Zinātnes Vēstnesis

Kristīne Šalma-Ancāne: novēloti atklājot osteoporozi, ne medikamenti, ne krasa dzīvesveida maiņa vairs nepalīdzēs

Foto: J. Brencis Foto: J. Brencis

“Mēs esam ķīmijas tehnologi-materiālzinātnieki, taču mums vajadzīgi arī spēcīgi un zinoši partneri – tostarp biologi, mikrobiologi, mediķi –, kuri šajā starpdisciplinārajā laukā katrs var iesaistīties ar savām zināšanām. Uz pasaules biomateriālu pētniecības kaulaudu reģenerācijai fona esam ieņēmuši stabilu pozīciju. Mūsu priekšrocība ir ilgtermiņa sadarbība ar klīniku un pašaizliedzīgiem Latvijas mediķiem vairāk nekā 30 gadu garumā. Taču, lai arī mums ir ļoti labi rezultāti un sadarbības partneri, šo tehnoloģiju pārnesei reālu produktu radīšanā ir vajadzīgas investīcijas,” saka RTU Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta un Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece, Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas katedras vadītāja un profesore, LZA korespondētājlocekle Dr. sc. ing. Kristīne Šalma-Ancāne sarunā laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” par ķīmijas tehnoloģiju un zinātniskās karjeras attīstību, osteoporozes procesiem, kaulaudu veselību un biomateriāliem to reģenerācijai.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (621), 2022. gada 30. maijs

Novēloti atklājot osteoporozi, ne medikamenti, ne krasa dzīvesveida maiņa vairs nepalīdzēs

 

Ar ko ķīmija atšķiras no ķīmijas tehnoloģijas, un kā jūs raksturotu biomateriālu jomu, kuru pārstāvat?

Ķīmijas tehnoloģija ir pieskaitāma pie ķīmijas inženierzinātnes apakšnozarēm. Latvijā un tieši Rīgas Tehniskajā universitātē tai ir dziļas tradīcijas, un ķīmijas tehnoloģijas programma ir Latvijā vienīgā šāda veida studiju programma, lai gan ne sabiedrībai, ne arī jaunajiem studentiem ne vienmēr ir skaidrs, ar ko ķīmija atšķiras no ķīmijas tehnoloģijas. Ķīmija principā ir dabaszinātne, kas pēta ķīmiskas vielas un to pārvērtības. Visur, kur paskatāmies, notiek ķīmiskas pārvērtības un visur, ar ko saskaramies, ir ķīmiskas vielas. Cilvēks sastāv no ķīmiskām vielām. Mēs ēdam, valkājam un pat elpojam ķīmiskas vielas. Ķīmijas tehnoloģija ir tā, kas palīdz norisināties ķīmiskajām pārvērtībām starp šīm ķīmiskajām vielām, lai iegūtu jaunu ķīmisku vielu, izstrādātu jaunu materiālu vai produktu. Ķīmijas tehnoloģija ietver ķīmiskās ražošanas procesus, kuru rezultātā tiek izstrādāti produkti un materiāli, ko izmantojam ik dienas – medikamenti, pārtika, sadzīves ķīmija, degviela, kosmētika, būvniecības materiāli, kā arī biomateriāli. Pilnīgi visos cilvēka radītajos materiālos tiek pielietoti noteikti ķīmijas tehnoloģijas procesi.

Runājot par biomateriālu jomu – tā ir starpdisciplināras zinātnes - materiālzinātnes - apakšnozare. Biomateriālu zinātne ir ļoti jauna zinātne. To nevar salīdzināt ar tādām fundamentālajām zinātnēm kā bioloģija, ķīmija, fizika, medicīna. Tomēr, ja tā var teikt, šī zinātne ir veidojusies uz šo fundamentālo zinātņu elementu bāzes. Pirms 70 gadiem termins “biomateriāli”, kādu mēs pazīstam un lietojam tagad – neeksistēja. Taču, ja skatās pēdējo 70 gadu griezumā, biomateriālu zinātnes attīstība bijusi ļoti strauja, jo pirmos biomateriālus klīnikā aktīvi sāka izmantot tikai 70.–80. gados. Medicīnas terminoloģijā biomateriāli ir sintētiskas vai dabīgas izcelsmes materiāli (klasiskais iedalījums pēc materiālu klasēm: polimēri, metāli, keramika, kompozītmateriāli), kas paredzēti ievietošanai vai implantācijai cilvēka ķermenī, lai aizvietotu, atjaunotu audus vai orgānu daļas, vai to funkcijas. Piemēram, klasiskie implantējamie biomateriāli ir mākslīgā locītava, zobu saknes implants, sirds vārstulis, mākslīgais asinsvads un arī kaula implants.

Vienā no intervijām minējāt, ka ķīmijas tehnologs ir universālais kareivis, kurš veic savu darbību starpdisciplināri.

Skatoties uz zinātnieka profesiju 21. gadsimtā, daudz kas ir mainījies. Zinātniekam jāspēj strādāt starpdisciplināri, sekot nepārtrauktajai tehnoloģiju attīstībai un jāorientējas starpjomu jeb starpnozaru zināšanās. Jāspēj sasaistīt šo informāciju, lai, balstoties uz starpdisciplināro analīzi, radītu kaut ko noderīgu – jaunas tehnoloģijas, produktus, zināšanas.

Arī man pašai, strādājot starpdisciplinārā pētījumu jomā – biomateriālu jomā –, nepietiek tikai ar pamatzināšanām un kompetencēm, kas iegūtas bakalaura, maģistrantūras un doktora studijās. Es nepārtraukti turpinu mācīties un apgūt jaunas zināšanas, prasmes un kompetences, lai orientētos kopējā spēles laukumā biomateriālu pētniecībai un izstrādei. Šī starpdisciplinārā pieeja apvieno metodes un zināšanas no dažādām zinātņu vai tematiskajām nozarēm. Lai analizētu iegūtos rezultātus, man jāorientējas gan bioloģijas, gan medicīnas, gan fizikas pamatos.

Šodienas zinātniekam vajadzīgas ne tikai eksaktās zināšanas, bet kompetences un prasmes arī no humanitāro un sociālo zinātņu jomas – tādas bāzes prasmes kā kritiskā domāšana, radošums, komunikācijas prasme vismaz latviešu un angļu valodā un sadarbības prasmes, kā arī prasme prezentēt savus zinātniskos rezultātus. Zinātniekam jāspēj skaidrot jeb “tulkot” savus iegūtos rezultātus gan sabiedrībai, gan citu jomu zinātniekiem, jo tikai sadarbojoties un vienam otru saprotot var sasniegt vēlamo rezultātu. Bieži vien neveidojas komunikācija – cilvēki runā, bet viens otru nesaprot, un šajā gadījumā tā nav valodas barjera – tās ir divas paralēlās pasaules. Zinātnieks var ļoti labi strādāt savā šaurajā jomā, bet, lai pēc tam viņa radīto zinātību vai tehnoloģijas varētu pielietot, ir vajadzīga starpdisciplināra pieeja. Tikai tad veidojas rezultāts, kas sniedz ieguldījumu sabiedrības attīstībai kopumā.

Osteoporoze tiek raksturota kā globāla saslimšana, turklāt valda priekšstats, ka tā ir gados vecāku cilvēku slimība. Osteoporozes slimnieku skaits pasaulē pieaugot un varot sasniegt “pandēmijas” apmērus. Kādi cēloņi to izraisa?

Ja uz to būtu rasta atbilde, daudz kas tiktu atrisināts. Latvijā un pasaulē ir organizācijas, kas analizē un informē sabiedrību par šo sen zināmo problēmu, bet diemžēl daļai no pacientiem osteoporoze tiek atklāta ļoti novēloti. Liela daļa sabiedrības joprojām nezina, kas tā ir par saslimšanu un ka ar to var saslimt arī jaunāka gadagājuma cilvēki.

Viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē osteoporozi, neapšaubāmi ir ģenētika, un to diemžēl nevar izmainīt. Tāpat arī dzīvesveids, uzturs un sportiskās aktivitātes. Risks saslimt palielinās līdz ar vecumu. Cilvēkam jākustas, lai kauli būtu veseli. Es nerunāju par profesionālo vai ļoti intensīvu sportu, bet parastām kustībām, jo mūsu kaulaudiem un skeleta sistēmai ir nepieciešama kustība. Uztura zinātnieki uzskata, ka arī nesabalansēts uzturs var izraisīt osteoporozi, lai gan priekšstati par to, ko nozīmē sabalansēts uzturs, ļoti atšķiras. Protams pietiekoša Ca un D vitamīna uzņemšana ir ļoti būtiska. Tādēļ grūti viennozīmīgi atbildēt, kāpēc pieaugusi osteoporozes saslimšana. Daudz pētnieku visā pasaulē pie tā strādā, bet atbildes līdz galam nav. Viens no iemesliem ir sabiedrības novecošanās – vecāka gadagājuma iedzīvotāju īpatsvara pieaugums. Svarīgi ir laicīgi sākt pārbaudīt savu kaulaudu veselību. Katrā valstī būtu vairāk jāinformē sabiedrība par ikgadējās pārbaudes nepieciešamību. Sasniedzot noteiktu vecumu, pusmūža cilvēkam, kurš varbūt ir sportiski aktīvs un ievēro veselīgu dzīvesveidu, tāpat vajadzētu pārbaudīt kaulu blīvumu. Laicīgi atklājot slimības priekšvēstnešus, kas saistīti ar kaula minerālā blīvuma samazināšanos (tā saucamā osteopēnijas – osteoporozes sākuma stadija), pacientam jāgriežas pie ārsta-speciālista un jāseko līdzi savu kaulu veselībai. Novēloti atklājot osteoporozi, ne medikamenti, ne krasa dzīvesveida maiņa vairs nepalīdz. Osteoporozes izraisīti procesi kaulaudu sistēmā ir neatgriezeniski un noved pie trauslu kaulu veidošanās, kas lūst.

Viens no biomateriālu pētnieku mērķiem, kuri nodarbojas tieši ar biomateriāliem kaulaudu aizvietošanai, ir radīt tādus biomateriālus, kas palīdzētu pacientiem ar nopietniem osteoporotiskiem kaulu lūzumiem. Šie lūzumi dzīst ļoti slikti, teju nedzīstoši. Tas var beigties arī ar invaliditāti, turklāt nāves risks ir lielāks. Neaizmirstam, ka muskuloskeletālā sistēma ir cilvēka balsta un kustību funkcijas galvenais nodrošinātājs. Osteoporoze katru gadu pasaulē izraisa vairāk nekā 1,5 miljonus kaulu lūzumu.

Kā jūs raksturotu veselus kaulus un osteoporotiskus kaulus?

Veseli kauli vienlaikus ir gan cieti, gan elastīgi. Kaulaudi ir unikāls dabīgs kompozītmateriāls. Kaulam ir tēraudam līdzīga spiedes izturība, taču tas ir trīs reizes vieglāks. To organiskā daļa atbild par elastību, neorganiskā – par stingrību. Osteoporoze kaulus padara trauslus kā vafeles. Blīvums samazinās, porainība paaugstinās, lūzuma risks paaugstinās. Osteoporotiski kaulaudi var lūzt arī pie ikdienas kustībām. Osteoporoze galvenokārt lokalizējas garajos kaulos, gūžu locītavās, plaukstas locītavās un mugurkaula skriemeļos. Pētījumi rāda, ka noteiktas vietas ķermenī osteoporoze ietekmē vairāk. Pārsteidzošā kārtā arī žokļu kaulos ir konstatēta osteoporoze.

Jūs nodarbojaties ar biomateriālu radīšanu kaulaudu reģenerācijai. Pastāstiet, lūdzu, par radīto balto pulverīti jeb pulverveida materiālu – vai tas jau ir nonācis līdz pacientiem?

Tas ir neorganisks pulverveida materiāls (šo biomateriālu grupu sauc par kalcija fosfātiem), kas pēc ķīmiskā sastāva un struktūras līdzīgs kaula neorganiskai daļai un kuru parasti izmanto kā izejmateriālu kaulu implantu izstrādei. Sākotnēji tiek veikta noteiktas kalcija fosfātu fāzes sintēze, vēlāk, pielietojot dažādus tehnoloģiskos procesus un metodes, tiek veikta šī materiāla apstrāde specifiskas formas (granulas, trīsdimensionāli bloki, pastveidīgs vai injicējams materiāls, kompozītmateriāls) kaulu implantu iegūšanai. Izmantojot modernās aditīvās ražošanas tehnoloģijas, šādu pulverveida materiālu var izmantot 3D printēšanas tehnoloģijās un izprintēt pacientam pielāgotus, individuālas formas kaulu implantus. Šāda veida pieeju sauc par personalizēto medicīnu. Granulveida biomateriāls uz dažādu kalcija fosfātu bāzes ir pildviela, kas parasti paredzēta nelielu kaulaudu defektu pildīšanai ortopēdijā, kā arī mutes, sejas un žokļu ķirurģijā. Komerciāli pieejamo biomateriālu klāsts kaulaudu aizvietošanai ir ļoti plašs. Katrs no šiem materiāliem uzrāda specifiskas īpašības mijiedarbībā ar kaulaudiem un paredzēts specifiskam pielietojumam un specifisku funkciju pildīšanai, lai maksimāli pielāgotos kaula defekta vietai un sekmētu kaulaudu reģenerāciju. Mēs strādājam pie tādu funkcionālu biomateriālu izstrādes, kas spētu nodrošināt terapeitisku vai ārstniecisku efektu osteoporozes izraisītu kaulu lūzumu vietās un reģenerētu kaulu defektu. Šo terapeitisko efektu var panākt ar pretosteoporozes medikamentu pievienošanu biomateriāliem vai ar bioloģiski aktīvu elementu Sr, Mg, Zn u.c. iekļaušanu šo kalcija fosfātus saturošo biomateriālu struktūrā, kas stimulē kaulu veidojošo šūnu attīstību. Veselos kaulaudos dinamiskā līdzsvarā darbojas gan kaulaudus veidojošās šūnas, kas veido kaulus, gan kaulaudus noārdošās šūnas, kas noārda vecos kaulus. Cilvēkam novecojot šie procesi palēninās. Turklāt pie osteoporozes šis līdzsvars tiek izjaukts, kaulu noārdošās šūnas veidojas vairāk un nestrādā līdzsvarā ar kaulaudus veidojošām šūnām, kauls paliek poraināks un trauslāks.

Sākotnēji strādājām pie tā, lai kopētu kaula neorganiskās fāzes struktūru un sastāvu, izstrādājot dažādus kalcija fosfātu biomateriālus. Šobrīd darbs tiek turpināts arī pie dažādu modificētu kalcija fosfātu izstrādes, kā arī funkcionālu kompozītmateriālu izstrādes, kas uzrādītu jaunas un uzlabotas īpašības. Mērķis ir panākt, lai izstrādātais biomateriāls uzrāda noteiktas funkcijas bioloģiskā vidē, kas nepieciešamas kaulaudu reģenerācijai. Valsts pētījumu programmu [1] ietvaros profesora A. Skaģera vadībā mūsu radītos kalcija fosfātu biomateriālus bija iespēja aprobēt klīnikā pacientiem un pārbaudīt, kā šie biomateriāli strādā arī osteoporotisku kaulu lūzumu gadījumā. Un šie biomaterāli strādā ļoti labi!

Kā šī joma, kura nodarbojas ar biomateriālu izstrādi medicīniskam pielietojumam, attīstās Latvijā uz kopējā pasaules fona?

Tā ir ļoti aktuāla joma, Eiropā un pasaulē pie tās strādā jau sen. Latvijā šīs jomas pētniecība aizsākās 90. gadu sākumā. Latvijas biomateriālu pētniecības pionieri ir Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedras profesors Andrejs Skaģers, tāpat arī RTU Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra idejas autori un dibinātāji profesors Rūdolfs Cimdiņš (1947-2006) un Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta emeritētā profesore Līga Bērziņa-Cimdiņa, kuri, balstoties uz entuziasmu un pašaizliedzīgu darbu, šo virzienu attīstīja pie mums un Baltijā kopumā. Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrs ir vienīgais šāda veida pētniecības centrs Baltijā. Tam ir izcili sasniegumi zinātniskā un pētniecības finansējuma piesaistē, jo citādi šai laukā nebūtu iespējams strādāt.

Mēs esam ķīmijas tehnologi-materiālzinātnieki, taču mums vajadzīgi arī spēcīgi un zinoši partneri – tostarp biologi, mikrobiologi, mediķi –, kuri šajā starpdisciplinārajā laukā katrs var iesaistīties ar savām zināšanām. Uz pasaules biomateriālu pētniecības kaulaudu reģenerācijai fona esam ieņēmuši stabilu pozīciju. Mūsu priekšrocība ir ilgtermiņa sadarbība ar klīniku un pašaizliedzīgiem Latvijas mediķiem vairāk nekā 30 gadu garumā. Taču, lai arī mums ir ļoti labi rezultāti un sadarbības partneri, šo tehnoloģiju pārnesei reālu produktu radīšanā ir vajadzīgas investīcijas.

10 gados RTU Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūtā, kuru vada LZA akadēmiķis, profesors Jānis Ločs, ir notikusi būtiska attīstība – piesaistīts finansējums (ES programmas “Apvārsnis 2020” projekts “Baltijas Biomateriālu ekselences centrs” (BBCE, vienošanās Nr. 857287, 2020-2026)) un sadarbības partneri, kas ļāva nest mūsu vārdu pasaulē, kā arī skaidri izvirzīt mērķus, lai būtu konkurētspējīgi un interesanti sadarbībai ar jomas vadošajām zinātniskajām grupām, centriem vai institūtiem. Mūsu galvenais uzstādījums ir paaugstināt zinātnisko ekselenci un kapacitāti biomateriālu izstrādē un pētniecībā Latvijā kaulaudu reģenerācijas jomā. Visā pasaulē zinātnieku un institūtu starpā valda savstarpēja konkurence, bet nekad nedrīkst aizmirst virsmērķi – dot savu pienesumu kopējā zinātnes virziena attīstībai.

Pašreiz mums ir vairāki lieli projekti. Viens no tiem ir ES programmas “Apvārsnis 2020” Twinning jeb mērķsadarbības projekts “Jauno pētnieku un pētniecības pārvaldības konkurētspējas paaugstināšana Latvijā” (RISEus2, vienošanās Nr. 952347, 2021-2023). Ar projekta vadošajiem pētniekiem nesen devāmies vizītē pie Francijas kolēģiem, lai iepazītu viņu institūta pētnieciskos virzienus un dibinātu kontaktus ar saistīto jomu industriju un uzņēmumiem. Būtiski saprast, kādi biomateriālu produkti ir aktuāli klīnikā un kādas ir prasības, lai mūsu izstrādātās tehnoloģijas vai materiālus varētu komercializēt. Lai izstrādātā tehnoloģija, produkts vai zinātība nonāktu līdz patērētājam, svarīga ir arī iepriekšminētā starpdisciplinaritāte. Vieni mēs to nevaram izdarīt – jāpiesaista finansējums un cilvēkresursi.

Šī projekta ietvaros aktīvi strādāju ar skolēniem, studentiem un sabiedrību kopumā, lasot lekcijas un popularizējot biomateriālu virzienu. Dažas no projekta aktivitātēm ir piesaistīt skolēnus gan zinātniski pētniecisko darbu izstrādē, gan lasīt populārzinātniskās lekcijas, gan atbalstīt un stāstīt par STEM aktivitātēm un izglītību Science, Technology, Engineering and Math jeb zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika). Tas viss kopumā vairāk vērsts uz jauno paaudzi – skolēniem, studentiem –, lai pastāstītu, ko Latvijā vispār dara zinātnieki, un veicinātu viņu ieinteresētību eksaktajās zinātnēs STEM jomā, t.sk. stāstītu par biomateriāliem. Kaut gan arī ārpus projekta man patīk stāstīt dažādām sabiedrības grupām par biomateriālu zinātni kopumā, kas ir šie biomateriāli, ko var implantēt cilvēka ķermenī, cik daudz un dažādi tie var būt.

Vai pie jums bieži vēršas skolēni saistībā ar zinātniski pētniecisko darbu izstrādi?

RTU Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centrā kā doktorante sāku strādāt 2007. gadā. Kopš 2008. vai 2009. gada katru gadu pie manis vēršas skolēni, kas vēlas izstrādāt savus pētnieciskos darbus. Parasti piedalos viena vai divu darbu vadīšanā. Varbūt tas nešķiet nekas īpašs, tomēr šie skolēni sasniedz labus rezultātus. Biomateriālu centrā neatsakām nevienam skolēnam, kurš nāk pie mums ar vēlmi rakstīt darbu. Taču jābūt lielai iniciatīvai un gribasspēkam, ja to grib paveikt līdz galam. Nekad nebūs tā, ka es pirmā meklēšu vai skriešu pakaļ. Tie ir skolēni ar noteiktu mērķi. Daudziem darbiem ir augsti novērtējumi ne tikai skolā un rajonā, bet arī valsts un starptautiskā līmenī. Zinātniski pētnieciskos darbus raksta 10.–11. klasē, bet pie mums griezušies arī daudz jaunāki skolēni, kuri vēlas kaut ko darīt. Jaunākais gāja 8. klasē. RTU kopumā ir skolēniem draudzīga vide.

Jūs nodarbojaties ar zinātni un strādājat laboratorijā, esat arī profesore, kas nozīmē nepieciešamību pēc pedagoģiskajām kompetencēm.

Pedagoģiskās prasmes sākotnēji apguvu pašmācības ceļā, vēlāk varēju tās pilnveidot studiju un darba vidē. Agri sapratu, ka labprāt kādam gribētu mācīt to, ko pati zinu un saprotu. Man liekas, ka tas ir aicinājums, tāda savdabīga enerģijas apmaiņa. Jau studiju gados vidusskolas klašu skolēniem palīdzēju ar ķīmiju. Pēc tam iemēģināju spēkus doktorantūrā pedagoģiskās prakses ietvaros, lasot lekcijas studentiem, un sapratu, ka man tas ļoti patīk un ka vajadzētu attīstīt sevī vajadzīgās prasmes. Patiesībā pedagoģiskās prasmes nepārtraukti jāpilnveido un jāattīsta, bet droši vien tas tā ir jebkurā jomā. Visu laiku jāmācās, lai būtu zināšanas, ar ko dalīties.

Kopš 2006. gada nogales, kad atvērās “Biomateriālu centrs”, aktīvi uzņemam skolēnu grupas, ekskursijas, tāpat arī joprojām rīkojam ikgadējās Zinātnieku naktis, Ēnu dienas un Karjeras dienas. Man patīk stāstīt par biomateriāliem dažāda līmeņa grupām. Es droši varu runāt gan ar 5. klases skolēniem, gan maģistriem vai doktorantiem. Varu stāstīt tā, lai mani uzklausītu un mēģinātu arī saprast.

Jūsu zinātniskā karjera ir attīstījusies diezgan strauji un salīdzinoši īsā laika periodā, turklāt esat arī divu bērnu mamma. Kā izdevās to visu paspēt un apvienot?

Man nekad nav bijis pa punktiem sastādīts karjeras plāns. Kad uzsāku zinātnisko karjeru, man noteikti nebija mērķis skriet vilcienam pa priekšu, bet tagad ir “modē” šis career development plan (karjeras attīstības plāns). Katram pētniekam tādam ir jābūt. Ik gadu jāsagatavo karjeras attīstības plāns par jaunām prasmēm un kompetencēm, kas jāapgūst, konferencēm, kurās jāpiedalās, projektiem un publikācijām, kas jāuzraksta. Tagad arī man tāds ir.

Doktora disertācija bija jāizstrādā un jāaizstāv laikā, lai domātu tālāk par finansējuma piesaisti, lai varētu piedalīties projektos. Nevarēja vilcināties. Situācija ar finansējumu 2000. gados bija vēl nestabilāka kā šodien. Inženierzinātņu doktora grādu ieguvu 28 gados. Skaidri to atceros, jo tajā gadā man piedzima dēls. Vēl pēc 4 gadiem ieguvu L`ORÉAL stipendiju – tā zīmīgi un negaidīti – tad man arī piedzima meita.

L`ORÉAL balva ir liels gods un gandarījums. Jāsaka paldies maniem kolēģiem un kolektīvam, jo mums vienmēr ir bijusi veselīga konkurence. Vienmēr cenšamies visur piedalīties, gūt rezultātus, parādīt mūsu “Biomateriālu centra” spēcīgo komandu. Starp citu, nu jau mēs esam četras, kas ir ieguvušas L`ORÉAL balvu. Mums kolektīvā ~80% ir sievietes.

Šogad mani ievēlēja arī par korespondētājlocekli Latvijas Zinātņu akadēmijā. Kāpēc es piedalījos korespondētājlocekļa vēlēšanās? Tas bija mans zinātniskais izaicinājums un labs pārbaudījums. Lēmumu pieņēmu, lai gūtu pieredzi un prezentētu savu zinātnisko veikumu. Tas ir labs pārbaudījums kolēģiem no zinātniskās vides dažādām jomām stāstīt par saviem zinātniskajiem pētījumiem. Tam visam ir vajadzīga pārliecība par savu darbu un arī drosme, bet no šīm iespējām nevajag atteikties. Es aicinu visus zinātniekus sevi nepārtraukti motivēt izaicinājumiem un pārbaudījumiem, jo tā ir neatsverama pieredze, kas mūs stiprina un padara uz rezultātiem vērstus. To sauc par zinātnisko kapacitāti.

Skolas laikā jūs esot skaidri zinājusi, ka ķīmiju nekad nemācīsieties un nestudēsiet, bet beigu beigās esat kļuvusi par ķīmijas tehnologu. Kādā sarunā minējāt, ka šī zinātnes nozare ir bijusi pareizā izvēle. Kas par to liecināja?

Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas nozīmību sāku vairāk izprast bakalaura programmas otrajā studiju gadā, lai gan sākotnēji neko no tās nesapratu. Mani ļoti ieinteresēja profesores Līgas Bērziņas-Cimdiņas stāstītais par dažādiem biomateriāliem, kas paredzēti implantēšanai cilvēka ķermenī, un ka ķīmijas tehnologs ir viens no tiem speciālistiem, kas var piedalīties šādu materiālu izstrādē un pētniecībā. Līdz šim brīdim apbrīnoju, kā izdevies radīt tādas “cilvēka ķermeņa rezerves daļas”, kuras spēj funkcionēt bioloģiskā vidē, aizvietojot audus vai orgānu daļas. Biomateriālu zinātne kopumā manī izraisa lielu sajūsmu. Līdz šim zinātniekiem izdevies panākt fenomenālus sasniegumus pasaules mērogā, izstrādājot biomateriālus, kas spēj atjaunot un reģenerēt kaulaudus, bet tikai tālākā nākotnē kaulaudu inženierijas un reģeneratīvās medicīnas jomā mūs varētu sagaidīt tas, ka laboratorijas apstākļos no pacienta šūnām varēs izaudzēt kaulaudus vai skrimšļaudus.

Jūs esat teikusi, ka ar minimāliem resursiem var sasniegt maksimālus rezultātus.

Es apbrīnoju entuziastiskos Latvijas zinātniekus, kuri, strādājot komplicētos virzienos, uzrāda pasaules mēroga sasniegumus! Jābūt optimisma garam, milzīgai zinātkārei un nereālai ticībai, ka izdosies, – bez tā nevar. Ir vajadzīgs stabils finansējums, lai visi pētījumi no tās mazās kolbiņas vai mēģenītes laboratorijā nonāktu līdz reālam produktam. Kāpēc ar mūsu minimālajiem resursiem ir izdevies to panākt? Tas ir gribasspēks un neizskaidrojams dzinulis, un laikam arī talants. Jābūt ļoti lielai mīlestībai pret zinātni, jo ne katrs ir gatavs kļūt par zinātnieku.

Esmu novērojusi, ka Latvijā sabiedrības informētība un sabiedrības iesaiste zinātnē un pētniecībā ir diezgan zema. Sabiedrība līdz galam nesaprot zinātnes nozīmību, ka tā tiešā veidā sniedz ieguldījumu valsts attīstībā un labklājībā. Diemžēl zinātniekiem pietrūkst arī zināšanu un kompetences tehnoloģiju un inovāciju pārnesē, jo zinātība, manuprāt, ir saražota ļoti daudz, bet reālie materiāli, produkti vai risinājumi, ko sabiedrība varētu patērēt un lietot, iztrūkst. Ņemot vērā to, cik niecīgs ir bijis finansējums deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā un cik daudz paši esam izdarījuši, mums ir ļoti spēcīgi zinātnieki un dziļas zinātniskās tradīcijas. Arī pasaules mērogā mēs izskatāmies ļoti labi.

Viens no jūsu RTU kolēģiem akadēmiķis Māris Turks, intervijā laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” reiz teica, ka zinātnieks plāno, izrēķina, kādu vielu viņš varētu iegūt, bet beigās plānotais neizdodas, un tiek iegūts kaut kas cits, vai tieši otrādi – viss izmetams atkritumos. Pieļauju, ka arī jums ir savi veiksmes un neveiksmes stāsti?

Tieši tā! Ne vienmēr viss ieplānotais izdodas, bet no mums tāpat sagaida noteiktus rezultātus. Arī zinātniskajos projektos noteiktā termiņā jāsasniedz noteikti rezultatīvie rādītāji. Tāpēc zinātniekam vienlaicīgi jābūt gan labam menedžerim, gan radošam darbiniekam, mēģinot maksimāli gūt labumu arī no neizdošanās, jo ne vienmēr visi eksperimenti ir veiksmīgi un sniedz cerēto rezultātu. No tūkstošiem eksperimentu varbūt tikai viens būs sekmīgs. Līdzīgi arī rakstot projektus – varbūt tikai katrs desmitais vai divdesmitais tiks apstiprināts un iegūts finansējums. Zinātniskajos projektos ir sadaļa, kurā pa soļiem jāapraksta, kā tiks sasniegts plānotais rezultāts. Tā kā plānotais var neizdodies, ir jāparedz vēl arī B un C variants. Zinātniekam jābūt neatlaidīgam un vienmēr gatavam uz to, ka nesanāks. Bieži, izstrādājot “daudzsološu” biomateriālu, to pārbaudot atklājas, ka bioloģiskā vidē materiāls ir toksisks. Tā saucamās “neveiksmes” ir zinātnieka ikdiena, bet arī negatīvs rezultāts ir jaunas zināšanas, ko var aprakstīt publikācijās un tās noteikti pietuvina pie plānotā mērķa sasniegšanas.

Vai varētu būt tā, ka sadarbība ar ārvalstu partneriem ir par ciešu vai drīzāk nepareizi strukturēta, bet vietējā – nepietiekama? Šķiet diezgan skaudri, ka Latvijas zinātnieku izstrādātās tehnoloģijas vai materiāli tiek komercializēti citās valstīs esošajos uzņēmumos.

Jā, diemžēl. No vienas puses, katrai valstij vajadzētu aizsargāt savu intelektuālo īpašumu. No otras puses, domājot globāli, zinātnei nav robežu, ne valsts, ne dzimuma, ne valodas. Zinātne kalpo pasaulei un cilvēcei, tā ir vērsta, lai risinātu problēmas bez robežām sabiedrības labā. Latvijas lielākais ieguvums kopumā būtu, ja šeit veidotos jauni uzņēmumi, kas ražotu un maksātu nodokļus. Mēs esam patrioti – par spīti nestabilajam finansējumam tomēr strādājam Latvijas zinātnes vārdā un nesam Latvijas vārdu pasaulē, un pierādām mūsu zinātnisko konkurētspēju. Sadarbojoties starptautiski, jāspēj vienoties, kurā valstī būtu iespēja ražot un komercializēt izstrādātās tehnoloģijas, lai atklājums nonāktu līdz reālam cilvēkam. Iespējams, ka beigās tā var arī nebūt Latvija. Spēcīgi būs tie virzieni un ieguvēji būs tie projekti, kur būs starptautiskā sadarbība. Vienlaikus gribētu atzīmēt, ka Latvijas zinātnieki, manuprāt, savā starpā sadarbojas par maz. Sadarbība starp institūtiem un laboratorijām nacionālā līmenī varētu būt lielāka. Man grūti pateikt, kāpēc sadarbojamies par maz. Varbūt kāds vēsturisks aspekts, varbūt nav gribēšanas vai bailes māc. Kaut gan nedaudz jaunākai paaudzei tās barjeras izšķīdīs. Tepat Latvijā ir augstas klases zinātnieki, kam nacionālās sadarbības rezultātā var būt pat vēl labāki rezultāti, nekā sadarbojoties tikai starptautiskā vidē. Vietējās sadarbības lauks nav sevi līdz galam izsmēlis.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

 

[1] Valsts pētījumu programmas Nr.2 “Inovatīvu daudzfunkcionālu materiālu, signālapstrādes un informātikas tehnoloģiju izstrāde konkurētspējīgiem zinātņu ietilpīgiem produktiem” projektā Nr.4 “Jauni materiāli un tehnoloģijas bioloģisko audu izvērtēšanai un aizvietošanai” (2010-2013), un valsts pētījumu programmā Nr.2014.10-4/VPP-3/21 “DaudzfunkcIonālie Materiāli un kompozītI, fotonika un nanotehnoloģijaS (IMIS2)” projektā Nr.4 “Nanomateriāli un nanotehnoloģijas medicīniskajam pielietojumam” (2014-2018).

 

Lasīts 455 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")