Zinātnes Vēstnesis

Aleksejs Kuzmins: Zinātne ir īpaša pasaule, kura sniegs pozitīvas emocijas tiem, kas tajā patiesi iegrimst/"Zinātnes Vēstnesis"

A. Kuzmins MAX-IV sinhrotrona centrā (Lunda, Zviedrija, 2022. g.). Foto: Privātais arhīvs. A. Kuzmins MAX-IV sinhrotrona centrā (Lunda, Zviedrija, 2022. g.). Foto: Privātais arhīvs.

Jebkurš atklājums vai sasniegums izskatās nozīmīgs, līdz tas tiek izdarīts. Kad rezultāts sasniegts, ļoti ātri nāk atziņa, ka tas ir kaut kas pavisam vienkāršs, un rodas domas, kā to neizdevās izdomāt jau agrāk. Viss zināmais parasti ir vienkāršs, bet sarežģīto līdz galam vēl nesaprotam,” atzīst Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūta EXAFS spektroskopijas laboratorijas vadītājs akadēmiķis Aleksejs Kuzmins.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 10 (626), 2022. gada 28. novembris.

 

Aleksejs Kuzmins: Zinātne ir īpaša pasaule, kura sniegs pozitīvas emocijas tiem, kas tajā patiesi iegrimst

 

Jūs nākat no zinātnieku ģimenes, kas piedalījusies Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūta dibināšanā un nostrādāja tur visu darba mūžu. Mācoties 10. klasē, tikšanās laikā ar LU studentiem un pasniedzējiem LU aulā stāstījāt par personisko elektronisko skaitļotāju, uz kura demonstrējāt savu 10. klases fizikas mācību kursu. Vai zinātnei pievērsāties tāpēc, ka interese tika veicināta no vecāku puses vai, redzot to, ar ko nodarbojas vecāki, sapratāt, ka citur nevar būt tik aizraujoši?

Cik atceros, doma kļūt par zinātnieku neradās uzreiz, to ietekmēja dažādi faktori. Bērnībā vēl pirms skolas gribēju kļūt par astronautu, kā daudzi tolaik 70. gados. Šī domā ātri pārgāja, bet parādījās cita – kļūt par kosmosa kuģu konstruktoru. Šo variantu uzskatīju kā vienu no iespējamajiem līdz pat pēdējai klasei.

Skolā jau no pirmās klases man patika matemātika, ko mācīja ļoti saprotami un viegli, tad kārta ķīmijai un nedaudz vēlāk fizikai. Starp citu, fizika man bija visgrūtākais priekšmets. Pabeidzu Rīgas 65. vidusskolu, kur mūs vienmēr rosināja piedalīties olimpiādēs un bija ļoti labi, kvalificēti skolotāji un daudz izvēles priekšmetu. Sagatavošanas līmenis skolā bija ļoti labs un, cik atceros, lielākā daļa skolasbiedru iestājās augstskolās, sekmīgi nokārtojot iestājeksāmenus. Tādējādi varu droši teikt, ka augsts izglītības līmenis paver daudzas durvis, tostarp darbam zinātnē.

Tagad to ir grūti iedomāties, bet tajā laikā nebija ne mobilo tālruņu, ne interneta, ne personālo datoru. Protams, bija daudz bibliotēku, tomēr kopējais informācijas apjoms, ieskaitot viegli pieejamo, bija daudz mazāks nekā šodien. Taču dzīve bija mierīgāka, pārdomām un hobijiem bija vairāk brīva laika. Lai cik paradoksāli tas neliktos, viens no maniem vaļaspriekiem jau kopš skolas gadiem ir datori. Tas ir manu vecāku nopelns, kuri ar tiem mani iepazīstināja un gadu gaitā atbalstīja manu interesi. Pakāpeniski šī aizraušanās kļuva par daļu no mana darba un deva nenovērtējamu ieguldījumu manā karjerā.

Pirmo reizi datoru ieraudzīju pirms devos uz skolu. Tas atradās Merķeļa ielā, LU centrālās ēkas pirmajā stāvā. Tas bija viens no pirmajiem datoriem ar spuldžu un pogu rindām, nevis ekrānu un tastatūru, pie kā šodien esam pieraduši. Joprojām atceros, kā šīs spuldzes mirgoja un vienkārši fascinēja. 1975. gadā Ķengaragā, Daugavas krastā, tika uzcelts un nedaudz vēlāk (1978. gadā) arī oficiāli atvērts Latvijas Valsts Universitātes Cietvielu fizikas institūts, kur Programmētā eksperimenta laboratoriju vadīja mans tēvs, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts, Jurijs Kuzmins. Šajā laboratorijā man paveicās iepazīties ar dažādām datortehnoloģijām, kā arī iemācīties programmēt vairākās datorvalodās jau pirms iestāšanās LU. Mūsdienās zinātnisko darbību nav iespējams iedomāties bez datoru izmantošanas, tāpēc prasme programmēt neapšaubāmi ietekmēja arī manu profesijas izvēli un palīdz joprojām. Taču, izvēloties jebkuru profesiju, arī zinātnieka, galvenajam ir jābūt interesei un darba priekam. Zinātniskās darbības gadījumā tā ir interese iegūt jaunas zināšanas un atklāt ko jaunu. Turklāt jābūt vēlmei dalīties ar iegūtajām zināšanām, rakstot publikācijas un lasot lekcijas, kā arī uzstājoties konferencēs un semināros. Zinātne ir īpaša pasaule, kas atvērta ikvienam un sniegs daudz pozitīvas emocijas tiem, kas tajā patiesi iegrimst.

Vai jūsu bērni arī ir zinātnieki?

Man ir divas meitas. Vecākā meita Aleksandra šogad absolvēja Rīgas Stradiņa universitāti un plāno kļūt par pediatri. Lai gan medicīnā diploms ir tikai pirmais posms – viņai vēl jāpabeidz rezidentūra. Jaunākā meita Katerina mācās trešajā kursā LU Datorikas fakultātē. Grūti pateikt, vai viņu dzīve būs saistīta ar zinātni. Galvenais, lai katrs atrastu savu ceļu un izdarītu izvēli, kas sagādā prieku no darba.

Kopā ar darba vadītāju akadēmiķi Juri Purānu, esat izcilākais paplašinātās rentgenstaru absorbcijas sīkstruktūras (EXAFS) spektroskopijas speciālists Latvijā. Kā nonācāt līdz izvēlei studēt sinhrotrona starojuma izmantošanu materiālu pētniecībā, jo ne agrāk, uzsākot studijas, ne arī šobrīd šo lielizmēra iekārtu Latvijā nav.

Domāju, ka man ļoti paveicies. Pirmkārt, tāpēc ka akadēmiķis Juris Purāns (tolaik vēl fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts) mani uzaicināja studēt šo tēmu jau augstskolas pirmajā kursā, uzreiz pēc uzņemšanas. Otrkārt, tas bija ne tikai jauns zinātniskās darbības virziens Latvijā, bet arī diezgan agrīnā attīstības stadijā pasaulē, kas neapšaubāmi pavēra daudzas karjeras perspektīvas (lai gan toreiz par to nedomāju). Treškārt, rentgena absorbcijas spektroskopijas attīstība lielā mērā bija saistīta ar datortehnoloģiju attīstību, un šeit noderēja skolas gados iegūtās zināšanas.

No vienas puses, rentgenstaru absorbcijas spektru aprēķini ir diezgan sarežģīti un prasa ievērojamus skaitļošanas resursus. No otras puses, iepriekšējai eksperimentālo datu apstrādei un to aptuvenai analīzei bija nepieciešama zinātnieka un datora interaktīva mijiedarbība, kas 80. gadu beigās bija diezgan sarežģīta problēma. Tas bija laiks, kad tikko sāka parādīties pirmie personālie datori, krāsu monitori un datoru peles. Skaitļošanas resursi, piemēram, atmiņas apjoms un procesora ātrums, bija stipri ierobežoti, kas savukārt apgrūtināja matemātisko metožu izmantošanu un prasīja ievērojamu laiku. Lai atrisinātu šādas problēmas, bija nepieciešama jauna un optimāla programmatūra, kuru man izdevās izstrādāt jau studiju laikā augstskolā. Tomēr darbs turpinās arī šodien. Principā, rentgena absorbcijas spektroskopijas metodi var realizēt arī laboratorijā, taču šāds spektrometrs, kas balstīts uz rentgenlampas izmantošanu, nevar konkurēt ar sinhrotrona starojuma avotu, bet var noderēt studentu apmācībai vai kādu specifisku mērījumu veikšanai, piemēram, rūpniecībā. Tas, protams, ievērojami ierobežo metodes attīstību. Pašlaik Eiropā ir aptuveni 16 sinhrotronu centru un vairāk nekā 50 visā pasaulē. Praktiski katrā no tiem ir vairākas eksperimentālas laboratorijas, kurās var veikt nepieciešamos mērījumus. Šādu kolektīvo centru izmantošana sniedz dažādu valstu zinātniekiem pieeju vienām un tām pašām iekārtām, kas automātiski padara viņu pētījumus konkurētspējīgus, ļaujot tos veikt vienlīdz augstā līmenī. Šī ir ideāla iespēja mazāk turīgo valstu, piemēram, Latvijas, zinātniekiem veikt pētījumus vadošu starptautisku pētnieku grupu līmenī. Eksperimenta veikšana neapšaubāmi ir svarīga zinātniskā pētījuma sastāvdaļa, taču svarīga arī iegūto datu analīze, ko varam veiksmīgi realizēt Rīgā, izmantojot mūsu izstrādātās oriģinālās pieejas. Man patīk, ka rentgenstaru absorbcijas spektru izpratnei un interpretācijai vajadzīgas zināšanas no dažādām fizikas nozarēm. Ar šo metodi gandrīz jebkuru materiālu var pētīt dažādos ārējos apstākļos, piemēram, temperatūrā, spiedienā, magnētiskajos un elektriskajos laukos, gāzes atmosfērā – tā ir ļoti daudzpusīga spektroskopija, kuru var un vēl vajadzētu uzlabot.

Sinhrotronu vadības iekšējā izvērtējumā jums un komandai bieži piešķir labāko rakstu titulus. Vai ir tāda sinhrotronistu VIP loža, kurā tiek tikai izraudzītie? Vai jums sanāk aktīvi piedalīties sinhrotrona lietotāju dzīvē, aktivitātēs?

Ņemot vērā to, ka sinhrotrons darbojas praktiski visu gadu un visu diennakti, eksperimenta veikšana tajā ir milzīgs darbs. Nepieciešama ne tikai kvalificēta komanda, bet arī laba iepriekšēja plānošana gan paraugu sagatavošanai, gan pašam eksperimentam. Bieži vien nepieciešams veikt arī provizoriskus aprēķinus. Turklāt piekļuve sinhrotronam tiek piešķirta konkursa kārtībā, iesniedzot projektu 6 līdz 12 mēnešus pirms faktiskā eksperimenta. Gandrīz vienmēr atlases kritērijs ir projekta zinātniskā nozīme. Jāpiebilst, ka mūsdienās sinhrotronu starojumu izmanto ne tikai fiziķi, bet arī citu nozaru zinātnieki, piemēram, ķīmiķi, biologi, mediķi, inženieri, arheologi un pat muzeju darbinieki.

Sinhrotroni ir kolektīvās izmantošanas centri, un to darbība ir efektīva jaunu zināšanu iegūšanai, zinātnisku un lietišķu problēmu risināšanai. Savukārt efektīvai darbībai šādiem centriem nepieciešami lietotāji (zinātnieki), tāpēc centru darbības būtiska sastāvdaļa ir atbalsts vecajiem lietotājiem un jauno meklēšana. Šādās vietās bieži notiek zinātniskās konferences, skolas, semināri, kas ļauj paplašināt un stiprināt sinhrotronu kopienas. Šajā darbā aktīvi piedalās arī starptautiskās, reģionālās un nacionālās organizācijas – sinhrotrona starojuma lietotāju biedrības. Piemēram, ir Eiropas Sinhrotronu un brīvo elektronu lāzeru lietotāju organizācija (ESUO – European Synchrotron and Free Electron Laser User Organisation), kuru šobrīd pārstāvu Latvijā.

Esat izaudzinājis izcilu jauno paaudzi. Vai varat salīdzināt studentus Latvijā un ārzemēs, jo ilgu laiku esat strādājis ārzemēs un mācāt studentus arī LU?

Mūsdienās dzīvojam cieši integrētā sabiedrībā, kas pārpilni izmanto modernās tehnoloģijas, no kurām daudzas bijušas pieejamas jauniešiem kopš bērnības. Šodien informācijas apmaiņai robežu nav, tāpēc studenti Latvijā un ārzemēs īpaši neatšķiras. Protams, piemēram, nacionālās tradīcijas bieži ir dažādas, taču viss izlīdzinās mācoties vai strādājot starptautiskās komandās vai kolektīvos. Iespējams, ārzemju studenti vidēji ir koncentrētāki un vairāk studē, jo labāk redz saikni starp savu izglītības līmeni, karjeru un dzīves līmeni. Tomēr var rasties dažādas situācijas. Latvijā vienmēr bijuši gudri jaunieši, kuri ar vienādiem nosacījumiem var konkurēt jebkurā valstī. Piemēram, divi mani bijušie doktoranti tagad strādā prestižās zinātniskās organizācijās Vācijā: Aleksandrs Kaļinko – Vācijas Sinhrotrona centrā Hamburgā, bet Jānis Timošenko – Berlīnes Maksa Planka biedrības Friča Hābera institūtā. Turklāt mans trešais doktorants, Andris Anspoks, ir šobrīd mūsu institūta direktors.

1996. gadā kļuvāt par laureātu Eiropas Zinātņu akadēmijas izsludinātajā konkursā jaunajiem zinātniekiem, vēlāk vairākkārt tikāt atzīts par vienu no LZA nosaukto Latvijas labāko zinātnisko sasniegumu autoriem. Esat guvis arī daudz citu atzinību un sasniegumu, tajā skaitā LZA Edgara Siliņa balvu fizikā 2020. gadā. Vai tas ietekmēja jūsu turpmāko karjeru un piesaisti LZA?

Protams, vienmēr ir patīkami saņemt balvu, īpaši, ja rezultāta iegūšanā ieguldītas lielas pūles. Balvas parasti piešķir par pagātnē notikušo un/vai atklāto, taču zinātniekam jāskatās nākotnē. Pretējā gadījumā notiek tempa zudums un sekojoša degradācija. Jebkurš atklājums vai sasniegums izskatās nozīmīgs, līdz tas tiek izdarīts. Kad rezultāts sasniegts, ļoti ātri nāk atziņa, ka tas ir kaut kas pavisam vienkāršs, un rodas domas, kā to neizdevās izdomāt jau agrāk. Viss zināmais parasti ir vienkāršs, bet sarežģīto līdz galam vēl nesaprotam. Protams, jebkurš sasniegums un balvas ietekmē zinātnieka karjeru, taču tas nav galvenais, it īpaši mūsu valstī, kur zinātne nav prioritāte, tāpat kā daudzas citas nozares. Man, kā zinātniekam, ir tāda nepārejoša sajūta.

 

Gribu novēlēt jaunajiem zinātniekiem mācīties un atkal mācīties, būt gataviem jauniem atklājumiem un pēc iespējas vairāk sadarboties ar kolēģiem visā pasaulē – no viņiem var daudz iemācīties. Nebaidieties izteikt idejas un mēģiniet tās īstenot, vienmēr esiet aktīvi! Latvijas Zinātņu akadēmijai novēlu būt zinātniskai un godīgai, lai Latvijas iedzīvotājiem būtu ar ko lepoties.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

Lasīts 537 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")