Krievijas sāktais karš Ukrainā saasinājis diskusijas par vairāku Krievijas impērijas un padomju okupācijas laika pieminekļu, piemiņas zīmju, ielu nosaukumu u.c. saglabāšanas nepieciešamību. Aktīvi par šī uzspiestā mantojuma likvidāciju iestājas sabiedriskā organizācija “Publiskās atmiņas centrs”, un Rīgas domes Pieminekļu padome jau ir lēmusi demontēt vairākus pieminekļus, tai skaitā matemātiķim Mstislavam Keldišam, rakstniekam Andrejam Upītim, vēsturniekam Jānim Zutim u.c. Šobrīd “Publiskās atmiņas centrs” rosina Latvijas Zinātņu akadēmiju (turpmāk LZA) izteikt savu viedokli par iespēju pārdēvēt Turgeņeva ielu par Vilhelma Purvīša ielu un Puškina ielu par Kārļa Mīlenbaha ielu.

LZA ir kolektīva institūcija, kuras sastāvu veido zinātnieki. Tādēļ nav iespējams sniegt atbildi LZA vārdā, neapjautājot LZA locekļus.

Apspriežot jautājumu par pieminekļu, piemiņas zīmju, ielu nosaukumu saglabāšanu vai maiņu, LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas (turpmāk LZA HSZN) locekļi uzskata, ka diskusijai par šo jautājumu ir nepieciešama, kā arī atzīstot, ka atsevišķu objektu atrašanās valstī, kura “… godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus” (LR Satversme), nav pieļaujama, tomēr visos gadījumos vispirms vajadzīga nopietna diskusija un tikai tad demontāža.

Ja pieminekļu demontāžas mērķis ir dzēst totalitārisma mantojumu un veidot sabiedrību, kas balstās uz kopīgām vērtībām, tad pieminekļu klātesamība vai neesamība šādu sabiedrību neizveidos. Šobrīd vismaz daži objekti, kuri paredzēti nojaukšanai (piemēram, piemiņas plāksne vēsturniekam Jānim Zutim), izraisījuši plašu rezonansi sabiedrībā un ir vairāk veicinājuši tās sašķeltību kā vienotību.

LZA HSZN locekļi savā vairākumā uzskata, ka daudz vērtīgāka ir pati diskusija, kurai vajadzētu būt plašai un publiskai, ieklausoties vispirms zinātnieku, literātu, mākslinieku viedoklī. Nevar nepamanīt, ka sabiedrībā, kura ilgstoši dzīvojusi totalitārisma apstākļos, diskusiju kultūra vēl tikai veidojas.

Risku rada arī pašlaik vērojamā pievēršanās vēsturiskās atmiņas tēmai kampaņveidīgi, krīzes apstākļos un decentralizēti. Tas nevar vest pie pārdomātiem soļiem. Pietrūkst argumentētas un diskusijās aprobētas vēsturiskās atmiņas politikas, kā rezultātā katra Latvijas pašvaldība šos jautājumus risina pēc savas politiskās gaumes mērauklas.

Jautājums par šo atsevišķo objektu demontāžu, ielu pārdēvēšanu utt. ir cieši saistīts ar otru jautājumu par kuru LZA HSZN izsaka savu viedokli – tas ir jautājums par vēstures pētniecību un jaunas publiskās atmiņas institūcijas izveides nepieciešamību (skat. LZA HSZN vēstuli).

Abos gadījumos nonākam pie tā, ka ir nepieciešams lielāks atbalsts humanitāro un sociālo zinātņu kopumam, ko pazīstam kā “Letonika”. Imunitāti pret totalitārismu var nodrošināt tikai zināšanas par tā būtību. Pretējā gadījumā pieminekļu kampaņveidīga aizvākšana būs balstīta vien emocijās – ir apšaubāma prakse ieviest un nostiprināt demokrātiskas vērtības ar metodēm, kas aizgūtas no totalitāras iekārtas.