Olafs Daugulis: Runājot par kartupeļiem, jau aprīlī tiem paliek par karstu, un tajā laikā jāsāk audzēt okra un citi tropiskie augi. Rosīšanās pa dārzu, arī kartupeļu stādīšana, ir atpūta no pārmērīgas domāšanas un stresa, ko radījusi cīņa ar bezjēdzīgo birokrātiju. Simtiem bezjēdzīgu formu, kas jāparaksta. Ja piedalos konferencēs ārzemēs, tad jāatskaitās par to, ko katru dienu esmu darījis. Universitātēs pašreiz jau ir vairāk birokrātu nekā mācību spēku. Turklāt visiem birokrātiem jāizdomā, ko darīt, lai pamatotu savu eksistenci. Rezultāts ir atskaites atskaišu galā, kuras jāraksta cilvēkiem, kas māca un nodarbojas ar zinātni, tas ir – nodarbojas ar to kā dēļ universitātes pastāv.
24. novembrī Hjūstonas Universitātes profesoram ķīmiķim Olafam Daugulim par izciliem sasniegumiem organiskās sintēzes metodoloģijā un Latvijas ķīmiķu izglītošanā tika pasniegts LZA augstākais apbalvojums – Lielā medaļa.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (627), 2022. gada 19. decembris (PDF).
SAPRAST UN RACIONĀLI RĪKOTIES –
LZA Lielā medaļa ķīmiķim Olafam Daugulim
Esat pasaules mēroga zinātnieks organiskās sintēzes metodoloģijā, kas saistīta ar aromātisko savienojumu CH-saišu aktivācijas pētījumiem. Kāpēc tas ir svarīgi?
Galvenokārt tas ir svarīgi manas zinātniskās ziņkārības apmierināšanai. Mūsu zinātnes “produkti” nekad nenonāks veikalu plauktos, nenoķers teroristus un neizārstēs kovidu. Es domāju, ka nodarboties ar to, kam ir tiešs praktisks pielietojums, vajag privātās kompānijās. Savukārt universitātēs jānodarbojas ar fundamentālu zinātni, kurai, protams, kādreiz (pēc viena, desmit vai simts gadiem) var atrasties praktisks pielietojums.
Kādā intervijā teicāt, ka interese par ķīmiju radās, jo patika spridzināt lietas. Kā nonācāt līdz pašai spridzināšanai? Vecāku – zinātnieku ietekmē un laboratorijā vai tomēr cits impulss?
Apmēram 12 gadu vecumā vecāku lauku mājās atradu 1922. gada ķīmijas mācību grāmatu. Tā kā uz nedēļu biju atstāts viens, man bija garlaicīgi. Sāku šo grāmatu lasīt, un uzreiz palika interesanti. Izmantojot iegūtās zināšanas, kā jau pilnīgi normālam pusaudzim – radās vēlme dedzināt un spridzināt, kas pašreizējos politkorektajos laikos noteikti būtu radījusi nepatīkamas sekas, iespējams, apvainojumus terorismā, histēriju masu medijos, izslēgšanu no skolas un tā tālāk. Vēlāk turpināju interesēties, kā izveidot efektīvākus spridzekļus, bija jāsaprot šo spridzekļu ķīmija, sāku meklēt un lasīt papildu informāciju. Pēc tam iestājos Dr. Ērikas Bizdēnas skolēnu pulciņā, kur reizi nedēļā varēja strādāt laboratorijā. Tādējādi man palika vēl interesantāk!
Jūsu skolotāji ir ievērojami latviešu zinātnieki – Ērika Bizdēna, Fricis Avotiņš, Edvīns Vedējs. Arī pats esat izcils zinātnieks. Vai karjeru būvējāt, ņemot vērā skolotāju padomus?
Mācoties Latvijā biju Dr. Ērikas Bizdēnas skolēnu pulciņā (tā saucamajos partizānos), bet pēc tam strādāju profesora Friča Avotiņa vadībā. Doktora grāda izstrādi vadīja profesors Edvīns Vedējs, savukārt pēcdoktorantūras studijas – profesors Maurice Brookhart. No visiem šiem zinātniekiem esmu ieguvis ļoti daudz, taču tas nav nekas neparasts. Mēs zinātnieki būtībā esam diezgan garlaicīgi, un viss, ko galvenokārt darām, ir strādājam.
Jums ir iespaidīgs apbalvojumu klāsts, tagad arī LZA Lielā medaļa. Kas ir tas dzinulis un kas gandarījums?
Dzinulis ir zinātniskās ziņkārības apmierinājums, un vienlaikus tas ir arī gandarījums. Ļoti liels gandarījums ir studentu panākumi viņu zinātniskajā darbībā pēc absolvēšanas. Lielākā daļa studentu strādā tādās ķīmijas kompānijās kā Dow Chemical, ExxonMobil, Merck, Celanese (informāciju var atrast šeit: http://olafs.chem.uh.edu/members/alumni/alumni.html).
Arī ķīmiķi no Latvijas, kas ieguvuši doktora grādu, Dmitrijs Šabašovs un Kristīne Klimoviča, veiksmīgi darbojas uzņēmumos. Kopš 2009. gada manā laboratorijā doktora grādu ieguvuši kopā trīs latviešu ķīmiķi – jau minētais Dmitrijs Šabašovs un Kristīne Klimoviča, kā arī Iļja Popovs. Savukārt Dr. chem. Liene Grigorjeva pēcdoktorantūras studijas Hjūstonā veica, sākot pētīt kobalta katalizētos procesus, ko šobrīd viņa sekmīgi turpina arī Latvijā.
Kolēģis E. Bitners (Eric Bittner) minēja, ka jums ir enciklopēdiskas zināšanas par ķīmiju. Tas ir profesijas ietekmē vai kā vaļasprieks? Vai drīzāk vaļasprieks ir kartupeļu vagas Teksasā?
Manām zināšanām ķīmijā ir gan profesijas ietekme, gan tā ir arī daļa no vaļasprieka. Citādi konkurēt savā ķīmijas jomā neizdotos.
Runājot par kartupeļiem, jau aprīlī tiem paliek par karstu, un tajā laikā jāsāk audzēt okra un citi tropiskie augi. Rosīšanās pa dārzu, arī kartupeļu stādīšana, ir atpūta no pārmērīgas domāšanas un stresa, ko radījusi cīņa ar bezjēdzīgo birokrātiju. Simtiem bezjēdzīgu formu, kas jāparaksta. Ja piedalos konferencēs ārzemēs, tad jāatskaitās par to, ko katru dienu esmu darījis. Universitātēs pašreiz jau ir vairāk birokrātu nekā mācību spēku. Turklāt visiem birokrātiem jāizdomā, ko darīt, lai pamatotu savu eksistenci. Rezultāts ir atskaites atskaišu galā, kuras jāraksta cilvēkiem, kas māca un nodarbojas ar zinātni, tas ir – nodarbojas ar to kā dēļ universitātes pastāv.
Esat uzaicinātais referents ne tikai ASV, bet arī Baltijas zinātniskajās konferencēs un varat salīdzināt, kā attīstījusies zinātne un iespējas abpus okeānam. Vai manāt būtiskas atšķirības? Ko novēlētu Latvijas skolēniem un jauniešiem, kuri apsver karjeras un studiju iespējas?
Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir labāk attīstīta organiskā ķīmija. Tas ir pateicoties galvenokārt Latvijas Organiskās sintēzes institūtam. Taču lielākā atšķirība starp darbu ASV un Baltijas valstīs ir tā, ka iespējamais atalgojums un iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm ASV ir daudz lielāka. Iespējams, ka ASV būtu arī vieglāk nodarboties ar fundamentāliem pētījumiem.
Tas, ko gribētu novēlēt jaunajiem studentiem un skolēniem, ir vispirms saprast, ko tie grib, un tad racionāli rīkoties, lai to sasniegtu!
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga