arī 21. gadsimtā. Projektā ir pētnieki, kas ir atzīti un augsti kotējas starptautiskā zinātnes vidē. Piemēram, Klāvs Zariņš tikko piedalījās konferencē Jeila Universitātē un regulāri apmeklē dažādus starp tautiskos paneļus par Pirmā pasaules kara vēsturi, par vācbaltiešu lomu Krievijas impērijā, tai skaitā Vācijas okupētajā Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara laikā. Daina Bleiere, kura pēta padomju okupācijas laiku, nesen bija Neapolē, Itālijā, starptautiskā seminārā, un piedalās daudzos pasākumos, kur runā par vēlīno padomju periodu.
Mūsu projektā ir iesaistīta ne tikai Latvijas Universitāte, bet arī Daugavpils Universitāte un RTU Liepājas akadēmija. Notiek arī reģionālā vēstures pētniecība, tai skaitā kultūras norišu pētniecība, piemēram, Vēsma Lēvalde pēta dažādas vēstures refleksijas teātrī. Haralds Bruņinieks pēta nacionālo partizānu vēsturi Sēlijā, veic lauka pētījumus, kas arī svarīgi lokālās vēstures apzināšanā. Tā kā šogad apritējuši 80 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām, jau pērn organizējam ārtelpu ceļojošo izstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” septiņās Latvijas pilsētās un darām vēl daudz ko citu.