Zinātnes Vēstnesis

Paaudžu paaudzēs nodotās lietas mūs ietekmē vairāk, nekā apzināmies/"Zinātnes Vēstnesis"

R. Grīnvalde. R. Grīnvalde.

Dr. philol. Sanita Reinsone: Mani interesē, kā šīs pieredzes izstāsta vārdos. Ir grūti izstāstīt otram cilvēkam, lai saprastu šīs neticamās situācijas nianses un tam noticētu. Pētīju vārdiskās formulas un paņēmienus, kas izmantotas apmaldīšanās stāstos. Viens no novērojumiem bija, ka ticamības iegūšanai apmaldīšanās tiek izteikta, savu pieredzi vispārinot, sakot nevis: “Es gāju pa mežu, nonācu tajā vietā un apmaldījos.” Bet gan: “Tas notiek tā, ka tu ej, ej, ej un tad pēkšņi vairs nepazīsti...” Spēja izstāstīt vārdos neizstāstāmo ir kas tāds, kas mūsos ielikts no paaudzes paaudzē. To nevar iemācīties grāmatās, tā ir stāstīšanas tradīcija. Kā izstāstīt apmaldīšanos – tā arī ir noteikta stāstīšanas tradīcija un paņēmiens, kā to darām, paši neapzinoties, izmantojot tās pašas formulas, ko izmantoja mūsu priekšteči teikās par vadātāju. Tas vienkārši dzīvo mūsos. [...] Kultūras mantojums nerodas pats no sevis. Tas nav nekas statisks un arhīvos, muzejos ielaminēts. Tas ir mainīgs. Protams, pastāv arī situācijas, kad atsevišķas kultūras mantojuma daļas dokumentējam un saglabājam arhīvos, muzejos, bibliotēkās, grāmatās, pētījumos un tos interpretējam, bet kopumā kultūras mantojums ir dinamisks. Tas dzīvo līdzi laikam. Kaut kas apstājas, kaut kas pārtrūkst, kaut kas pārveidojas un pielāgojas, bet mantojums turpinās – apzināti vai neapzināti.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 1(628), 2023. gada 30. janvāris (PDF)

Paaudžu paaudzēs nodotās lietas mūs ietekmē vairāk, nekā apzināmies

 

Paralēli studijām baltu filoloģijā strādājāt LU Matemātikas un informātikas institūtā, proti, studējāt humanitārās zinātnes, taču profesionālā darbība bija saistīta ar eksaktajām zinātnēm.

Jā, līdzīgi kā vairāki citi mani kursabiedri. Matemātikas un informātikas institūts bija mana pirmā darbavieta. Jau ap 1990. gadu sākumā tur bija izveidota Mākslīgā intelekta laboratorija – pirmais pētniecības centrs Latvijā, kas nodarbojās ar mūsu kultūras mantojuma digitalizāciju. Tajā tika veikti pirmie eksperimenti tekstu un grāmatu digitalizācijā. Mans pirmais uzdevums bija Raiņa kopoto rakstu skenēšana, teksta atpazīšana un labošana. Šajā laikā Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā arī tika digitalizēti lielākie latviešu folkloras publicējumi un literatūras klasika.

Kā jūs skaidrotu, kas ir digitālās humanitārās zinātnes un kas ir sekmējis to attīstību?

Pašu digitālo humanitāro zinātņu pētnieku vidū šajā jautājumā nav vienprātības. Pastāv diskusijas, vai tā būtu uzskatāma par datorzinību un humanitāro zinību starpnozari vai blakusnozari. Digitālās humanitārās zinātnes savā ziņā ir saistītas arī ar sociālajām zinātnēm – tas ir plašs lauks. Varbūt tomēr tas ir metožu kopums, ko pielietot humanitāro zinātņu materiālu analīzē. Katrā ziņā tas ir salīdzinoši jauns veids, kā ar lielo datu, distancēta skatījuma un datoranalīzes palīdzību interpretēt humanitāro zinātņu un kultūras materiālu. Tas viss palīdz paplašināt pētnieciskos jautājumus, paplašināt kvalitatīvo pieeju, atklājumus un padarīt šo materiālu daudzpusīgāk interpretējamu. Tomēr šī datos balstītā pieeja nevar aizstāt kvalitatīvo pētniecību, kas dominē humanitārajās zinātnēs, bet gan drīzāk to papildina.

Priekšvēsture ir interesanta un salīdzinoši sena. Pirmie eksperimenti norisinājās jau 1940. gadu otrajā pusē ar Akvīnas Toma darbu korpusu. Salīdzinoši agri datoranalīze tika pielietota arī latviešu folkloras materiāliem – 1960. gadu beigās tos veica Imants Freibergs un Vaira Vīķe-Freiberga Kanādā. Pēdējā desmitgadē digitālās humanitārās zinātnes ir strauji attīstījušās gan pētniecībā, gan augstākajā izglītībā. Manuprāt, digitālās humanitārās zinātnes ļoti piesaista jauniešus, kas vēlas apvienot šīs abas jomas – gan humanitāro, gan tehnoloģisko. Piemēram, pieaugusi interese par programmām un kursiem, kur notiek digitālo humanitāro zinātņu metožu apmācība, un Rīgas Tehniskajā universitātē jau vairākus gadus sekmīgi darbojas starptautiska maģistrantūras programma “Digital Humanities”. Latvijā joma attīstās arvien straujāk, un ir izveidojusies jau diezgan liela pētnieku, studentu un praktiķu kopiena, kas popularizē un nodarbojas ar digitālajām humanitārajām zinātnēm. Ar nākamo gadu arī sagaidāms, ka jo īpaši pieaugs augstākās izglītības piedāvājums valodu tehnoloģijās.

Kas ir latviešu folkloras krātuves digitālā arhīva lietotāji? Ar kādu domu tika veidots šis arhīvs?

Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs ir garamantas.lv, kur glabājas un pieejami latviešu folkloras krātuves materiāli. Šī digitālā krātuve izveidota 2014. gadā, to attīsta un par to ir atbildīgs Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts ar ideju, ka digitālais arhīvs jāpadara pieejams gan pētniekiem, studentiem, skolēniem un skolotājiem, gan vispārējai sabiedrībai, ikvienam interesentam. Arhīvu veidojām ar domu, ka folkloras materiāli ir kopējā sabiedrības lieta un ikviens ir laipni aicināts iesaistīties, lai to pilnveidotu. Tādēļ veidojām sabiedrības iesaistes akcijas un izstrādājām rīkus, ar ko ikviens varētu palīdzēt, lai padarītu šos materiālus pieejamākus.

Viens no veiksmīgajiem pasākumiem līdz šim ir bijusi manuskriptu atšifrēšanas talka, kas noris jau 6–7 gadus. Nesen uzstājos konferencē, kur skaitīju, cik stundu brīvprātīgie (dažādi sabiedrības un profesiju pārstāvji dažādās vecuma grupās) pavadījuši, palīdzot atšifrēt senos folkloras manuskriptus. Sešu gadu laikā sanāca 48 000 stundas. Mums ir brīnišķīga brīvprātīgo kopiena, kas ar manuskriptu atšifrēšanu darbojas ikdienā. Tas ļoti palīdz, lai manuskriptos ietverto informāciju varētu vieglāk atrast ikviens, un tas ir arī palielinājis Latviešu folkloras krātuves materiālu izmantošanu pētniecībā. Tā savā ziņā ir sabiedriskās zinātnes (citizen science) iniciatīva jeb ilgstošs sabiedrības iesaistes projekts, kam nav termiņa.

Latviešu folkloras krātuves digitālais arhīvs ir arī komunikācijas instruments, lai cilvēkiem parādītu un sniegtu iespēju iepazīties ar mūsu pētāmo materiālu – pirmmateriālu. Sabiedrības iesaiste, vācot materiālus, mums ļoti palīdz pētniecībā. Piemēram, 2018. gadā izveidojām Autobiogrāfiju kolekciju, no nulles sākot vākt dienasgrāmatas, atmiņu pierakstus, dzīvesstāstu pierakstus. Arvien vairāk radošās industrijas pārstāvji – kino un teātru režisori, rakstnieki – interesējas un labprāt izmanto šos materiālus, jo tās ir unikālas pieredzes, kas dod iedvesmu un palīdz radošajā darbā.

Jūs minējāt par sabiedrības iesaisti digitālā kultūras mantojuma veidošanā un brīvprātīgajiem, kuri palīdz atšifrēt folkloras manuskriptus. Kas motivē šo iesaisti?

Šī ir viena no manu pētījumu tēmām – kāpēc cilvēki iesaistās digitālā kultūras mantojuma veidošanā, lai palīdzētu zinātnei? Esam veikuši intervijas un aptaujas, lai noskaidrotu viņu motivāciju, taču aptauju dati šo ainu neparāda tik pilnīgi kā nesteidzīgas kvalitatīvās intervijas, sarunājoties aci pret aci ar cilvēku un saprotot, ko tas nozīmē viņu dzīvē. Liela daļa ir pensijas vecuma cilvēki, kuriem ir vairāk laika, labas digitālās prasmes, atbildības sajūta un dziļa interese par materiālu. Savukārt iemesli, lai palīdzētu, ir vairāki – vēlme palīdzēt kultūras mantojuma saglabāšanā, vēlme iesaistīties zinātnes pasākumos, palīdzēt pētniekiem, bet reizē tā ir arī vēlme uzzināt un izlasīt šo unikālo materiālu, jo manuskripta pārrakstīšana ir kā stāsta lasīšana. Tu lasi dzīvesstāstu, kas būtībā aizstāj seriālus un televīziju. Tā nudien ir bagātinoša pieredze.

Reizēm pastāv arī sociāli motīvi, proti, intelektuālie pensionāri, kuriem intensīvā darba dzīve pēkšņi aprāvusies, un viņi attopas tādā daļējā tukšumā. Caur šo iesaistīšanos, sniedzot pienesumu zinātnei un kultūras mantojuma saglabāšanai, viņi atrod, kā sevi nodarbināt, atbalstot kopējo sabiedrības labumu. Tas ir sociālais lietderīgums. Pastāv arī vientulības jautājums, ja cilvēkam nav pietiekamas socializēšanās iespējas. Tādējādi piedalīšanās brīvprātīgo kopienā to daļēji kompensē.

Daudzās intervijās cilvēki saka, ka apnikuši sociālie tīkli ar vienveidīgo informāciju, ka apnikušas negatīvās ziņas. Atnākot uz digitālo arhīvu, tu pārraksti un lasi, ko rakstījuši un stāstījuši cilvēki pirms 100 gadiem, kā viņi dzīvojuši. Tas ir nekaitīgs, bagātinošs un iepriecinošs informācijas avots. Pārējo brīvprātīgo daļa nav tik viegli definējama. Iesaistās studenti, bibliotekāri, pētnieki no citām nozarēm, citām valstīm un citām universitātēm, kurus interesē konkrēts materiāls. Viņi atšifrētos materiālus arī izmanto. Tad ir cilvēki, kurus tas vienkārši interesē – nodarbinātie, kuri sistemātiski apņēmušies katru dienu 10–15 minūtes veltīt manuskriptam. Citiem tā ir sezonāla nodarbe. Ja vasarā, piemēram, ir dārza darbi, tad ziemā šie vaļasprieki nav īstenojami, tādējādi darbošanās garamantas.lv nāk vietā. Skatoties lietotāju statistiku, redzams, ka pandēmijas laikā, bijām spiesti vairāk palikt telpās un izolēties viens no otra, ļoti pieauga gan brīvprātīgo darbošanās intensitāte, gan arī pievienojās jauni dalībnieki.

Kā jūs viens otru atrodat?

Šo auditoriju atrast nav viegli, mēs to esam būvējuši pēdējos astoņus gadus. Sākotnēji ļoti palīdzēja sadarbība ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas valsts simtgades biroju. Veidojām sadarbību arī ar medijiem, un ik pa laikam rīkojam kampaņas, kas izskan tālu un plaši. Kampaņu laikā piesakās daudz cilvēku. Pašlaik reģistrēto lietotāju skaits sniedzas pāri par diviem tūkstošiem, bet to, kuri darbojas pastāvīgi ir līdz pussimtam. Tas ir komunikācijas darbs, ko paralēli veicam arī sociālajos tīklos.

Kāds ir mutvārdu stāstījumu izpētes process un kāds ir tā mērķis?

To nevar tik vienkārši izstāstīt. Pieejas ir ļoti dažādas, tas ir atkarīgs no katra pētnieka. Iespējams pētīt kādu tēmu dzīvesstāstos. Tad izmanto, piemēram, jau esošās dzīvesstāstu kolekcijas, kurām pētnieks iet cauri, klausās, atšifrē un skatās caur noteiktu teorētisko prizmu. Mana pieeja ir apvienot kvantitatīvo ar kvalitatīvo pētniecību, izmantojot gan datormetodes, gan arī kvalitatīvās pētniecības metodes.

Viena no tēmām, ko šobrīd pētu kopā ar savu pētniecības grupu, ir personiskās dienasgrāmatas 20. gadsimtā, kam ļoti noder autobiogrāfiju krājums. Dienasgrāmatas tiek digitalizētas un atšifrētas. Projektā veidojam tādu kā vienu kopīgo dienasgrāmatu, visu autoru dienas ierakstus kārtojot hronoloģiskā secībā. Katram ierakstam pievieno metadatus – dzimums, kurā gadā rakstīts, kurā gadā autors dzimis u. tml. Tas sniedz plašāku kontekstu un paver iespējas veidot apakškorpusus, piemēram, 20. un 30. gados rakstītās jauniešu dienasgrāmatas, lai pētītu, kā un ko rakstījuši divdesmitgadnieki cauri visam 20. gadsimtam. Tur savukārt var redzēt, kā noteiktās vecuma grupās mainījusies domāšana, emocijas, rakstīšanas veids, valodas lietojums. Vēl ilgs ceļš ejams, lai varētu izdarīt nopietnus secinājumus. Šobrīd strādājam pie metodoloģijas un korpusa apjoma pieaudzēšanas.

Vai izdevies jau ieskicēt to, kādas ir dzīves pierakstīšanas tradīcijas? Kā atšķiras sieviešu un vīriešu rakstītās dienasgrāmatas?

Pastāv tāds vispārīgs priekšstats, kādai jābūt dienasgrāmatai – lielākoties iegūts no daiļliteratūras, jo citu personiskās dienasgrāmatas lasām salīdzinoši maz, izņemot tās, kas publicētās. Ieraksta sākumā jābūt datumam – tā ir dienasgrāmatas žanra atslēga, tad seko īsāks vai garāks dienas apraksts. Skatoties cauri daudzu desmitu autoru rakstītajam, redzam, ka pastāv ārkārtīgi liela dažādība, kā dienasgrāmatas tiek rakstītas, sākot ar to, ka katru dienu tiek piefiksēts viens teikums, līdz 50 gadu garumā rakstītai dienasgrāmatai neskaitāmās kladēs, kas ir patiešām apjomīgs dzīves pierakstīšanas arhīvs pats par sevi.

Varētu arī domāt, ka sievietes raksta emocionālāk, bet vīrieši – racionālāk. Taču, salīdzinot sieviešu un vīriešu dienasgrāmatas, nebūt nav tā, ka rakstības stils būtiski atšķirtos. Iespējams, korpusa analīze uzrādīs kādas nianses vecuma posmos, to redzēsim. Interesants izpētes materiāls ir arī jauniešu dienasgrāmatas. Tajās redzam, ka visā 20. gadsimtā (gan 1910. gadā, gan 20. un 30. gados, gan arī 60. un 90. gados) tēmas, par ko rakstīja, ir diezgan līdzīgas – tiek reflektēts par attiecībām ar vecākiem, par mīlestību un par skolu. Tās ir tēmas, kas iet cauri visiem laikiem. Protams, ir nianses – gan leksiskās, gan tematiskās, kas katrā laikmetā vismaz nedaudz atšķiras. Šāda korpusa izveidošana ir ilgs process (kas atkarīgs arī no projektu konkursiem), bet domāju, ka rezultāti būs ļoti interesanti.

Kā tapa grāmata “Meža meitas”?

Runājot par “Meža meitām”, tas bija emocionāls un spontāns projekts, kas radās no dzimtas vēstures pētniecības. Meža pieredze mani interesējusi jau sen. Rakstīju disertāciju par apmaldīšanās pieredzēm un to interpretācijām saistībā ar mitoloģiju. Par to, kā tiek pieredzēts mežs, kādas ir cilvēka attiecības ar dabu un kā to stāstām un interpretējam. “Meža meitas” man bija jauna, citāda dimensija meža pieredzēm, kas izvērtās plašāk un skaļāk, nekā būtu gaidījusi. Sākotnēji bija vēlme vairāk saprast kontekstu tam, kas noticis ar mūsu ģimenēm pēc Otrā pasaules kara. Šajā dzimtas pētniecībā pirmoreiz sāku apzināties un saprast, ka ne tikai vīrieši bija nacionālie partizāni, kuri pēc Otrā pasaules kara devās mežā, bet arī sievietes. Kas ar viņām notika? Cik daudz viņu bija? Kāda bija viņu pieredze? Kas notika ar bērniem? Zinātniskajā literatūrā atradu tikai ļoti skopu informāciju par atsevišķām personām.

Sākotnēji bez domas par grāmatu vai zinātniskas intereses, bet tāpēc, ka man patīk veikt dzīvesstāstu intervijas, sāku uzmeklēt sievietes, kuras bijušas mežā pēc Otrā pasaules kara. Sarunāju intervijas un dokumentēju viņu dzīvesstāstus. Doma par grāmatu radās pēc kādas piektās intervijas, kad sapratu, ka šajā tēmā ir tik daudz nezināmā, ko mums nemāca skolā, par ko nerunājam! Likās būtiski to saglabāt un padarīt pieejamu plašāk, turklāt dzīvesstāstu formāts šķita saistošāks un vieglāk lasāms plašākai auditorijai. Tādējādi dzīvesstāstiem, kas runā paši par sevi, ir pievienoti zinātniski komentāri, kas precizē detaļas un palīdz plašāk saprast kontekstu.

Par apmaldīšanās pieredzi – vai runa ir par tā dēvēto “vadātāju”, kas mežos maldina cilvēkus, novirzot tos prom no pareizā ceļa?

Jā, latviešu kultūrā tā ir diezgan fenomenāla lieta. Mūsdienās ļoti bieži var dzirdēt sakām vadātājs, piemēram, raksturojot teju jebkuru situāciju, kur sanācis “apmaldīties”. Tas ir mūsu kultūrtēls, kas raksturo iracionālas, neizskaidrojamas situācijas, kad esi apmaldījies domās, jūtās, dzīvē. Tā ir mūsdienu interpretācija. Cita interpretācija nāk no latviešu mitoloģijas, kur vadātājs ir galvenais vaininieks tam, kāpēc cilvēks ir apmaldījies. Tās ir situācijas, kuras nevar racionāli izskaidrot. Tu pazīsti mežu, tu pazīsti vietu, bet tad uzkrīt vadātājs, un viss ir kājām gaisā, pilnīgi izmainījies tā, ka tu pienāc pie savas mājas, bet neatpazīsti to. Tu redzi savas mājas skursteni, bet tev liekas, ka esi pilnīgi svešā vietā. Šāds motīvs ir gan senās, pierakstītās teikās, gan arī mūsdienu apmaldīšanās stāstos.

Ko latviešu mitoloģija saka par atbrīvošanos no vadātāja?

Lai atbrīvotos no vadātāja un pārrautu viņa ietekmi, ticējumos minēti dažādi maģiski paņēmieni, kā to izdarīt. Piemēram, drēbes jāuzvelk uz otru pusi vai jāskatās caur stakli uz otru pusi, vai jāskaita tēvreize no otra gala – jāveic reversās darbības. Tas ir liels pārdzīvojums, šoks, neizpratne, jo cilvēkam radies konflikts ar to, ko viņš zina, un to, ko viņš redz. Iekšēji ir konfliktējoša sajūta: viņš gāja uz savu mežu, bet tagad to vairs neredz.

Mani interesē, kā šīs pieredzes izstāsta vārdos. Ir grūti izstāstīt otram cilvēkam, lai saprastu šīs neticamās situācijas nianses un tam noticētu. Pētīju vārdiskās formulas un paņēmienus, kas izmantotas apmaldīšanās stāstos. Viens no novērojumiem bija, ka ticamības iegūšanai apmaldīšanās tiek izteikta, savu pieredzi vispārinot, sakot nevis: “Es gāju pa mežu, nonācu tajā vietā un apmaldījos.” Bet gan: “Tas notiek tā, ka tu ej, ej, ej un tad pēkšņi vairs nepazīsti...” Spēja izstāstīt vārdos neizstāstāmo ir kas tāds, kas mūsos ielikts no paaudzes paaudzē. To nevar iemācīties grāmatās, tā ir stāstīšanas tradīcija. Kā izstāstīt apmaldīšanos – tā arī ir noteikta stāstīšanas tradīcija un paņēmiens, kā to darām, paši neapzinoties, izmantojot tās pašas formulas, ko izmantoja mūsu priekšteči teikās par vadātāju. Tas vienkārši dzīvo mūsos.

Mārtiņš Kaprāns norādījis, ka jūsu grāmata “Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās” ir pētījums par cilvēka domāšanas un rīcības mitoloģiskajiem avotiem. Vai mitoloģiskie avoti veido cilvēka domāšanu un rīcību?

Mūsu zināšanas, kas iegūtas un nodotas paaudžu paaudzēs, lielā mērā ietekmē veidu, kā interpretējam un stāstām ekstraordinārās un ārkārtējās pieredzes, tai skaitā arī apmaldīšanos. Varam lasīt teikas par vadātāju, kas pierakstītas 19. gadsimtā, un lūkoties kā uz kaut ko senu un svešu, bet kolīdz paši nokļūstam tādā situācijā šīs pieredzes sasaucas. Veids, kā izstāstām šo iracionālo notikumu jeb apmaldīšanos, kas it kā nav vārdiem izstāstāms, ir ļoti līdzīgs tam, kā par to stāstījuši mūsu priekšteči. Protams, nevaram runāt par katru indivīdu, taču kopumā, savācot vairāk nekā simts apmaldīšanās stāstu, redzams netiešais paaudžu mantojums. Tāpat arī stāstos par orientēšanos vidē un neapmaldīšanos, kas ir apmaldīšanās stāstu otra puse, parādās zināšanas, ko skolā nemāca un kas iegūtas citādā veidā. Paaudžu paaudzēs nodotās lietas mūs ietekmē vairāk, nekā apzināmies. Redzēsim, kā būs nākotnes paaudzēm, kuras savā starpā sarunājas mazāk, bet vairāk izmanto digitālos līdzekļus, kas maina tiešo komunikāciju.

Esot zinātņu nozares, kuras radušās un attīstījušās no tautas radītām zināšanām, piemēram, etnomedicīna un etnobotānika.

Neesmu etnobotānikas vai etnomedicīnas speciāliste, bet šajā jomā man bijusi sadarbība ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem, palīdzot saprast mūsu arhīvu. Mūsdienu skatījumā tā ir interesanta un perspektīva pētījumu nozare, kas darbojas starptautiski. Latviešu folkloras krātuve šai nozarei var sniegt savāktos un dokumentētos materiālus par tautas ārstniecībā pielietotajiem dabas materiāliem – zālītēm, augiem un daudzām citām dzīvnieku un augu izcelsmes lietām. Tālākais paliek etnobotāniķu un etnomedicīnas pētnieku rokās, lai pārbaudītu to īpašības un skatītos, kā tautas zināšanas izmantot, piemēram, medikamentu izstrādē. Jaunā pētniece, doktore Inga Sīle jau veikusi augu testēšanu dažādos veidos, lai noteiktu to ārstnieciskās īpašības, balstoties tieši folkloras materiālos, veidojot sistematizētu reģistru ar folkloras materiālos minēto un to, kā tas parādās eksperimentos.

Etnobotānika un etnomedicīna ir jomas, kas strauji attīstās. Citviet pasaulē attīstās humanitārās medicīnas zinātnes, kas pandēmijas kontekstā ļauj saprast cilvēku šajā medicīnas perspektīvā jeb sistēmā. Kopumā nozaru starpdisciplinārās attiecības pēdējos desmit gados ļoti uzplaukušas. Piemēram, humanitārās dabas zinātnes – humanitāro zinātņu pētnieki kopā ar dabas zinātniekiem pēta fenomenus, savienojot dažādas metodoloģijas un mēģinot rast plašākus interpretācijas ietvarus.

Pagājušogad iniciējāt projektu “Pandēmijas dienasgrāmatas”. Pastāstiet, lūdzu, par šo projektu!

“Pandēmijas dienasgrāmatas” bija salīdzinoši spontāns, bet veiksmīgs projekts, ko īstenojām kopā ar kultūras žurnālu “Punctum”. To uzsākot, globālā pandēmija vēl nebija izsludināta, bija parādījušies tikai pirmie ierobežojumi. Dažu dienu laikā izveidojām platformu, kur iesniegt dienasgrāmatas un kur tās tika publicētas. Atsaucība bija ļoti liela, jo situācija pasaulē bija kas tāds, ko neviens nebijām pieredzējuši. Bija apziņa, ka dzīvojam ļoti īpašā laikā, ka notiek kaut kas savāds un to nepieciešams dokumentēt. Saglabāt šādas unikālas pieredzes ir teju tāda dabiska nepieciešamība. Kopumā pašu rakstītās dienasgrāmatas iesniedza vairāk nekā 200 cilvēku, kopā uzrakstot vairāk nekā 2300 dienas ierakstu. Tas brīnišķīgi dokumentē dzīvi pandēmijas laikā, jo sevišķi pirmajā vilnī, kā arī pēc tā, kad sākām aprast ar situāciju un viss jau kļuva apnicīgs, garlaicīgs, un gribējām atgriezties normālā stāvoklī.

Vēlāk vēlme rakstīt samazinājās, bet tieši pirmais vilnis brīnišķīgi dokumentēts gan aprakstos, gan fotogrāfijās un zīmējumos. Kolekcija pieejama gan garamantas.lv, gan Nacionālajā korpusa platformā korpuss.lv, kur jebkurš var atrast un izmantot pētniecībā. Uz šīs kolekcijas bāzes tapuši jau vairāki zinātniski raksti un maģistra darbi. Šim materiālam ir arī kultūrvēsturiska vērtība, kas būs spilgta laikmeta liecība nākamajām paaudzēm.

Kā jūs skaidrotu, kas ir kultūras mantojums un kas to veido? Tas rodas pats no sevis jeb tomēr to veido?

Mēs katrs savā veidā esam kultūras mantojuma veidotājs. Kultūras mantojums ir plašs koncepts, ja mēs to nesašaurinām. Piemēram, Dziesmu un deju svētki ir daļa no kultūras mantojuma, ko mēs veidojam ar savu līdzdalību. Katrs iedod kādu mazumiņu, lai šī tradīcija turpinātos. Kultūras mantojums nerodas pats no sevis. Tas nav nekas statisks un arhīvos, muzejos ielaminēts. Tas ir mainīgs. Protams, pastāv arī situācijas, kad atsevišķas kultūras mantojuma daļas dokumentējam un saglabājam arhīvos, muzejos, bibliotēkās, grāmatās, pētījumos un tos interpretējam, bet kopumā kultūras mantojums ir dinamisks. Tas dzīvo līdzi laikam. Kaut kas apstājas, kaut kas pārtrūkst, kaut kas pārveidojas un pielāgojas, bet mantojums turpinās – apzināti vai neapzināti.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

 

Lasīts 573 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")