Jaunumi

Jaunā Latvijas zinātniece Karīna Narbute apbalvota par labāko publikāciju par cilmes šūnu lomu neirodeģeneratīvo slimību izraisīto simptomu novēršanā

Jaunā Latvijas zinātniece Karīna Narbute apbalvota par labāko publikāciju par cilmes šūnu lomu neirodeģeneratīvo slimību izraisīto simptomu novēršanā

Prestižais zinātniskais žurnāls Stem Cells Translational Medicine katru gadu izsludina konkursu par labāko jaunā zinātnieka publikāciju, kas veltīta pētījumiem cilmes šūnu un reģeneratīvās medicīnas jomā un atzīta par visietekmīgāko un progresīvāko šajā nozarē. Par labāko darbu 2020. gadā atzīts raksts “Intranasal Administration of Extracellular Vesicles Derived from Human Teeth Stem Cells Improves Motor Symptoms and Normalizes Tyrosine Hydroxylase Expression in the Substantia Nigra and Striatum of the 6-Hydroxydopamine Treated Rats”, kura pirmā autore ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras jaunā zinātniece Karīna Narbute, PhD.

Stem Cells Journal vietnē publicēta intervija “Award-winning research into extracellular vesicles is helping unravel secrets of neurodegenerationar Karīnu Narbuti, kura ir astotā Jaunā pētnieka balvas (Young Investigator Award) laureāte. Balvu kopš 2013. gada piešķir STEM CELLS Translational Medicine (SCTM), godinot to jauno zinātnieku sasniegumus cilmes šūnu izpētes un reģeneratīvās medicīnas jomā, kuri ir pirmie autori zinātniskajiem rakstiem, kas publicēti SCTM. Šis žurnāls šobrīd uzskatāms par vienu no ietekmīgākajām platformām, kas paplašina jaunas un padziļinātas pētniecības robežas.

Karīnas Narbutes zinātniskā darba vadītājas, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenās locekles Dr.habil.med. Vijas Klušas komentārs:

“Rakstā pētīta ekstracelulāro vezikulu ietekme Pārkinsona slimības modeļdzīvniekos. Tā ir pilnīgi jauna pieeja šīs slimības izraisīto smago simptomu novēršanā. Pārkinsona slimība, kā zināms, pieder pie progresējošām neirodeģeneratīvām slimībām, kurām raksturīga neatgriezeniska šūnu bojāeja noteiktās smadzeņu struktūrās, kas lielā mērā atbildīgas par cilvēka kustībām. Te ir runa par neirotransmitera dopamīna producējošām šūnām. Dopamīna deficīts savukārt izjauc balansu citu neirotransmiteru aktivitātē un rodas tādi kustību traucējumi kā trīce, muskuļu stīvums, nestabila gaita; vēlāk pat ļoti apgrūtinātas visas kustības. Vēl trakāk, šūnu bojāejai progresējot, pasliktinās atmiņa, novedot cilvēku līdz demencei. Līdz šim pielietotās zāles dod īslaicīgu efektu, daļēji samazinot simptomus, bet neapstādinot šūnu bojāeju. Tātad, ir pilnīgi skaidrs, ka jāatrod kāda jauna farmakoterapeitiska stratēģija, kas spētu apstādināt patoloģiskos procesus jau pirms šūnu bojāeja izvērsusies plašā apmērā un vairs nav kompensējama. 

Darba ideja bija izpētīt, vai ekstracelulārās vezikulas nevar kalpot kā šūnas glābējs. Kas ir šīs vezikulas? Tie ir ļoti mazi (nanometros mērami) pūslīši, kas izdalās no visām šūnām, arī nervu šūnām, un tās viegli spēj šķērsot smadzeņu-asinsvadu barjeru un nokļūt visās smadzeņu struktūrās. Pūslīši satur tādas pat vielas, kādas ir šūnās: proteīnus, lipīdus, RNS, pat DNS utt. Tas darba grupai ļāva izvirzīt koncepciju, ka šie pūslīši darbosies kā reģeneratīvi aizsargmehānismi un nepieļaus dopamīnu producējošo šūnu bojāeju un līdz ar to novērsīs visus tos dramatisko simptomus, kas minēti augstāk.

Nedrīkst nepieminēt sadarbību ar Viļņas Inovatīvās medicīnas centru un grupu, ko vada profesors Augustas Pivoriūnas. Viņa vadībā ekstracelulārās vezikulas iegūtas no cilmes šūnām, kuras savukārt izolētas no bērnu piena zobu pulpas. Vezikulas attīrītas, standartizētas, to sastāvs raksturots.

Latvijas puses uzdevums bija izvedot Pārkinsona slimības modeli žurkām ar šai slimībai raksturīgiem gaitas traucējumiem un atmiņas deficītu. Izmantojot neinvazīvu ekstracelulāro vezikulu ievadīšanu, tiešām novēroja intriģējošus un daudzsološus efektus: neirodeģenerācijas attīstība tika novērsta, šūnas palika dzīvas, dopamīna sintēze noritēja, gaitas traucējumi novērsti. (Vēlākos pētījumos atklāta arī atmiņas traucējumu novēršana). Turpmāki eksperimentāli pētījumi neapšaubāmi ir nepieciešami gan Pārkinsona slimības, gan arī citos neirodeģenerātīvo slimību (piem., Alcheimera slimības) modeļos. Un tikai tad, kad būs iegūtas atbildes uz daudzām vēl joprojām nezināmām šūnas darbības mistērijām, varēs domāt par datu pārnesi uz klīniku un iespēju glābt cilvēkus no Pārkinsona slimības, kas skar apmēram 1% no visas populācijas.

Par Karīnas Narbutes balvu priecājas visi Farmakoloģijas katedras kolēģi, jo arī vairums no viņiem piedalījās eksperimentos. Taču Karīnai šis visai pasaulei briesmīgais 2020. gads tomēr ir bijis ļoti laimīgs: 25.septembrī viņa aizstāvēja promocijas darbu, kas bija veltīts iepriekš aprakstītai tēmai (vadītāja profesore, LZA akadēmiķe Vija Zaiga Kluša), apmēram pēc mēneša viņai piedzima meitiņa Emīlija, un lūk, arī starptautiskais augstais novērtējums par labāko rakstu! Sveicam!”

Foto: no personīgā arhīva (LU). 

Lasīts 915 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")