Foto no Sanda Laimes privātā arhīva

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis", Nr.6 (655), 2025. gada 30. jūnijs (PDF).

Ilze Kuzmina

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošais pētnieks, filoloģijas doktors Sandis Laime gadiem pētījis raganu lomu latviešu mitoloģijā. Vasaras saulgriežu laikā ar viņu sarunājos gan par raganām, gan citiem mūsu senču priekšstatiem par pasauli.

Savulaik doktora darbā pētījāt nakts raganu tradīciju ziemeļaustrumu Latvijā, bet pērn klajā laista jūsu monogrāfija par visām latviešu raganu tradīcijām. Cik lielas ir reģionālās atšķirības priekšstatos par raganām?

Kaut bieži lietojam tādus jēdzienus kā “latviešu mitoloģija” vai “latviešu ticējumi”, šīs kultūras parādības nereti bijušas ļoti lokāli izplatītas. Disertācijai izvēlējos nakts ra ganu tradīciju, jo lauka pētījumos Ziemeļvidzemē biju sastapies ar stāstiem par ļoti īpatnējām raganām. Kaut esmu cēsnieks, tātad no Ziemeļvidzemei tuvas vietas, nebiju dzirdējis par raganām, kas nedara neko citu, kā tikai nakts laikā velējas. Lidot uz slotas – jā, protams, tas ir ierasti, bet ko nozīmē raganu velēšanās? Izrādījās, ka šādi stāsti vēl pirms gadsimta ir bagātīgi dokumentēti visā Ziemeļvidzemē. Radās jautājums, kāpēc Cēsīs neesmu neko tādu dzirdējis, un nolēmu šos stāstus izpētīt promocijas darbā. Se cināju, ka Ziemeļvidzemē par raganām sauktas nevis klasiskās raganas, bet pavisam kas cits – pārdabiskas, ne cilvēciskas būtnes. Igaunijas un Krievijas pierobežā līdz 20. gad simta sākumam bija saglabājusies vārda “ragana” senākā nozīme, kas ir tuvāka vārdam “rēgs”, ar kuru vārds “ragana” ir etimoloģiski saistīts.

Mana pētījuma tapšanas laikā vācu valodnieks Bernds Gliva (Berndt Gliva) publicēja jaunu hipotēzi par šī vārda izcelsmi. Līdz tam bija pieņemts uzskatīt, ka vārds “ragana” ir cēlies no vārda “redzēt” un tā sākotnējā nozīme bijusi “pareģe, gaišreģe”. Neatkarīgi viens no otra secinājām, ka senākā nozīme vārdam “ragana” ir nevis “pareģe”, bet tas drīzāk ir otrādi. Ragana ir nevis cilvēks, kurš redz, bet pārdabiska būtne, ko cilvēki redz.

Zīmīgi, ka tajā Ziemeļvidzemes daļā, kur runāts lībiskais dialekts – mūsdienu Limbažu novadā – teikas par velētājām nav pierakstītas. Tātad tradīcijas areālam var būt etnisks izskaidrojums. Arī virzienā uz Vidzemes centrālo daļu tradīcijas tekstu pieraksti apsīkst. Acīmredzot arhaiskas lietas reizēm pierobežā vai perifērijā saglabājas labāk nekā centrā, jo centrā vārdu nozīmes var straujāk mainīties. Kamēr pārmaiņas nonāk līdz perifērijai, tās pat var apsīkt un vispār nenonākt.

Kādos folkloras tekstos visbiežāk parādās rēgainās raganas?

Pirms divdesmit gadiem šīs teikas vispirms dzirdēju no dažiem Ziemeļvidzemes teicējiem. Vēlāk Latviešu folkloras krātuves arhīvā atradu apmēram 300 līdzīgus tekstus. Turpinot pētījumu, man likās svarīgi dabā apzināt teikās minētās raganu vietas. Izrādījās, ka daudzos gadījumos tās saistītas ar senkapiem. Parādījās iespēja nakts velētājas sasaistīt ar mirušo dvēselēm. Tomēr rēganas, raganas nav jebkura miruša cilvēka dvēsele. To savukārt palīdzēja saprast salīdzinošā metode – meklēju, vai citur Eiropā atrodamas līdzīgas būtnes, kas naktī velējās (mazgājas vai sit veļu). Izrādījās, ka ļoti daudzās Eiropas kultūrās šādas būtnes ir sastopamas. Tās rodas no sieviešu dvēselēm, kas pēc nāves demonizētas, jo “nepareizi” vai “nelaikā” no mira. Piemēram, uzskatīja, ka dzemdībās mirušo sieviešu dvēseles pēc nāves nenonāk viņsaulē, bet gan paliek virs zemes, kur viņām ir jāattīrās, jāšķīstās. Tā ir tā velēšanās. Arī velis, iespējams, ir tas, kas ir izvelēts. Citās kultūrās, citām tautām nav šāda terminoloģiska sajaukuma. Tur ir atšķirīgi nosaukumi gan tipiskajām raganām, gan nelaikā aizgājušo sieviešu dvēselēm. Līdz ar to reizēm latviešu auditorijai ir grūti izstāstīt, ka šī ragana, kas ir Ziemeļvidzemē, nav tas pats, kas ragana citur.

Ziemeļvidzemē tipisku raganu, kas zog pienu vai lido uz slotas, sauc par spīganu, kas ir ļoti lokāli izplatīts raganas nosaukums. Man sākotnēji nebija intereses par šo cilvēcisko raganu, bet laika gaitā likās: ja jau esmu sācis šķetināt, jāiet līdz galam, jo arī šī tēma izrādījās ļoti interesanta.Tāpēc pēcdoktorantūrā mēģināju kartēt un klasificēt visas latviešu raganu tradīcijas. Manuprāt, es tikai krējumu nosmēlu, tur būtu vēl ko rakt un rakt. Piemēram, mani ļoti interesē raganu nosaukumu valodnieciskā puse, bet vajag ļoti daudz tekstu, lai sagatavotu kvantitatīvu pētījumu. Pēcdoktorantūras projekta mērķis bija izanalizēt tikai divus tūkstošus tekstu, bet jau šajā tekstu korpusā ļoti labi iezīmējās, ka, piemēram, Kurzemē raganas biežāk sauc par laumām, Ziemeļvidzemē par spīganām, Piebalgas pusē biežāk lieto vārdu “burve”, lai gan burvis antropoloģiskā izpratnē nav tas pats, kas ragana. Ir reģioni, kur tipiskās raganu teikās netiek lietots neviens no šiem nosaukumiem, ragana tiek vienkārši saukta par “kaimiņieni”, “kādu sievieti” vai tamlīdzīgi. Latgalē savukārt vietām lietots vārds “ragaņs”, bet tas nozīmē burvi, nevis tipisku raganu.

Vienvārdsakot, tautas terminoloģija šajā jomā ir ļoti raiba. Vajadzētu vēl ļoti detalizēti pastrādāt un sagatavot nosaukumu karti visai Latvijai. Karte gan šādā pētījumā nav pašmērķis, bet ļoti bieži tā ir izejas punkts dziļākai tradīciju vēstures izpratnei. Kartēšana kā pētnieciskā metode ir ļoti, ļoti interesanta un, manuprāt, pārāk maz izmantota līdz šim latviešu folkloristikā. Tāpēc no tās ir ļoti interesanti rezultāti daudzējādā ziņā vēl sagaidāmi.

Vai latviešu tradīciju ir ietekmējušas raganu prāvas, kas arī notika Latvijas teritorijā?

Jā, ietekmes ir, bet – atkal – dažādos Latvijas reģionos tās izpaužas dažādi. Šajā ziņā Ziemeļvidzeme iezīmējas kā diezgan konservatīvs reģions. To salīdzinoši maz skāra šie jaunie priekšstati par raganu lidošanu uz slotas, piedalīšanos sabatos, līguma slēgšanu ar velnu. Tipiskā senā latviešu ragana ir vienkārši saimniece, kas nodarbojas ar maģiju, lai iegūtu apkārtējo kaimiņu, visbiežāk, piena produktus. Dēmonologi priekšstatus par piena raganām iekļāva kristietības paradigmā, kas pilnībā izmaina tradicionālos ticējumus. Tam komplektā nāca kriminālvajāšana, jo līguma slēgšanu ar velnu uzskatīja par krimināli sodāmu rīcību.

Jā, raganu vajāšana zināmā mērā ietekmēja arī folkloru. Dažādie ticējumus slāņi folklorā reizēm ir diezgan sajaukušies, tomēr tie ir arī salīdzinoši viegli nošķirami. Klasificējot folkloras materiālu tipos un motīvos, varam noskaidrot katras tradīcijas tipiskos priekšstatus – kas ir dēmoniskās raganas, kas ir piena raganas, kuri ticējumi tapuši pirms raganu vajāšanas un kuri ticējumi saistāmi ar vissenāko vārda nozīmi.

Raganām veltītais izdevums ir pirmais sērijā “Latviešu teiku tipu un motīvu rādītājs”. Kā nākamie solīti “Burvji” un “Vilkači”. Vai tiem arī būsiet autors?

Esmu bijis pietiekami traks, lai iezīmētu tādu nākot nes perspektīvu savam darbam, jo gribētu arī par šīm tēmām sagatavot izdevumus. 

Vēlaties monopolizēt šo mitoloģisko tematu?

Nu nē – rādītāju gatavošana nav nekāds saldais ēdiens! Ticiet man, priecātos, ja kāds cits šādus rādītājus būtu jau sagatavojis, jo šis ir ļoti laikietilpīgs darbs, bez kura nav iespējams veikt turpmākus pētījumus. Skatoties starptautiski, esam diezgan atpalikuši, jo mums šādu raganu folkloras katalogu līdz šim nebija, kaut Eiropā raganu pētniecība joprojām ir ļoti aktīva nozare. Šis ir starpdisciplinārs izpētes lauks, kur sastopas ļoti daudzas dažādas zinātnes nozares. Pētījumu primārais mērķis ir saprast raganu vajāšanu Eiropā, ko arī esam piedzīvojuši. Arī sabiedrībai ir interese par visu maģisko.

Diemžēl Latvijas vēsturnieku pētījumi šajā jomā apstājās līdz ar padomju okupāciju, kaut pirms tam vairāki vēsturnieki un folkloristi 20. gadsimta 20.–30. gados bija ļoti pamatīgi to pētījuši. Mēs savā ziņā bijām pionieri šīs nozares pētījumos, jo raganpētniecības nozare Eiropā uzplauka vēlāk, 20. gadsimta 60. gados. Padomju laikos mitoloģijas tēmas bija tabu: vajadzēja pētīt tēmas, kas atbilda padomju ideoloģijai.

Par kunga riju vajadzēja pētīt!

Protams, pētījumi par kungiem un šķiru cīņu bija aktuāli, bet mitoloģiskās tēmas palika novārtā, līdz ar to arī starptautiskajā pētniecībā Latvija bija baltais plankums visas Eiropas pētnieciskajā laukā. Manā darbā ļoti palīdzēja starptautiskie pētījumi. Savukārt par Latviju līdz šim salīdzināmais materiāls nebija pieejams. Tāpēc arī mans pētījums ir publicēts latviski un angliski. Sākotnēji doma bija izdot to tikai angliski, bet tomēr būtu jocīgi, ja latviski tas nebūtu pieejams.

Un vai tagad ārvalstu kolēģiem ir interese par šo tematu?

Jā, protams! Viena no nozīmīgākajām folkloristu profesionālajām organizācijām ir Starptautiskā tautas naratīvu izpētes biedrība, kurai pērn Rīgā bija kongress, ko man bija tas gods organizēt. Pēc tam tiku ievēlēts šīs organizācijas valdē. Šobrīd biedrības paspārnē veidojam tematiskās darba grupas, kādu līdz šim nebija, arī raganu folkloras pētniecības darba grupu.

Cik liela loma latviešu folklorā un dzīvesziņā ir maģiskajam: ne tikai raganām, bet arī daudz kam citam?

Tipiskā zemnieku sabiedrībā, kāda te bija vēl pirms simt gadiem, maģija bija neatraujama dzīves sastāvdaļa. Skaidrs, jo cilvēki ir izglītotāki, jo vairāk saprotam to, kas notiek apkārt, jo vairāk maģiskais pazūd. Tomēr joprojām arī mūsdienās visu līdz galam nesaprotam, un, kur sākas neizprastais, ir vieta gan pārdabiskajam, gan maģiskajam.

Es pats esmu ļoti racionāls. Man bieži jautā, vai man raganas nerādās. Absolūti nē. Tieši otrādi: mēģinu visā saskatīt racionālu graudu. Man liekas, ka mūsdienās, skatoties uz senajiem ticējumiem, daudz ko nesaprotam tāpēc, ka esam pilsētnieki vai vairs nepiekopjam dabai tuvu dzīvesveidu. Savukārt senie cilvēki par procesiem dabā savulaik nezināja tik daudz, cik zinām mūsdienās.

Liekas, ka senos ticējumus ir daudz maģiskā un mītiskā, bet daudz ko var izskaidrot arī racionāli. Piemēram, ticējumos par lietuvēnu, kas ir nelaikā nomiruša cilvēka dvēsele, teikts – ja lietuvēns jādelē pa nakti zirgus vai govis, un tie no rīta ir noskrējušies putās, vajag pie kūts durvīm piesist pūci, tad lietuvēns lopus liekot mierā. Sākotnēji šķiet, ka runa ir par diezgan mežonīgu rituālu, bet domāju, ka esmu izpratis šī ticējuma racionālo kodolu. Savulaik, meklējot Valmieras muzejā disertācijai materiālus, pamanīju fotogrāfiju, kur pie kūts durvīm pienaglota pūce ar atplestiem spārniem. Tad man saslēdzās: teikās stāstīts, ka lietuvēns reizēm pieņemot dzīvnieka – zebiekstes vai sermuļa – izskatu. Pieņemsim, ka tā zebiekste ielien pa nakti kūtī un sāk ložņāt pa gulošajiem lopiem. Tie sāk trakot, jo nesaprot, kas viņus kutina – un no rīta noskrējušies vienās putās. Bet pūce naktīs šos sīkos plēsējus medī. Ja pienaglo to lidojuma pozā pie durvīm, tad, iespējams, dzīvnieciņš nobīstas un kūtī nelien. Zemnieki bija pamanījuši šādu likumsakarību, un, lai gan ticējuma interpretācija šķiet pārdabiska, tas kopumā ir dabiski izskaidrojams. Mistika pazūd, kad saprotam, kas ir ticējuma pamatā.

Tāpat ir ticējums, ka bezdelīgas rudenī salien dīķos un pārziemo zem ledus. Kad pavasarī ledus atkūst, viņas izlien no ūdens un atkal lidinās ap mājām. No mūsdienu skatupunkta liekas: kas tas par dumju ticējumu? Taču senie cilvēki neko nezināja par putnu migrāciju. Mūsdienās zinām, ka putni pa ziemu aizlido uz siltākām zemēm un pavasarī atgriežas, bet cilvēki to kādreiz nezināja. Viņi tikai ievēroja, ka bezdelīgas rudenī pazūd, savukārt, kad pavasarī nokūst ledus, atkal parādās. Interesanti, ka pirms migrēšanas uz dienvidiem bezdelīgas salasās baros un ļoti bieži pārnakšņo niedrēs. Tāpēc varēja rasties ticējums, ka tās no niedrēm salien ūdenī, kas vēlāk pārklājas ar ledu, un pavasarī, kad ledus nokūst, atkal parādās.

Vai visus ticējumus var tā izskaidrot? Piemēram, matu kumšķi nedrīkstot pa logu izmest, jo tad galva sāpēšot, vai gružus nedrīkst pār slieksni slaucīt, jo turību var aizslaucīt. Vienīgais skaidrojums būtu, ka tā mēģina ieaudzināt kārtīgumu, bet tas būtu pārāk vienkārši.

Domāju, ka tas arī ir tas racionālais skaidrojums, ka nevajag būt cūcīgiem. Daudzi ticējumi mums kaut ko māca. Tā var būt arī ētiska uzvedība vai kādas sabiedrībā pieņemtās normas.

Atgriežoties pie raganām un buršanas, kaut kas no tā bija arī “Tautumeitu” šī gada Eirovīzijas priekš nesumā “Bur man laimi”. Cik te lielā mērā bija mūsu folklora?

Folklora tur noteikti ir kā iedvesmas avots. Viss pārējais ir interpretācijas un radošais piesitiens. Teksti ir no tautas, iespējams, nedaudz papildināti. Melodija ir “Tautumeitu” radīta, bet tēli ir ļoti universāli, nevar nekādas tiešas saiknes vilkt ar latviešu folkloru un mitoloģiju. Protams, ka ir bijis jādomā par publikas uzrunāšanu un kairināšanu.

Nupat nosvinējām Vasaras saulgriežus. Cik lielā mērā mūsdienu saulgriežu tradīcijas nāk no senatnes un cik daudz tur ir kādi mūsdienu uzslāņojumi?

Jāņu tradīcijas atšķirībā no daudziem citiem kalendārajiem svētkiem ir diezgan senas. Citos, piemēram, Lieldienās, ir vairāk kristietības uzslāņojumu. Saulgriežu tradīcijas gan senatnē bijušas raksturīgas visai Ziemeļeiropai. Mani diezgan bieži aicina stāstīt par raganām ap Valpurģu nakti, kaut latviešu tradīcijā tas, kas, piemēram, Vācijā notiek Valpurģos, pie mums notiek Jāņos. Raganu lielākās aktivitātes laiks ir Jāņi. Tas folklorā parādās visā Latvijā. Bet, runājot par to, kā no raganām aizsargājas, veidojas reģionālās atšķirības.

Kultūru mijiedarbība ir sena parādība. Nav tādas tīrās latviešu mitoloģijas vai tīro latviešu svētku. Mūsdienās ir grūti atšķetināt, kas ir “īsteni latvisks”. Piemēram, ja runājam par “īstenām” latvju zīmēm, tad aizbraucam uz Peru un redzam, ka inkiem viss ir tikpat “latvisks”, laikam iespaidojušies no mums. Tas gan tiesa, ka mēs ilgāk nekā daudzas kaimiņu tautas esam saglabājuši ģeometrisko ornamentu, bet ar tām tautām, kuras arī to saglabājušas, ir daudz līdzību. Arī zīmju nozīmes skaidrojumi ir tikai aptuveni simts gadus veci. Domāju, ka Ūsiņš noteikti brīnītos par to, kāda zīme viņam piešķirta.

Esat pētījis arī latviešu kosmoloģiskos priekšstatus senatnē. Kā senči uztvēra Visumu?

Senākie latviešu mīti par pasaules uzbūvi saglabājušies tautas dziesmās. Cilvēki kādreiz zemi iedomājās plakanu. Virs galvas ir debesu jums, kurā kustas Saule un Mēness. Pasaules centrs ir mājas: jo tālāk no tām, jo bīstamāk, jo tur arī vairāk pārdabiskā. Debesis ir kā kalns vai bļoda, kas uzlikta virsū pasaulei, un debesīm pāri savos ratos katru dienu brauc Saule. Savukārt zemi ar debesīm savieno saules koks ar deviņiem zariem. Uz klintīm un arī uz sprēslīcām esmu redzējis zīmējumus, kuros varētu būt vizualizēts šāds pasaules modelis.

Ko būtu svarīgi pētīt jūsu pētniecības laukā turpmāk un, vai ir kādi šķērsli, kas kavē veiksmīgu pētniecību?

Man svarīga šķiet starpnozaru pētniecība, uz man interesējošu jautājumu loku cenšos paskatīties arī no citu nozaru skatupunkta. Pētnieciska uzturēšanās nozaru pārklāšanās zonā palīdz atklāt daudz jauna.

Runājot par to, kas traucē pētniecībai, ir grūti paveikt lielus darbus, ja projektu finansējumu lielākoties var iegūt tikai uz trim gadiem. Nav iespējams uzsākt un pabeigt lielu pētījumu tik īsā laikā. Tāpat man bijušas pārdomas par ārvalstu ekspertu iesaisti projektu pieteikumu izvērtēšanā: cik lielā mērā Vidusjūras reģiona pētnieki izprot, kas ir vai nav aktuāls humanitārajās zinātnēs Latvijā.

Skaidrs, ka šobrīd būtiski domāt par drošību, tomēr reizēm šķiet, ka zinātnes politikas veidotāji nesaprot, ka tā lielā mērā saistīta arī ar identitāti un pašapziņu, ko pēta humanitārās zinātnes. Mūsu pētījumi ļauj labāk saprast pašiem sevi, stiprināt piederības sajūtu, kam ir liela nozīme nacionālajā drošībā. Zinātnes finansējums Latvijā visu laiku ir bijis badināšanas līmenī, un šī iemesla dēļ ir teju izzudušas veselas Letonikas apakšnozares. Entuziasma gan, protams, netrūkst. Darboties griba ir milzīga, un pētīt ir daudz ko.

Mans pamatdarbs šobrīd ir Latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva vadīšana. Digitalizēšanai finansējumu šobrīd, iespējams, ir vieglāk piesaistīt, taču tas ir vairāk tehnisks, nevis pētniecisks darbs.

Pētniecībai šobrīd ļoti palīdz tas, ka folkloras teksti ir pārsvarā pieejami digitāli: tie vairs nav jāmeklē pa kartotēkām. Esam digitalizējuši un ievietojuši mūsu digitālajā arhīvā garamantas.lv visu Latviešu folkloras krātuves arhīvu. Izveidojusies ļoti jauka sadarbība ar sabiedrību: ir ļoti daudz entuziastisku cilvēku, kas savu brīvo laiku velta, lai ieskenētos manuskriptus pārrakstītu datorlasāmā formātā, kas ļoti atvieglo pētniecību. Par šādu digitalizēšanas līmeni mūsu kaimiņi pagaidām var tikai sapņot! Latviešiem ir ļoti daudz, ar ko lepoties, un reizēm mēs, iespējams, pārāk daudz čīkstam.