Zinātnes Vēstnesis

“50+” nav vakars – tas ir pusdienlaiks, kad saule ir visaugstāk un spīd visspožāk// "Zinātnes Vēstnesis"

“50+” nav vakars – tas ir pusdienlaiks, kad saule ir visaugstāk un spīd visspožāk// "Zinātnes Vēstnesis"

Zinu, ka daudziem nepatiks tas, ko teikšu, tomēr savās izpratnes formās joprojām esam postpadomju valsts. Sociālās konstrukcijas un ar vecumu saistītās sociālās lomas mums mainās diezgan smagnēji. Cilvēks 50 un vairāk gados savā ziņā ir tāds kā sabiedrības priekšstatu ķīlnieks. Sociālie un kultūras paraugi šai vecuma grupai ir tikai nedaudzi. Ja skatāmies filmas, kas radītas pirms vairākiem gadu desmitiem, tās vairs neatbilst šim vecumposmam. Vai Ēriks no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir vecs? Jā, Ēriks šajā filmā ir, atvainojiet, vecs, iemīlējies muļķis, kurš skrien pakaļ Lāsmiņai, bet viņam filmā ir tikai 41 gads! Sliktā ziņa ir tāda, ka paši vēl īsti neesam aptvēruši savas iespējas. Labā ziņa – iespējas ir. Šo esmu teikusi vairākās intervijās un atkārtošos – pieņemt, ka esi vecs 50 gados, piestumt krēslu pie loga, apsēsties un gaidīt nāvi ir diezgan muļķīgi, jo būs jāsēž vēl trīs līdz četras desmitgades.”: LZA korespondētājlocekle Dr. paed. Zanda Rubene

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 2(629), 2023. gada 27. februāris (PDF)

“50+” nav vakars – tas ir pusdienlaiks, kad saule ir visaugstāk un spīd visspožāk

 

Pēdējos gados par "50+" paaudzi, un konkrēti par 50–65 vecuma grupu, raksta un pēta ļoti daudz. Ar ko šī paaudze ir tik interesanta?

Tādēļ, ka tā ir pārejas laika paaudze, kas visvairāk pakļauta sabiedrības izpratnes sociālo priekšstatu transformācijām. Pateicoties medicīnas un zinātnes attīstībai kopumā, cilvēka dzīvildze mūsdienās faktiski dubultojusies. Vēl 1945. gadā, pēc kariem un revolūcijām, cilvēka vidējā dzīvildze bija 51–54 gadi. Šodien cilvēki dzīvo 80–90 gadus. Rietumu sabiedrībā būtiski samazinājusies arī jaundzimušo mirstība. Sabiedrība noveco, jo bērni dzimst mazāk, bet cilvēki dzīvo daudz ilgāk. Bērnība, jaunība kļūst ilgāka, tāpat arī tā saucamie brieduma gadi aizsniedzas līdz 65 gadiem un dažreiz arī pēc šī vecuma.

Vēl pirms gada jaunietis ES skaitījās cilvēks līdz 26 gadu vecumam, bet šobrīd – līdz 30 gadiem. Bērnība kļūst garāka – Latvijā tā ilgst faktiski līdz 25 gadiem, jo taču prasām uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, ja jaunietis vēlas iegādāties alkoholiskos dzērienus, tātad viņam īsti neuzticamies un neuzskatām, ka viņš pats ir spējīgs atbildēt par savas rīcības sekām.

Ja mēs vadītos pēc tiem standartiem, kādi sabiedrībā dominēja 20. gadsimta 70.–80. gados, tad 50 gadīgu cilvēku jau būtu jāsūta pensijā. Daudzi no mums atceras, ka Padomju Savienībā sievietes varēja pensionēties 55 gadu vecumā. Manai mammai ir 90 gadu. Viņa aizgāja pensijā 55 gadu vecumā, tātad jau pirms vairāk nekā 30 gadiem. Raugoties no mūsdienu ekonomikas un tautsaimniecības viedokļa – kura sabiedrība var uzturēt cilvēkus 30–40 gadus kā pensionārus? Racionāli domājot – kuras valsts ekonomika to var atļauties? Tāpēc tiek prognozēts, ka pensionēšanās vecums palielināsies visās labklājības valstīs. Taču pensionēšanās vecuma paaugstināšana jāsalāgo ar vidējo dzīvildzi. Latvijā vidējā dzīvildze ir "70+", turklāt vīrieši mirst agrāk par sievietēm. Tā būtu diezgan absurda situācija, ja mums būtu jāstrādā līdz 70 gadiem, bet dzīvildze ir 74 gadi.

Tātad piecdesmitgadnieku vēl nevaram uzskatīt par vecu? Demogrāfiskajos pētījumos pirmspensijas vecums tiek klasificēts 50–65 vecuma grupā.

Ir ne tikai ekonomiski neizdevīgi piecdesmitgadnieku uzskatīt par vecu, bet arī nesaprātīgi un pat diezgan muļķīgi, jo viņam ir iespēja nodzīvot vēl gandrīz tikpat, cik jau nodzīvots. Vecums un jēdziens pirmspensijas vecums būtu jāpārceļ, jo cilvēks nevar 15 gadus būt pirmspensijas vecumā.

Vācu filozofs Vilhelms Šmids teicis, ka mūsdienu 50 nav vakars – tas ir pusdienlaiks. Pulksten 12.00 dienā, kad saule ir visaugstāk un spīd visspožāk. Dzīve piedāvā milzum daudz iespēju, ko īstenot, kam ir pietiekami daudz laika. Šai paaudzei bērni ir izauguši, jo tiem, kuriem šobrīd ir 50, bērni dzima aptuveni 20 gadu vecumā. Savukārt tiem, kuriem šobrīd ir 30, bērni dzimst 30–35 gadu vecumā. Līdz ar to viņiem 50 gadu vecumā bērni vēl nebūs izauguši, taču viņi dzīvi vairāk izbaudījuši jaunībā.

Arvien vairāk zinātnieku un pētnieku pievēršas 50–65 vecuma grupai, lai saprastu, kāda tā īsti ir – ne īsti veca, ne īsti jauna; ne īsti kompetenta, ne īsti nekompetenta; nesaprotama – tāpēc ļoti interesanta. Tiek rosināta ar šo vecuma grupu saistīta diskusija par sociālās konstrukcijas pārskatīšanu. Priekšstati par to, kā jāuzvedas un jāizskatās cilvēkam 50 gados salīdzināmi ar to, kā pirms 40–50 gadiem skatījās uz 30–35 gadīgu. Atceramies padomju laika filmas “Dienesta romāns” vai “Likteņa ironija”, kur sievietei 34–36 gados dzīvē jau viss bija pagājis. 30 gados – jaunība un visas iespējas beigušās! Ja esi ko paspējis izdarīt un sasniegt – labi, ja neesi – tad esi nokavējis.

Līdz ar dzīvildzes pagarināšanos, 50 gadi nav vecums. Cilvēkam 50 gados vēl ir laiks iegūt izglītību, apgūt citu profesiju, veidot ģimeni. Zīmīgi, ka ES reģistrēto laulību skaits principā samazinās, bet grupā "50+" tieši otrādi – palielinās.

Tiek prognozēts, ka līdz ar dzīvildzes palielināšanos mums nepietiks ar vienu vien profesiju.

Darba tirgus kontekstā tā saucamā sudraba ekonomika tiek uzskatīta par vienu no nākotnes risinājumiem, paredzot darba tirgus paplašināšanos un pārkvalificēšanos tieši "50+" un "60+" vecuma grupās. Uz šīs paaudzes cilvēkiem skatās kā uz rīcībspējīgu darba ņēmēju un darba devēju grupu.
Kognitīvās psiholoģijas pārstāvji uzskata, ka mūsu spēja mācīties un kognitīvās spējas kopumā ir attīstāmas līdz aptuveni 55 gadu vecumam. Neesmu psihologs, bet citēšu kolēģi profesori Malgožatu Raščevsku, kura reiz teica, ja cilvēks visu mūžu nodarbojies ar intelektuālu darbu, viņa kognitīvās spējas turpina darboties tādā pašā līmenī arī pēc 55 gadiem.

Protams, jāņem vērā dažādas īpatnības, dažādas mācīšanās trajektorijas. Piemēram, Frankfurtē pie Mainas ir senioru universitāte, kurā jau 2010. gadā, kad tur viesojos, bija 3500 studējošo. Tajā tiek uzņemti studenti no 65 gadu vecuma. Liela daļa senioru dodas uz šīm universitātēm, nevis izšūt krustdūrienā vai nodarboties ar kādu citu radošu darbību, bet studēt ķīmiju, filozofiju, kultūras vēsturi u. c. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka viņiem nav jākārto valsts eksāmeni vai jāraksta gala darbs. Šādu senioru universitāšu pastāvēšana vien liecina par to, ka cilvēki šajā vecumā spēj mācīties.

Paskatieties uz zinātniekiem un augstskolu docētājiem – šī sabiedrības grupa nemaz negrib pensionēties 65 gados. Lielākā daļa pavisam negrib, jo pelēkās šūniņas tiek aktīvi darbinātas visu dzīvi un vēl joprojām ir spējīgas darboties.

Kāda ir augstākās izglītības nozīme dzīvildzes pieauguma kontekstā?

Diemžēl augstākās izglītības nozīme globālā līmenī mazinās un sācies mikrokvalifikāciju uzvaras gājiens. Mikrokvalifikācijas ir jaunākais trends – nepieciešamās kompetences var apgūt īsā laikā un kompaktā formā. Saprotams, te nav runa par ārsta vai inženiera profesiju, bet par kādu papildkvalifikāciju.

Tāpat iespējams, ka šobrīd darba tirgū pieprasītās kompetences nav tās, kuras mums piedāvā augstskolā. Es kopš 2020. gada vadu nacionālas nozīmes pētījumu par studējošo caurviju kompetenču novērtēšanu. Šīs kompetences (digitālā, inovatīvā uzņēmējspēja, pilsoniskā, globālā) ir kā eļļa, kas virza profesionālo kompetenču zobratu. Ļoti daudzos starptautiskos pētījumos pierādīts, ka caurviju kompetences, iespējams, ir tikpat svarīgas kā profesionālās kompetences, ja ne svarīgākas, jo nepietiek ar to, ka cilvēks ir profesionāli zinošs. Savu profesionālo varēšanu jāspēj īstenot dažādās dzīves jomās. Atceramies to brīdi, kad sākās Covid-19. Daudzi profesionāļi izkrita no aprites, jo trūka nepieciešamo digitālo kompetenču.

Ar kolēģiem runājām par to, kas notiks ar augstskolu, arvien plašāk ienākot mākslīgajam intelektam. Referātam vairs nebūs nozīmes, jo to varēs uzrakstīt ar mākslīgā intelekta palīdzību. Augstskolām jāmainās. Līdz ar to ir skaidrs, ka tuvākajos gados gaidāmas būtiskas augstākās izglītības transformācijas. Atgriešanās pie mutiskajiem eksāmeniem, piemēram. Mums jāsaprot, ko augstākā izglītība var sniegt tam mūžam, kurā paredzētas vairākas profesijas un kurā, iespējams, caurviju kompetences kļūs tikpat svarīgas kā profesionālās kompetences, bet daudzas profesionālās funkcijas nebūs cilvēka kompetencē.

Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie caurviju kompetenču tēmas iestrādāšanas augstākās izglītības standartos, īpaši akcentējot digitālās kompetences nozīmi. Tāpat notiek darbs pie mikrokvalifikāciju leģitimācijas – padarīt tās par vērā ņemamiem studiju rezultātiem. Tiek plānots, ka cilvēki varēs piedalīties augstskolu īstenotajos studiju kursos, apgūt noteiktu tēmu un iegūt mikrokvalifikāciju. Piemēram, ja optometristam vajadzīgas kognitīvās psiholoģijas zināšanas, šo kursu varēs apgūt kā mikrokvalifikāciju.

Es vienmēr saku, ka tehnoloģiskās inovācijas virzās ātrāk un straujāk nekā pedagoģiskās un izglītības politikas inovācijas. Visā pasaulē izglītības politikā notiek mēģinājumi būt proaktīviem, taču aktivitātes lielākoties ir reaktīvas. Tā ir reaģēšana uz jau esošām problēmām.

Kā sociālās zinātnes raugās uz vecumu? Kad sākam domāt par to, ka novecojam un kurā brīdī varam tikt pakļauti vecuma diskriminācijai? Cik aktīvi Latvijas "50+" iedzīvotāji jūsuprāt iesaistās mūžizglītībā?

Vecums ir ļoti subjektīvs koncepts, jo arī tas ir sociālā konstrukcija. Uz vecumu varam skatīties trīs dažādos veidos. Pirmais ir bioloģiskais vecums, ar to viss ir skaidrs – paskatāmies pasē un redzam reālo gadu skaitu. Otrais saistīts ar valsts likumdošanā rakstīto – tas ir hronoloģiskais vecums, ko sabiedrība ir pieņēmusi. Cik gados pārstāj būt bērns? Cik gados iestājas kriminālatbildība? Cik gados esi pilngadīgs? Cik gados drīkst braukt ar automašīnu? Cik gados var doties pensijā? Vienu brīdi Latvijā bija sākusies diskusija par to, līdz cik gadiem drīkst vadīt automašīnu. Līdz cik gadiem drīkst praktizēt ārsts? Taču hronoloģiskā vecuma kontekstā varam tikt pakļauti vecuma diskriminācijai. Pēc būtības katrs alkohola pārdevējs Latvijā riskē tikt iesūdzēts par goda un cieņas aizskaršanu, ja viņš uz aci nosaka, vai pircējam ir 25 gadi vai nav. Pēc likuma, iegādājoties alkoholu, personu apliecinoši dokumenti būtu jārāda visiem, tad diskriminācija uz vecuma pamata nebūtu iespējama.

Trešais ar vecumu saistītais koncepts ir funkcionālais vecums, kas saistīts ar katra cilvēka sniegumu neatkarīgi no tā, cik tam gadu. Bieži sastopam cilvēkus, kuri var ļoti veiksmīgi strādāt un aktīvi dzīvot daudz ilgāk nekā citi vienaudži. Domājot par šī laikraksta specifiku, vēlos uzsvērt, ka zinātnieki nodarbojas ar intelektuālajām aktivitātēm, kā rezultātā viņu spējas un funkcionēšana noteiktā vecumā ir ilgāka.

Manuprāt, vecums iestājas tad, kad saproti, ka tevi vairs nevajag. Visi grib būt noderīgi un vajadzīgi. Patiesībā tīri cilvēcīgi visi vēlamies šīs apjausmas brīdi novilcināt. Izglītība ir viens no veidiem, kā varam uzturēt savu aktivitāti.

Zinu, ka daudziem nepatiks tas, ko teikšu, tomēr savās izpratnes formās joprojām esam postpadomju valsts. Sociālās konstrukcijas un ar vecumu saistītās sociālās lomas mums mainās diezgan smagnēji. Cilvēks 50 un vairāk gados savā ziņā ir tāds kā sabiedrības priekšstatu ķīlnieks. Sociālie un kultūras paraugi šai vecuma grupai ir tikai nedaudzi. Ja skatāmies filmas, kas radītas pirms vairākiem gadu desmitiem, tās vairs neatbilst šim vecumposmam. Vai Ēriks no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir vecs? Jā, Ēriks šajā filmā ir, atvainojiet, vecs, iemīlējies muļķis, kurš skrien pakaļ Lāsmiņai, bet viņam filmā ir tikai 41 gads! Sliktā ziņa ir tāda, ka paši vēl īsti neesam aptvēruši savas iespējas. Labā ziņa – iespējas ir. Šo esmu teikusi vairākās intervijās un atkārtošos – pieņemt, ka esi vecs 50 gados, piestumt krēslu pie loga, apsēsties un gaidīt nāvi ir diezgan muļķīgi, jo būs jāsēž vēl trīs līdz četras desmitgades. Cilvēkam vēl ir visas iespējas veidot dzīvi, iespējams, pat no jauna. Es 52 gados apprecējos. Galīgi nedomāju par vecumu vai pensiju, jo ekonomikā 15 gadu nogrieznis ir pietiekami liels. Saprotu, ka vajadzētu palielināt 3. pensijas līmeņa iemaksas, bet šī brīža inflācijas situācijā neredzu tam jēgu. Man pēdējos gadus kļuvis žēl laika, žēl nogulēt brīvdienu līdz pulksten 12.00, kā dažbrīd gribētos. Jo dzīvei atvēlētais laiks nekad nešķiet pietiekams.

Rietumu kultūrā valda jaunības kults. Daži mediķi pat uzskata, ka vecums ir slimība. Plastiskajā medicīnā, kosmetoloģijā un dermatoloģijā iegulda miljonus un dara visu iespējamo, lai cilvēks izskatītos jauns pēc iespējas ilgāk. Mūsdienu cilvēkam ir pat bail domāt par vecumu. Studentiem vaicāju, vai viņi grib būt veci? Nē, neviens negrib būt vecs. Tad saku: “Vai tad jūs mirsiet jauni?” Nē, viņi nemirs jauni. Es smejos un saku: “Izdomājiet, ko jūs īsti gribat!” Skatoties no funkcionālā vecuma perspektīvas, 50-gadniekiem tas ir ļoti optimistisks vēstījums. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem, jo teorētiski laika ir vēl pietiekami daudz un daudz kas ir iespējams. Lai gan, protams, savu laika robežu nezinām, jo rītdiena nevienam nav apsolīta.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

Lasīts 7356 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")