Tūkstošiem gadu cilvēks ir dzīvojis ciešā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Tas ir palīdzējis cienīt dzīvo dabu un uztvert pasauli kā vienotu organismu. Šajā vienotajā organismā neatņemama vieta ir arī mikroorganismiem. Kā piemēru varētu minēt baktērijas cilvēka zarnu traktā, kurām ir izšķiroša loma cilvēka barības vielu uzņemšanai. Enterokoku sugas ir dabiski vides iedzīvotāji un būtiska veselīgu cilvēku un dzīvnieku zarnu mikrobioma sastāvdaļa.
No enterokokiem biežāk izolētā flora ir Enterococcus faecalis (E. Faecalis) un Enterococcus faecium (E. Faecium), kuri pie noteiktiem apstākļiem var kļūt par nozokomiāliem patogēniem. Enterokoki ir arī oportūnistiski patogēni, kas saistīti ar nopietnām un cilvēka dzīvībai bīstamām infekcijas slimībām, piemēram, urīnceļu infekciju, sepsi (asinsrites infekcija) un endokardītu. Antimikrobiālo līdzekļu rezistences veidošānās ir enterokoku ģints raksturīga iezīme. Pirmais ziņojums par enterokokiem, kas ir izturīgi pret lielu glikopeptīdu antibiotiku (vankomicīna un teikoplanīna) koncentrāciju, tika publicēts 1988. gadā, kad Uttley u.c. ziņoja par vankomicīnam rezistenta E. Faecium infekcijas uzliesmojumu pacientiem slimnīcas nefroloģijas nodaļā. Vankomicīna rezistences ģenētiskais un molekulārais pamats ir pētījumos pierādīts, un ir atpazīta Vankomicīna rezistenta enterokoka darbība, izraisot citu pretmikrobu rezistentu gēnu izpaušanos. Vankomicīna rezistenci izraisa peptidoglikānu gala terminālā izmainīts aminoskābju virknējums un šūnas sienā veidojas patoloģiski peptīdi (“viltus saistīšanās vietu”), kas saista vankomicīnu un tālāk jau novērš tā piestiprināšanos pie nepieciešamā receptora. Rezultātā šūnu siena sabiezē, notiek mutācijas, kas maina autolizīna aktivitāti, kas nepieciešama noteiktu baktēriju iznīcināšanai.
Infekciju intensīvās terapijas (IT) etapā galvenokārt izraisa organismi, kas spēj kolonalizēties uz asinsritē ievietotiem svešķermeņiem, urīna izvades katetra, ierīcēm ar kuru palīdzību nodrošina elpceļu caurlaidību, bet pacientiem ar kritiski smagu slimības gaitu, ekstrakorporālas mākslīgas orgānu atbalsta metodes – nieru aizvietojošā terapija un ekstrakorporāla membrānu oksigenācija. Neatgriezeniski veselības traucējumi, vai radīta nopietna ietekme uz slimības gaitu ir gandrīz visās situācijās, ja IT pacientiem pievienojas vēl infekcija, rezistenta pret antibakteriālo terapiju.
Infekcijas, kas saistītas ar ITN, visā pasaulē ir ļoti līdzīgas, un ar biedējošu spēju iegūt papildu rezistenci, bet diagnostikas metodes pieļauj specifisko mikrobioloģisko datu pieejamību tikai 2–3 dienu laikā, tāpēc lēmums sākt pretmikrobu terapiju tiek pieņemts empīriski. Tādējādi empīriskā terapija IT iegūto infekciju gadījumā satur vienu vai vairākas antibiotikas no 6 galvenajām klasēm – aminoglokozīdus, fluorhinolonus, trešās paaudzes cefalosporīnus, aminopenicilīnus, karbapenēmus un polimiksīnus, un/vai pievienojot glikopeptīdus vai oksazolidinonus. Tiek uzskatīts, ka rezistentu mikroorganismu rašanos ietekmē divi galvenie faktori: pretmikrobu līdzekļu lietošanas veids (medikamenta deva un ilgums) un konkrēta prakse veselības aprūpes iestādē. Neprecīza, ilgstoša, vai vairs nevajadzīga antibiotisko medikamentu pielietošana ir novēršamie faktori, tāpēc pēdējās desmitgades multicentru pētījumi ir veltīti precīzai mikroorganismu identifikācijai un precīzai antimikrobiālo medikamentu izvēlei. IT pielietotās orgānu funkciju atbalstošās metodes maina cirkulējošo asinsrites tilpumu, paātrina toksisko vielu izvadi un ietekmē arī vairāku medikamentu efektīvo plazmas koncentrāciju.
Tāpēc pētījumam, kurš bija veikts šajā pacientu populācijā tika izvirzīts mērķis noteikt Vankomicīna pielietošanas nianses IT etapā. Tika fiksētas medikamentu devas terapijas sākumā, terapijas laikā, līdz pirmajam medikamentu terapeitiskajam monitoringam un medikamenta ievades intervāli, kā arī analizēta terapijas pielāgošana pēc veiktajiem medikamenta koncentrācijas mērījumiem.
Pētījumā iegūtie dati un rezultāti liecināja par nepieciešamību pilnveidot medikamentu pielāgošanas stratēģiju tieši IT pacientiem un bija noderīgi, lai papildinātu slimnīcā spēkā esošos antibakteriālās terapijas protokolus un vadlīnijas. Pētījuma rezultātā bija radīta sistēma, kurā tika papildināta noteiktu Vankomicīna nozīmēšanas un pārtraukšanas stratēģija, formāla terapijas pārskatīšanas trešajā terapijas dienā un terapijas deeskalācija, sevišķi, ja tā bija piemērota kā empīriska terapija.
Pacientu izdzīvošana pēc intensīvā ārstēšanas etapa ar iespējami labāko rezultātu ir atkarīga no multidisciplināras komandas iesaistes un multimodālas terapijas efektivitātes. Tāpēc, lai nodrošinātu iespējami labākos terapijas rezultātus un pacientiem dzīves kvalitāti pēc ITN, grūtākais, bet svarīgākais ir analizēt visu terapiju mijiedarbību.
Pētījumu realizēja vairāku medicīnas jomu speciālisti:
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore Eva Strīķe, RSU Medicīnas fakultātes Infektoloģijas katedras profesore Angelika Krūmiņa, RSU Farmācijas fakultātes dekāne, asociētā profesore Dace Bandere, RSU Farmācijas fakultātes Farmakoloģijas katedras docente Aleksandra Aitullina, LU Medicīnas fakultātes docents Renārs Erts, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīniskā farmaceite, pētījuma laikā RSU Farmācijas fakultātes, Klīniskās farmācijas programmas studente Inga Mauliņa un LU Medicīnas fakultātes rezidente Katrīna Bandere.
Vairāk par pētījumu un tā rezultātiem lasiet žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” B daļas 2021. gada 1. numurā publicētajā orģinālrakstā – Inga Mauliņa, Angelika Krūmiņa, Aleksandra Aitullina, Renārs Erts, Katrīna Bandere, Dace Bandere, Eva Strīķe “Vankomicīna terapijas uzsākšana un pirmreizējais terapeitiskais zāļu monitorings” (Initiation of vancomycin therapy and the first therapeutic drug monitoring).
* LZA zinātniskā žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis", A un B daļas tīmekļvietne www.lasproceedings.lv .