Zinātnes Vēstnesis

Esam spējuši stratēģiski gudri attīstīties investējot pašu pelnītos līdzekļus //"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: RSU. Foto: RSU.

Rīgas Stradiņa universitāte ir zinātnes universitāte, un starptautiska augsta līmeņa zinātne ir mūsu stratēģiskais attīstības virziens. [...] Pētniecība ir tā raķete, kurā mēs, investējot pašu pelnītos līdzekļus, apzināti lejam vislabāko degvielu, jo tas atbalsojas visās jomās un ļauj mums būt starptautiski labi novērtētiem. [...] Turos pie pārliecības, ka zinātnei, izglītībai un veselības aprūpei jābūt attīstītas valsts prioritātēm, šajās jomās investējot atbilstošu finansiālo ieguldījumu. Taču, par spīti tam, ka Latvijai te vēl būtu daudz darāmā, mēs RSU esam spējuši stratēģiski gudri attīstīties. Esmu pārliecināts, ka medicīnas izglītība Latvijā patlaban nebūt neatpaliek no Skandināvijas vai Eiropas Savienības valstu izglītības. Tieši otrādi – ieguldot līdzekļus simulācijas tehnoloģijās un lielu uzmanību pievēršot uz pētniecības rezultātiem balstītai izglītībai, varam piedāvāt ļoti konkurētspējīgas studijas gan pašmāju, gan ārvalstu topošajiem ārstiem, zobārstiem un citiem veselības aprūpes profesionāļiem. [...] Negatīvu administratīvu spiedienu no valdības puses mēs nejūtam, taču būtiski ir piebilst, ka tādu jomu kā augstākās izglītības eksportu nedrīkst apgrūtināt ar birokrātiskiem ierobežojumiem. [...] Te galvenais būtu ļaut augstskolām darboties – nereglamentēt, līdz kādam slieksnim varam uzņemt ārzemju studentus, kādās valstīs varam atvērt klīniskos centrus, cik daudz varam piesaistīt ārvalstu vieszinātniekus vai viesprofesorus. Tas ir augstskolas autonomijas jautājums,” saka Rīgas Stradiņa universitātes rektors, akadēmiķis Aigars Pētersons sarunā ar Ojāru Spārīti laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 3 (630), 2023. gada 27. marts (PDF)

 

Esam spējuši stratēģiski gudri attīstīties investējot pašu pelnītos līdzekļus



LZA laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” kārtējais numurs iznāk dienu pirms jūsu inaugurācijas ceremonijas. Pieņemu, ka to izlasīsiet kaut vai tādēļ, ka laikrakstā ievietota mūsu intervija. Taču cik bieži ieskatāties šajā LZA digitālajā informācijas vietnē, ko meklējat un ko atrodat?

Mūsu augstskolas un citu zinātnieku ieceres, sasniegumi un apbalvojumi, dažādas pašmāju un starpvalstu sadarbības un attīstības iespējas – to meklēju un arī atrodu “Zinātnes Vēstnesī”, kur ieskatos regulāri. Informācijas apkārt ir ārkārtīgi daudz, un patīkami, ka ir labi attīstīta platforma, kas vienuviet ļauj orientēties par Zinātņu akadēmijas un Latvijas zinātnisko struktūru aktualitātēm.

Cik lielu vietu jūsu pašapziņas un karjeras veidošanā nosaka zinātne, pētījumi, atklājumi, klīniskie novērojumi? Vai jūsos vienādā mērā apvienojas praktizējošs ķirurgs un zinātnieks, vai tomēr kāda puse prevalē pār otru? Un pēdējos gados klāt nākusi vēl arī dalība politikā un administratīvajā darbā. Kura no šīm komponentēm dominē jūsu izvēlēs?

Pateicoties anatomijas profesorei Mirdzai Āboltiņai, ar pētniecību esmu saistīts jau kopš pašiem studiju pirmsākumiem Rīgas Medicīnas institūtā (RMI). Jau 1. studiju gadā profesore iesaistīja mani un kursabiedrus embrioloģijai veltītā studentu pētnieciskajā darbā. Pēcāk strādāju pie pētījuma, kas veltīts bērnu vecuma gremošanas trakta dobjo orgānu biomehāniskai izpētei un iegūto rezultātu ieviešanai bērnu ķirurģijā. Tas tika uzlabots, papildināts un pārauga jau starpdisciplināras komandas izpildījumā tiktāl, ka ar šī pētījuma rezultātiem mēs ar RSU kolēģiem devāmies uz dažāda līmeņa Eiropas un pasaules zinātnes forumiem.

Arī mans skolotājs, profesors Jānis Gaujēns, vienmēr uzsvēra, ka visām atziņām, ko lietojam medicīnā, jābūt balstītām uz pierādījumiem. Tolaik iesaistījos bērnu ķirurģijā studentu zinātniskajā pulciņā, pēcāk biju tā kurators un taustījos virzienos, kas varētu vainagoties ar promocijas darbu. Man bija tā laime apbraukāt daudzas klīniskās universitātes slimnīcas, kopumā esmu stažējies deviņu valstu 12 dažādās bērnu ķirurģijas klīnikās gan Eiropā, gan ASV. Tur skaidri iezīmējās, cik svarīgi, ka arī jauni speciālisti tiek iesaistīti pētniecībā, un tur arī skaidri sapratu, cik pētniecība ir būtiska, jo ķirurgs, kurš iesaistījies pētniecībā, ne tikai skaisti operē, bet ir arī spiests sekot līdzi jaunākajai specialitātes literatūrai, nozares jaunākajām atziņām. Darbība zinātnē nozīmē būt daļai no ļoti vērtīga tīklojuma – apmeklēt Eiropas un pasaules līmeņa pasākumus un klīnikas.

Sākot vadīt Bērnu ķirurģijas katedru Latvijas Medicīnas akadēmijā, kā arī Bērnu ķirurģijas klīniku Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, es faktiski biju divu kungu kalps – gan bērnu ķirurgs un ar to saistīto struktūrvienību administratīvs vadītājs, gan arī ļoti aktīvs pētnieks. Promocijas darbu pabeidzu 36 gadu vecumā, tālāk sekoja habilitācijas darbs 39 gadu vecumā un darbību zinātnē esmu saglabājis līdz šai dienai – man ir aktīvi doktoranti, ar kuriem pētām, piedalāmies valsts pētījumu programmās un starpvalstu zinātniskajās programmās.

Zinātniskā ievirze man palīdzējusi ne tikai kā ķirurgam, bet arī kā rektoram. Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir zinātnes universitāte, un starptautiska augsta līmeņa zinātne ir mūsu stratēģiskais attīstības virziens. Kolēģi bija paveikuši daudz, tomēr, pārņemot RSU vadības grožus, mums izdevās zinātnes rezultātus kāpināt. Ja tobrīd gadā tapa 167 starptautiski citētas publikācijas, tad patlaban esam pārsnieguši 450 šādu publikāciju skaitu gadā. Aizstāvēto promocijas darbu skaits aug, tāpat kā augstskolas zinātnieku piesaistīto projektu un finansējuma apjoms. Starptautiski svarīgs ir arī akadēmisko un pētniecības institūciju reitings SCImago Institutions Ranking, kur starp Latvijas augstskolām esam līderpozīcijās.

Kad iznāks šī intervija, noslēgumam tuvosies jau trešā RSU Zinātnes nedēļa (Research Week) – konferenču un saistīto pasākumu maratons nedēļas garumā, kura laikā 142 sesijās gan medicīnā un veselības aprūpē, gan sociālajās zinātnēs būs izskanējušas teju 1200 tēzes. Tā kā zinātne ir mūsu stratēģiskā prioritāte, dalība šai pasākumā, kurā uzstājas gan pašmāju pētnieki, gan vieslektori no tādām zinātniskajām institūcijām kā Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūts, Karolinskas Institūts, Kembridžas Universitāte un citas, ir bezmaksas. Zinātnes nedēļa ir mūsu jaunieviesums un devums Latvijas sabiedrībai – šī platforma pulcē vienuviet pieredzējušus Latvijas un ārvalstu pētniekus, docētājus, praktizējošus ārstus, studentus, industrijas, valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvjus. Tas nav lēts prieks, taču Zinātnes nedēļu uztveram kā investīciju. Pētniecība ir tā raķete, kurā mēs, investējot pašu pelnītos līdzekļus, apzināti lejam vislabāko degvielu, jo tas atbalsojas visās jomās un ļauj mums būt starptautiski labi novērtētiem. Prestižajā Times Higher Education reitingā esam bijuši gan 500–600 pasaules labāko augstskolu grupā, gan 600–800, taču mērķis, uz kuru tiecamies, ir iekļūt piecsimtniekā.

Runājot par lomām, kuras jāapvieno – visa centrā man patlaban ir rektora pienākumi, kurus caurvij zinātniskais darbs. Katram klīnicistam pienāk brīdis, kad jānoliek skalpelis un jāpāriet eksperta un padomdevēja lomā, liekot lietā savas zināšanas, pieredzi un kontaktus. Rektora pienākumu uzņemšanās pirms vairāk nekā pieciem gadiem bija īstais brīdis arī man aktīvās ķirurga gaitas noslēgt.

Esat saņēmis kolēģu godpilno uzticēšanās pilnvarojumu atkārtotai darbībai rektora amatā. Augstākā medicīnas izglītība Latvijā ir tikpat veca kā Latvijas Universitāte, jo RSU pirmsākums ir rodams tur. Taču mūsu valsts simtgadīgajā izglītības vēsturē medicīnas izglītība ir tikusi skaldīta un reformēta, lai gan tai vajadzētu būt aksiomai, ka nācijas saglabāšanā nav nekā svarīgāka par veselības aprūpi, izglītību, valodas un robežu aizsardzību. Vai šobrīd Latvijas medicīnas izglītība var nodrošināt jaunu ārstniecisko metožu apguvi un pakalpojumu ieviešanu tajā līmenī kā strādā pasaulē?

Turos pie pārliecības, ka zinātnei, izglītībai un veselības aprūpei jābūt attīstītas valsts prioritātēm, šajās jomās investējot atbilstošu finansiālo ieguldījumu. Taču, par spīti tam, ka Latvijai te vēl būtu daudz darāmā, mēs RSU esam spējuši stratēģiski gudri attīstīties.

Esmu pārliecināts, ka medicīnas izglītība Latvijā patlaban nebūt neatpaliek no Skandināvijas vai Eiropas Savienības valstu izglītības. Tieši otrādi – ieguldot līdzekļus simulācijas tehnoloģijās un lielu uzmanību pievēršot uz pētniecības rezultātiem balstītai izglītībai, varam piedāvāt ļoti konkurētspējīgas studijas gan pašmāju, gan ārvalstu topošajiem ārstiem, zobārstiem un citiem veselības aprūpes profesionāļiem. To parāda arī darba devēju viedoklis un absolventu aptaujas – mūsu augstskolas beidzēji ieņem labi atalgotas darba vietas gan Latvijā, gan ārvalstīs. Gan Latvijas, gan nu jau arī ārvalstu studenti mācās pie mums vairākās paaudzēs, un šis rādītājs runā pats par sevi.

Pēc interneta datiem RSU studē ap 9500 studentu, tostarp ap 2700 ārvalstnieku. Ar ko izskaidrojama medicīnas izglītības lielā popularitāte mūsu zemē, ja medicīnas nozarei kopumā jau gadiem hroniski trūkst līdzekļu kvalitatīvai aprūpei, jaunievedumiem, profilaksei, ārstu algām un diplomu saņēmušie ātri vien pošas darbā uz turīgākām zemēm. Ar ko var ieinteresēt nākamos ārstus izvēlēties šīs nozares profesijas? Kāds ir bezdarba procents jūsu augstskolas beidzēju vidū?

Vēsturiski iegājies, ka ar mūsu augstskolu saistās tieši medicīnas un veselības aprūpes studijas. Taču RSU jau pirms 25 gadiem sāka mācīties pirmie sociālo zinātņu studenti un šo gadu laikā augstskolu ir absolvējuši tūkstošiem žurnālisti, politologi, juristi, psihologi, sociālantropologi, komunikācijas, mārketinga, multimediju un citi speciālisti. Uzsākot piedāvāt šīs studijas, augstskolas redzējums bija par jauna veida un kvalitātes sociālajām zinātnēm. Studijas organizējām dinamiski, pēc moduļu sistēmas, kas attīsta studentos patstāvību un prasmi strādāt tempā. Tāpat mērķtiecīgi piesaistījām gan lielas vietējās personības akadēmiskajā vidē, gan ārvalstu viesprofesorus, attīstījām sadarbības projektus ar augstskolām ārvalstīs. Neskatoties uz to, ka pirmās valsts budžeta vietas sociālo zinātņu programmās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) piešķīra tikai pērn, studētgribētāji jau gadiem ir veidojuši konkursu lielākajā daļā mūsu sociālo zinātņu programmu, kas liecina, ka sākotnējais mērķis par jauna veida kvalitatīvām studijām ir sasniegts. Ar to gribu teikt, ka augstskola aizvadītajās septiņās desmitgadēs ir izaugusi no lokāla medicīnas institūta līdz atvērtai un starptautiski novērtētai universitātei, kas stabili balstās uz diviem pīlāriem: gan medicīnas un veselības aprūpes virziena, gan arī sociālajām zinātnēm.

Tiesa, studentu ziņā – gan vietējo, gan ārvalstu – apjomīgākās vēl aizvien ir medicīnas un veselības aprūpes programmas, un, atgriežoties pie jautājuma par šīs jomas attīstību un perspektīvu, jāpiekrīt – nozare ilgstoši tikusi finansiāli apdalīta. Uz vienu iedzīvotāju tērējam uz pusi mazāk nekā vidēji Eiropā, šai ziņā atpaliekot arī no kaimiņiem Baltijā. Taču par spīti tam, daudzās specialitātēs Latvijas veselības aprūpe ir sasniegusi izcilu līmeni, mums ir lieliski sagatavoti cilvēkresursi, mūsu mediķi darbojas Eiropas un pasaules līmeņa nozares asociāciju valdēs un jaunajiem speciālistiem ir iespējas sevi raiti pierādīt. Šie un citi aspekti palīdz jaunam cilvēkam palikt pie medicīnas, ja šai virzienā tiek justs aicinājums. Starp citu, tieši pie šī aicinājuma jautājuma daudz strādājam – mums ir būtiski vidusskolēnus ieinteresēt, tāpēc esam attīstījuši virkni projektu, kuros piedāvājam jauniem cilvēkiem iekāpt savas noskatītās nākotnes profesijas kurpēs. Te milzu paldies jāsaka mūsu pieredzējušajiem docētājiem, kas velta savu laiku un iedvesmo nākamo paaudzi tādos projektos kā jau gadiem iecienītajā Jauno mediķu akadēmijā (JMA), kā arī nesen ieviestajā JMA Farmaceitu skolā un Jauno māsu akadēmijā.

Skatoties IZM apkopotos augstskolu absolventu monitoringa rādītājus, tieši medicīnas un veselības aprūpes jomā redzam, ka esam tūdaļ aiz aizsardzības nozares, kur absolventi tiek rekrutēti iekšējās un ārējās drošības struktūrās. RSU kopumā absolventu nodarbinātības rādītājs ir 90,1%, bet veselības aprūpē un medicīnā – 92%, turklāt patiess gandarījums, ka vairāk nekā 30% no viņiem savas darba gaitas turpina tieši reģionos, kur veselības aprūpes speciālistu trūkums ir īpaši jūtams.

Piesaistot ārvalstu studentus, RSU nopelna līdzekļus attīstītībai. Arī starptautiskajos reitingos tā ieņem labu vietu. Vai jūs kā augstskolas vadītājs savā pirmajā pilnvaru termiņā esat gribējis un varējis ietekmēt RSU kursu? Vai to vispār ir iespējams veikt, ja aizvien vairāk pieaug politiskais un administratīvais spiediens uz izglītību no valdības puses?

Iepriekšējie rektori ar savām komandām, kā arī viss akadēmiskais, zinātnes un atbalsta personāls ir strādājis ārkārtīgi atbildīgi un, pārņemot augstskolu pirms pieciem gadiem, vilciens jau bija uzlikts uz sliedēm un droši ripoja attīstības virzienā. Uzsākot darbu, mana komanda lika lielāku akcentu uz zinātni un kopumā kopš 2018. gada esam paveikuši ārkārtīgi daudz. Ir pieaudzis studentu, docētāju un pētnieku skaits, kāpums redzams, skatot augsta līmeņa starptautiski citētas publikācijas, zinātnes projektus, klīnisko studiju centrus ārvalstīs, RSU ieņemtās vietas starptautiskajos reitingos, augstskolas infrastruktūru un daudzus citus rādītājus. Te gan jāņem vērā, ka šajās stratēģiskajās prioritātēs mērķtiecīgi investējam pašu pelnītos līdzekļus, kas ir ne mazāk kā 40% no RSU gada budžeta. Tas dod gaidīto rezultātu un parāda to, ka valsts bāzes finansējums augstākajai izglītībai un zinātnei nav pietiekams, un, ka ar adekvātu finansējumu RSU ir potenciāls iekļūt pasaules 500 vadošo augstskolu pulkā.

Galvenie stratēģiskie mērķi laika posmam līdz 2027. gadam ir nacionālā un starptautiskā mērogā novērtētas zinātnes attīstīšana, kā arī sabiedrības un individuālajām vajadzībām atbilstošas izglītības īstenošana, ceļot kopējo cilvēkkapitāla kapacitāti.

Negatīvu administratīvu spiedienu no valdības puses mēs nejūtam, taču būtiski ir piebilst, ka tādu jomu kā augstākās izglītības eksportu nedrīkst apgrūtināt ar birokrātiskiem ierobežojumiem. Domnīca CERTUS jau 2020. gadā aplēsa, ka RSU ārvalstu studentu pienesums Latvijas IKP tuvāko trīs gadu laikā veidos 438 miljonus eiro, un jau tobrīd CERTUS izglītības politikas veidotājiem ieteica RSU attīstīt kā izglītības un pētniecības ekselences centru. Te galvenais būtu ļaut augstskolām darboties – nereglamentēt, līdz kādam slieksnim varam uzņemt ārzemju studentus, kādās valstīs varam atvērt klīniskos centrus, cik daudz varam piesaistīt ārvalstu vieszinātniekus vai viesprofesorus. Tas ir augstskolas autonomijas jautājums.

RSU fakultāšu tipoloģija atklāj zināmu sadrumstalotību. Kurā virzienā saskatāt universitātes attīstības perspektīvu?

Tas tiesa – ar deviņām fakultātēm mēs esam visai sadrumstaloti, kas nozīmē, ka mums ir plašāk jāattīsta starpdisciplināra un starpinstitucionāla sadarbība gan akadēmiskajā, gan pētniecības jomās. Nozīmīgu lomu te spēlē RSU padome, kas ir aktīvs spēlētājs augstskolas sasniegto rezultātu un nākotnes attīstības stratēģijas izvērtēšanā un sniedz savu ārēju, tostarp starptautisku, redzējumu par to, kāds ceļš augstskolai būtu ejams. Lai pilnveidotu mūsu iekšējos procesus, liksim lietā arī atveseļošanās noturības mehānisma līdzekļus.

Nesen noticis RSU īpašs pasākums – Farmācijas studiju un zinātnes centra atklāšana. Laikā, kad citas Latvijas augstskolas cīnās par izdzīvošanas budžetu, studiju un zinātnes centra celtniecību un aprīkojuma iegādi jūsu vadītā augstskola varējusi finansēt par saviem nopelnītajiem līdzekļiem. Šādu soli nevar spert bez biznesa plāna un domas par ieguldījumu atpelnīšanu. Kāds būs zinātnes centra darbības mērķis un saturs? Vaicājot vienkāršāk – ar ko paredzat pelnīt?

Jaunais RSU Farmācijas studiju un pētniecības centrs ir mūsu artava Latvijas viedās specializācijas jomai – rūpnieciskajai farmācijai. Līdz ar šo centru mēs pārejam nākamajā attīstības līmenī, atbildot galvenajiem nozares izaicinājumiem: stiprinām nozares cilvēkresursus, satuvinām augstskolu ar industriju, veicinām tehnoloģiju pārnesi un vēl izteiktāk iekļaujamies starptautiskajā zināšanu apritē. Šis centrs paver jaunas iespējas ne tikai studiju un zinātnes jomā, bet arī ciešai sadarbībai ar industriju, un šajā trīsvienībā, es uzskatu, slēpjas panākumu atslēga. Vēl pirms oficiālās atklāšanas jaunajā ēkā notikušas vairāku Zinātnes nedēļas konferenču sekcijas, bet tūdaļ pēc atklāšanas Konsula ielā 21 sāks zumēt no studentiem, darbosies starptautiskas zinātnieku–docētāju komandas, cieto formu zāļu laboratorijā lietā tiks likta jauniepirktā aparatūra. Visā šai procesā esam ciešā sadarbībā ar industrijas partneriem, lielajiem pašmāju farmācijas milžiem, kā arī spēcīgi attīstītajiem institūtiem, piemēram, Organiskās sintēzes institūtu.

Bagātīgi subsidēta vai labi pelnoša augstskola – tas ir katra rektora sapnis, jo tas dod iespēju aicināt darbā izcilākos speciālistus un mācībspēkus. Laba samaksa par darbu ir abpusēji motivējošs instruments, kas ļauj saliedēt kolektīvu un veidot harmonisku mikroklimatu. Par to pārliecinājos viesa statusā apmeklējot RSU Absolventu asociācijas Inteliģences klubu. Kāda ir jūsu dzīves gudrības formula tik lielas augstskolas kolektīva saliedēšanai?

RSU kolektīvs – docētāji, zinātnieki un augstskolas administrācija – ir ārkārtīgi motivēta un uz produktivitāti vērsta komanda. Mans kā vadītāja uzdevums ir gādāt ne tikai par to, lai augstskolas stratēģiskā virzība, mērķi, uzdevumi un atbildības ir skaidras, bet arī par to, lai darbinieku profesionālās vajadzības ir uzklausītas, lai ikviens var saredzēt savas attīstības un izaugsmes iespējas. Pēdējos gados esam tik ļoti auguši daudzās jomās, piemēram, piesaistīto projektu ziņā, ka man drīzāk jāskatās, kā veicināt darba un atpūtas līdzsvaru savā kolektīvā.

Runājot par motivatoriem, daudz domājam par kolektīva izaugsmi – kolēģiem ir iespēja pilnveidot angļu valodas prasmes dažādos līmeņos, Pedagoģiskās izaugsmes centrs ik nedēļu rīko bagātinošus kursus gan par dziļi pedagoģiskiem, gan komunikācijas, starpkultūru, tehnoloģiju un citiem jautājumiem, kuriem pieteikties var ne tikai docētāji.

Lielisks projekts daudzu gadu garumā bija arī pieminētā Inteliģences akadēmija, kuru rīkoja Absolventu akadēmija sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu. Manā ieskatā augstskola nav tikai vieta, kur saražot noteiktu skaitu speciālistu un nākt klajā ar noteiktu apjomu zinātniskā darba. Te top ne tikai augsta ranga speciālisti, bet arī intelektuāli cilvēki, kuriem ir viedoklis arī par politiskajām norisēm, par tautsaimniecības aktualitātēm, kuri labi orientējas diplomātijā, mākslas vēsturē, ir apguvuši dejas soļus. Šai ziņā RSU apsteigusi Eiropas vadošās augstskolas, kur vairāk tiek domāts par izglītības un pētniecības procesu, un mazāk domā par jauna cilvēka, sabiedrības locekļa attīstības procesu. Jo gudrāki, mērķtiecīgāki, motivētāki, kultūras, sabiedrības, politikas procesos zinoši būs mūsu studenti un darbinieki, jo lielāks būs augstskolas attīstības potenciāls. Mūsu sauklis visai pamatoti ir “Atvērti pasaulei”. Pie mums auditorijās, gaiteņos un kafetērijā dzird tik daudz valodu, te pulcējas jaunieši no 65 pasaules valstīm, un šī starpkulturālā vide gribot negribot noskaņo uz atvēršanos jaunai pieredzei, jaunām zināšanām ikvienu – studentus, docētājus, zinātniekus un pārējo RSU komandu.

Jūsu paša profesija – bērnu ķirurģija – ir tik smalka lieta, ka tajā apvienojas gan visdziļākā mīlestība pret dzīvību, gan visaugstākā ekvilibristika ķirurģijā, kas kritiskos brīžos liek gan jums, gan bērnu vecākiem riskēt ar pašu dārgāko. Vai spējat operēt, darot to kā rutīnas darbu, vai tomēr doma, ka turat rokās dzīvības pavedienu, liek justies un rīkoties citādāk?

Bērnu ķirurģija ir fantastiska medicīnas nozare, kas prasa asu prātu un dziļas zināšanas. Taču katra ķirurga mūžā pienāk diena, kad jānoliek malā skalpelis un jāsāk darboties eksperta statusā, liekot lietā visu gadu gaitā uzkrāto pieredzi gan praktiskajā medicīnā, gan zinātnē, gan organizatoriskajā darbā un starptautisko kontaktu ziņā. Japānā, piemēram, operēt ir ļauts līdz 60 gadu vecumam, Dienvidkorejā līdz 62, Vācijā līdz 65 gadiem. Jau minēju, ka līdz ar rektora pienākumu uzņemšanos arī es noliku skalpeli malā. Neturos spītīgi pie krēsla brīdī, kad tur vajadzētu sēdēt mūsu skolēniem. Savu vietu bērnu ķirurģijā saredzu sarežģītu gadījumu analīzē, kur kopīgi ar kolēģiem, balstoties pašu un pasaules pieredzē, varam atrast vislabāko un vistuvāko ceļu, kā palīdzēt konkrētam bērnam.

Esmu ievērojis, ka jums dzīvošana līdzi LZA darbam, panākumiem un neveiksmēm nav formāla piedalīšanās kā samērā daudziem, kuri ieguvuši akadēmiķa titulu. Kā izjūtat šī nosaukuma svaru?

LZA ir milzīga nozīme Latvijas tautsaimniecības attīstībā, un man ir liels prieks, ka akadēmijas viedoklī valdība, ministrijas, darba devēji un citi spēlētāji ieklausās arvien vairāk. Agrāk tā nebija, un šī ir lieliska tendence. Tāpat kā tendence piesaistīt dažādu paaudžu pētniekus, tostarp arī starptautiskus zinātniekus. Zinātniskās sēdes un notikumi kļūst arvien aktuālāki, interesantāki, starptautiskāki. Priecājos būt daļa no LZA – tā ir laime un gods būt līdzīgi domājošu cilvēku komandā, kurai ir sava attīstības vīzija, mērķi, uzdevumi un kuras nākotne izskatās spoža.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 689 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")