Māra Vīksna, saņemot LZA prezidenta Atzinības rakstu par “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma 13. sējuma izdošanu 2025. gada 28. februārī. Jāņa Brenča foto
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis", Nr.6 (655), 2025. gada 30. jūnijs (PDF).
Māra Vīksna
Pirms Latviešu folkloras krātuves
Latvijas Zinātņu akadēmija (ZA) netapa tukšā vietā. Pirmie bija vairāki universitātes institūti ar savām iestrādēm: Folkloras, Vēstures un materiālās kultūras, Valodas, Literatūras un Purvu institūts. Tomēr pati vecākā LZA institucionālā vienība ir Latviešu folkloras krātuve (LFK), ko pēc filoloģes Annas Bērzkalnes (1891–1956) ierosmes pie Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes no dibināja 1924. gada 2. decembrī.
LFK bija pirmā krātuve Baltijas valstīs, radīta pēc Rietumeiropas vecāko krātuvju paraugiem, ar mērķi vākt, krāt, kārtot, pētīt, publicēt un, galvenokārt, turpināt Kriš jāņa Barona (1835–1923) darbu.
K. Barona sakārtotās un publicētās “Latvju dainas” (LD) kļuva par latviešu tautas kultūras pamatu, par gara un dvēseles izpausmi, kārtojums ļāva aptvert seno un bagāto vēsturisko mantojumu, atbrīvoja no vācbaltiešu aizbildniecības zinātnē. Krišjānis Barons vēl piedzīvoja “Latvju dainu” otro izdevumu, bet ne LFK izveidi. 1922. gada rudenī kārtējo reizi viņu apciemoja Rīgas 2. vidusskolas skolotāja A. Bērzkalne, tas notika jau pēc veiksmīgi noorganizētās folkloras vākšanas dažādās Latvijas skolās, lai aprunātos par tautas romancēm. Barons viņu īpaši iepazīstināja ar sava dainu kataloga – Dainu skapja – vienu no atvilktnītēm ar aizsākto vārdu rādītāju, ko viņš bija veselu gadu veidojis pirmajām LD burtnīcām. Barons atzina: ja būtu vairāk strādnieku, darbs veiktos ātrāk. Dainām vajadzīgi dažādi rādītāji, reģistri, leksikas vārdnīca, jo viņš ir tikai savācis, sakārtojis, izdevis, bet darbs ar tām pietiks vēl vairākām paaudzēm.
Sākums
LFK pārzināja vairāku zinātnieku kolēģija ar profesoru Jāni Endzelīnu (1873–1961) priekšgalā, A. Bērzkalnei pildot sekretāres, vēlāk – pārzines, pienākumus. Līdzekļu trūkuma dēļ darbu varēja uzsākt tikai 1925. gada 3. septembrī, kad pirmā algotā darbiniece Alma Medne (1907–1950) ar sarkanu tinti piereģistrēja iesūtītās folkloras vienības. Šo datumu jau vairākas folkloristu paaudzes uzskata par krātuves īsto dzimšanas dienu.
Jau 1926. gadā ar līgumdarbinieka Ernesta Brastiņa (1892–1942) palīdzību izveidoja LD mitoloģisko jēdzienu katalogu. 1928. gadā aizsāka LD substantīvu (lietvārdu ar apzīmētājiem) rādītāja veidošanu, bez tā nebija iespējama no jauna iesūtīto tautasdziesmu kārtošana pēc satura. Galvenais darītājs bija baltu filoloģijas students Osvalds Līdeks (1906–1952), par kura erudīciju liecinā ja leģenda, ka viņš zinājis visas dainas no galvas. Viņš arī sagatavoja izdevumu “Tautas dziesmas” (Papildinājums Kr. Barona Latvju Dainām) četros sējumos (1936–1939) profesora Pētera Šmita (1869–1938) redakcijā.
1929. gadā pēc veiksmīgi ievadītiem darbiem politisku intrigu dēļ LFK bija jāatstāj tās izveidotājai Annai Bērzkalnei. Viņas vietā nāca klasiskais filologs, arheologs, bijušais izglītības ministrs Kārlis Straubergs (1890–1962). Viņš aizsāka vairākas LFK publikāciju sērijas, izvērsa plašu kampaņveidīgu folkloras vākšanu Latvijas pamatskolās, bet neievēroja un neizvērtēja savāktā materiāla uzticamību.
Kārlis Straubergs vairāk nekā desmit gadus bija arī vienīgais LFK zinātniskais darbinieks. Padomju okupācijas Baigajā gadā – 1940. gada 3 septembrī, kad LFK at zīmēja savas darbības 15 gadus, sarīkojumu pagodināja izglītības ministra biedrs, pēc dažiem mēnešiem jau Latvijas PSR Tautas komisāru padomes Izglītības tautas komisārs Pēteris Valeskalns (1899–1987). Viņš 1941. gadā piešķīra zinātnieka statusu mūzikas speciālistam Jūlijam Sproģim (1887–1972), LFK vadītāja vietniecei Emmai Malkavai (1903–1945), pasaku pētniecei Almai Mednei un tautasdziesmu un tradīciju pārzinātājam Osvaldam Līdekam. Šajā gadā LFK ieguva no Krišjāņa Barona ģimenes savus vērtīgākos materiālus – Dainu skapi (LD katalogu), Anša Lerha-Puškaiša pasaku izdevuma pēdējā sējuma manuskriptu un RLB Zinību komisijas kolekciju (LFK 1730).
Otrā pasaules kara gados Dainu skapja saturu Latvijas Vēstures muzeja fotodarbnīcā Rīgas pilī pārfotografēja mikrofilmās, lai varētu paglābt kaut kopiju veidā, ja kas notiktu ar oriģinālu. Trīs LFK darbinieces devās uz Strauberga dzimtā Džūkstes pagasta Mācītājmuižu, lai tur pagrabā sargātu nogādātos rokrakstus un mikrofilmas, bet diemžēl tādējādi nonāca visaktīvākajā kara zonā Kurzemes cietokšņa centrā. Ar lielām pūlēm materiāli tika pārvesti uz dažādām vietām Irlavā un Zemītē, pēdējā līdz galam kopā ar materiāliem palika Alma Ancelāne (1910–1991).
Līdz 1944. gada nogalei krātuvē jau bija savākti apmēram 2, 3 miljoni folkloras vienību. Kārlis Straubergs tā paša gada septembrī piešķīra sev bezalgas un beztermiņa atvaļinājumu, LFK vadību uz dažiem mēnešiem uzticot Jūlijam Sproģim (1887 1972), un pats devās trimdā uz Zviedriju.
Krātuvei palīgā nāca LVU folkloras pasniedzējs profesors Jānis Alberts Jansons (1892–1971), viņš piesaistīja jaunus kadrus – savus bijušos audzēkņus Vilmu Grebli (1906–1991) un Arturu Ozolu (1912–1964), un iesaistījās materiālu pārvešanā no pēdējās patvēruma vietas Zemgalē. Jau LFK sākuma gados baltu filoloģijas studenti Alvils Augstkalns (1907–1940) un Edīte Hauzenberga Šturma (1901–1983) organizēja apvidvārdu un vietvārdu vākšanu. 1935. gada nogalē no folkloristiem atdalījās Valodas krātuve, to līdz 1944. gadam vadīja abi bijušie LFK darbinieki. 1936. gada 14. janvārī nodibināja Latvijas Vēstures institūtu (LVU).
Otrā pasaules kara beigās LVU Valodas krātuvi pār dēvēja par Valodas institūtu, līdzīgi LFK – par Folkloras institūtu (FI, 1945–1950), kas bija arī Folkloras katedra, kur strādāja vieni un tie paši darbinieki. Institūta direktors un LVU Filoloģijas fakultātes dekāns bija no PSRS atbraukušais profesors Roberts Pelše (1880–1955). Viņš piesaistīja savam institūtam jaunības dienu cīņu biedru un novadnieku Pēteri Birkertu (1881–1956).
No Krievijas ar sapni par Literatūras institūtu atgriezās Andrejs Upīts (1877–1970), un 1944. gada beigās pie universitātes tas arī tika dibināts. Vēlāk, apvienojoties ar valodniekiem, Upīts izveidoja Valodas un literatūras institūtu (VLI), kam pats bija pirmais direktors. Pēc viņa nāves institūts nesa Upīša vārdu. Valodniecības nodaļu institūtā vadīja profesors Jānis Endzelīns (1873–1961). No 1946. gada 14. februāra šie institūti turpināja savu darbu šai dienā oficiāli dibinātās LPSR Zinātņu akadēmijas sastāvā.
Adreses
Interesanti izsekot jauno zinātnisko iestāžu adresēm. Sākotnēji LFK tika izmitināta Izglītības ministrijas telpās Valdemāra ielā 36a, no 1930. gada tā saimniekoja Rīgas pilī. Kad 1939. gadā atbrīvojās nams Skolas ielā 11, jo tika likvidēta vācu ģimnāzija, pamatskola u. c. vācu iestādes, uz šo ēku pārcēla Pieminekļu valdi, Valodas krātuvi un LFK.
1941. gadā uz Skolas ielu 11–4 no bankas Barona ielas 3. nama pagraba pārveda Dainu skapi. Jau 1948. gada pavasarī ZA aicināja folkloristus pārcelties uz “Kaķu mājas” augšējo stāvu Mazajā Kalēju (tagad – Meistaru) ielā 10/12, bet fondus izvietoja lejā pagrabā. Leģenda stāsta, ka ēkas tornītī ieslēguši Arturu Ozolu, lai viņš pabeigtu rakstīt disertāciju.
50. gadu sākumā, kad jau folkloristiem bija pievienoti etnogrāfi, un institūts nesa ZA Etnogrāfijas un folkloras institūta (EFI, 1950–1955) vārdu, vajadzēja atkal pārcelties pāri ielai uz ZA lielās ēkas tagadējā Finanšu ministrijā 5. stāvu, kur 4. stāvā izmitināja arī Vēstures institūtu. Fondus gan atstāja “Kaķu mājas” pagrabā. Jebkurā gadalaikā materiāli pētniekiem bija jāpiegādā pāri ielai. Pēc direktora Roberta Pelšes nāves EFI sadalīja, etnogrāfi atgriezās pie Vēstures institūta, bet folkloristi kā sektors tika iekļauts ZA VLI, kas atradās Krišjāņa Barona ielā 4, Dabas muzeja augšējā stāvā. Uz direkciju darīšanās folkloristiem vēl ilgi no Vecrīgas bija jāstaigā uz šo adresi.
Zinātņu akadēmijas Augstceltnē
1963. gadā sākās jauns laikmets Latvijas zinātnē. Humanitārie institūti pakāpeniski ieguva telpas ZA Augstceltnē (Kolhoznieku namā) Turgeņeva ielā 19 (tagad – Akadēmijas laukums 1). Pirmie uz šejieni ieradās folkloristi un iekārtojās 15. stāva sešās istabās, ko jau ne daudz bija iesildījuši ZA Astrofizikas laboratorijas pētnieki. Literāti un direkcija aizņēma 13. un 14. stāvu, pēdējie pārcēlās valodnieki un ieguva 9. stāvu. Vēsturnieki ar iekārtotu nelielu zālīti, ko dažkārt izmantoja arī VLI, nostiprinājās 12. stāvā. 6. stāvā bija sasniedzama izdevniecība “Zinātne”. Folkloras sektora fondiem bija solītas telpas pagrabā, bet tās izkonkurēja Civilās aizsardzības muzejs, par kura eksistenci īsti ziņu nebija. Fondu telpas iesākumā bija divas plašas istabas 3. stāvā ar logiem centrālajā fasādē pretī II liftam, vienā stāvēja oriģinālie rokraksti, otrā – noraksti vēl senajos LFK materiālu skapjos. Noraksti, vēlāk izvietoti dažādās nepiemērotās pagraba telpās, aiz gāja bojā.
60. gadu beigās VLI paplašinājās, piesaistot Teātra un Mākslas sektorus ar izciliem pētniekiem, bet telpu jomā pašiem vajadzēja saspiesties. Folkloras sektors zaudēja abas 3. stāva istabas, bet vēl sāpīgāk bija tad, kad atņēma vienu vecākā zinātniskā līdzstrādnieka vietu. 1970. gadā pensijā devās Vilma Greble (1906–1991), kura vēl 20 gadus diendienā ieradās savā 1501. istabā un veica nopietnus, ļoti vajadzīgus darbus. Atlīdzināt par padarīto pēc padomju likumiem viņai varēja tikai par diviem mēnešiem gadā.
18m2 istaba
Folkloras sektors ieguva saviem fondiem 18 m2 lielu istabu blakus II liftam, ar logu uz Gogoļa ielu. Telpai bija 4,60 m augsti griesti, un, lai tā pilnībā tiktu izmantota, to iekārtoja divos stāvos pēc kolēģa, horeogrāfa Harija Sūnas (1923–1999) projekta ar aizveramiem koka plauktiem, ar metāla platformu un stāvām kāpnēm, zem tām pret logu zaļā metāla skapī ievietoja Barona Dainu skapi. Pie skapja varēja pieiet 3–5 cilvēki, bet nāca skolēni veselām klasēm, studenti un citi interesenti.
2001. gada 4. septembrī Dainu skapi iekļāva UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” reģistrā. Tā paša gada decembrī Latvijā ieradās UNESCO ģenerāldirektors Koičiro Macuura (Koichiro Matsuura), lai pasniegtu apliecinājuma dokumentu, kura kopiju iemūžināja zelta plāksnē, kas tika piestiprināta LZA Augstceltnes 1. stāva vestibilā. Neērtības sajūta radās vienmēr, kad vajadzēja ievest ārzemniekus tik šaurā telpā pie latviešu tautas garīgā simbola.
Uz Gaismas pili!
ZA vadība ilgi kala plānus folkloristiem un viņu arhīvam piešķirt bijušās ēdnīcas telpas Augstceltnes labajā spārnā vai pielāgot 4. stāva bēniņus, bet tikmēr tika uzbūvēta jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka jeb Gaismas pils Daugavas kreisajā krastā.
2014. gada vasarā Dainu skapis atvadījās no ZA Augstceltnes, kur tas bija glabājies pusgadsimtu.
Pēcvārda vietā
ZA sastāvā folkloristi piedalījās materiālu vākšanas ekspedīcijās, rīkoja sesijas, Barona dienu konferences, tautas mūzikas koncertus Augstceltnes lielajā konferenču zālē un – galvenais – darīja savu “mūža darbu”, kā to visai pravietiski jau 1971. gadā raksturoja akadēmiķis Vilis Samsons (1920–2011), stāstot par akadēmijas darbību un sasniegumiem tās 25 gadu jubilejā žurnālam “Zvaigzne” rakstā “Zinātnes pilngadība” (1971. gada 20. janvārī): “... vairāk nekā miljons tautas vārda mākslas darbu, kas ir kārtojami, sistematizējami, vērtējami un publicējami. Būs vajadzīgi vēl gari gadi, lai latviešu folkloras pētnieki paveiktu savu mūža darbu – izdotu latviešu dainu akadēmisko izdevumu 15 sējumos”.
Vairākas folkloristu paaudzes gandrīz gadsimta garumā strādāja, lai varētu 14 grāmatās atdot tautai mūsu bagāto dziesmu pūru, kas tagad pilnībā pieejams zinātniekiem, pedagogiem, tautas tradīciju kopējiem un pārējiem interesentiem visā pasaulē. Tautasdziesmu akadēmiskā izdevuma pēdējais noslēdzošais 13. sējums iznāca 2024. gadā, kad LFK atzīmēja savu simtgadi.