Jaunumi

LZA jubilejas sarunas: fiziķis akadēmiķis Andris Šternbergs

LZA jubilejas sarunas: fiziķis akadēmiķis Andris Šternbergs

Latvijas Zinātņu akadēmijas jubilejas gadā laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis” tika iedibināta jauna iniciatīva – sarunu cikls “LZA jubilejas sarunas”, kurā runājam par akadēmiju un zinātni, atspoguļojam akadēmiķu dzīves stāstus un mūsu izcilāko zinātnieku sasniegumus ne tikai nozares pārstāvju, bet visas Latvijas akadēmiskās vides un sabiedrības acīs apliecinot Latvijas zinātnieku radošumu, neatlaidību, panākumus un akadēmisko izcilību.

Turpinot šo iniciatīvu, LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga uz sarunu aicināja akadēmijas īsteno locekli, habilitēto fizikas doktoru, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta ilggadēju direktoru, LZA Lielās medaļas laureātu, akadēmiķi Andri Šternbergu, kurš vēl joprojām velta sevi gan institūta zinātniskās attīstības veicināšanai, gan Latvijas zinātnes attīstībai, veicot pienākumus LZA viceprezidenta amatā.

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).
“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 10 (615), 2021. gada 29. novembris (pdf).
 
Foto: LU CFI arhīvs.
 
***

LZA JUBILEJAS SARUNAS turpinot – fiziķis, akadēmiķis Andris Šternbergs

Latvijas Zinātņu akadēmijas jubilejas gadā laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis” tika iedibināta jauna iniciatīva – sarunu cikls “LZA jubilejas sarunas”, kurā runājam par akadēmiju un zinātni, atspoguļojam akadēmiķu dzīves stāstus un mūsu izcilāko zinātnieku sasniegumus ne tikai nozares pārstāvju, bet visas Latvijas akadēmiskās vides un sabiedrības acīs apliecinot Latvijas zinātnieku radošumu, neatlaidību, panākumus un akadēmisko izcilību.

Turpinot šo iniciatīvu, LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga uz sarunu aicināja akadēmijas īsteno locekli, habilitēto fizikas doktoru, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta ilggadēju direktoru, LZA Lielās medaļas laureātu, akadēmiķi Andri Šternbergu, kurš vēl joprojām velta sevi gan institūta zinātniskās attīstības veicināšanai, gan Latvijas zinātnes attīstībai, veicot pienākumus LZA viceprezidenta amatā.

Jūsu dzīves ceļa sākums nebija viegls, bet šķiet, ka vienmēr ir gājis augšup – matemātikas olimpiāžu laureāts, 1. vidusskola (tagad - ģimnāzija), fizmati, deviņu gadu laikā no zinātniskā līdzstrādnieka līdz laboratorijas vadītājam, tad nodaļas vadītājs, institūta direktors un nu – Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Dažādi apbalvojumi un pagodinājumi, cilvēku atzinība un atpazīstamība. Vai šis ceļš ir gājis kā plānots jau jaunībā, vai tomēr kādas būtiskas korekcijas ir ieviesušās laika gaitā?

Jā, taisnība, viegli nebija. Palaimējās palikt pie vecvecākiem, kamēr pārējā ģimene bija izsūtījumā. Vecaistēvs bija tas, kurš ielika pamatus tieksmei pēc zināšanām un to vērtībai. Šajā laikā man ne fizika, ne matemātika kā zinību virzieni nebija noteicošais, tomēr ļoti interesēja visi dabas procesi. Jautāju vecmammai vai vectēvam – kas tas ir, kāpēc tā notiek. Tagad tādās zinātņu nozarēs kā fizika, materiālzinātnes un nanotehnoloģija, kā arī bioloģijā un medicīnā, tā arī ir – mācāmies no dabas. Lai gan jāuzsver – mācāmies, jo vēl joprojām mēs daudz ko neesam sapratuši.

Kad no Sibīrijas atgriezās mamma, aizbraucām dzīvot uz Rīgas pievārti, kur mācījos Biķeru septiņgadīgajā skolā. Pirmā ģimnāzija bija ļoti likumsakarīga, bet neapzināta izvēle – kursēja izdevīga maršruta autobuss no Biķeriem līdz Rīgas 1. vidusskolai. Tur bija ļoti zinoša matemātikas skolotāja, kura saistoši mācīja un stimulēja mūs piedalīties olimpiādēs. Mans individuāli augstākais sasniegums ir sudraba medaļa, bet komandās bijām nepārspēti kādus trīs gadus pēc kārtas. Uz starptautiskajām olimpiādēm tajos laikos mūs nelaida. Savukārt jāsaka, ka fizikas olimpiādēs negāja tik labi kā matemātikas, lai gan ir fotogrāfija laikrakstā “Cīņa” no LU Lielās aulas, kurā nez kāpēc esmu sagadījies kopā ar olimpiādes organizatoru un mācībspēku M. Kuršicu.

Kādu brīdi bija doma, ka varētu iet studēt medicīnas jomā. Bet padomāju: ja izmācīšos par ķirurgu, tā būs ļoti liela atbildība. Un lielā atbildība arī ļoti baidīja, ja nu man neizdodas, un manas vainas dēļ kāds aiziet? Nedomāju, ka varētu ar sevi tad sadzīvot – tāpēc labāk ne. Tomēr tāds nepārprotams skaidrojums, ka tāpēc izvēlētos fiziku, nebija. Tajos laikos iezīmējās elektroniskās skaitļošanas perspektīvas. Tā kā man padevās matemātika, skolotāja ierosināja studēt “skaitļotājos”, un es arī labprāt aizgāju iestāties jaunizveidotajā Automātikas un skaitļošanas fakultātē. Konkurss bija milzīgs – 1:25, un, lai gan nokārtoju eksāmenus uz pieciniekiem, uzņemts netiku.

Tajā laikā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) prorektore Mironova sekmēja izcilu sportistu uzņemšanu. Priekšroka tika dota arī tiem, kas bija pabeiguši mācības un kādu laiku jau paspējuši pastrādāt ražošanas praksē šajā virzienā. Par sportistiem runājot, nemaz nevarēja sacīt, ka viņi tāpat vien tikuši iekšā, jo tur studēja nākamais boksa čempions smagajā svarā Harijs Frīdenbergs un Latvijas labākais lodes grūdējs Artūrs Sliede, ar tādiem cīkstēties negribējās. (Smejas.) Lai gan es esmu viduvējība amatieru sportā, tomēr sports vienmēr ir bijis svarīga manas dzīves daļa. Nepatīk ‘ierūsēt’, patīk kustēties, kā arī zināt sporta notikumus un aktualitātes. Iespējams, ka kolēģi jau ir pamanījuši – ļoti patīk, dažādas lietas skaidrojot, izmantot sporta terminus un piemērus.

Brīdī, kad netiku “skaitļotājos”, var teikt, ka notika pagrieziens fizikas virzienā. Kopā ar matemātikas skolotāju devos aprunāties ar Latvijas Valsts universitātes (LVU) vecāko pasniedzēju Almu Jansoni, kurai izdevās izkārtot, ka līdz pirmajai sesijai varu būt brīvklausītājs Fizikas un matemātikas fakultātē. Pēc ziemas sesijas kļuvu par pilntiesīgu studentu un strādāju par laborantu Universitātes Eksperimentālās fizikas katedras cietvielu fizikas laboratorijā pie docenta Voldemāra Fricberga. Kā jau pieņemts, ja nebija attaisnojošu dokumentu, bija jāiet armijā. Pēc atgriešanās turpināju darboties nu jau profesora V. Fricberga LVU segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijā, pētot segnetoelektriskos cietvielu šķīdumus, tā dēvētās “izplūdušo fāžu pārejas”, kas bija par pamatu manai zinātniskajai karjerai caurspīdīgas segnetoelektriskās keramikas jomā Cietvielu fizikas institūtā. 1978. gadā aizstāvēju fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertāciju.

Kad 1982. gadā mūžībā aizsauca nodaļas vadītāju V. Fricbergu, viņa amatu ieņēma Andris Krūmiņš, bet es kļuvu par elektrooptikas laboratorijas vadītāju. Vēlāk, kad A. Krūmiņš kļuva par institūta direktoru, man nekas cits neatlika, kā pārņemt nodaļas vadību. Tad Andris aizbrauca gadu pastrādāt Japānā, un gadījās, ka viņa vietā pildīju direktora pienākumus. Tā nonācu galvenajā administrēšanas sistēmā. Pienākot direktora pārvēlēšanas laikam 1999. gadā, kāds mani izvirzīja šim amatam. Kurš tas bija, neatceros, bet pats noteikti nebūtu startējis. Nodomāju, ka nu gan esmu sprukās, jo, citējot slavenu tenisistu: “Man nav svarīgi uzvarēt, bet nepatīk zaudēt.” Tā sagadījās, ka mani tiešām ievēlēja. Tomēr visam šim ir arī ēnas puse – administratīvais amats atņēma ļoti daudz laika zinātniskajai darbībai, lai gan šajā laikā pat izdevās aizbraukt uz ārzemēm.

Viens no būtiskākajiem manas karjeras attīstības punktiem bija pusotrs gads, ko pavadīju Vīnes Atominstitūtā. Tur nokļuvu, lai varētu turpināt radiācijas pētījumus dielektriskajos materiālos, jo tika slēgts Salaspils kodolreaktors. Šeit iezīmējās mana otra pārzinātā tēma – termiskā kodolsintēze. Tieši Vīnes Atominstitūtā satiku Eiropas Atomenerģijas kopienas (EURATOM) kodolsintēzes projekta programmas vadītāju Hardo Brunu un administratīvo lietu vadītāju Hansu Sporu. Viņi uzaicināja arī Latvijā nodibināt EURATOM asociāciju, lai ciešāk iesaistītos šajā apjomīgajā kodolsintēzes projektā. Kopā ar LU Fizikas institūtu un Ķīmiskās fizikas institūtu tika izveidota EURATOM asociācija Latvijas Universitātē – AEUL. Kopš tās dibināšanas 2001. gadā līdz šim esmu šīs asociācijas zinātniskais vadītājs. Šobrīd šīs asociācijas nosaukums ir EUROfusion Latvijas laboratorija.

Otra vieta, kas ietekmēja manus zinātniskā darba organizēšanas un administratīvās pieejas uzskatus, ir pavadītais pusgads uzņēmumā “Siemens”Minhenē. Tur iepazinos ar to, kā notiek zinātnisko rezultātu ieviešana lietišķajā jomā un darbojošās ierīcēs. Pastrādāju arī Zārbrikenes universitātē Vācijā, kā arī īsāku laiku dažādās Japānas augstskolās Tokijā, Kioto un Sidzuokā Fudži kalna pakājē. Šādi komandējumi daudz deva zinātniskajai attīstībai un kontaktu dibināšanai, kā arī radīja savu priekšstatu par zinātni un zinātnes organizēšanu citur, ko centos ieviest arī institūtā.

Runājot par arvien augstākiem amatiem, mans mērķis nekad nav bijis ieņemt amatu, tas man nešķita tas ceļš, kuru iet. Tomēr kaut kā dzīvē ir sagadījies, ka amatos esmu nokļuvis gandrīz nejauši, bet, pieņemot šos amatus, apakšā vienmēr ir bijis smags darbs un doma – nevis, kā ērtāk atsēdēt, bet, ko varu sasniegt, kādu labumu dot institūtam un zinātnei kopumā. Man Cietvielu fizikas Institūts vienmēr būs ar lielo “I”. Un tagad tāpat arī Latvijas Zinātņu Akadēmija.

Bijāt Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors 19 gadus, un tas nozīmēja atbildību par institūta izaugsmi, daudz administratīvā darba un arī nepopulāru lēmumu. Vai ir atmiņā palicis kāds ne tik viennozīmīgs lēmums, kas vēlāk ir izrādījies pareizais, un šobrīd ir gandarījums, ka to paveicāt?

Jā, tā ir bijusi liela atbildība, un ne vienmēr viss ir gājis gludi. Atmodas laiks bija ļoti smags, tomēr tas, kas šobrīd nāk prātā, ir – tīrtelpu izbūve darbnīcu vietā institūta pirmajā stāvā. Savukārt, darbnīcas tika pārvietotas uz atsevišķu ēku pagalmā, ko pēc tam speciāli aprīkoja un renovēja darbnīcas vajadzībām. Kad sākām ieviest ideju, un vajadzēja pārcelties, pie manis nāca gan darbnīcu vadītājs, gan darbnīcu mehāniķi, gan citi, stāstot, ka tie, kas cēluši institūtu, tagad būs ‘izmesti uz ielas’, cik tas ir nepareizi un ka nevienam tas nav vajadzīgs. Šobrīd esmu ļoti gandarīts, ka izdevās noturēties pie tīrtelpu izbūves idejas un darbu turpināt. Manuprāt, tās ir būtiska daļa no mūsu institūta veiksmes stāsta aizsākuma, kas nodrošina eksperimentālās un tehnoloģiskās iespējas pasaules kvalitātes pētījumu veikšanai, kā arī izaugsmi un attīstību kopumā. Ir sajūta, ja nebūtu tīrtelpu, mums nebūtu arī lielā Eiropas Komisijas “Apvārsnis 2020” projekta CAMART², pateicoties kuram esam varējuši daļu institūta, arī tīrtelpas, piepildīt ar vislabāko infrastruktūru.

Lai gan nesaistīts tieši ar institūtu, tomēr kā otru piemēru gribētu minēt pirmās valsts pētījumu programmas materiālzinātnē izveidi. Process bija ļoti ilgstošs, un grūti nācās pārliecināt IZM par programmas lietderību un nepieciešamību.

Vēl gandarījums, ka 1991. gadā no 2. līdz 4. oktobrim tomēr izdevās noorganizēt pirmo starptautisko konferenci Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Tā bija konference par caurspīdīgo segnetoelektrisko keramiku, kuru nācās pārcelt janvāra notikumu un puča dēļ. Bija uztraukums, ka ārvalstu grandi un citi zinātnieki vairs neatbrauks, bet atbrauca – gan Japānas, gan Vācijas, gan ASV, gan Krievijas, gan citu valstu zinātnieki!

Ir prieks arī par mūsu 2006. gadā uzsākto un veiksmīgo starptautisko konferenci “Funkcionālie materiāli un nanotehnoloģijas – FM&NT”. Sākotnēji to organizēja tikai Rīgā, bet kopš 2013. gada “FM&NT” ir ceļojošā konference Baltijas valstu robežās starp Rīgu, Tartu un Viļņu. Atceros, ka sarīkojām 2014. gadā apvienoto pasākumu – “FM&NT” konferenci un Krievijas, NVS, Baltijas un Japānas simpoziju segnetoelektrībā (RCBJSF) jaunajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Tiešām gandarījums, ka mums tas izdevās.

Protams, jāpiemin pirmais CAMART projekts 2001. gadā, kad bijām vienīgie Latvijā, kuriem tad tika piešķirts izcilības centra nosaukums – “Perspektīvo materiālu un tehnoloģiju izcilības centrs”. Šobrīd turpinām uzsākto, iegūstot “Apvārsnis 2020” finansējumu esošā centra pilnveidošanai – CAMART², kur T² nozīmē tehnoloģiju pārnesi. Arī šo ieguvām gan pirmie Latvijā, gan tobrīd vienīgie 1500 km rādiusā.

Jānorāda, ka šā projekta iegūšanu abos tā posmos (1. posms 2015.–2016. gadā; 2. posms 2017.–2024. gadā) nodrošināja vienots komandas darbs. Iesaistot Institūta jaunos censoņus – tolaik topošo institūta direktoru Mārtiņu Rutki, tobrīd direktora vietnieku, bet šodien direktoru Andri Anspoku, tobrīd direktora vietnieku mācību darbā Anatoliju Šarakovski un zinātnisko sekretāri Līgu Grīnbergu, kā arī jaunpieņemto projekta administratoru Andri Ozoliņu, izdevās uzrakstīt gan institūta attīstības darbības plānu, gan pašu projektu, kuru šobrīd sekmīgi ieviešam. Paldies arī Izglītības un zinātnes ministrijai, Ekonomikas ministrijai un Ministru kabinetam par atbalsta vēstulēm un rasto iespēju infrastruktūrā ieguldīt līdzvērtīgu finansējumu. Gandarījums, ka esam tādi kā krustvecāki Baltijas biomateriālu izcilības centram (BBCE), kuru otrajā “Apvārsnis 2020” projektu uzsaukumā ieguva Rīgas Tehniskā universitāte profesora, akadēmiķa Jāņa Loča vadībā.

Šie ir dažādi pasākumi, notikumi un aktivitātes. Ilgāk parunājot un paraugoties atpakaļ, visticamāk, atklātos vēl daudz kas, par ko būt gandarītam. Vēlos piebilst, ka viss ir komandas darbs, komandas sasniegumi, tāpēc tiešām esmu gandarīts, ka man ir gadījušies dažādos laikos dažādi komandas spēlētāji, kas palīdzējuši institūtu pacelt līdz šā brīža līmenim.

2015. gadā saņēmāt LZA augstāko apbalvojumu Lielo medaļu par nozīmīgu devumu jaunu funkcionālo materiālu nanotehnoloģiju attīstīšanā. Kādas atziņas šobrīd?

Nanozinātne un nanotehnoloģijas ir materiālu pētījumi, kuros prasmīgi kontrolējot un manipulējot materiālus atomu un molekulu un izmēru līmenī, rezultātā iegūst jaunus materiālu īpašību raksturojošus parametrus. Šie parametri var būtiski atšķirties no struktūras raksturlielumiem lielākās dimensijās, un ir svarīgi inovatīvu produktu izstrādē.

Mēs visi esam nanotehnoloģijas, un viss mums apkārt ir sava veida dabas izveidotas nanotehnoloģijas. Kamēr mācāmies no dabas, tikmēr viss ir kārtībā. Manuprāt, ir nozīmīgi šķirt tā dēvētās “zaļās” nanotehnoloģijas: ilgtspējīgus risinājumus dzīves kvalitātes uzlabošanai, enerģijas ieguvei un taupīšanai vidi saudzējošos apstākļos, samazinot oglekļa izmešu daudzumu, izmantojot nanotehnoloģiskās struktūras, materiālus un ierīces. Nevar pārspīlēt ar nanomateriālu izmantojumu, kamēr nesaprotam, kādas sekas tiek radītas ilgtermiņā. Nanodaļiņas ar aci redzēt nevar, tāpēc drošība ir ļoti svarīgs aspekts, kas jāievēro.

Ievērojot visus drošības noteikumus un ētiku zinātnē, uzskatu, ka tas ir virziens, kurā iet. Šobrīd papildus materiālzinātnēm ļoti aktuālas kļūst bionanotehnoloģijas. Un atkal gribētu teikt, ka daba jau ir daudz ko atrisinājusi, tikai līdz šim neesam varējuši, vai nav bijušas iespējas to saprast. Jāsaka, ka ar savu uzvedību cilvēce tagad traucē dabai strādāt – piesārņojums, resursu izsmelšana, mežu izciršana.

Mana atziņa ir tāda, ka šodienas aktualitāte ir ne tikai bio- un nanotehnoloģijas, bet arī kvantu tehnoloģijas. Noteikti jānorāda, ka mūsu Latvijas zinātnieki strādā un ir guvuši panākumus šajā virzienā – Andris Ambainis, Mārcis Auziņš, Jānis Alnis un Vjačeslavs Kaščejevs. Kvantu tehnoloģiju jomā parādās lielas iespējas arī materiālzinātniekiem.

Drīz būs gads, kopš esat LZA viceprezidents. Kā Jums veicas?

Piekrītot piedalīties LZA prezidenta komandā, izvirzīju sev trīs galvenos uzdevumus:

  1. Pēc iespējas vairāk LZA aktivitātēs demonstrēt Latvijas zinātnes kopienas spēku un individuālu zinātnieku sasniegumus.
  1. Veicināt valsts pētījumu programmu izveidi atbilstoši RIS3, kā arī strādāt pie projekta, lai atsāktu zinātnisko institūciju dārgās infrastruktūras kopēju iegādi un izmantošanu, uzturēšanu, sedzot ar valsts dotācijām.
  1. Piesaistīt mērķtiecīgos un ambiciozos jauniešus gan zinātnē, gan LZA locekļu vidū, veicinot zinātnieku ataudzi un nododot akadēmijas grandu pieredzi tālāk.

 

Zinātnes kopienas spēku rāda Latvijas zinātnes sasniegumu konkurss, ko atspoguļo arī plašsaziņas līdzekļi. Šis process noteikti ir jāturpina, skaidrojot sabiedrībai vienkāršākā valodā – ko zinātnieki šobrīd pēta, kas jauns, kas sasniegts. Svarīgi ir uzsvērt, ka šie sasniegumi ir Eiropas un pasaules līmenī, jo LZA atzinību nevar dabūt tāpat vien!

Attiecībā uz otro punktu – aktīvi darbojos, lai ieviestu dzīvē iniciatīvu par ilgtspējīgām misijās orientētām valsts nozīmes pētījumu programmām, kurām dinamisks raksturs: ja vari pierādīt pētījuma aktualitāti un pozitīvus rezultātus, ir zināms uzņēmums un sadarbības partneris Latvijā vai ārzemēs, kurš ir ieinteresēts šajos pētījumos, tad turpini saņemt finansējumu; ja neizdodas, tad finansējumu piešķir citam, kurš tajā mirklī spēj pierādīt sava pētījuma progresu, nesagaidot programmas perioda beigas. Turpinu atbalstīt arī ideju par mērķtiecīgu valsts atbalstu brīvpieejas laboratoriju uzturēšanai un pieejamības nodrošināšanai visiem zinātniekiem un studentiem.

Esmu par to, lai akadēmijai tiktu piesaistītas “jaunas asinis”. Iespēju robežās veicinu un atbalstu institūta jauniešu kandidēšanu akadēmiskajos amatos, kā arī neatsaku savu padomu vai ieteikumu vēstuli jebkuram citam perspektīvam jaunajam zinātniekam. Tomēr LZA ir skaidri jāparāda sava nozīme un devums zinātnei un sabiedrībai, jāceļ prestižs ar redzamu darbu un rezultātiem. Domāju, ka tad arī jaunieši gribēs iesaistīties un turpināt iesākto darbu. Vēl jau ir tikai gads pagājis, uzsāktas vairākas svarīgas aktivitātes. Ceru, ka darbu beidzot, varēšu būt gandarīts, ka esmu godprātīgi strādājis, lai sasniegtu visus nospraustos uzdevumus, un spējis celt akadēmijas prestižu.

LZA šis ir jubilejas gads. Ko Jūs akadēmijai novēlētu?

Novēlu tai būt par nozīmīgu zinātnes centru un padomdevēju gan zinātniekiem, gan tautsaimniecības pārstāvjiem, gan politiķiem. Latvijas Zinātņu akadēmija ir organizācija, kurā koncentrēti visu nozaru spēcīgākie pārstāvji, kuru prasmju izmantošana varētu veicināt pāreju no fundamentālās pētniecības uz pielietojumiem, kā arī paātrinātu zinātnieku ideju pārvēršanu reālā materiālā vai ierīcē, vai funkcijā, vai servisā, dodot tiešām reālu labumu mūsu visu labklājībai un valsts izaugsmei.

Non Progredi Est Regredi!
(Neiet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ!)
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

 

Lasīts 310 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")