Jaunumi

LJZA priekšsēdētājs Miķelis Grīviņš: Latvijā ir kritiski nepieciešams lielāks zinātņu doktoru skaits

LJZA priekšsēdētājs Miķelis Grīviņš: Latvijā ir kritiski nepieciešams lielāks zinātņu doktoru skaits

“Latvijā ir kritiski nepieciešams lielāks zinātņu doktoru skaits. Visticamāk, šāds apgalvojums nav jāpaskaidro – tas ir gana pašsaprotami, jo augsti izglītoti speciālisti iedarbīgāk tiks galā ar kompleksiem izaicinājumiem, kas pasaulē kļūst tikai sarežģītāki. No šāda skatu punkta ir tikai loģiski pārskatīt, kā varam jauno zinātnieku un doktorantu pieredzi padarīt pievilcīgāku un radīt vidi, kas ļautu atrast savu vietu zinātnes telpā.”

“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 10 (615), 2021. gada 29. novembris (pdf).

Foto: privātais arhīvs.

***

Latvijas Jauno zinātnieku apvienība par zinātnieku individuālajiem izaicinājumiem

Latvijā ir kritiski nepieciešams lielāks zinātņu doktoru skaits. Visticamāk, šāds apgalvojums nav jāpaskaidro – tas ir gana pašsaprotami, jo augsti izglītoti speciālisti iedarbīgāk tiks galā ar kompleksiem izaicinājumiem, kas pasaulē kļūst tikai sarežģītāki. No šāda skatu punkta ir tikai loģiski pārskatīt, kā varam jauno zinātnieku un doktorantu pieredzi padarīt pievilcīgāku un radīt vidi, kas ļautu atrast savu vietu zinātnes telpā. Pēdējos gados daudz runā par strukturāliem iemesliem, kas mazina vai tieši otrādi – veicina cilvēku motivāciju stāties doktorantūrā, vēlāk to pabeigt un turpināt karjeru zinātnē. Te var minēt darbu pie jaunā doktorantūras modeļa, kas neapšaubāmi ir solis pareizajā virzienā, lai nodrošinātu kompetentu cilvēku piesaisti augstākajam studiju posmam un ļautu doktorantiem studiju laikā izkopt zināšanas. Tāpat arī pēcdoktorantūras granti ir vēl viens solis, kas palīdz jaunajiem zinātniekiem orientēties savās interesēs un strādāt ar tēmām, kas interesē. Arī darbs ar jauno karjeras modeli ir daļa no sistēmas pārveides, kas varētu palīdzēt jaunajiem zinātniekiem labāk saprast, kā virzīties pa zinātnes koridoru līkločiem un šajā gana sarežģītajā sistēmā veidot savu karjeru. Visās minētajās aktivitātēs ir politiski un ar to ieviešanu un finansēšanu saistīti izaicinājumi, kas būtu jārisina un kas arī tiek risināti. Tomēr, neraugoties uz šiem izaicinājumiem, tie rada priekšnosacījumus caurskatāmākai zinātnei, kurā tiek atalgota izcilība un kvalitāte. Par strukturālajām reformām zinātnē ir jārunā – šāda pieeja, protams, ir svarīga. Un neapšaubāmi – galvenais šķērslis, lai visas labās idejas ieviestu praksē, ir gan finansējums kopumā, gan arī zinātnes finansējuma avoti.

Vienlaikus koncentrēšanās tikai uz šiem izaicinājumiem neparāda pilnu ainu ar jautājumiem, ar kuriem jaunie zinātnieki saskaras. Papildus sakārtotai struktūrai, ko atkarībā no izvēlētā atskaites punkta varētu interpretēt kā mezo vai makrolīmeņa skatījumu uz zinātni, zinātnes telpu raksturo arī mikrolīmenis – zinātnieku individuālā ikdienas pieredze. Var tikt sabojātas pat labas iniciatīvas, ja tās nonāk vidē, kurā ir ierobežots atbalsts pētniekiem un nav iespējama iedziļināšanās pētnieku vajadzībās. Viens šāds piemērs Latvijas Jauno zinātnieku apvienības komunikācija ar Valsts izglītības attīstības aģentūru par pēcdoktorantu iespējām izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Nemeklēju vainīgos, bet vēlos drīzāk šo konkrēto programmu izmantot kā piemēru, lai ilustrētu, kā šāds nozīmīgs instruments, kas ir palīdzējis virknei jauno zinātnieku pētīt sev interesējošās tēmas, var būt nepietiekami pielāgots, tiklīdz mēs sākam runāt par atsevišķu grupu vajadzībām.

Šis raksts ir mēģinājums nedaudz strukturēti palūkoties uz izaicinājumiem, ar kuriem ikdienā saskaras jaunie zinātnieki un doktoranti.

Grūtības orientēties pienākumos

Pirmkārt, jāņem vērā, ka darbs zinātnē nelīdzinās darbam citā jomā. Plašāka sabiedrība ikdienā redz zinātnieka pētniecisko un pedagoģisko darbu. Šie divi komponenti, protams, ir svarīgi, tomēr tie aptver tikai zinātnieka ikdienas pienākumu, starp kuriem ir virkne tādu, kas var būt grūti saprotami kādam, kurš nedarbojas zinātnē. Piemēram, no zinātnieka tiek sagaidīts, ka viņš(-a) publicēsies, iesaistīsies zinātniskās vides uzturēšanā (recenzēs rakstus, piedalīsies konferenču organizēšanā), akadēmiskā darba administrēšanā, finansējuma piesaistē, zinātnes komunikācijā utt. Šie pienākumi lielā mērā ir saistīti ar spiedienu demonstrēt savu izcilību un vienlaikus celt darba kvantitatīvos rādītājus. Protamas, ka cilvēkam no malas īsti nav nepieciešams visās šajās lietās orientēties, bet ir vērts paturēt prātā – par zināšanu radīšanu atbildīgā joma ir uz konkurenci vērsta un izaicinoša pilnīgi visiem, kas nolēmuši tajā darboties.

Jaunais zinātnieks šajā vidē ienāk tikai ar virspusēju izpratni par pienākumiem, un viņam ir jāspēj ātri orientēties tajos, kas pēkšņi ir jāpilda. Dažas iemaņas jaunajiem zinātniekiem vajadzētu spēt apgūt jau doktorantūrā, piemēram, uzrakstīt akadēmisko publikāciju, atrast akadēmiskos tīklus, kur iesaistīties, atrast pirmos akadēmiskos partnerus. Promocijas darba vadītājam vajadzētu palīdzēt jaunajam zinātniekam veikt pirmos soļus, apgūstot šos gana sarežģītos pienākumus. Bet ko darīt, ja vadītājs nepalīdz vai arī pats vāji to pārzina, ja vadītājs pats nav publicējis nevienu rakstu kādā ietekmīgā akadēmiskajā žurnālā? Te, protams, var vainot doktorantu, sakot, ka vajadzēja rūpīgāk izvērtēt akadēmiskā darba vadītāju. Tam var daļēji piekrist. Tomēr jāņem vērā, ka doktorants pirms iestāšanās doktorantūrā nepārzina (un viņam arī nav jāpārzina) akadēmiskās dzīves nianses, un ir normāli, ka viņam nav pienācīgu kompetenču, lai izvērtētu kāda profesora dažādās sasniegumu nianses. Jau nedaudz novecojušais Pasaules Bankas izvērtējums par doktora studiju līmeni arī rosina domāt, ka grūtības saņemt skaidrojumu ir sistēmiskas, nevis saistītas ar atsevišķu doktorantu izvēlii.

Nepieciešamībai orientēties akadēmiskajā vidē ir arī otra puse – pienākumi, kas nāk klāt pētnieka ikdienai, – recenzēt rakstus, piesaistīt pētījuma finansējumu, vērtēt pētījumu pieteikumus, darboties kā ekspertam, veidot savu karjeru utt. Tas viss ir izdarāms. Izaicinājums ir tajā, ka jaunajiem zinātniekiem šie pienākumi ir jaunums, un tie prasa izkopt iemaņas un zināšanas, kuru pētniekam īsti vēl nav. Piemērs te varētu būt publicēšanās vai kāda cita iesaiste šaubīgos žurnālos. “Publicē vai mirsti” (angl. publish or perish) kultūra ir radījusi auglīgu vidi plēsējžurnālu attīstībai, un šie žurnāli agresīvi meklē pētniekus, kuri savukārt meklē vietu pētījumu publicēšanai. Lai gan Latvijā neesmu dzirdējis par gadījumiem, kad publicēšanās šādos žurnālos tiešām ir izraisījusi kādas sekas, tomēr publicēšanās tajos var radīt neparedzamu nelabvēlīgu ietekmi. Ja jaunajam zinātniekam nav paveicies nonākt atbalstošā un kompetentā komandā, kurā kolēģiem ir pieredze ar šiem jautājumiem, tad to risināšana var būt gan laikietilpīga, gan arī emocionāli izaicinoša. Cits piemērs varētu būt akadēmiskā mobilitāte. Jaunā zinātnieka karjerā akadēmiskā mobilitāte var radīt neatsveramas iespējas, tomēr pats zinātnieks par šiem akadēmiskās dzīves “īsceļiem”, visticamāk, nemaz nezina. Ja arī apkārtējā vide nepalīdzēs šādās iespējās orientēties, tad, iespējams, ka viņš(-a) šīs iespējas neizmantos, kas savukārt var nozīmīgi ietekmēt turpmākās iespējas.

Varam cerēt, ka nākotnē doktorantūras skolas būs pietiekami spēcīgas, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu. Tomēr pat, ja tas būs pieejams, jāatceras, ka apgūt un veikt jaunos pienākumus ir gan laikietilpīgi, gan izaicinoši, gan arī emocionāli sarežģīti.

Atkarība no labvēlības

Otrkārt, zinātnes organizācija ne vienmēr ir caurskatāma, un tā sekas, protams, izjūt visi, kas darbojas šajā jomā, taču jaunie zinātnieki – daudz asāk. Iemesls ir pavisam vienkāršs – ja nav skaidru spēles noteikumu, tad tie, kuri ilgāk ir bijuši sistēmā, ir labākā situācijā, jo viņiem ir labāka izpratne par visu, kā arī kolēģu atbalsts un jau iegūtā pieredze. Jaunajiem zinātniekiem šī vide ir vēl tikai jāapgūst – ja nevari skaidri pateikt, kuras aktivitātes dos priekšrocības turpmākajā karjerā, esi spiests darīt visu, cerot uz vecāko kolēģu labvēlību. Ja doktorantam vai jaunajam zinātniekam nav stabila finansējuma avota (kā bieži mēdz būt)ii, atkarība kļūst ļoti izteikta. Tā gan var arī rasties, ja jaunajam zinātniekam ir finansējuma avots. Nesenā sarunā uzzināju par kādu vienošanos starp pētnieku un institūciju, ka neatkarīgi no finansētāja prasībām saglabāt darbavietu pēc finansēšanas posma beigām pētniekam jāraksta atlūgums, ja vien viņš nav spējis piesaistīt jaunu finansējumu. Vienmēr ir vērts uzdot jautājumu, vai doktorantam vai jaunajam zinātniekam ir, pie kā vērsties, ja ir sajūta, ka vadītājs pārkāpj robežas (izsaka seksiskas piezīmes, apgrūtina publicēšanos, aizgūst doktoranta idejas neatsaucoties uz autoru). “Nature” veiktā doktorantu aptauja liecina, ka piektdaļa doktorantu ir saskārušies ar diskrimināciju vai uzmākšanosiii, un arī Latvijā ir bijuši skaļāki gadījumi par pasniedzēju seksismu. Nav gan dzirdēts neviens gadījums par uzmākšanos doktorantūras līmenī, taču privātās sarunās bieži ir dzirdēti stāsti par dzimumdiskrimināciju.

Šo jautājumu aktualitāte iezīmējās arī nesenajā LJZA vasaras skolā, kuras ietvaros diskusijā par sievieti zinātnē tika identificēta virkne pieredzes stāstu, kuros dzimums ir bijis noteicošais faktors zinātnieka iespējām. Līdzīgi itin bieži nākas dzirdēt stāstus par akadēmisko zādzību – kurā jauno pētnieku darbu vēlāk atspoguļo kā vadošo pētnieku darbs vai kurā autoru sarakstu papildina, pamatojoties uz vēlmi izrādīt labvēlību, nevis atspoguļot reāli ieguldīto darbu. Taču jāapzinās, ka šādi jautājumi ļoti reti spēj izlauzties no atsevišķām pētījumu grupām un nonākt akadēmiskās vides redzeslokā.

Nereti vienīgais kontroles mehānisms, kas varētu novērst šādas situācijas, ir saistīts ar cilvēkiem, kas paši iesaistīti attiecīgajā incidentā vai ir ieinteresēti kādā konkrētā iznākumā. Tāpat iestādes, kurās var būt notikusi neprofesionāla rīcība, biežāk būs ieinteresētas aizstāvēt tā darbinieka intereses, kurš institūcijā jau ir labi zināms (jo īpaši, ja darbinieks ir spējīgs piesaistīt finansējumu). Cik ir tādu vietu, kur jaunais zinātnieks varētu lūgt neatkarīgu situācijas novērtējumu? Tikpat nozīmīgs jautājums – vai jaunais zinātnieks var būt pārliecināts, ka, izvērtējot viņa darbu un piedāvājot turpmākās pētniecības iespējas, tiks vērtēta tikai viņa akadēmiskā izcilība? Vai ir skaidrs, kur beidzas pētnieka pienākumu joma? Jo īpaši, runājot par caurskatāmām nākotnes karjeras iespējām. Ja tādu nav, tad nav pārsteigums, ka jaunais zinātnieks var izvēlēties klusēt par pārestību. Un atkal – to, ka šobrīd šādi jautājumi publiskajās diskusijās parādās reti, var interpretēt kā pierādījumu tam, ka problēma neeksistē.

Augsts stresa līmenis

Jau minēju, ka zinātne ir vide, kas ir vērsta uz konkurenci un kurā jaunie zinātnieki nereti ir spiesti paši veidot savu ceļu. Promocijas darba izstrāde un doktorantūras studijas var radīt izolācijas sajūtu, stresu un nelabvēlīgi ietekmēt jaunā zinātnieka fizisko veselību. Tam par pamatu ir personīgās ekspektācijas, ārējās ekspektācijas, nepieciešamība risināt iepriekš minētos izaicinājumus un grūtības atslēgties no izaicinošās ikdienas un atrast laiku sev (atrast līdzsvaru starp privāto un profesionālo dzīvi)iv. Šo jau tā garo emocionālo izaicinājumu sarakstu papildina neskaidrības par nākotni. Jau pieminētais “Nature” pētījums liecina, ka 36%v aptaujāto doktorantūras studentu ir bijuši spiesti meklēt palīdzību, lai risinātu ar doktorantūru saistītu nedrošību vai stresu (par līdzīgiem rezultātiem liecina arī citi pētījumivi). Turklāt studentu skaits, kas saskaras ar garīgās veselības problēmām, atsaucoties uz starptautisko pētījumu rezultātiem, tikai palielināsvii. Te gan jānorāda, ka garīgās veselības problēmu izplatība ir jautājums, ko aplūko zinātnē kopumā – jau minētā “publicē vai mirsti” kultūra un pastāvīgais spiediens piesaistīt finansējumu ir radījis zinātnē mentālās veselības krīzi, kas visbiežāk skar tieši jaunos zinātniekus.

Par to, cik šī problēma ir aktuāla, liecina fakts, ka jau minētajā LJZA vasaras skolā veseli divi dalībnieki paši pirms vasaras skolas pieteicās, ka viņi vēlētos vasaras skolas ietvaros pieteikt sarunu par to, kā atpazīt un kā pārvarēt mentālas problēmas sevī un savos kolēģos. Attiecīgi paši jaunie zinātnieki redz, ka problēma pastāv. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka šāda situācija nav normāla. Zināšanu iegūšanai, pētniecībai un akadēmiskās karjeras veidošanai nevajadzētu iedragāt jaunā zinātnieka mentālo veselību. Te nevajadzētu pat meklēt argumentus – tā tam vienkārši nevajadzētu būt. Un atbildi: “Mums nebija viegli un tādēļ arī citiem nevajadzētu būt viegli,” – te nav īsti korekti izmantot, jo kopumā mums vajadzētu tiekties nevis saglabāt sliktās prakses, bet veidot labāku sistēmu. No otras puses, te itin viegli var atrast arī praktiskus argumentus. Ja zinātnes telpas mērķis ir radīt konkurētspējīgus un kompetentus zinātniekus, tad mentālās veselības problēmas var būt par iemeslu, kādēļ šie mērķi netiek sasniegti. Tomēr kā mentālas problēmas var ietekmēt zinātnieku darba rezultātus? Te labāku atbildi varētu sniegt kāds, kas ir specializējies garīgās veselības izpētē, tomēr pavisam vienkāršas sekas gan jau var uzminēt arī nespeciālists – tādas kā darba spēju krišanās, nedrošība, grūtības koncentrēties, zemāka precizitāte. Tiek iedragātas tieši tās īpašības, kuras mēs sagaidām no labiem zinātniekiem.

Īss kopsavilkums

Šo rakstu sāku ar apgalvojumu, ka ir svarīgi risināt strukturālus zinātnes izaicinājumus. Tomēr, veidojot labāku sistēmu, jāpatur prātā cilvēks, kas šajā sistēmā darbojas, jo pat vislabākie nodomi var izgāzties, ja neņems vērā cilvēka pieredzi un vajadzības.

Nevienu rakstā minēto problēmu nevar atrisināt vienas dienas laikā, tomēr ir virkne vienkāršu mehānismu, kas varētu palīdzēt uzlabot pieredzi. Piemēram, piedāvājot jaunajiem zinātniekiem neatkarīgu speciālistu palīdzību, nodrošinot priekšnosacījumus diskusiju grupu izveidei, valsts grantu shēmās rūpīgāk raugoties uz tādām institūciju praksēm, kas saistītas ar ētiskiem pārkāpumiem utt. Galvenais ir saprast, ka šīs problēmas ir pelnījušas uzmanību un tās ir jārisina.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavoja
Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Miķelis Grīviņš
 
i Sursoka, A. (2016). Doktora līmeņa studijas un promocijas sistēma Latvijā. Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/doc/2017_05/IZMinfp4_100517_AI_modernizac.959.pdf
ii Sursoka, A. (2016). Doktora līmeņa studijas un promocijas sistēma Latvijā. Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/doc/2017_05/IZMinfp4_100517_AI_modernizac.959.pdf
iii Lauchlan, E. (2019). Nature PhD survey 2019. Pieejams: https://figshare.com/s/74a5ea79d76ad66a8af8?file=18543281
iv Pappa, S., Elomaa, M. and S. Perälä-Littunen. (2020). Sources of stress and scholarly identity: the case of international doctoral students of education in Finland. Higher Education, 80: 173-192. DOI: https://doi.org/10.1007/s10734-019-00473-6
v Lauchlan, E. (2019). Nature PhD survey 2019. Pieejams: https://figshare.com/s/74a5ea79d76ad66a8af8?file=18543281
vi Levecque, K., Anseel, F,. De Beuckelaer, A,. Van der Heyden, J. and L. Gisle. (2017). Work organization and mental health problems in PhD students. Research Policy 46(4): 868-879. DOI: https://doi.org/10.1016/j.respol.2017.02.008
vii Oswalt, S.B., Lederer, A.M., Chestnut-Steich, K., Day, C., Halbritter, A. and D. Ortiz. (2018). Trends in college students’ mental health diagnoses and utilization of services, 2009–2015. Journal of American College Health, https://doi.org/10.1080/07448481.2018.1515748

___________________________________________________________________________________

 

 

Lasīts 2569 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")