Tikai nedēļu, no 29.jūlija līdz 6.augustam, izstādē “Augšup-lejup” Latvijas Zinātņu akadēmijas 2. stāva izstāžu zālē būs skatāmas mākslinieces Ingrīdas Ivanes gleznas, kurās būs redzamas sienas un to fragmenti. To plaisas, krāsu nolupumi, tapešu driskas – tas viss neko daudz neatšķiras no zīmēm, ko atstāj laiks cilvēku sejās, saka māksliniece. Bailēs gaidot valdības preses konferenci par gaidāmo lokdaunu jeb noslēdzi, jūs noteikti vairāk kā agrāk iedomājāties par jūsu mājsaimniecībā esošo cilvēku pieru rievām, krunkām, pumpām, viņu sirmajiem matiem deniņos un smalkajiem – degunā. Noteikti apnicis no domas, ka, iespējams, atkal nāksies to visu iepazīt vēl tuvāk, pandēmijai liedzot iespēju baudīt citu cilvēku sejas pantus (it īpaši bez maskām!). Un ja vēl iedomājas par līdzcilvēku nesmieklīgajiem jokiem, kaitinošajiem darba paradumiem, strādājot no mājām, viņu sarunām pašiem ar sevi, kuras nākas dzirdēt arī jums… Varbūt laiks no sirds pievērsties pazīstamajām sienām?
Ingrīdai kā māksliniecei šī noslēgtība, ko piespiedu kārtā bija jāpiedzīvo epidemioloģisko ierobežojumu dēļ, radīja divejādas emocijas – no vienas puses tā ir pašsaprotama, ikdienišķa parādība – pavadīt laiku vienatnē, strādājot darbnīcas četrās sienās. No otras puses, māksliniece stāsta, ka nespēja pilnībā izolēties no ārpasaules notikumiem un pasaulē valdošā satraukuma, ir liels izaicinājums noturēt noskaņu, ka pazīstamās, drošās sienas nav kļuvušas par ieslodzījumu. Un māksliniece šīs attiecības starp cilvēku un telpu ir pētījusi jau senāk, pētot sienas pamestās un vecās ēkās un saprotot, ka katrai no tām ir savs īpašs stāsts. Kāpnes, logi, tapetes un flīzes uz sienām, dažādas nišas, kas reiz bijušas paredzētas mēbelēm – visi šie elementi, kas kādreiz veidojuši telpu, tagad palikuši bez lietojuma. Bet tieši pandēmija sniedza brīžus, kad rodās iespēja apstāties, pavērot vidi sev apkārt, pievērst uzmanību agrāk nesvarīgajam, kā zem lupas izsekot plaisām un līnijām, rast mierinājumu fantāziju pasaulē, ko uzbur dažādos krāsu triepienos un notecējumos ieraudzīti un iedomāti tēli.
Ja nu tiešām ir apnicis pētīt jūsu mājsaimniecībā dzīvojošo cilvēku balss tonalitātes un krītošos matus, mēs no sirds jūs aicinām apskatīt skrupulozos sienu stāstus, ko Ingrīda savā dzīvē paspējusi nofiksēt uz audekla. Varbūt tas mudinās iemīlēt jūsu sienu stāstus.
Ingrīda Ivane dzimusi 1985. gadā, Rīgā. Interese par kultūru, mākslu un literatūru rosinājusi studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, kur iegūts bakalaura un maģistra grāds kultūras teorijā. Studijas veicinājušas interesi ne vien par kultūrvēsturiska materiāla estētisko, bet arī vēsturisko izpēti. Studējot tekstilmākslu papildinātas gan vizuālās, gan tehniskās prasmes, patlaban tupina maģistrantūras studijas Latvijas Mākslas Akadēmijas Glezniecības nodaļā. Māksliniece dažādās projekta „Zīmējumu teātris” izrādēs bērniem un pieaugušajiem kopš 2013. gada. Grupu izstādēs piedalās no 2014. gada, ārpus Latvijas darbi izstādīti Igaunijā, Čehijā, Slovākijā, Itālijā un Austrālijā. Sarīkojusi sešas personālizstādes Latvijā un Igaunijā.
Izstāžu zālē vienlaicīgi var atrasties 2 cilvēki, lietojot sejas masku un ievērojot 2 metru distanci.
