2023. gada 15. martā, Valsts prezidents Egils Levits Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienai veltītajā konferencē “No pretošanās līdz brīvībai: kā stāstīt Latvijas valstiskuma vēsturi?” sacīja: “Ja gribam, ka Latvijas vēstures stāsts pasaulē tiek pamanīts, mums pašiem mērķtiecīgi jācenšas padarīt to redzamāku. To mēs nevaram sagaidīt no citiem. Tādēļ ir jāpalīdz mūsu vēsturniekiem atrasties Eiropas publiskās vēstures veidošanās centrā, nevis perifērijā!”

Pēc Valsts prezidenta ieceres ir pienācis laiks diskutēt par Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta nepieciešamību.
Tajā pat laikā Egils Levits atzīmēja nepieciešamību nodrošināt stabilu finansējumu starptautiski konvertējamu akadēmiskās vēstures pētījumu radīšanai un, protams, mūsu publiskās vēstures veidošanai Eiropas telpā.

LZA Humanitāro un sociālo nodaļas locekļi ir iestājušies par finansējuma nodrošinājumu pētniecības programmām, kuras nozīmīgas latviešu nācijas pastāvēšanai – vēsturei, humanitārajām un sociālajām zinātnēm kopumā – daudzi no LZA locekļiem parakstīja vēsturnieku atklāto vēstuli, pēc kuras tapa vēl viens aicinājums neaizmirst citas humanitārās un sociālās zinātņu nozares, kuras pašreizējā finansējuma modelī ir pakļautas iznīcībai.

Savu viedokli LZA HSZN locekļi pauduši arī savā vēstījumā par humanitāro un sociālo zinātņu kopuma - Letonikas stāvokli.
LZA HSZN arī brīdina, ka šādas institūcijas esamība var radīt priekšstatu par valsts kontrolētu vēstures pētniecību. Der atgādināt, ka zināmu neuzticību savulaik radīja pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas iniciatīvas izveidotā Vēsturnieku komisija, lai gan tā savā darbībā bija pilnīgi neatkarīga un arī veiksmīga, ko apliecina izdotie Vēsturnieku komisijas materiāli 25 sējumos. Daļēji šo funkciju līdz savai likvidēšanai pildīja Latvijas Institūts, it īpaši attiecībā uz ārvalstu sabiedrību informēšanu.

LZA HSZN nodaļas locekļi savā vairākumā uzskata, ka jautājums par Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūta izveides nepieciešamību būtu diskutējams, bet tikai pēc tam, kad ir radīts stabils pamats akadēmiskai Latvijas vēstures pētniecībai un vēsturnieku ataudzei.