Jaunumi

LZA prezidents Ivars Kalviņš: Latvijā var ražot vakcīnas. Bet jābūt valstiskam lēmumam

LZA prezidents Ivars Kalviņš: Latvijā var ražot vakcīnas. Bet jābūt valstiskam lēmumam

Par to, kādi secinājumi jāizdara un kādi pasākumi valstij jāveic pēc Covid-19 gūtās mācības, Guntars Gūte sarunājas ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu, Diena, 10.03.2021.:

"Ja runājam par vispārējiem principiem, skaidrs, ka nekas jau neatmaksājas tik lielā mērā kā atmaksājas ieguldījumi zinātnē, izglītībā un inovācijās. Un tas, ko mēs LZA nemitīgi runājam – Latvijā nav zināšanu pārneses tehnoloģijās un inovācijās, jo nav izveidota inovāciju infrastruktūra jeb ekosistēma – tas, ko es pirms brīža stāstīju par mērogošanu. Nav mums nevienas mērogošanas laboratorijas, kurā varētu veikt šo procesu, bet bez šādas mērogošanas neviens uzņēmējs jūsu procesu pretī neņems, jo tas pagaidām ir tikai teorētisks. 

LZA gribētu valstij palīdzēt īstenot ekonomikas transformāciju, kļūstot par inovāciju ekosistēmas platformu, kurā notiek pārnese no vienkāršām zināšanām līdz procesam un produktam. Nu, ja tas nenotiks, tad mēs joprojām būsim pircēji un neko citu nevarēsim kā eksportēt kaut ko ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību, bet tajā pašā laikā iepirkt to, kam ir augsta pievienotā vērtība."

***

Kā vērtējat valdības un atbildīgo speciālistu līdzšinējo cīņu ar Covid-19? Kāpēc aizvien neizdodas savaldīt pandēmiju, pat neskatoties uz to, ka jau ilgstoši dzīvojam daudzu un dažādu ierobežojumu ēnā?

Šī paradigma, ko lietojam, ir vērsta tikai un vienīgi uz to, lai samazinātu līdz zināmam līmenim to cilvēku skaitu, kas nonāk slimnīcās, un tādējādi nodrošinoties pret to, ka slimnīcas būtu pārslogotas un nevar vairs sniegt veselības aprūpes pakalpojumus tādā apjomā, kā tas būtu konkrētajā situācijā nepieciešams.

Problēma ir tajā apstāklī, ka mēs joprojām izmisīgi mēģinām izolēt veselos no slimajiem, kaut gan veselo ir teju 1,8 miljoni, bet saslimušo – ap desmit tūkstošiem cilvēku plus tādas personas, kuras nezinām, jo viņi ir asimptomātiski. Tās valstis, kas šādi dara, līdz šim nav uzrādījušas nekādus vērā ņemamus rezultātus, ja neskaita to, ka viļņveidīgi izdodas nobloķēt slimības izplatīšanos, ieviešot mājsēdi – pilnīgāku vai mazāk pilnīgu un tamlīdzīgi. Toties ir virkne pasaules valstu, kurās rīkojas savādāk, piemēram, Taivāna, kur nekad nav bijusi ieviesta nekāda mājsēde, un viņiem arī nav bijusi vajadzība pēc tās, jo viņi galveno uzmanību koncentrējuši uz to, lai nepieļautu, ka nekontrolēti apkārt staigā slimie vai inficētie. Tas nozīmē, ka ir nekavējoties jāveic cilvēku kontrole, kuri varētu būt inficējušies, un, pirms nav noskaidrots viņu statuss, ir vai nav viņi inficēti, viņi netiek ielaisti valstī vai arī, ja viņi tur jau iekļuvuši, viņiem piespiedu kārtā jāsēž karantīnas hoteļos, līdz tiek noskaidrota situācija.

Tas, ko darījām – robežas neaizvērām, arī neveicām kontroli pienācīgā apjomā, ko un kā mums ieved, un, kam nav slinkums, tie arī ieved. Tāpēc pirmais uzdevums ir savu robežu kontrolēšana, un nav jāļauj nekontrolēti ievest infekciju. Un nākamā lieta ir – kas notiek valstī. Vai pietiekami kontrolējam, kurš ir un kurš nav saslimis, un kā rīkojamies tad, kad konstatējam inficētos. Tas, ko redzam – atklātais inficētais tiek sūtīts mājās, kas nozīmē – sūtām mājās, lai viņš aplipina pārējos mājiniekus. Un šādā veidā slimību kontrolēt var tikai tādējādi, ka apstādina jebkuru kustību starp mājsaimniecībām, kamēr visi inficētie izslimo, un tad pēc kāda brīža var atkal atjaunot kustību un viss sāksies no gala.

Sanāk, ka viens no pandēmijas uzvaras gājiena iemesliem ir tas, ka nevis sasirgušos izolē no sabiedrības, bet sabiedrību ierobežo kopumā un sasirgušos tā īsti nemaz nekontrolē. Lai gan vienu brīdi it kā tika mēģināts iet šādu ceļu – pat bija iepirkuma konkursi viesnīcām par to cilvēku izmitināšanu, kuriem nepieciešama karantīna. Taču, kā redzam šodien, viesnīcas joprojām ir tukšas, bet sasirgušie sēž savās mājās vai sliktākajā gadījumā staigā apkārt.

Tieši tā! Jo ko mēs darām? Pirmkārt, sakām, ka tas viss ir brīvprātīgi, turklāt par to cilvēkiem pašiem ir arī jāmaksā. Stādieties priekšā – ja kādam no mums ir nepieciešams doties uz karantīnas hoteli un tad mums no savas kabatas jāapmaksā 20% no viesnīcas rēķina plus ēdināšana – vai esam tik bagāti vairumā gadījumu, ka varam atļauties 14 dienas trīsreiz dienā ēst viesnīcas restorāna piegādāto pārtiku? Šāds risinājums lielākajai daļai ģimeņu finansiāli ir pārāk dārgi. Ja valsts būtu pilnā apjomā uzņēmusies uzturēšanās izmaksu segšanu karantīnas viesnīcās, situācija būtu pavisam cita. Bet tā tas nenotika, un paļauties, ka brīvprātīgi kāds gribēs izolēties no savas ģimenes, arī īsti nebija pamatoti. Līdz ar to šāds pasākums nevar būt brīvprātīgs un mēs arī nevaram paļauties uz to, ka šos izdevumus varēs segt pats saslimušais vai inficētais, sevišķi, zinot, ka liela daļa cilvēku šobrīd vispār ir bez darba un bez ienākumiem. Tāpēc, manuprāt, tā tās lietas darīt nevar.

Patlaban sabiedrība atkal tiek biedēta ar pandēmijas saasināšanos un trešo vilni. Kā uzskatāt – vai tiešām jārēķinās ar situācijas pasliktināšanos, slimnīcu pārslodzi? Varbūt nemaz tik traki nebūs?

Redziet, ja pieturēsimies pie līdzšinējās paradigmas, tad noteikti būs, un būs vēl sliktāk, nekā mūs šobrīd biedē, un trešajam vilnim sekos ceturtais, piektais un desmitais. Jo infekcija ir tāda lieta, kas izplatīsies, un vīruss ir tāda daļiņa, kas spēj piemēroties gan vakcīnām, gan vispār mutēt un kļūt agresīvāks. Līdz ar to nekādam optimismam pie šādas taktikas neredzu pamatu. Un ir vēl viens faktors – cilvēki ir noguruši no šā visa, turklāt, redzot, ka daļa var brīvi neievērot nekādus ierobežojumus, bet tiem, kas ievēro, tiek krauti vēl papildu ierobežojumi – arvien smagāki un smagāki, nu tad motivācija ievērot ierobežojumus pat tiem, kas to darījuši līdz šim, zūd. Šādā ceļā mēs nevaram panākt līdzestību (kā to saka mediķi), ka cilvēki ar lielu apzinīgumu ievēros visus nepieciešamos nosacījumus. Ja sakām, ka ir jāievēro ierobežojumi, bet neviens tā īsti to nekontrolē un kaimiņš mierīgi kontaktējas ar visiem citiem un neievēro ne masku nēsāšanas pienākumus, ne citus ierobežojumus, tad vienkārši zūd motivācija, kāpēc man tas būtu jādara. Ja kaimiņu nesoda par to, ka viņš apdraud visus pārējos, tad sanāk, ka mani iespundē mājās, lai kaimiņš var brīvi staigāt apkārt. Un tas ir tās sabiedrības pretestības pamatu pamats. Cik tad ilgi tā var turpināties? Mēs jau gadu esam nodzīvojuši ar Covid-19, aizvien nav skaidrs, kad un cik lielā apjomā saņemsim vakcīnas, jo ražotāju solījumi par piegādēm, kā redzam, ne vienmēr īstenojas. Un ir arī daudzas citas problēmas, piemēram, cilvēku maldināšana par to, ka vakcīnas ir ļoti bīstamas un ka jēgas no tām nav nekādas, vai vispār stāsti, ka Covid-19 nemaz neeksistē. Visas šīs blēņas esam daudzkārt dzirdējuši, un, ja tās tiek tik lielā apjomā multiplicētas, tad jārēķinās ar to, ka viena daļa sabiedrības vienkārši negribēs vai baidīsies vakcinēties. Un tad nevar arī sasniegt nepieciešamo vakcinēto cilvēku skaitu, lai vakcinācijai būtu ne tikai vīrusu bremzējošs, bet izplatīšanos pārtraucošs efekts. Bremzējošo efektu panāksim jebkurā gadījumā, jo katrs cilvēks, kurš vairs nav spējīgs inficēt citus, bremzē infekcijas izplatīšanos. Turklāt jaunākie pētījumu dati rāda, ka vakcinācija dod arī efektu uz to, ka cilvēks vairs nepārnēsā infekciju. Un šo pētījumu dati gūst aizvien pārliecinošākus apliecinājumus, tādējādi šiem cilvēkiem (vakcinētajiem) varēs dot "zaļās pases" un viņi varēs dzīvot tāpat kā pirms Covid-19.

Pieminējāt vakcīnas. Deficīta dēļ šobrīd notiek gandrīz vai globālā valstu sacensība, lai iegūtu pēc iespējas vairāk vakcīnu. Nule jau pat atsevišķas ES valstis runā par iespējām iegādāties Krievijas vakcīnu. Kā vērtējat Latvijas izvēlēto stratēģiju būtībā gaidīt, ko un cik daudz piedāvās un dabūsim ES kopējā iepirkuma ietvaros?

Katrā gadījumā es tā nebūtu darījis, bet, iespējams, valsts šādi var ieekonomēt uz ES kopējā iepirkuma rēķina, jo tādējādi ir zemāka cena par vakcīnas vienību. Bet tad ir jautājums, vai kāds ir parēķinājis, kāda ietekme uz kopējo valsts ekonomiku ir tam faktoram, ka šobrīd mums nav vakcīnu un nenotiek vakcinācija tādā ātrumā, kā varētu. Pieņemsim, ka vakcīnas cena ir nevis, piemēram, 30–40 eiro, bet divtik. Taču, ja īsā laika periodā – trijos četros mēnešos – ir iespēja savakcinēt valsts iedzīvotājus, jāprasa – cik miljonus eiro dienā mēs šādā gadījumā ieekonomējam ar to lētāko vakcīnu?

Respektīvi, vai lētākā, bet pagaidām nepieejamā vakcīna šādā situācijā ir ekonomiski loģiskākais lēmums...

Ja ar lētāko vakcīnu varat savakcinēt ātrāk un tā ir pietiekami efektīva, uz priekšu! Bet, ja ilgi gaidīsiet lētāko vakcīnu, taču tajā laikā ekonomika turpinās krist, tad zaudējumi būs mērāmi miljardos. Vakcīnas gan jums jebkurā gadījumā neizmaksās miljardus 1,8 miljoniem iedzīvotāju.

Turpinot par vakcīnām. Jūs esat tieši darbojies arī medikamentu radīšanas procesos. Latvijā ir divi lieli farmācijas uzņēmumi, domājot valstiski stratēģiski, vai nebija vērts mēģināt iegūt vakcīnu patentu un piedāvāt Olainfarm un Grindeks ražot vakcīnas uz vietas?

Iespējams ir viss. Jautājums ir tikai par investīciju atmaksāšanās laiku un cik ilgā laikā šīs investīcijas var pārvērst produktā. Redziet, Latvijā patiesībā nav nevienas nopietnas ražotnes, kurā lietotu biotehnoloģijas, konkrēti fermentācijas, lai ražotu kaut ko citu, izņemot alu, vīnu un tamlīdzīgas lietas, bet par medikamentiem šeit nav runas. Vakcīnas Latvijā neražo jau sen, un tam ir nepieciešama diezgan specifiska aparatūra, kā arī specifiskas zināšanas jeb iemaņas. Zinātniskajā plāksnē mums tas ir – gan biomedicīnas studiju centrs, gan citas zinātniskās institūcijas, kas pārvalda tehnoloģijas jeb paņēmienus, kādā veidā šodienas vakcīnas tiek radītas. Bet problēma ir citā apstāklī – un es par to daudzreiz esmu runājis – tas nav tikai attiecībā uz biotehnoloģijām. Lai jūs izstrādātu tehnoloģiju, ir jāveic tā sauktā mērogošana. Proti, ja esat izstrādājis kādu procesu vienam gramam vielas, tad varat aptuveni teikt – desmitkārt palielinot, tas process būs aptuveni tāds pats, bet arī jau ar pielaidēm. Tad nākamais solis ir 100 gramu apjomā, tad kilograma, tad 100 kilogramu apjomā, un tā jūs nonākat līdz ražošanai. Īpaši neparedzama šī mērogošana ir tad, kad darbojamies ar dzīviem objektiem. Un šīs vakcīnas tiek ražotas, izmantojot mikroorganismus, pārsvarā zarnu nūjiņas. Tas ir mikrobs, tas ir jāaudzē, un jūs tajā esat ievadījuši svešu ģenētisko informāciju, lai tas ražotu to, ko jūs gribat. Un pēc tam jums tas viss ir jāattīra no tā, ko šis mikroorganisms ražo jau tāpat bez jūsu gribēšanas, jo dzīva būtne ražo to, kas tai vajadzīgs, bet tagad jūs piespiežat viņu ražot to, kas jums ir vajadzīgs. Līdz ar to vakcīnām, kuras šobrīd ražo Pfizer, ražošanas cikls no brīža, kad zarnu nūjiņas tiek ievadītas bioreaktorā, līdz tam brīdim, kad pa rūpnīcas durvīm tiek izvesta gatavā produkcija, ir 112 dienas. Tas ir garš process, un jebkurā gadījumā, ja to uzsāk, tur būs ļoti daudz kritisku punktu, kurus tik ātri atrisināt nevar. Principā to var izdarīt, taču tas nav ne ātrs, ne lēts process. Bet, ja skatāmies no ekonomiskā viedokļa, skaidrs, ka ar šo gadu Covid-19 neapstāsies, būs izaicinājumi nākamgad, aiznākamgad un arī pēc tam. Un ja mēs Latvijā apgūsim šāda veida tehnoloģijas lielražošanā, tad tas ilgtermiņā – trijos līdz piecos gados – atmaksāsies ar uzviju un tā būs valsts drošība, ne tikai mūsu drošība.

Skaidrs, ka privāts bizness var vadīties pēc savas darbības stratēģijas un izlemt, ko tādu uzņemties vai ne. Bet, skatoties no valstiskā viedokļa – sabiedrības veselības un arī valsts drošības viedokļa, vai nebūtu pamats valdībai domāt par šāda līmeņa valsts pasūtījuma izveidošanu vietējiem uzņēmumiem? Īpaši rēķinoties ar to, ka ar šo vīrusu turpmāk nāksies sadzīvot.

Un ar citiem vīrusiem arī. Mums taču arī citas, tostarp gripas, vakcīnas tiek iepirktas ārvalstīs. Līdz ar to no stratēģiskā viedokļa es nešaubītos ne mirkli. Valsts, ieguldot šādā jomā, ilgtermiņā būtu tikai ieguvēja. Cits jautājums – vai valsts to vēlas? Jo mums ir daudz starpnieku iepirkumos, kuriem ir ērtāk iepirkt vakcīnas ārzemēs. Es noteikti rīkotos šādi [ieguldot vietējā ražošanā], apzinoties, ka tas nebūs īstermiņa risinājums un ka ne šogad, ne nākamgad pašu ražotās vakcīnas vēl neparādīsies, bet pēc kāda laika tas viss varētu būt, un tā ir ļoti augstas pievienotās vērtības ražošana, un ražošanā izmantotās iekārtas jau var piemērot konkrētu vakcīnu ražošanai pēc nepieciešamības. Bet jau atkal – lai ražotu vakcīnas, no attiecīgās kompānijas ir jānopērk licence, bet neviens no minētajiem abiem mūsu uzņēmumiem, manuprāt, par savu naudu neko tamlīdzīgu izdarīt nespēs, te ir nepieciešamas valsts investīcijas. Un ja mums ir pieejama šī Covid19 un ekonomikas transformācijas nauda, kādēļ mēs nevarētu transformēties biotehnoloģiju virzienā?

Ja runājam par vispārējiem principiem, skaidrs, ka nekas jau neatmaksājas tik lielā mērā kā atmaksājas ieguldījumi zinātnē, izglītībā un inovācijās. Un tas, ko mēs te LZA nemitīgi runājam – Latvijā nav zināšanu pārneses tehnoloģijās un inovācijās, jo nav izveidota inovāciju infrastruktūra jeb ekosistēma – tas, ko es pirms brīža stāstīju par mērogošanu. Nav mums nevienas mērogošanas laboratorijas, kurā varētu veikt šo procesu, bet bez šādas mērogošanas neviens uzņēmējs jūsu procesu pretī neņems, jo tas pagaidām ir tikai teorētisks. 

LZA gribētu valstij palīdzēt īstenot ekonomikas transformāciju, kļūstot par inovāciju ekosistēmas platformu, kurā notiek pārnese no vienkāršām zināšanām līdz procesam un produktam. Nu, ja tas nenotiks, tad mēs joprojām būsim pircēji un neko citu nevarēsim kā eksportēt kaut ko ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību, bet tajā pašā laikā iepirkt to, kam ir augsta pievienotā vērtība.

Droši vien tā būs zīlēšana kafijas biezumos, tomēr kā jums šķiet, kad mēs spēsim savaldīt vīrusu un atgriezīsimies kaut kādā normālā dzīves ritmā? Kad būsim iemācījušies ar Covid-19 sadzīvot līdzīgi kā ar gripu, kas ir ne mazāk bīstama...

Bet tagad uzdodiet sev jautājumu – kāpēc gripas vairs tikpat kā nav?

Jo esam ļoti piesardzīgi saistībā ar Covid-19?

Nu redziet, mēģinot izsargāties no Covid-19, esam tikuši galā ar gripu, jo šī ir otrā sezona, kad mums gripas tikpat kā nav. Runājot par Covid-19, nu nebūs šis, būs cits vīruss. Tas, kas ir jādara – preventīvi jāfinansē gan zinātne, gan pētniecība. Ja jūs domājat, ka vakcīnas izstrādāja tik īsā laikā tāpēc, ka iedeva daudz naudas, tā gluži tomēr nav. Ja zinātnieki pastāvīgi strādā, pēta, kā kontrolēt vīrusus, kā regulēt imūnsistēmas procesus organismā, lai tie pēc iespējas labāk atpazītu svešķermeņus, piemēram, baktērijas un vīrusus, ja zinātnieki pastāvīgi izstrādā jaunus medikamentus, gaisa sterilizēšanas tehnoloģijas, tad tajā brīdī, kad jums tas ir vajadzīgs, jūs to paņemat vienkārši no plaukta. Taču pirms tam ir mērķtiecīgi un ilgstoši strādāts, lai tas viss būtu. Un šodien mēs redzam, ka mums ir jāstrādā gan biotehnoloģiju, gan bāzes medicīnas virzienā, jāizstrādā jaunas metodes ātras testēšanas veikšanai, lai saprastu, kā veidojas dažādi patogēni utt. Mēs arī par šo vīrusu vēl pirms nedaudz vairāk kā gada neko nezinājām, bet šā gada laikā ir uzkrājušās tik daudz zināšanu, cik normālos apstākļos nebūtu izdevies iegūt desmit gados.

Lasīts 276 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")