“Ilggadīgajos augļu dārzos ar lielu pētāmo objektu un ārējās vides faktoru dažādību nepieciešami kompleksi pētījumi un ilggadēji novērojumi, vērtējot ne tikai ražas lielumu un kvalitāti, bet arī izturību pret slimībām, augļu glabāšanas īpatnības, darba patēriņu utt. Tieši tāpēc augļkopja iejaukšanās sekas dažkārt nav redzamas uzreiz, bet pat pēc vairākiem gadiem,” saka valsts emeritētā zinātniece, selekcionāre Māra Skrīvele laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (620), 2022. gada 25. aprīlis
Latvijas augļkopība dažādos laikos –
saruna ar valsts emeritēto zinātnieci, komercaugļkopības pamatlicēju Latvijā MĀRU SKRĪVELI
Kā jūs nonācāt līdz sava pētījuma tēmai un kādēļ būtu vērtīgi zināt Latvijas augļkopības vēsturi?
Vēstures izpēte ļauj labāk izprast, kas notiek mūsdienās un notiks nākotnē. Pētot augļkopības vēsturi, vēlējos izprast, kas noticis ar šo nozari, kā mainījusies izpratne par dārzu vērtību un to kopšanu, mainoties paaudzēm, valsts iekārtām. Radās daudz interesantu atziņu, arī tādas, kas būtu jāzina mūsdienās gan dārzu stādītājiem, gan nozares attīstības stratēģijas veidotājiem. Augļkopjiem savas nozares vēstures zināšanas un tās veidotāju pieredze ir sevišķi nozīmīga, jo daudzgadīgie augļaugi ir ilgstoši pakļauti apkārtējās vides faktoru ietekmei. Augļkopjiem jāizprot ne tikai augļu koku un krūmu dzīvības procesi, bet arī to apkārtējās vides dažādo un mainīgo faktoru ietekme. Viena cilvēka mūžs tam ir par īsu.
Augļkopību mācījos visu savu darba mūžu, vairāk nekā 60 gadus. Apkopojot un analizējot iegūtās zināšanas, mācos vēl joprojām. Mācos analizēt jauniegūtās zināšanas, atzīstot vai noliedzot iepriekš iegūtās, jo katrs gads nāk ar jaunām problēmām, kuras risināt palīdz kļūdu un pieredzes apzināšana.
Sākot iepazīties ar augļkopības vēstures materiāliem, aptvēru, cik to ir daudz. To izpētei būtu vajadzīgi gadu desmiti, bet rezultāti iegultu arhīvu plauktos. Tāpēc nolēmu pētīt augļkopības attīstību 20. gadsimtā, kad vairāku mūžu garumā mainījušās ne tikai audzēšanas tehnoloģijas, bet arī valsts iekārtas. Šie pētījumi ļāva labāk izprast procesus nozarē pēdējos 30 gados, kad atkal kļuvām par brīvvalsti, kad citu valstu nekritiska pieredzes pārņemšana noveda pie daudzām kļūmēm nozares attīstībā. Savukārt dārzkopju novērojumu un zinātnisko pētījumu rezultātu analīze ļāva secināt, ka tajos ir daudz izmantojama mūsdienās, sevišķi pašlaik, kad zaļā domāšana kļuvusi tik aktuāla. Pētījuma ietvaros bija jāmācās skaidrot nozīmīgākos un reizē ļoti sarežģītos procesus, kuri notiek augā un augsnē, dārzā, dabā, visiem saprotami un vienkārši, kā to darīja mūsu priekšteči, bet tomēr īsi un pamatīgi, lai labāk izprastu, kā piemērot mūsdienu tehnoloģijas savam dārzam.
Pastāstiet, lūdzu, par augļkopības aizsākumiem Latvijā?
Mūsu senči augļu dārzus kopa ne tikai pēdējo pārsimts gadu laikā, bet jau neolīta periodā. Par dārzu kā vērtību pirmās rakstu ziņas atrodamas 1339. gadā noslēgtajā līgumā starp Livonijas ordeni un Rīgas bīskapu. Tajā ordenis apņemas atdot bīskapam visus pēdējā karā atņemtos dārzus. 1491. gadā rakstos pieminēts vietējo vīnogu vīns.
Viduslaikos dārzkopība zaudēja savu praktisko pieredzi. Tauta ar tās vajadzībām palika pie savām metodēm, pils dārzos audzēja no rietumiem ievestās šķirnes, dārznieki bija ārzemnieki, bet strādnieki – latvieši.
19. gadsimta vidū pēc dzimtbūšanas atcelšanas sākās zemes izpirkšana, kas bija pamats salīdzinoši lielu augļu dārzu stādīšanai. Tas prasīja jaunas zināšanas, kuras bija jāsāk iegūt jau skolā. Skolotājam bija jāizprot daba un jāprot bērnus ieinteresēt par tajā notiekošo. Tāpat bija jāiepazīst dažādi kaitīgie vai derīgie kukaiņi, jāiemācās potēt, veidot kociņus, tāpēc pie skolām ierīkoja augļu dārzus un kokaudzētavas.
Kādas pārmaiņas ieviesa Cariskās Krievijas laiks?
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latvijas augļkopji ogas un augļus, kā arī to stādus eksportēja. Latvijas kokaudzētavas ar stādiem apgādāja 105 Krievijas guberņas, Jūrmalā izaudzētās zemenes diennakts laikā spēja nogādāt līdz Pēterburgai. 1899. gadā izveidota Ķeizariskās Krievijas Dārzkopības biedrības (ĶKDB) Rīgas nodaļa, kura 1903. gadā sasauca pirmo latviešu dārzkopju kongresu, bet 1910. gadā atvēra Bulduru dārzkopības skolu. Biedrības organizētajos kursos augļkopjiem par savu pieredzi stāstīja un rakstīja dārzkopji, kuri pirmās zināšanas un prasmes bija apguvuši, strādājot pašu zemes dārzniecībās, un papildinājuši – aristokrātu muižās Krievijā, Ukrainā, Polijā. Viņi prata dažādas valodas, ne tikai krievu, tāpēc varēja mācīties un strādāt arī Vācijā un Francijā.
Kā jūs raksturotu Latvijas augļkopības attīstību pirmās brīvvalsts laikā? Kas to veicināja vai taisni otrādi kavēja?
Pirmās brīvvalsts laikā augļkopība uzplauka sevišķi strauji. Jau 20. gados pēc Pirmā pasaules kara eksportēja Dzeltenās olplūmes uz Somiju, vēlāk ābolus uz Zviedriju un Vāciju, upenes uz Angliju. Taču mūsu audzētāji tam nebija pilnībā gatavi, vienas šķirnes augļu apjomi nebija pietiekami.
Nozares attīstību veicināja apbrīnojami liels un stratēģiski pareizs valsts atbalsts – agrārā reforma, kuras rezultātā darbu sāka liels skaits nelielu saimniecību, pārdomāta nozares vadība un ļoti liels valsts finansiālais atbalsts. Zināšanu un praktisko iemaņu iegūšanai bija radīta dažādu līmeņu izglītības sistēma, sākot ar apmācību dārza kopšanā vispārējās izglītības skolās. 1930. gadā tika nodibināta pirmā izmēģinājumu stacija Pūrē, kā arī izveidota un stiprināta pārraudzības biedrību un mācītu dārzkopības instruktoru darba sistēma. Uzsāka stingru kokaudzētavu darba kontroli, kā arī šķirņu un potcelmu ciltskoku reģistrāciju. Pūres izmēģinājumu stacijas pētījumu virzieni un uzdevumi aizvien paplašinājās, tāpēc 1938. gadā dažādos novados tika nodibināti pieci atbalsta punkti. Zināšanas par 30. gados veiktajiem novērojumiem varēja iegūt ne tikai ievērojamu augļkopju grāmatās, bet arī vairākos dārzkopības žurnālos, kuros regulāri rakstus publicēja daudzi dārzu kopēji.
Kas kavēja šo varbūt pārāk straujo nozares attīstību? Tā kā izmēģinājumu staciju nodibināja tikai 1930. gadā, trūka zināšanu par šķirņu un potcelmu piemērotību dažādos Latvijas augšanas apstākļos, tāpēc kokaudzētavas lielā stādu pieprasījuma dēļ realizēja salā neizturīgās Rietumeiropas šķirnes un potcelmus. Rezultātā bargajās pirmskara ziemās divas trešdaļas no dažāda vecuma augļu dārziem iznīka. Karš pārtrauca cietušo dārzu sakopšanu. Aizgāja bojā ne tikai koki, bet arī dārzu kopēji. Zuda paaudžu pēctecība, kam augļkopībā ir sevišķi liela nozīme, jo pieredze gūstama tikai daudzgadīgos novērojumos. Lielākā daļa labāko dārzu kopēju gan piespiedu kārtā, gan pēc savas gribas bija spiesti atstāt Latviju un savus dārzus.
Kādas izmaiņas augļkopībā ieviesa padomju laiks?
Tajā zuda vēl viens dārzu iekopšanai nozīmīgs faktors – privātīpašums uz zemi. Maskava norādīja, ka Latvijai jāspecializējas lopkopībā un lopbarības graudu ražošanā. Augļus un ogas svaigam patēriņam ieveda no Krievijas dienvidiem, kā arī Ukrainas un Moldāvijas lielajiem dārziem. Jūrmalai bija jākļūst par Vissavienības kūrortu un sanatoriju pilsētu. Tās iedzīvotājiem liedza audzēt zemenes tirgum, jo tiem jāapkalpo no visas Savienības iebraukušie atpūtnieki. Zemenes audzēja lielos specializētās saimniecības laukos. Tajos konservu rūpniecības vajadzībām lielās platībās (100–200 ha) stādīja arī citas augļaugu kultūras, visvairāk ābeles un avenes. Diemžēl veikalu plauktos augļus un ogas neredzēja. Dārzus sakopa vien dažas saimniecības, bet nekoptajos dārzos augļus vāca sulām un vīniem, kas tika vesti uz Krievijas ziemeļiem. Lieldārzus nepieņēma arī Latvijas daba, tās daudzveidīgais reljefs, augsne, klimats un mikroklimats.
Latviešu tieksme pēc sava stūrīša zemes un dārza tomēr saglabājās, tāpēc pie lielajām pilsētām veidojās dārziņu kooperatīvi. Arī laukos pie katras mājas bija augļu koki. Uzņēmīgākie ievākto ražu veda uz Ļeņingradas vai Pleskavas tirgiem, kur Latvijā izaudzētā produkcija bija ļoti pieprasīta. Tā kā lielsaimniecības nespēja saražot augļus un ogas valsts iepirkuma pildīšanai, dažādas organizācijas Latvijā sāka organizēt to iepirkumu arī no mazdārzniekiem. 80. gados tieši tie spēja nodrošināt vairāk nekā pusi, bet dažus gadus pat 70–80% no augļu un ogu valsts iepirkuma.
Jāatzīst, ka ilggadējo lietišķo pētījumu veikšanai šajā laikā bija salīdzinoši labas iespējas, bet tā kā jaunus dārzus vairs nestādīja, to rezultātus neizmantoja pat specializētās saimniecības, savukārt mazdārziņu stādītājiem interesēja galvenokārt jaunas šķirnes.
Gadsimta pirmajā pusē augļu dārzus mēsloja ar dažādiem organiskiem mēsliem, jo minerālmēsli bija dārgi. Padomju laikā minerālmēsli bija lēti, tāpēc pirmajiem ilggadīgajiem daudzfaktoru izmēģinājumiem bija jāpierāda to līdzvērtība organiskajiem mēsliem. Jāatzīst, ka šajos izmēģinājumos visticamāk bija pierādāma ūdens ietekme. Turpmāk pētāmo faktoru daudzumu palielināja, pētot arī šķirņu, potcelmu un vainagu veidošanas paņēmienu ietekmi ne tikai uz ražības un augļu kvalitātes rādītājiem, bet arī stādīšanas un kopšanas izmaksām. Arī ogulājus izmēģinājumos audzēja lielās platībās, ievērojot augu seku un izmantojot atveseļotu stādāmo materiālu. Tā kā arī izmēģinājumu stacijā galvenajai nozarei bija jābūt lopkopībai, saimniecības platību palielināja līdz 8500 ha, tāpēc izmēģinājumu kopšana kļuva aizvien grūtāka. Tomēr dažādu augļaugu audzēšana 140 ha platībā Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā 70. gadu beigās deva 29% no lielās saimniecības ienākumiem un 51% no peļņas.
Cik veiksmīgi nozare atkopusies pēc valsts neatkarības atjaunošanas, un kādu pieredzi esat guvusi pēdējās dekādēs?
Saimnieciskajai sistēmai strauji mainoties, sākums augļkopībai bija grūts, jo pārāk stipri bija jūtama padomju laiku domāšanas ietekme un tajā laikā iegūtā kopējā darba negatīvā pieredze. Ja gribējām, lai lauki nepaliek tukši, bija jāatbalsta mazās un vidējās saimniecības, palīdzot attīstīt ražošanu peļņu nesošās nozarēs. Protams, tad būtu jāizveido plašs konsultantu tīkls un jāpalīdz izveidot nelielus lokālus kooperatīvus, kuri vēlāk varētu apvienoties lielākās organizācijās. To neizdarījām, jo trūka zināšanu šādu dārzu izveidē un kopšanā Latvijas daudzveidīgajos apstākļos. Jaunajiem īpašniekiem bija zeme, taču trūka ne tikai zināšanu par augsnes sagatavošanu, bet arī līdzekļu stādu un tehnikas iegādei. Saņemot pirmās valsts subsīdijas, dārzu platības strauji pieauga, bet līdzekļu un tehnikas trūkums vēl ilgi bija jūtams, ko tikai daļēji palīdzēja segt subsīdijas par integrēto audzēšanu. Visiem likās vienkārši zināšanas tirgus dārzu veidošanā un kopšanā iegūt valstīs, kur šādi dārzi tiek kopti jau gadu desmitiem. Kā rādīja turpmākie novērojumi vairāk nekā 20 gadu laikā Latvijas ļoti dažādajos augsnes un mikroklimata apstākļos, tā bija kļūda, sevišķi stādīšanas attāluma un vainagu veidošanas paņēmienu izvēlē. Mūsu šķirnes grūti izveidot slaidās vārpstas formā, bet pārāk sabiezināts stādījums Latvijā ar salīdzinoši maz saulainām, bet daudz lietainām dienām, rada labu mikroklimatu sēņu slimību attīstībai un samazina augļu krāsojumu.
Pēdējo 30 gadu laikā ekspedīcijās esmu sekojusi līdzi Latvijas komercdārzu stāvoklim no stādīšanas laika līdz pilnražai, ieguvusi novērojumus un atziņas par kļūdām un veiksmēm, piedalījusies pētījumu plānošanā un veikšanā Dobelē Dārzkopības institūtā, iepazinusi tendences augļkopības attīstībā citās valstīs ne tikai pieredzes braucienos, bet arī profesionālā literatūrā, tāpēc varēju izvērtēt mūsu priekšteču pieredzes nozīmību arī mūsdienās. Var jau teikt, ka tā ir novecojusi, mūsdienās nederīga, bet vai augi, augsne, reljefs un klimats nav simtiem gadu vieni un tie paši? Cilvēka mūžs ir par īsu, lai iegūtu pietiekami lielu pieredzi un to novērtētu. Tomēr tā ir vērtīgāka par citās valstīs ar citiem klimatiskiem apstākļiem, augsni, reljefu, saules gaismas ilgumu utt. iegūto.
Kā ar zinātniskajiem pētījumiem augļkopības nozarē un finansējumu – vai esat novērojusi arī citu problemātiku?
Augļu dārzi prasa praktiskas zināšanas par katras šķirnes vainagu veidošanas īpatnībām. Augļkopis šādu prasmi var iegūt tikai strādājot kopā ar speciālistu- konsultantu, ne lekcijās vai semināros. Diemžēl tādus speciālistus vairs negatavo, cerot, ka vainagus veidos ar tehniku, kā to dara dienvidvalstu sabiezinātajos stādījumos, un, lai gan tur saules daudz un šķirnes piemērotas, tomēr ar kraupi tikt galā var tikai ar 18–20 smidzinājumiem. Kādreiz dārzos uz sēklaudžu potcelmiem un lielāku stādīšanas attālumu Latvijā pietika ar 3–4 smidzinājumiem kraupja ierobežošanai. Kāpēc tagad nepietiek pat ar 10 smidzinājumiem? Acīmredzot firmu piedāvājums vilināja ar pesticīdu un minerālmēslu daudzveidību. Tos lieto daudz, ne vienmēr zinot par lokālām atšķirībām slimību un kaitēkļu attīstībā un par tās saistību ar minerālmēslu lietošanu un augļu koku barošanās īpatnībām. Pašreizējā paaudze jau izdzīvos, bet kas notiks ar nākamo paaudzi un dabu? Kāda būs dabas pretreakcija?
Uzskatu, ka zinātniskie pētījumi nozarēs, kuru attīstība atkarīga no apkārtējās vides faktoru ietekmes, jāveic vien tad, ja tie veicina nozares attīstību. Diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā zinātnes finansēšanas sistēma ar trīsgadīgiem finansējuma projektiem, kuru rezultāti par vērtīgiem tiek atzīti vien tad, ja tiek publicēti angļu valodā pasaulē atzītos žurnālos, neveicina augļkopjiem tik ļoti vajadzīgos kompleksos un ilggadīgos lietišķos pētījumus dārzā. Varbūt šādi uz fundamentāliem pētījumiem laboratorijās orientēti projekti ir interesanti valstīs ar jau ilggadīgu pieredzi tirgus dārzu audzēšanā, bet tie nedod risinājumu mūsu augļkopju problēmām. Tās nerisina arī Zemkopības ministrijas finansējums demonstrējumu saimniecībām, jo trūkst konsultantu, kuri palīdzētu iegūt datus augļkopju, zinātnieku un pašu ministriju vajadzībām.
Kādas ir nozīmīgākās atziņas, kuras guvāt un, kuras būtu jāņem vērā mūsdienu augļkopjiem?
Attīstība vienmēr notiek cikliski, tāpēc gribu atgādināt, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja cilvēki cenšas dabai uzspiest savas vēlmes, daba vienmēr to atgādinās, dažreiz ļoti nepatīkamā veidā. Apkopojot un analizējot vēstures materiālus, gūtās atziņas mēģināju skaidrot tā, lai tās būtu viegli uztveramas un tomēr rosinātu augļkopjus domāt, kas būtu veicams katra konkrēta dārza apstākļos, kā arī palīdzētu izprast attīstības virzienus nozares stratēģijas veidotājiem. Ilggadīgajos augļu dārzos ar lielu pētāmo objektu un ārējās vides faktoru dažādību nepieciešami kompleksi pētījumi un ilggadēji novērojumi, vērtējot ne tikai ražas lielumu un kvalitāti, bet arī izturību pret slimībām, augļu glabāšanas īpatnības, darba patēriņu utt. Tieši tāpēc augļkopja iejaukšanās sekas dažkārt nav redzamas uzreiz, bet pat pēc vairākiem gadiem.
Augļkopjiem zināšanas jāapgūst ne ārzemju dārzu apmeklējumos vai internetā, bet strādājot dārzā un vērojot savas rīcības, kā arī dabas dažādo faktoru ietekmi. Diemžēl Latvijā trūkst kvalificētu augļkopībā specializētu konsultantu, instruktoru, kuri palīdzētu vērojumus izskaidrot.
Latvija ir piemērota dažādu augļaugu audzēšanai. Katrā novadā ir vietas, kas ir pat ļoti piemērotas augļu koku audzēšanai, taču lieliem dārziem piemērotu vietu ir maz. Dārzam jābūt tik lielam, lai būtu iespējams to labi sakopt.
Protams, jāzina arī, kas notiek augsnē, kas nav tikai substrāts sakņu izvietošanai, bet ļoti bagāta un plaša mikroorganismu pasaule. Augsnē ir visas augļaugiem vajadzīgās minerālvielas, tās tikai jāpārvērš tiem pieejamā veidā. Pārbagātīga augļu koku apgāde ar augšanu veicinošām minerālvielām kavē ražas veidošanos un samazina izturību pret ārējo faktoru ietekmi. Labāk pēc iespējas vairāk mēģināt izprast procesus sava dārza augos un, ja koks jūtas labi, ja lapas ir veselīgas un normāli zaļas, jaunās vasas pietiekami garas, raža laba, bet ne pārbagāta, – tātad koks ir mierīgs un dārzkopim tikai jāpalīdz tam šo mieru saglabāt, neizjaukt līdzsvaru starp ražību un augšanu.
Augļkopim jāizprot augā notiekošie procesi, jāzina katras darbības mērķis un sekas. Nevar ieviest inovatīvas metodes augļaugu audzēšanā, nezinot vai neņemot vērā atšķirības starp daudzgadīgajiem augļu kokiem un viengadīgiem vai divgadīgiem laukaugiem gan augu fizioloģiskajos procesos, gan prasībās pret augsni un reljefu, barības vielām utt. Vielmaiņas procesi, kas notiek ilggadīgajos augļu kokos, ir ļoti sarežģīti, bet pats augs tos prasmīgi regulē, ja vien cilvēks ar neprasmīgu darbību visu šo sarežģīto sistēmu neizjauc. Tā kā augļu koki ir ilggadīgi, tad gan neprasmīgas, gan prasmīgas iejaukšanās sekas dažkārt nav redzamas uzreiz, bet pat pēc vairākiem gadiem. Augļu kokiem ražas un rezerves krājumu veidošanai vairāk nepieciešami lapās saražotie asimilāti, ko stimulē vainagu veidošana. Bez ūdens un minerālvielām no augsnes arī neiztikt, tomēr pārāk bagātīga apgāde ar augšanu veicinošām minerālvielām, augļu kokiem kavē ražas veidošanos un samazina izturību pret ārējo faktoru ietekmi. Nesabalansēti abi šie augļaugu barošanas veidi var ietekmēt ne tikai augu augšanu, bet arī to izturību pret slimībām un zemām temperatūrām. Labāk pēc iespējas vairāk mēģināt izprast procesus sava dārza augos un, ja koks jūtas labi, ja lapas ir veselīgas un normāli zaļas, jaunās vasas pietiekami garas, raža laba, bet ne pārbagāta, – tātad koks ir mierīgs un dārzkopim tikai jāpalīdz tam šo mieru saglabāt, neizjaukt līdzsvaru starp ražību un augšanu.
Šķirņu uzturošā selekcija, potcelmu un potzaru mātes dārzi atzīti par nepieciešamiem 20. gadsimtā. Arī mūsdienās tāda nepieciešama gan vecajām, gan introducētajām vai no jauna selekcionētajām šķirnēm. Katrai augļaugu kultūrai ir šķirnes, kas audzētas un ieteiktas gan 19., gan 20. gadsimtā, bet daudz vairāk ir selekcionētās vai introducētās šķirnes, kuras audzēt ieteicamo šķirņu sarakstos bijušas īsu laiku un labākajā gadījumā ieteiktas kā piemērotas mazdārzniekiem vai kolekcionāriem. Vietējās vai Latvijā ilgi audzētās šķirnes jāatjauno un jāizmanto, ne tikai jāglabā genofondos. Tās ir pārcietušas dažādas klimatisko apstākļu kaprīzes, tomēr tieši tie kādreiz radīja gan vērtīgus, gan nevērtīgus klonus. Atlasot labākos klonus, ne nekontrolēti pavairojot, tās varētu iegūt augstu vērtējumu arī mūsdienās.
Nobeigumā atgādināšu kāda vēsturnieka atziņu, ka vēstures pētījumu lielākā vērtība ir to mijiedarbība ar mūsdienām.
Dr.agr. Māras Skrīveles pētījumu, kas apkopots grāmatā “Es mācos augļkopību”, Latvijas Zinātņu akadēmija atzina par vienu no nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem 2020. gadā. Grāmatā autore atklāj nozares attīstību dažādos laika posmos Latvijā 100 gadu garumā. Šāds vispusīgs pētījums veikts pirmo reizi, uzsverot gan mūsu priekšteču uzkrātās pieredzes, gan jaunākajos pētījumos iegūto zināšanu nozīmi.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Māra Skrīvele