Zinātnes Vēstnesis

Mežzinātnieka Kaspara Buša mantojums – kādēļ to cildinām un pieminam?

Foto: V. Semjonovs Foto: V. Semjonovs

LVMI “Silava” direktors Dr. silv. Jurģis Jansons par Kasparu Bušu: “Nozīmīgs viņa devums ir aizgājušā gadsimta 80. gadu vidū publicētie krājas kopšanas ciršu teorētiskie pamati. Mežinieki tos pazīst kā dinozaura muguras spuru – jo mežaudze jaunāka, jo tā jākopj intensīvāk, savukārt, lielākā vecumā kopšana jāierobežo. Vecāku koku augšanas gaitu vairs nevar uzlabot, bet audzi var pārretināt un samazināt tās vērtību galvenajā cirtē, kas ir mežsaimniecības mērķis un labās prakses kvintesence. Neprofesionālu politiķu dēļ jau gadiem iestrēgusi Latvijas meža nozares iniciatīva modernizēt mežsaimniecības normatīvus, motivējot cilvēkus mežaudzes atjaunot ar mežzinātnieku ilgus gadus veidotu un rekomendētu stādmateriālu. Tā vietā meža īpašniekiem jau šobrīd ir teju pilnīga brīvība savas mežaudzes pārretināt kopšanas cirtēs, saražojot labi pārdodamus kokmateriālus. Nauda nāk viegli, bet meža nākotnes vērtība neglābjami zūd. Mēs zinām, ka neprofesionālu politiķu vietā ar laiku nāks jauni, kuri gribēs klausīties un sadzirdēt arī nozaru zinātniekus. Tāpēc uzturam un kopjam Kaspara Buša mantojumu.”

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 6 (622), 2022. gada 27. jūnijs

 

Mežzinātnieka Kaspara Buša mantojums –
kādēļ to cildinām un pieminam?

 

2019. gadā izdots Kaspara Buša kopoto rakstu krājums I sējumā, bet tā paša gada 5. jūlijā būtu apritējusi zinātnieka simtgade. Tam par godu Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” nolēma izveidot Kaspara Buša balvu meža ekoloģijā un mežkopībā, aicinot uz sadarbību arī LZA. Šī balva tiek piešķirta par fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem, kas sekmējuši Latvijas meža ekosistēmas izzināšanu saistībā ar meža vērtības palielināšanu. Šāds nosacījums pastāv tādēļ, ka zinātnieku, kuri pēta meža ekosistēmu, Latvijā ir daudz, taču zinātnieku, kuri pēta mežu saistībā ar cilvēka dzīvošanu jeb saimniecību, precīzāk, mežsaimniecību, ir ļoti maz.

K. Buša ilggadējie kolēģi savulaik teikuši – ja Kaspars būtu dzīvojis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, situācija ar dabas aizsardzību mežā būtu pavisam cita. Mēs, pārējie, laikam esam bijuši par vāju, lai panāktu, ka Latvijā dabas aizsardzības nolūkā tiktu veidots un sargāts saimnieciski neskartu, bioloģiski hipervērtīgu meža ekosistēmu tīkls. Un nevis meklēti kādi atsevišķi meža ekosistēmu komponenti, tos sargājot kā lielu vērtību, nereti konfrontējot ar zemes īpašnieku likumīgajām interesēm saimniekot uz savas zemes. Mums jāmācās domāt par mežu K. Buša līmenī – par mežu kā par silu, vēri, dumbrāju vai platlapju kūdreni.

Būdams viens no izcilākajiem meža ekologiem tajā dzelzs priekškara pusē, kurā atradās Latvija, viņš nevarēja panākt PSRS standarta meža ekosistēmu klasifikācijas pielāgošanu Latvijas meža tipoloģijas terminoloģijai. Saprotamā un funkcionālā meža ekosistēmas tipa vai, saīsināti, meža tipa jēdziena vietā ilgus gadus izmantoja augšanas apstākļu tips, tajā lieki iepinot ārējo vidi jeb dažādu meža ekosistēmas komponentu augšanas apstākļus. Tomēr 1981. gada K. Buša monogrāfijā “Meža ekoloģija un tipoloģija” paustā atziņa, ka PSRS laikā aizgūtais neveiklais termins meža augšanas apstākļu tips Latvijā paguvis iesakņoties un to mainīt ir par vēlu, neizrādījās ilglaicīga. Latvijas meža nozare 27 gadus pēc šīs atziņas publicēšanas tomēr saņēmās un ieklausījās mežzinātniekos, un meža nozares terminoloģija atgriezās pie meža tipu jēdziena. Šo atgriešanos stiprināja abu Kaspara Buša balvas laureātu, Pētera Zālīša un Jurģa Jansona, monogrāfija “Latvijas meža tipoloģija un tās sākotne”.

Otrs šķietamais mežzinātnieka zaudējums bijis diskusijā par sākotnējo koku skaitu, kāds nepieciešams, lai mežaudze tiktu atzīta par atjaunotu. Latvijā ilgas desmitgades tas bijis pārmērīgi liels – kļūda, kas mūsdienu mežsaimniekiem maksā daudz, saņemot mantojumā pirms 30–50 gadiem atjaunotās kokaudzes, sākotnēji pārbiezinātas, bet šobrīd – izstīdzējušas un vārgas. Nepublicēts sanāksmes protokols liecina, ka K. Bušs, atzīstot par nenovēršamu PSRS laika meža nozares vadības uzstādījumu stādīt pārbiezinātas jaunaudzes, aicinājis nākamajā dienā tomēr aiziet un katru otro stādu izraut. Viņš teicis: “Rets mežs jaunībā ir biezs un ražīgs mežs vecumā,” un viņa mantojuma saņēmēji šo atziņu likuši lietā – mūsdienās reto jaunaudžu koncepcija ir mežsaimniecības labā prakse.

Viens no K. Buša kopoto rakstu krājumā iekļautajiem darbiem ir “Informācija un komentāri medniecības jautājumos”, rakstīts mašīnrakstā laikā no 1971. līdz 1985. gadam un saglabājies mūsu kolēģu privātajās bibliotēkās. Zinātnieks plaši citējis tolaik pieejamo literatūru par medībām un dabas aizsardzību, to papildinot ar saviem nenovērtējamiem komentāriem – šāda līmeņa atziņas par medībām pēc viņa nav paudis neviens cits. Komentāru kopsavilkumam var izmantot autora citētās Tautas rakstnieces Regīnas Ezeras rindas: “Ceru, ka nepiederat pie pārcivilizēti liekulīgā cilvēku tipa, kas ar svētu sašutumu nosoda medības.” Patīkama, mūsdienu sabiedrībai netipiska intonācija ir K. Buša atziņai, ka medības tomēr ir brīvu, tātad brīvdomīgu, cilvēku nodarbe ar visām šādiem cilvēkiem raksturīgām izpausmēm.

Kaspara Buša zinātniskais mantojums neapšaubāmi ir aktuāls arī mūsdienās. Nozīmīgs viņa devums ir aizgājušā gadsimta 80. gadu vidū publicētie krājas kopšanas ciršu teorētiskie pamati. Mežinieki tos pazīst kā dinozaura muguras spuru – jo mežaudze jaunāka, jo tā jākopj intensīvāk, savukārt, lielākā vecumā kopšana jāierobežo. Vecāku koku augšanas gaitu vairs nevar uzlabot, bet audzi var pārretināt un samazināt tās vērtību galvenajā cirtē – brīdī, kas ir mežsaimniecības mērķis un labās prakses kvintesence. Neprofesionālu politiķu dēļ jau gadiem iestrēgusi Latvijas meža nozares iniciatīva modernizēt mežsaimniecības normatīvus, motivējot cilvēkus mežaudzes atjaunot ar mežzinātnieku ilgus gadus veidotu un rekomendētu stādmateriālu. Tā vietā meža īpašniekiem jau šobrīd ir teju pilnīga brīvība savas mežaudzes pārretināt kopšanas cirtēs, saražojot labi pārdodamus kokmateriālus. Nauda nāk viegli, bet meža nākotnes vērtība neglābjami zūd. Mēs zinām, ka neprofesionālu politiķu vietā ar laiku nāks jauni, kuri gribēs klausīties un sadzirdēt arī nozaru zinātniekus. Tāpēc uzturam un kopjam Kaspara Buša mantojumu.

LZA korespondētājloceklis, habilitētais mežzinātņu doktors Pēteris Zālītis rakstu par Kasparu Bušu savulaik pabeidzis, citējot Einšteina vārdus, ko viņš, savukārt, esot teicis par kādu savu laikabiedru: ““Zinātnes templī var sastapt divas upurētāju kategorijas: vieni atdod savu domāšanas kvintesenci aiz godkārības, otri darbojas tikai ar utilāru mērķi. Ja pēkšņi no tempļa izraidītu visus, kas pieder šīm abām kategorijām, zinātnes templis būtu gandrīz neapdzīvots, paliktu tikai retie no mūsu priekštečiem un patlaban dzīvojošiem.” Taču starp šiem paliekošajiem un priekštečiem jūs sastaptu Kasparu Bušu. Tas ir viņa mūžs!”

Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajā konkursā “Zinātnes sasniegumi” 2021. gadā Ērikam Hānbergam un Dr. silv. Jurģim Jansonam tika piešķirts atzinības raksts par grāmatu “Silavieši. Stāsti par Latvijas mežu un meža zinātniekiem”.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LVMI “Silava” direktors Dr. silv. Jurģis Jansons

Lasīts 309 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")