Zinātnes Vēstnesis

Izglītības vēsturniekam ir pienākums pret vēsturi un izglītību// Zinātnes Vēstnesis

Izglītības vēsturniekam ir pienākums pret vēsturi un izglītību// Zinātnes Vēstnesis

Iveta Ķestere ir izglītības vēsturniece – Latvijas Universitātes (LU) Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore un Pedagoģijas zinātniskā institūta vadošā pētniece. Vairāk nekā 150 rakstu un grāmatu nodaļu autore un deviņu grāmatu autore vai līdzautore. Viņas pētnieciskās intereses saistītas ar “jaunā padomju cilvēka” fenomena izpēti (sadarbībā ar Viļņas Universitāti Lietuvā), vizuālo propagandu izglītībā Eiropas totalitārajos režīmos (sadarbībā ar Vikas Universitāti Spānijā) un bērnības attēlojumu Latvijas muzejos (Latvijas Zinātnes Padome). Viņa darbojas akadēmiskā žurnāla “Acta Paedagogica Vilnensia” (Lietuva) redkolēģijā, kā arī “Paedagogica Historica” starptautiskajā konsultatīvajā padomē. Lasījusi vieslekcijas Lēvenas, Luksemburgas, Katānijas, Braunšveigas un Viļņas universitātēs. Profesore uzskata, ka “pedagogs, kas apguvis tikai mācīšanas metodiku, būtībā ir izglītots par amatnieku. Ja gribam, lai skolotājs tālāk attīsta pedagoģisko domu, savu profesiju un izglītību Latvijā, viņam/viņai jāveic sistemātisks intelektuāls darbs, ko sniedz akadēmiskas studijas.” Šajā intervijā par izglītības vēsturnieka pienākumu pret divām zinātnēm – vēsturi un izglītību.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (631), 2023. gada 24. aprīlis (PDF)

 

IZGLĪTĪBAS VĒSTURNIEKAM IR PIENĀKUMS PRET VĒSTURI UN IZGLĪTĪBU

 

Augstākās izglītības diplomu ieguvāt vēstures zinātnē, taču savu karjeras ceļu turpinājāt izglītības vēstures laukā. Kas un kā iedvesmoja jūsu izaugsmi akadēmiskajā vidē un īpaši jūsu interesējošajā jomā – izglītības vēsturē?

LU Vēstures un filozofijas fakultātē, lai gan mācījos pie spilgtām personībām, liela uzmanība tika veltīta faktu, gadskaitļu un notikumu iekalšanai, tā saucamajai “aktu un faktu” vēsturei. Pēc trīs gadiem faktoloģiskās vēstures zināšanas man vairs nešķita saistošas, jutos pazaudējusi vēstures jēgu. Tolaik paralēli studijām strādāju par skolotāju, tāpēc apzināti pievērsos pedagoģijai – izstrādāju studiju noslēguma darbu (tagad – maģistra darbs) pie profesores Ausmas Šponas. Viņa mani aicināja turpināt studijas pedagoģijā aspirantūrā (tagad – doktorantūra) un paralēli LU docēt studiju kursus pedagoģijā. Darba un disertācijas izstrādes procesā sapratu, ka bez vēstures izglītības attītība mūsdienās, tās kontinuitāte un pārmaiņas nav saprotamas. Nozīmīgs pagrieziena punkts manā profesionālajā darbībā bija piedalīšanās International Standing Conference for the History of Education (ISCHE) 2002. gadā Parīzē. Joprojām šo ikgadējo pasaules izglītības vēsturnieku sanāksmi uzlūkoju kā savas izglītības turpināšanu, tīklošanās vietu un iespēju salīdzināt izglītības vēstures pētniecību Latvijā un pasaulē. 2002. gada konferencē uzstājos ar referātu par pirmajiem skolotāju semināriem Latvijā 19. gadsimta otrajā pusē. Bija acīmredzams, ka nacionālās vēstures rūpīgi vāktie fakti starptautiskā auditorijā interesi neraisa. Tas noveda pie jauna studiju perioda manā dzīvē, kur nozīmīga vieta bija mācībām Lēvenes Universitātē Beļģijā pie izcilā izglītības vēsturnieka, profesora Marka Depāpes (Marc Depaepe). Iemācījos atrast vēstures teorētisko perspektīvu, problēmorientētu pieeju, līdz ar to arī komunicēt Latvijas izglītības vēsturi starptautiskā auditorijā.

Tātad, izgaismojot jūsu pētniecības lauku, izglītības vēsture ietver ne tikai skolu mācību vidi, bet arī skolotāju un skolēnu tēlus, izglītības aktoru savstarpējo interakciju dažādos laika periodos, ideoloģijas un propagandas ietekmi izglītībā, izglītības zinātņu attīstību. Ņemot vērā jūsu plašo akadēmisko pieredzi, tostarp iesaisti dažādos lokālos un starptautiskos projektos, kādas pētniecības tēmas būtu jāattīsta izglītības vēstures laukā?

Izglītības vēsturniekam ir pienākums pret divām zinātnēm – pret vēsturi un izglītību. Problēmas un izaicinājumi izglītības laukā nosaka arī izglītības vēstures pētījumu tematiku. Šobrīd viena no aktualitātēm ir tehnoloģiju straujā ienākšana izglītības ikdienā, ko droši var saukt par paradigmas maiņu pedagoģijā. Tas nosaka arī interesi par izglītības krīžu un reformu vēsturi, jo “krīžu retorika” ir izglītības lauka ikdiena, un rezultātā izglītība tiek nemitīgi reformēta. Taču jautājums ir par to, kuras no šīm reformām un kāpēc bijušas sekmīgas, dzīvotspējīgas? Kādi notikumi tās inspirēja, kādi bija šo reformu patiesie mērķi? Piemēram, kāpēc veiksmīgi tika aktivizēts mācību process Latvijas skolās reformpedagoģijas un skolotāju mēģinātāju kustības laikā 20. gs. 20. gados, kāpēc 20. gs. 80. gadu beigās/90. gadu sākumā tik ātri tika īstenota sociālo un humanitāro zinātņu, tai skaitā pedagoģijas, pārkārtošanās atbilstoši demokrātijas apstākļiem un kāpēc šobrīd mācību process skolās un augstskolās vairs nav iedomājams bez tehnoloģiju iesaistes. Savukārt, rūpīgi plānotās, diskutētās un aprobētās izglītības reformas ir piedzīvojušas un joprojām piedzīvo pretestību. Vēstures piemēri šeit ir ļoti daiļrunīgi.

Jūsu vadītās lekcijas un semināri vienmēr ir bagātināti ar vēstures pirmavotiem, tāpat jūs profesionāli un precīzi papildiniet teorētiskās atziņas ar pašas un kolēģu veikto pētījumu rezultātiem. Pastāstiet par kādu jums īpaši mīļu un interesantu pētījumu!

Mani vienmēr ir interesējuši izglītības – īpaši skolas – realitātes jeb ikdienas pētījumi, proti, nevis idejas par to, kādai jābūt izglītībai, bet gan tas, kas notika parastas skolas parastā dienā. Tāpēc viena no manu pētījumu jomām ir klases kultūra Latvijā, sevišķi nacistu okupācijas un padomju diktatūras periodā. Skolas ikdienas pētniecība ir izaicinoša vēstures avotu ziņā, jo tā nav ticami oficiāli dokumentēta, līdz ar to nākas meklēt vizuālās liecības, egodokumentus, materiālās kultūras artefaktus. Uz izglītības realitāti attiecas arī divi starptautiski projekti, kuros esmu bijusi iesaistīta. Pirmais projekts tika realizēts Vikas Universitātē Spānijā, kā ietvaros pētīju padomju propagandu un slēpto pretošanos Latvijas skolu klasēs, bet otrais bija Viļņas Universitātes projekts, kur kopā ar lietuviešu kolēģiem pētījām “jaunā padomju cilvēka” veidošanu, arī skolēnu un skolotāju pretestību šim tēlam.

Projektu, kuru nesen vadīju, finansēja Latvijas Zinātnes padome, un tā ietvaros pētījām, kā Latvijas muzejos reprezentēta bērnība un kā plašo bērnības vēstures avotu klāstu, kas pieejams muzejos, izmantot izglītības vēstures kursa docēšanā LU. Viens no svarīgiem šī projekta ieguvumiem bija kultūras kartēšanas metodoloģijas izstrādāšana un aprobācija 32 Latvijas muzejos, kas raisījusi arī starptautisku interesi. Šis projekts aktualizēja arī izglītības vēstures didaktiku, kurā šobrīd, atšķirībā no vispārējās vēstures didaktikas, nav daudz pētījumu, lai gan izglītības vēsture tiek plaši docēta Eiropas universitātēs. Šādi projekti ļauj savienot docēšanu ar pētniecību, un tas ir svarīgi zinātnieka darbā, kur pētījumu aprobācija kritiskā studentu auditorijā ir ļoti veselīga.

Nav noslēpums, ka jums ļoti rūp mācībspēku ataudze LU un Latvijas zinātnes telpā kopumā. Kā sabalansējat pētniecības un docētājas pienākumus? Kāda ir studentu loma tajos?

Labprāt strādāju komandā, tāpēc visos pētījumos esmu centusies iesaistīt maģistrantus un doktorantus. Pētot vēsturi, sevišķi neseno vēsturi, kāds ir padomju diktatūras periods, svarīgi aptvert dažādas interpretācijas perspektīvas. Esmu gan padomju laika aculieciniece, gan tā pētniece, un tas ir gan mans spožums, gan posts. Pētnieka pienākums ir vaicāt, ne tikai, ko es zinu, bet arī, es to zinu. Tāpēc diskusijas ar studentiem, kas padomju izglītību rekonstruē tikai no vēstures avotiem, ir svētīgas – tās liek meklēt pierādījumus, kas apstiprina vai noliedz personīgās atmiņas. Tajā pat laikā padomju periods ir grūti saprotams un izskaidrojams no ārpuses. Oficiālie dokumenti ir mazticami gan tādēļ, ka tie bieži bija radīti ar uzdevumu svinēt tagadni, gan tādēļ, ka valdīja stingra cenzūra. Var sacīt, ka padomju vēsturē nekas nav tā, kā izskatās un aiz katra padomju laika avota jāmeklē patiesais stāsts. Kopīga patiesības jeb vēstures interpretācijas meklēšana ir bezgalīgs un, manuprāt, ļoti aizraujošs ceļš. Atliek cerēt, ka tā šķiet arī maniem studentiem.

Izglītības zinātņu pētījumos ir daudz iesaistītu aktoru, tostarp nozīmīgu lomu ieņem arī institūcijas. Kā varam labāk informēt sabiedrību par zinātniskās pētniecības nozīmi un padarīt pieejamākas zinātniskās atziņas?

Šis ir sarežģīts jautājums, jo pētniekam, lai nopelnītu sev maizi, jāizpilda daudzas oficiālas prasības, kas ir ļoti laikietilpīgas – piemēram, darbs projektos un publicēšanās starptautiski atzītos zinātniskos izdevumos. Tie ir uzdevumi, kas bieži vien plašākā sabiedrībā paliek nepamanīti. Kad Ineta Lipše publiski pauda viedokli par vēstures pētniecības pieticīgo finansējumu, atskanēja arī balsis, kas apšaubīja vēstures pētniecības nozīmi vispār. Tas ved pie plašāka jautājuma par humanitāro un sociālo zinātņu tēlu Latvijas sabiedrībā. Izglītības vēsturnieks un filozofs Ginters Bēme (Günther Böhme) reiz uzdeva jautājumus, vai sabiedrība, kura dzīvo mūsdienu tehnoloģiju un tirgus pasaulē, ir kļuvusi laimīgāka un apmierinātāka ar izglītību. Domāju, ka atbilde ir skaidra. Ar to gribu sacīt, ka pētniecības orientēšana galvenokārt uz materiālu rezultātu ir netālredzīga, jo tikai cilvēks ar plašu redzesloku, zināšanām vēsturē un filozofijā, valodās spēs izprast sevi un citus, līdz ar to arī sabiedrības vajadzības ilgtermiņā. Tādējādi spējot veikt pētījumus arī tehnoloģijās, ekonomikā un citās jomās.

Protams, humanitāro un sociālo zinātņu pētniekiem jācenšas atrast laiku un veidu savu pētījumu komunicēšanai sabiedrībā, to jēgas izskaidrošanai arī studentu auditorijā. Cita ceļa nav, neviens mūsu vietā to nedarīs.

Jūs esat aktīva ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā izglītības telpā, esot viespētnieces statusā Lēvenes un Viļņas universitātēs, Starptautiskajā mācību grāmatu pētniecības institūtā Braunšveigā, kā arī uzņemoties atbildību par izglītības vēstures tīklu Eiropas Izglītības pētījumu asociācijā (EERA). Kādas tendences vērojamas izglītības pētījumos Eiropā, kāda ir to rezonanse Latvijā (vai arī pretēji – Latvijas pētījumiem ir nozīmīga rezonanse Eiropā un pasaulē)?

Visam ir sava mode, tai skaitā izglītības vēsturei. Vienu no joprojām aktuālajām tendencēm aizsāka Rihards Eldrihs (Richard Aldrich), kurš aicināja stāstīt neizstāstītos izglītības vēstures stāstus, izcelt no aizmirstības “neredzamos” cilvēkus, proti, ikdienas skolotājus, sievietes, kas nebija varones, bērnus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un viņu skološanu. Šajā virzienā iekļāvās Baltijas valstu izglītības vēsturnieku pētījumi par ikdienu padomju skolā, par skolēnu un skolotāju attiecībām ar autoritāru varu. Šie pētījumi kļūst aizvien niansētāki, piemēram, šobrīd kopā ar Čehijas un Ungārijas kolēģiem pētām pedagoģijas zinātņu eksportu no Maskavas pēc Otrā pasaules kara, kas neveidojas kā tradicionāls stāsts par agresoru un upuriem, bet atklāj arī sabiedrībā vienmēr pastāvējušo izglītības kritiku un cerību, ka padomju vara beidzot atnesīs ideālo pedagoģiju.

Vēl viens aktuāls virziens izglītības vēsturē ir tādu tēmu pētniecība, kuras vēsturē ir grūti identificēt, piemēram, vardarbība skolās, skolotāju un skolēnu emocijas, skolas skaņas un klusums, arī jau minētā slēptā pretošanās politiskajiem režīmiem. Šādas tēmas pētniekam liek meklēt aizvien jaunus vēstures avotus, bet studentu auditorijai kļūt redzīgākai, par to, kas notiek skolas ikdienā.

Vēsturniekiem, protams, nepiedien ieskatīties nākotnē, tomēr, sakiet, kā redzat izglītības vēstures jomas attīstību nākamajā desmitgadē? Kādi būs nozīmīgākie izaicinājumi, ar ko tā sastapsies?

Šobrīd studentu pamatzināšanas vēsturē, uz kurām, protams, balstīta izglītības vēstures docēšana, ir ļoti vājas. Ja vēsture skolā netiks mācīta cienījamā apjomā un kvalitātē, nebūs, kas veic pētījumus vēsturē, tai skaitā, izglītības vēsturē. Tieši tik vienkārši. Vēsturei ir specifiska pētniecības metodoloģija, ko var iemācīt tikai profesionāls vēsturnieks, kuram tas ir asinīs – kurš uzrakstījis vēsturē neskaitāmus referātus un noslēguma darbus, mācoties izmantot dažādus avotus, avotu kritiku, interpretāciju utt. To nevar apgūt dažu mēnešu kursos vai izlasīt grāmatā. Vēstures metodoloģija ir domāšanas veids.

Izglītības vēstures nākotne ir saistīta arī ar šī studiju kursa vietu augstskolās. Lieliski, ka Latvijā to mācās izglītības zinātņu maģistrantūrā un doktorantūrā. Tas Latviju tuvina augstu novērtētām pētniecības universitātēm Eiropā. Taču skolotāju izglītībā LU vēsturei vieta netika atrasta, tāpat kā filozofijai. Lai kuram mēs jautātu, vai Latvijā vajadzīgi gudri skolotāji, domāju, ka visas atbildes būtu vienādas – protams, mūsu bērniem vajag gudrus skolotājus. Taču tālākais jautājums ir izaicinošāks, proti, kā skolotājs kļūst gudrs? Gudrība noteikti ietver plašu redzesloku, regulāru intelektuālu piepūli, domāšanas treniņu. Tāpēc topošo skolotāju studiju programmās ir vērts cīnīties par katru izglītības filozofijas, kultūras un izglītības vēstures stundu. Pedagogs, kas apguvis tikai mācīšanas metodiku, būtībā ir izglītots par amatnieku. Ja gribam, lai skolotājs tālāk attīsta pedagoģisko domu, savu profesiju un izglītību Latvijā, viņam/viņai ir jāveic sistemātisks intelektuāls darbs, ko sniedz akadēmiskas studijas. Protams, esmu reāliste un zinu, ka Latvijā trūkst skolotāju, tāpēc populāra ir mācīšanās darba vietā (te vēsturiska paralēle ar situāciju Krievijā pēc 1917. gada boļševiku revolūcijas). Tomēr, ja vēlamies tos gudros skolotājus, tad jādomā arī par to, ka studiju gadi ir tas laiks cilvēka mūžā, kad ir iespēja sevi intensīvi intelektuāli radīt – turpmāk tam iespēju un laika var arī nebūt.

Visbeidzot, kādas ir trīs svarīgākās atziņas, ko esat guvusi savas karjeras laikā? Kā tās veidojušas jūsu pieeju pētniecībai un docēšanai?

Savulaik uzrakstīju 26 “baušļus”, kuriem katram sevi cienošam izglītības vēsturniekam būtu jāseko, tāpēc grūti izvēlēties tikai trīs. Vienu domu jau minēju iepriekš – izglītības vēsturniekam ir pienākums gan pret vēsturi, gan izglītību. Tas, īsi sakot, nozīmē zināšanas vēsturē un sekošanu aktualitātēm izglītībā. Taču faktu krājums par izglītību vēl nav vēsture, vēsture ir faktu interpretācija, bet interpretācijai nepieciešamas vēsturiskā konteksta, izglītības un citu sociālo zinātņu teoriju pārzināšana un izpratne, arī iztēle. Visizaicinošākais jautājums ikvienā pētniecībā, tai skaitā izglītības vēstures, ir – kāpēc?

Vēsturniekam jāsaka patiesība, un dažreiz tas nav viegli. Lai gan padomju laiki ir beigušies un šodien kļuvuši gandrīz par tikpat atšķirīgu laika telpu kā 19. gadsimts, taču šī laika aculiecinieki joprojām ir tepat, mums blakus. Viņu stāsti ir dažādi un vēsturnieka uzdevums ir ne tikai tos uzklausīt, bet arī saprast, kāpēc tie ir tādi, kādi tie ir. Ja vēsturniekam trūkst drosmes paust visu viņam/viņai zināmo, tad labāk laikam ir klusēt.

Vēsturi nedrīkst utilizēt. Vēstures pienākums nav nedz apstiprināt, nedz noliegt mūsu uzskatus, nedz svinēt pagātni vai tagadni. Tajā pat laikā, ja vēsture nav subjektīva, tā ir garlaicīga. Kā varam izprast pagātnes notikumus un to dalībniekus, ja vēsturnieki auksti klīniskā manierē pasniegtu tikai kailus faktus? Tāpēc atkal un atkal atgriežos pie izglītības vēstures interpretācijas – vēstures pētniecības metodoloģijā balstīta, ar cieņu pret vēstures aktoriem un mērķauditoriju, izglītības pieredzi skaidrojoša naratīva.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Edgars Bērziņš

Lasīts 819 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")