No augusta sākuma Latvijas Zinātņu akadēmijas izstāžu zālē bija apskatāma mākslinieču Guntas Brakovskas un Laines Kainaizes izstāde "Latvijas dižkoki un retie koki". Izstādes idejas autors ir LZA goda doktors Guntis Eniņš. LZA vārdā Gunti Eniņu un mākslinieces apveica LZA prezidents Ivars Kalviņš un HSZN priekšsēdētājs Guntis Zemītis.
G. Eniņš par izstādi saka: "Mēs nezinājām, ka dižkoki ir Latvijas skaistums un brīnums.
1974.gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevniecībā iznāca Staņislava Saliņa grāmata ‘’Latvijas dižkoki un retie koki’’. Tas bija cilvēkus nospiedošais padomju varas laiks. Pēc šīs grāmatas iznākšanas sākās un auga augumā dižkoku meklēšanas kustība. Toreiz neviens pat sapņos nevarēja iedomāties, ka mums, latviešiem, dižkoku ir tik daudz.
Kolhozos dižkokus indēja, slīcināja, dedzināja, pūlējās izgāzt ar sakabinātiem traktoriem. Un tad pēkšņi kolhozu zemē dižkoku spīdzināšana ir jāpārtrauc (1978 g.). Padomju Latvijas prese raksta un publicē bildes par dižkoku aizsardzību. Patiesībā dabas aizsardzība bija vēlākās Atmodas ievads. Latvijā vareni resno stumbru dižkoki uzradās neticamā daudzumā. Atklājas, ka Padomju Latvijas sociālistiskajā republikā dižkoku daudzums, izvērtēts pēc stumbru resnuma izmēriem, ir 200 reizes lielāks nekā pārējās padomju sociālistiskajās republikās.
Notiek cīņa par dižkoku glābšanu un aizsargāšanu. Dižie ozoli veido nacionālā simbola apziņu.
Dižkoku meklēšana, pētīšana un izvērtēšana turpinās arī šodien. Mēs nespējam savus dižozolus un citus dižkokus saskaitīt. Esam tikuši līdz 20000. Kāpēc to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka arī brīvajā Latvijā dižkoki katru gadu iet bojā lielā daudzumā. Ar viltīgajiem paņēmieniem tiek zāģēti dižozoli pilsētās, ciemos un alejās. Brīvajā Latvijā ir tikušas nozāģētas unikālas dižkoku alejas – Dižliepu aleja Dundagā, Dižliepu aleja pie Ozolmuižas Limbažu rajonā (2009.g), varenu ozolu alejas Kaives pagastā(2010.g.), ap 5km gara ozolu aleja Litenes pagastā. Ar viltīgu ieganstu arboristi ir zāģējuši vēsturiskus dižozolus Jelgavas un Rīgas pilsētās. Tūkstošiem dižkoku ieaug jauno koku biezā aplenkumā un lēnām lēnām mirst. 2016. gadā es aicināju par godu Latvijas simtgadei rīkot talkas nomākto dižkoku atbrīvošanai.
Skatoties iepriekšējos gadsimtos, jāsecina, ka mūsu glezniecības spožie vecmeistari toreizējos dižkokus nav pamanījuši, ievērojuši vai nav sapratuši. Vecie koki ar vareniem stumbriem ir pašas dabas mākslas darbs.
Es aicināju mūsu Latvijas Simtgadē, lai masu mediji mudinātu skolu jaunatni uz konkursiem dižkoku zīmēšanā un gleznošanā. Varbūt arī starp lielajiem māksliniekiem Kultūras ministrijai izdodas sarīkot konkursu par dižkoku attēlojumu mākslā. Iespējams, ka ar to sāktos viens jauns atvēziens mūsu dižkoku apgūšanā, saprašanā, sajušanā. Manu aicinājumu bija sadzirdējušas divas mākslinieces. Gunta Brakovska un Laine Kainaize. Tagad viņas ir ļoti centīgi pieķērušās dižkoku glezniecībai. 2020.gadā viņas sarīkoja savu darbu izstādi Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Tagad Latvijas Zinātņu akadēmijas otrajā stāvā no 3.jūlija līdz 16.augustam būs izvietota viņu gleznu izstāde.
Laine Kainaize no 1978.gada divdesmit gadu garumā piedalījās arī Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupā.
Dižkokus pēta mežu zinātnieki, biologi, dendrologi, vēsturnieki, dendrohronologi, biologi.
Dižkoki ir nozīmīgi elementi latviskās ainavas sastāvā. Dižkoki auklē aizsargājamo putnu bērnus. Uz dižkoku stumbriem izmitinās aizsargājamo sēņu, ķērpju, sūnu un aļģu sugas. Dižkoku dobumos mājo aizsargājamo kukaiņu suga. Dižkoki ir nozīmīgi dabas daudzveidības palielinātāji. Dižkoki saglabā mūsu mikrotoponīmus- vecās mājas nopostīja karš vai padomju vara, kad veidoja kolhozus, bet dižkoks saglabā šo māju vārdus kā dārgu piemiņu."
