Jaunumi

ASTRONOMIJA – VISTUVĀK BEZGALĪBAI UN MŪŽĪBAI

ASTRONOMIJA – VISTUVĀK BEZGALĪBAI UN MŪŽĪBAI

Par labākajiem zinātniskajiem darbiem atsevišķās zinātņu nozarēs Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir balvas, kuras nosauktas izcilu zinātnieku vārdā. Artura Balklava-Grīnhofa (1933-2005) vārdā nosauktā balva tiek piešķirta par izciliem sasniegumiem zinātnes popularizēšanā.

Balvas laureāti: V. Grabovskis, I. Vilks (2007), A. Alksnis, I. Pundure (2008), A. Vēriņš (2009), M. Gills (2010), Z. Kipere (2011), O. Gerts (2012), V. Hermanis (2013), J. Jansons (2015), O. Dumbrājs (2017), K. Švarcs (2019), J. Kleperis (2020). Šogad Artura Balklava-Grīnhofa balva par ieguldījumu zinātnes popularizēšanā Latvijā tika piešķirta LZA korespondētājloceklim, fiziķim Vjačeslavam Kaščejevam.

Šajā rakstā ir apkopoti radioastronoma, izcila zinātnes popularizētāja Artura Balklava-Grīnhofa citāti, kuri viņam raksturīgajā izteiksmes manierē atspoguļo astronomijas īpašo lomu citu zinātņu vidū. Irena Pundure, šo citātu apkopotāja, ilggadīga gadalaiku izdevuma “Zvaigžņotā Debess” atbildīgā redaktore un arī LZA Artura Balklava balvas laureāte, uzsver: “Pēdējos gados draudoši iezīmējies tieši Balklava toreiz pieminētais paaudžu pārrāvums. Par to liecina satraucoši fakti - katastrofāli sarūk jau tā nelielais Latvijas astronomu skaits: kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas mūžībā aizgājuši 11(!) zinātņu doktori, un šai laikā astronomijas (astrofizikas) nozarē daži zinātnisko grādu ieguvušie nestrādā Balklava kādreiz organizētajā un vadītajā institūtā. Tas norāda uz to, ka astronomijas attīstība Latvijā ir apdraudēta, un viņa bažas par speciālistu iepirkšanu no ārzemēm sāk jau īstenoties...”

Profesora skolu jaunatnei adresētās rindas (“ZvD”, 1994/95, Ziema):

“Astronomija vainago materiālās pasaules izziņu tās plašumā, tāpat kā mikrofizika (atomfizika, kvantu mehānika, elementārdaļiņu fizika, kvantu lauka fizika u. c.) vainago šīs pasaules galveno sastāvdaļu – vielas un lauku – uzbūves izpratni dziļumā. Tādēļ jebkuram daudzmaz izglītotam mūsdienu tehnoloģiskās sabiedrības loceklim vajadzētu zināt un saprast gan astronomijas, kura izzina makrokosmu (precīzāk būtu teikt – megakosmu), gan mikrofizikas, kura pēta mikrokosmu, pamatatziņas. Un, protams, te nav runa par dziļu izpratni, kura prasītu veltīt šo jautājumu izpētei visu mūžu, bet par elementārām, taču pietiekami vispusīgām un precīzām zināšanām, kas ļautu apzināties pasauli un cilvēka vietu šajā pasaulē, kuras dimensijās tā prāts ir iespiedies no apmēram 2x1026 m megakosmam līdz apmēram 2x10-35 m mikrokosmam. Tā ir pasaule, kas logaritmiskā mērogā aptver apmēram 61 kārtu vai līmeni, un katrā šajā līmenī pastāv noteikti objekti un norisinās savdabīgi procesi. Patiesi grandioza daudzveidība!”

Uz astronomijas studentes jautājumu “Pastāstiet par personīgi jums tuvāko, interesantāko tēmu zinātnē vai zinātnisko problēmu”, profesors atbild:

“Uzskatu, ka cilvēka dzīves pamatuzdevums ir izzināt un saprast Pasauli kopumā, tās uzbūvi, funkcionēšanu un mērķi. Tātad, izzināt un izprast kā materiālo, tā garīgo pasauli. Tādēļ, galvenokārt pētot Visumu, interesējos arī par panākumiem fiziķu visu laiku sakramentālā sapņa īstenošanā – Vienotā lauka vai Visa Esošā Teorijas izstrādāšanā [Visa Esošā Teorija aprakstītu visas četras līdz šim pazīstamās fundamentālās sadarbes – stipro, vājo, elektromagnētisko un gravitācijas – kā viena universāla lauka fāžu pārejas. I.P.], kas ļautu noskaidrot gan mikropasaules noslēpumus, gan makropasaules jeb Visuma uzbūvi un evolūciju. Tas man, tāpat kā daudziem zinātniekiem, ir palīdzējis nonākt pie atziņas, ka šī Pasaule, tās rašanās un pastāvēšana nav izprotama bez garīga rakstura Primāras Informācijas pastāvēšanas, vienalga kā to nosaucam – par Kosmisko Saprātu, Visuma Dvēseli, Lielo Garu vai Dievu, respektīvi, nonākt pie Dieva atziņas, kam ir ļoti dziļas kā filozofiskas, tā sabiedriskas konsekvences”.

Atbildot lasītājam uz jautājumu par Pasaules radīšanu - kā to skaidro Bībele un zinātne – profesors pasvītro (“ZvD”, 2001, Pavasaris):

“Pamatatšķirība starp tradicionāli zinātnisko un reliģisko pieeju ir atbildē uz jautājumu – radies vai radīts? Zinātne cenšas izskaidrot (un ar nenoliedzamiem panākumiem!), kā viss radies, taču, kā jau redzējām, beigu beigās nonākot pie secinājuma, ka ir nepieciešams arī kaut kāds garīga rakstura Pirmcēlonis, caur ko viss ir radies. Reliģijas jau iesākumā postulē šo Pirmcēloni – Dievu, kas visu rada. To laiku cilvēku uztveres līmenim, kad tika sarakstīta Vecā Derība un nebija zināms nekas no mūsdienās atklātās materiālās pasaules mikro un makro uzbūves ainas, citāds izteiksmes un atklāsmes veids ir grūti iedomājams.”

Populārzinātnisko rakstu krājumā “Mūsdienu zinātne un Dievs” (2008, 144 lpp.) rakstā “Astronomiskie paradoksi. Kosmoloģiskie priekšstati. Reliģija” par Visuma attīstības mērķi profesors uzsver:

“Ir vairāk nekā mazvarbūtīgi, lai neteiktu – neiespējami, ka šādā ārkārtīgi homogēnā un izotropā Visumā, kaut kādā ne ar ko neievērojamā Galaktikā un ne ar ko neatšķirīgā dzeltenā pundura (Saules) sistēmā šīs Galaktikas nomalē dabiskā ceļā rodas Visuma vienīgā civilizācija. Metagalaktikā šādu galaktiku ir simtiem miljardu un katrā no tām ir simtiem miljonu dzelteno punduru.

Zemes civilizācijas unikalitātes atzīšana tiešā ceļā noved antropocentriskajā koncepcijā, t.i., pie uzskata, atziņas vai pieņēmuma, ka Visums tieši tāds, kāds tas ir, ir tāpēc, un tikai tāpēc, lai tajā varētu attīstīties cilvēks, cilvēks kā saprāta iemiesotājs, proti, ka cilvēks ir Visuma attīstības mērķis, bet no šāda mērķa atzīšanas šauri materiālistiski orientēti zinātnieki, galvenokārt, fiziķi vienmēr ir centušies norobežoties.”

Starp četriem astronomiskiem paradoksiem Arturs Balklavs min itāļu-amerikāņu fiziķa, Nobela prēmijas laureāta Enriko Fermi (1901-1954) vismaz vienai daļai jeb šauri materiālistiski domājošiem zinātniekiem nepatīkamu paradoksu:

“Viens no šādiem paradoksiem ir tā sauktais Fermi paradokss, kura būtība saistās ar divām mūsu pašreizējo priekšstatu sistēmā nesavienojamām parādībām, – t.i., pirmkārt, ar civilizācijas attīstības eksponenciālo tempu un, otrkārt, ar Kosmosa Lielo (mēdz teikt arī – drūmo) Klusēšanu (KLK) vai, izmantojot pazīstamā padomju astrofiziķa Josifa Šklovska terminoloģiju, – Kosmiskā Brīnuma (KB) iztrūkumu, [..].

Proti, mums ir divi uz novērojumiem, var teikt arī – uz eksperimentiem balstīti fakti: Visuma vai Metagalaktikas vecums ~1010 gadi un civilizācijas eksponenciālās attīstības raksturīgais laiks t, kas mērāms dažos gadu desmitos. Vienkāršības dēļ pieņemsim, ka t ~100 gadu. Izmantojot abus šos skaitļus un balstoties uz eksponenciālās attīstības likumu, var iegūt milzīgu skaitli K ~1043.000.000, kas raksturo tehnoloģiskās civilizācijas attīstību, tās zināšanu un potenču pieaugumu Metagalaktikas pastāvēšanas laikā. [..] Varbūtība nenovērot Kosmiskos Brīnumus ir 1/K ~ 0, bet tos nenovērojam – Kosmoss (drūmi) klusē. (K >> N ~ 1080).

Ar tik lieliem skaitļiem (skaitļiem - monstriem) līdz tam nebija sastapusies nedz teorētiskā fizika, nedz astronomija. Piemēram, pilnais nuklonu skaits N Metagalaktikā ir apmēram 1080, un tas ir, var teikt, smieklīgi mazs salīdzinājumā ar 1043.000.000. Enriko Fermi, šo skaitli K iegūstot (aprēķinot), kas noticis pirms pirmo ZMP palaišanas, esot iesaucies, – ja kaut kur pastāv ārpuszemes civilizācijas, tad to kosmiskajiem kuģiem jau sen ir jābūt Saules sistēmā! Patiešām, šis skaitlis ir tik liels, ka jebkuri pat vēl nezināmi civilizācijas attīstības starpposmu koeficienti to nevar būtiski izmainīt.

Var apgalvot, ka varbūtība nenovērot KB – attīstītu ārpuszemes tehnoloģisko civilizāciju darbības kosmiska mēroga liecības, kas ir vienāda ar 1/ K ir ~ 0. Taču, par spīti jau vairāk nekā 30 gadu ilgiem astronomu pūliņiem, realizējot daudzveidīgās SETI (Search for Extraterrestrial Intelligence) programmas, nav atrasti ne tikai kaut kādi KB vai to pazīmes, bet nav konstatētas pat visniecīgākās citu ārpuszemes civilizāciju eksistences un aktivitātes liecības vai pēdas. Tātad mēs sastopamies ar iepriekš minēto faktu – KLK, lai arī tās realizācijas varbūtība ir gandrīz vienlīdzīga nullei, reāli tomēr pastāv. Tas tad arī ir Fermi paradokss, kam ir jāmeklē un jārod izskaidrojums.

Viena šāda racionāla skaidrojuma versija varētu būt atsacīšanās no vienas no visoptimistiskākajām cilvēces idejām par daudzu vai pat bezgala daudzu apdzīvotu pasauļu pastāvēšanu Visumā un pieņēmums, ka Zemes civilizācija ir vienīgā. Taču, pat neskarot emocionālo momentu, kuru, lai gan citā sakarībā, kādreiz aizskāris cits pazīstams padomju fiziķis akadēmiķis J. Zeļdovičs, jautādams: “Bet par ko tad sadega Džordano Bruno?”, jāatzīmē, ka Zemes civilizācijas iespējamā ekskluzivitāte jau pirmā tuvinājumā ir nesavienojama ar tiem tik labi un sen zināmiem novērojumu datiem, kas liecina par Metagalaktikas homogenitāti un izotropumu un līdz ar to izslēdz mūsu Galaktikas vai Saules sistēmas varbūtēju un dabiskos apstākļos sakņotu izcilu stāvokli jeb ekstraordinaritāti.”

Irena Pundure: Kopš 1995. gada, kad tika atklāta pati pirmā ārpus Saules sistēmas esoša planēta, kā virszemes, tā orbitālajās observatorijās novērotās līdz 2021. gadam jau apstiprinātas vairāk nekā 4 000 citplanētas, vairums no tām atklātas ar NASA Keplera Kosmisko teleskopu, kas savulaik tika ievadīts heliocentriskā orbītā iespējamo apdzīvojamo pasauļu meklējumiem ārpus mūsu Saules sistēmas. Savas darbības laikā (2009-2018) Kepler novēroja 530 506 zvaigznes un atrada 2 662 planētas. Šie atklājumi nav apšaubījuši Zemes civilizācijas unikalitāti...

Daži atzinumi no profesora Artura Balklava raksta “Latvijas astronomija jau ir Eiropā un pasaulē. Astronomija kā zinātnes neatņemama sastāvdaļa attīstītā valstī” (“Tehnikas Apskats”, 1998, 132):

“Dramatiskajā situācijā, kādā nokļuva Latvijas zinātne pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā, kad politiķi līdzekļu taupības meklējumos bez sevišķām ceremonijām ar naudas reformas palīdzību aplaupīja plašas tautas masas un ievērojami samazināja asignējumus valsts attīstības nodrošinājumam nākotnē – izglītībai un zinātnei, tomēr astronomiju mūsu valstī, neskatoties uz tās, kā jau atzīmēts, izteikto fundamentalitāti un šķietamo nepraktiskumu, izdevās saglabāt galvenokārt četru iemeslu dēļ.

Kā pirmo un galveno gribētos minēt mūsu astronomu augsto savas misijas apziņu, pašaizliedzību un gatavību strādāt savā specialitātē pat ļoti apgrūtinātos un nelabvēlīgos apstākļos.

[..].

Un kā pēdējo gribētos minēt to iracionālo lādiņu, ko sevī nes astronomiskie pētījumi un šo pētījumu rezultātu filozofiskā apzināšana, jo astronomija ir viena no tām zinātnes nozarēm un izziņas sfērām, kas vistiešāk nonāk saskarē ar tādām kategorijām kā bezgalība un mūžība. Tas izskaidro to, kāpēc observatorijas visos laikos, tātad arī mūsdienās, tiek vērtētas kā sevišķi nācijas garīguma tendenču un izpausmju centri.”

***

“Jo jāņem vērā, ka, integrējoties Eiropā, t.i., Eiropas Savienībā, ar tās ļoti augsto zinātnisko un tehnoloģisko līmeni un astronomijas arvien pieaugošo lomu gan šī līmeņa, gan sabiedrības tīri praktisko attīstības vajadzību nodrošināšanā, pieprasījums pēc astronomijas speciālistiem arvien pieaugs. Cerams, ka mūsu politiķi neorientēsies uz šo speciālistu iepirkšanu no ārzemēm.”

***

“Tātad no pētījumu kvalitātes viedokļa, no to zinātniskās nozīmības viedokļa astronomijas stāvokli Latvijā pašlaik var vērtēt kā augstu, bet no astronomijas izdzīvošanas un normālas attīstības perspektīvu viedokļa - kā visai apdraudētu, [..] draudoši iezīmējies paaudžu pārrāvums, jo pēdējos gados, galvenokārt mākslīgi pazeminātā prestiža dēļ, ir bijis ļoti maz iespēju, lai neteiktu vairāk, zinātniskajam darbam piesaistīt jauno paaudzi.”

Irena Pundure: Pēdējos gados draudoši iezīmējies tieši Balklava toreiz pieminētais paaudžu pārrāvums. Par to liecina satraucoši fakti - katastrofāli sarūk jau tā nelielais Latvijas astronomu skaits: kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas mūžībā aizgājuši 11(!) zinātņu doktori, un šai laikā astronomijas (astrofizikas) nozarē daži zinātnisko grādu ieguvušie nestrādā Balklava kādreiz organizētajā un vadītajā institūtā. Tas norāda uz to, ka astronomijas attīstība Latvijā ir apdraudēta, un viņa bažas par speciālistu iepirkšanu no ārzemēm sāk jau īstenoties...

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Irena Pundure, gadalaiku izdevuma
“Zvaigžņotā Debess” atbildīgā sekretāre (1988-2018)
LZA Artura Balklava balvas laureāte (2008)
 
Avots: “Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 4 (609), 2021. gada 26. aprīlis (pdf).
Lasīts 1236 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")