Zinātnes Vēstnesis

Virsotnes pozīcija ir nepārtraukti jāapliecina – LZA Senāta priekšsēdētāja Tatjana Koķe

Foto: J. Brencis Foto: J. Brencis

“Vienmēr esmu uzskatījusi, ka LZA jābūt zinātniskās un akadēmiskās vides virsotnē, ar to domājot ne tik daudz hierarhisku, institucionālu piramīdu, bet gan intelekta un inteliģences veidojumu. Taču virsotnes pozīcija ir nepārtraukti jāapliecina, un tas iespējams pilnvērtīgi iesaistoties mūsdienu globālās un lokālās zinātnes norisēs,” saka LZA Senāta priekšsēdētāja, akadēmiķe, Rīgas Stradiņa universitātes studiju prorektore, profesore Dr.habil.paed. Tatjana Koķe laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (620), 2022. gada 25. aprīlis

 

Virsotnes pozīcija ir nepārtraukti jāapliecina –
LZA Senāta priekšsēdētāja Tatjana Koķe

 

Visai akadēmiskajai saimei ir redzamas pozitīvās pārmaiņas sakarā ar jūsu iesaistīšanos LZA zinātnes politikas veidošanas darbā. Vērojot jūsu darba stilu un metodes, redzu, ka Senāta priekšsēdētājas funkcijas veicat ar augstu atbildības sajūtu un pat zināmu azartu. Vai šie pienākumi arī jums pašai sniedz gandarījumu?

Paldies par uzmundrinošo vērtējumu. Atzīšos, ka atbildība un azarts ir mani sabiedrotie ne tikai profesionālajā darbībā, bet arī dzīvē. LZA saimē esmu no 1999. gada, turklāt līdz pat 2021. gadam biju vienīgā, kas pārstāvēja pedagoģiju jeb izglītības zinātnes. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka LZA jābūt zinātniskās un akadēmiskās vides virsotnē, ar to domājot ne tik daudz hierarhisku, institucionālu piramīdu, bet gan intelekta un inteliģences veidojumu. Taču virsotnes pozīcija ir nepārtraukti jāapliecina, un tas iespējams pilnvērtīgi iesaistoties mūsdienu globālās un lokālās zinātnes norisēs.

Gandarījums un prieks ir par to, ka, uzrunājot nozaru ekspertus uzstāties LZA Senāta sēdēs, vienmēr esmu saņēmusi simtprocentīgu atsaucību, kam parasti seko rosinoša un domu bagātinoša diskusija. Uzskatu, ka ekspertu atsaucība liecina par LZA autoritāti Latvijas sabiedrībā, taču pie ietekmes stiprināšanas būtu jāstrādā vairāk.

Kā pieredzējusi zinātnes politikas veidotāja jūs teicami pārredzat ne tikai savas augstskolas – Rīgas Stradiņa universitātes – studiju virzienu attīstības perspektīvu, bet savu redzējumu par Latvijas zinātnes un izglītības evolūcijas kopainu pārnesat arī uz Latvijas Zinātņu akadēmiju. Kā jūs sajūtat LZA kopējo misiju un Senāta lomu LZA rīcībpolitikas un veiktspējas stiprināšanā?

LZA Harta visaptveroši, gudri un tālredzīgi nosaka LZA darbības mērķi un pamatvirzienus – zinātnes attīstīšana, pētījumu veicināšana un veikšana fundamentālo un lietišķo zinātņu jomā, Latvijas tautas un valsts vēstures, kultūras un valodas izpētes un izkopšanas veicināšana, kā arī ar Latvijas dabas resursiem, to optimālas izmantošanas iespējām un ar vides aizsardzību saistītu pētījumu atbalstīšana. Tajā minēta arī Latvijas attīstības procesu prognozēšana, tautas un valdības operatīva iepazīstināšana ar zinātniskām prognozēm par dažādu tautsaimniecisku, kultūras un sociālo norišu un projektu vēlamām un nevēlamām sekām. LZA darbības pamatvirzieni paver plašu darbības lauku katram LZA loceklim, gan arī Senātam. Diemžēl arvien skaidrāk izpaužas tas, ka uzdevumu izpildes kvalitāte, apjoms, ietekme ir atkarīgi no finansējuma, kas LZA gadījumā ir gaužām zems.

LZA darbība lielā mērā balstās ilggadējās, dažādas pārmaiņas izturējušās tradīcijās. Tā ir vērtība, kas jārespektē un jāturpina. Uzskatu, ka svarīgākais nosacījums rīcībpējas uzturēšanā un veiktspējas stiprināšanā ir kopdarbs un komanda. Ilgajos profesionālās darbības gados esmu iemācījusies strādāt komandā arī, ja neesmu šīs komandas kapteine.

LZA Senāts operatīvi reaģē gan uz starptautiskām, gan vietējām zinātnes un izglītības aktualitātēm. Tas ir arī akadēmisko viedokļu līderu centrs, kurā akadēmiskās brīvības gaisotnē tiek izstrādāti ieteikumi zinātnes virzībai valsts izaugsmes interesēs. Vai jūs jūtat LZA kopumā un tās Senātu kā viedokļu definēšanas platformu un kā instrumentu laikmetīgu risinājumu izstrādei?

Kopš akadēmiķis Ivars Kalviņš uzņēmies LZA prezidenta pilnvaras, LZA pārstāvji piedalās daudzās darba grupās, kurās diskutē un lemj par zinātnes perspektīvām. Jāņem vērā, ka LZA īstenie locekļi un korespondētājlocekļi strādā un ir viedokļu līderi savās zinātniskajās institūcijās, universitātēs un augstskolās, kas mums sniedz iespēju paust savas atziņas plašāk. Pasaules labās prakses piemēri uzskatāmi pierāda, ka izglītības nākotne ir tās elastībā, spējā individuāli veidot un kombinēt tās saturu – no mikrokvalifikācijas konkrētām prasmēm līdz pat doktora studijām. Latvijas likumdošana šādu elastību vēl neparedz, taču viedi būtu apsteigt pieprasījumu un būt gataviem izglītības pieeju dažādībai, nezaudējot kvalitāti un skaidru orientāciju uz studiju rezultātu.

Jūsu akadēmiskā pieredze ir uzkrāta un attīstīta pedagoģiskajā laukā. Agrāk stāstījāt, ka esat tikusi aicināta uz pavisam tālām un eksotiskām zemēm dalīties teorētiskās un praktiskās pedagoģijas zināšanās. Tieši kuras no šīm zināšanām jums palīdz komunikācijā ar akadēmisko sabiedrību?

2011. un 2012. gadā īstenojām projektu ar Malaizijas pētniekiem vidusskolēnu sociālās uzņēmējspējas veicināšanā. Neskatoties uz lielo attālumu, atšķirīgo dzīvesveidu un klimatiskajiem apstākļiem, patīkami pārsteidza jauniešu līdzīgā tieksme uz jaunradi, kas sekmē pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Tomēr novēroju vienu izteiktu atšķirību – vidusskolēni Latvijā vairāk fokusējās uz jaunu ideju radīšanu, bet Malaizijā uz inovatīviem risinājumiem konkrētai problēmai. Šī pieredze bija ļoti nozīmīga un pavēra iespēju bagātināt arī pedagoģijas teorētiskās atziņas. Atbildot uz jautājumu par komunikāciju ar akadēmisko sabiedrību, viennozīmīgi varu teikt, ka spēja saskatīt, formulēt un risināt problēmas koleģiāli un korekti palīdz gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Turklāt savā profesionālajā darbībā esmu balstījusies atziņā, ka saziņas svarīgākais posms ir ieklausīšanās kolēģos, sadarbības partneros, arī opozicionāros. Lēmumus pieņemu sākotnēji konsultējoties ar iesaistītajām pusēm, kam šie lēmumi būs jāīsteno. Vairumā gadījumu centieni attaisnojas un dod pozitīvus rezultātus.

Apmēram pirms pusgada viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija izstrādāt, apspriest un pieņemt LZA darbības stratēģiju 2021.–2027. gadam. Sakiet, kā mūsdienu dinamiskais laiks un zinātnes attīstība ietekmē Akadēmijas mērķus, uzdevumus un darbības metodes?

Dzīvojam ļoti dinamiskā, mainīgā un nu jau pēdējos divus gadus spriedzes pilnā, neparedzamā laikā. Tomēr ritmiski un rezultatīvi organizēts darbs, skaidri formulētu mērķu labā, ir optimāls līdzeklis šajā situācijā, lai saglabātu produktivitāti kā indivīdu, tā institūciju un sabiedrības līmeņos. Bieži izskan argumentēti viedokļi, ka mūsdienās mazinās ilgtermiņa stratēģiju nozīme un ka optimāli būtu plānot darbību līdz trīs gadu periodam. Taču uzskatu, ka katra organizācija ir tiesīga izvēlēties gan savu stratēģiju, gan tās īstenošanas periodu. LZA esam apstiprinājuši stratēģiju līdz 2027. gadam – svarīgākais ir katrai LZA nodaļai un katram gadam precizēt veicamos darbus, sadalīt spēkus to īstenošanai un, protams, periodiski izvērtēt sasniegto, nevairoties atzīt arī neveiksmes. Spējā lietišķi un pamatoti atzīt savas kļūdas un trūkumus ir milzīgs attīstības potenciāls. Esmu novērojusi – jo ilgāk esi strādājis noteiktā jomā un sasniedzis atzīstamus rezultātus, jo reizēm grūtāk objektīvi un atvērti izvērtēt situāciju. Taču šajā gadījumā brīnumlīdzeklis ir sadarbība ar jaunajiem kolēģiem, kam ir drosme, entuziasms, zināšanas. Lai pilnvērtīgi īstenotu LZA stratēģijā izvirzītos uzdevumus ir nepieciešama paaudžu sadarbība un pēctecības nodrošināšana. Mēs neesam lieli, un mums ir ierobežoti cilvēkresursi, tāpēc aicinātu mazāk skatīties uz alternatīvu risinājumu mēģinājumiem, bet pulcēties LZA paspārnē jaunajiem un pieredzējušajiem, lai ieviestu mūsdienīgas, aktuālas un produktīvas sadarbības formas, kas būtu pievilcīgas dažādu paaudžu zinātniekiem.

Redzu, ka Latvijas akadēmiskā saime pēdējos gados atjaunojas, arvien jaunāki zinātnieki kļūst par korespondētājlocekļiem un akadēmiķiem. Vai jūs paredzat straujāku paaudžu maiņu arī LZA? Kādi no tās varētu būt ieguvumi?

Teorētiski rūpes par paaudžu maiņu ir ilgtspējas nodrošināšanas nosacījumus. Tomēr praksē tam reti redzam pozitīvus piemērus. Uzskatu, ka LZA saimes paplašināšana bija, ir un būs ļoti individuāls process. Katrs kandidāts korespondētājlocekļa vai īstenā locekļa pozīcijai ir vērtējams individuāli, izvērtējot kandidāta sniegumu savā zinātnes nozarē, interešu, pieredzes un ietekmes plašumu. Katram, kas papildina LZA saimi, ar iegūto statusu ir pienākums un atbildība vairot LZA autoritāti, sekojot Raiņa viedajai atziņai “dodot gūtais neatņemams”.

Tā kā vairākas desmitgades savu profesionālo darbību saistu ar akadēmisko vidi, man bijusi iespēja redzēt, ka arvien biežāki ir gadījumi, kad jaunais cilvēks uzreiz pēc maģistra grāda ieguves stājas doktorantūrā. To jo īpaši redz eksaktajās zinātnēs – trīs četros gados aizstāv promocijas darbu, iegūst zinātnisko doktora grādu, LZP eksperta statusu un tiek uzskatīts par augstu jomas profesionāli. Formāli neiebilstu pret strauju karjeras virzību, taču ilggadējā pieredzē nācies sastapties ar gadījumiem, kad straujā karjera nav gājusi kopsolī ar zinātnisko briedumu un dzīves viedumu. Tāpēc uzskatu, ka pieredzes uzkrāšana dažādās dzīves sfērās un organizācijās nāk par labu gan kopainas izveidē, gan saskarsmē ar dažādu paaudžu pārstāvjiem. Ļoti atbalstu ciešāku sadarbību ar Latvijas Jauno zinātnieku apvienību un arvien jaunāku zinātnieku iesaisti LZA saimē, jo viedokļu un pieredzes dažādība tikai bagātina organizācijas kultūru, spēju sadzirdēt vienam otru, saprast un pieņemt atšķirīgo.

Jauno LZA locekļu ienākšanas veiksme noteikti ir atkarīga arī no pieredzējušo kolēģu atbalsta. Uzskatu, ka ļoti svarīgi jau pirmajā gadā pavērt iespējas iesaistīties LZA dzīvē un ļaut izjust piederību tai. Manuprāt, mūsu jaunajai goda loceklei Sandrai Kropai-Kalužnajai LZA Senāta sēdē lieliski izdevās iekvēlināt interesi par amatierzinātnes iespējām un priekšrocībām. Atsaucība un ieinteresētība no pieredzējušajiem kolēģiem bija fantastiska!

Zinu, ka piederība LZA jums ir nozīmīga. Kādu jūs gribētu redzēt LZA un tās vietu Latvijas zinātnes ekosistēmā un sabiedrībā?

Piederība LZA man patiešām ir ļoti nozīmīga. Mana akadēmiskā karjera aizsākās 80. gadu sākumā. Kandidāta disertāciju uzrakstīju un aizstāvēju divarpus gadu laikā. Tas izdevās gan pateicoties savas zinātniskās vadītājas augstajam prasīgumam, konstruktīvajai palīdzībai, gan pašorganizētībai un disciplīnai, gan arī vīra atbalstam.

Pašlaik notiek IZM un valsts augstskolu sarunas par augstskolu stratēģisko specializāciju. Manuprāt, LZA nedrīkst palikt malā, jo tās kompetence pilnā mērā var nodrošināt plašu kontekstu par zinātnes perspektīvajām un Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgajām nozarēm, gan ar skatu no malas var sekmēt augstskolu atbilstīgākās specializācijas noteikšanu.

Vēlreiz uzsvēršu, ka LZA jābūt zinātnes sasniegumu simbolam – iedvesmas un iespēju avotam!

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 319 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")