Zinātnes Vēstnesis

Etnogrāfiskie un frīku šovi Latvijas teritorijā – starp zinātni, izklaidi un homofobiju: Pēcdoktorantūras pieredzes stāsts // Zinātnes Vēstnesis

I. Boldāne-Zeļenkova virtuālās izstādes “Dzīvas izstādes Latvijas teritorijā 19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē” atklāšanā, LU Bibliotēka, 2023. gada 5. aprīlī. Foto: T. Grīnbergs, LU. I. Boldāne-Zeļenkova virtuālās izstādes “Dzīvas izstādes Latvijas teritorijā 19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē” atklāšanā, LU Bibliotēka, 2023. gada 5. aprīlī. Foto: T. Grīnbergs, LU.

Ilze Boldāne-Zeļenkova ir Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, pēcdoktorantūras projekta “Etnogrāfiskie un frīku šovi Latvijas teritorijā 19. un 20. gs. mijā – starp zinātni, izklaidi un homofobiju” (Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/516) vadītāja. Par personīgi nozīmīgiem ieguvumiem pēcdoktorantūras laikā Ilze saka: “To ir patiesi daudz! Bez jaunatklājēja prieka, tā bija iespēja strādāt vairāku valstu bibliotēkās un arhīvos, iepazīt vēsturnieka darba apstākļus citviet. Ļoti novērtēju iespēju strādāt ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Vilsona bibliotēkas retumos, kur iepazinos ar viņu novadnieku, 1870. gada aprīlī Rīgā pabijušo Siāmas dvīņu Čanga un Enga Bankeru (Chang & Eng Bunkers, 1811–1870) kolekciju, sākot no viņu vestajām rēķinu grāmatām līdz pat autopsijas materiāliem. Manam pētījumam tikpat nozīmīga bija arī Sirakjūzas Universitātes bibliotēkā glabātās frīku fotogrāfa Čārlza Eizemana (Charles Eisenmann, 1855–1927) fotogrāfiju kolekcija, kurā atrodami gan jau pieminētie Bankeru brāļi, gan “īstie acteki” Maximo un Bartolo, kā arī citi šī žanra dzīvie eksponāti, kas bijuši Rīgā. Latvijā tēmai veltītais vizuālais materiāls ir visai trūcīgs, tāpēc bija tik aizraujoši redzēt fotogrāfijās personas, kuru vārdi vai izplūduši zīmējumi atrodami Rīgas vietējā vācu, latviešu vai krievu valodā izdotajā presē vai afišās. Pie ieguvumiem pieskaitu arī darbu bibliotēkās, lai gan jaunākā tēmai nozīmīgā zinātniskā literatūra ir pieejama virtuālajā vidē, klasiskie darbi – tēmas pirmsākumi tur nav atrodami. Novērtēju to, ka man bija iespēja tos lasīt.”

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (631), 2023. gada 24. aprīlis (PDF)

Etnogrāfiskie un frīku šovi Latvijas teritorijā – starp zinātni, izklaidi un homofobiju
Pēcdoktorantūras pieredzes stāsts

 

5. aprīlī LU Bibliotēkā tika atklāta virtuālā izstāde “Dzīvās izstādes Latvijas teritorijā 19. gs. pirmajā un 20. gs. otrajā pusē”, kas ir viens no rezultatīvajiem rādītājiem jūsu īstenotajā pēcdoktorantūras projektā. Kas tad ir jūsu izpētes objekts?

Pēcdoktorantūras projekta ietvaros pētu etnogrāfisko un frīku (dīvaiņu) šovu klātbūtni mūsdienu Latvijas teritorijā, to vietu lokālās sabiedrības izklaides ieradumos, kā arī jaunu zināšanu iegūšanā un priekšstatu, pat aizspriedumu pret citādo veidošanā. Dzīvās izstādes ir kopīgs nosaukums abiem minētajiem tā laika izklaides industrijas plaši piedāvātajiem žanriem, no kuriem etnogrāfiskās izstādes bija prakse eksponēt neeiropeiskas izcelsmes cilvēkus, piemēram, abu Ameriku, Austrālijas, Āfrikas, Āzijas, Okeānijas un citu teritoriju iedzīvotājus viņiem raksturīgo materiālās kultūras objektu, kā arī floras un faunas paraugu ietvarā. Savukārt frīku jeb dīvaiņu izrādes demonstrēja cilvēkus ar fiziskām vai garīgām nepilnībām. Kā etniskās izrādes, tā dīvaiņu izstādes bija veltītas cilvēces citādības un daudzveidības atspoguļošanai, bet procesi, kas saistīti ar finansiālu ieguvumu gūšanu no šīm izrādēm, tās apaudzēja ar daudziem mītiem un puspatiesībām, no kurām līdz mūsdienām neesam atbrīvojušies.

Kāpēc jāpēta dzīvās izstādes?

Šīs tēmas izpēte sniedz pastarpināti atbildes uz daudziem jautājumiem par 19. un 20. gadsimtu mijas sabiedrību, arī par mums pašiem. ASV, Eiropā un arī mūsdienu Latvijas teritorijā šis laiks līdz Pirmajam pasaules karam bijis dinamisks tehnoloģiju, zinātnes un progresa laikmets. Modernisma ietekmē sabiedrība alka tikt pārsteigta, izbrīnīta, pat šokēta. Attīstījās izklaides industrija, kas atbildēja šim pieprasījumam. Mana pētījuma rezultāti liecina gan par plašu izklaides pasākumu piedāvājumu Rīgā, gan par dažādu sociālo grupu atšķirīgajām izvēlēm izklaides jomā, gan par starptautiskajiem sakariem – galvenokārt, ciešu sadarbību ar Vācu impēriju, kas etnogrāfiskos šovus nogādāja Rīgā. Tie sniedz ieguldījumu kopējā bildē, kas rāda dzīvo izstāžu izplatību Eiropā un pasaulē un atspoguļo atšķirību starp koloniālo impēriju centra un perifērijas iedzīvotājiem. Dzīvo izstāžu izpēte sniedz liecības par koloniālismu, kas deva gan resursus, gan uzdevumus etnogrāfiskajām izstādēm. Tāpat arī – par pamatojumu gūšanu rasu un evolūcijas teorijām. Arī par priekšstatu gūšanu par citādo un attieksmes un aizspriedumu veidošanu, kas ietekmē arī mūsu ikdienu un savstarpējās attiecības. Tā skar neērtas un no mūsdienu perspektīvas neētiskas tēmas, bet tas bija tā brīža sabiedrības zināšanu iegūšanas veids. Tas ir tas negludais un nesmukais ceļš, kā esam ieguvuši zināšanas. Taču tā ir mūsu vēstures lappuse, nevaram to noslēpt aizdurvē un izlikties, ka tās nav bijis. Tā jāskaidro, par to jārunā un jādiskutē!

Kā aizsākās jūsu interese par šo tēmu?

Ierosmi dzīvo izstāžu izpētei guvu no saviem ārvalstu, galvenokārt poļu kolēģiem profesora Dagnoslava Demska (Dagnosław Demski) un Dominikas Čarņeckas (Czarnecka), ar kuriem mani saista ilgstoša sadarbība. Tā sākās, pateicoties LZA un Polijas Zinātņu akadēmijas savstarpējās sadarbības līgumam, kas atbalsta zinātnieku mobilitāti.

Rietumeiropā un ASV šīs tēmas izpētei zinātnieki pievērsušies jau 20. gs. 80. gados. Tā vērtēta dažādos diskursos – no izstāžu organizatoru, skatītāju vai pašu dzīvo eksponātu perspektīvas, kā arī koloniālisma, rasisma un evolucionisma analīzes kontekstā. Francijā, Vācijā, ASV, Lielbritānijā un Skandināvijas valstīs tapuši daudzi nozīmīgi pētījumi. Tomēr tajos visai maz liecību par etnisko izrāžu un frīku šovu klātbūtni Centrālajā un Austrumeiropā. Taču tie te bija klātesoši un diezgan lielā apjomā, kā to apliecināja jau pieminēto poļu, kā arī čehu, vāciešu, ungāru un austriešu zinātnieku 21. gs. pirmajā dekādē kopīgi īstenotā starptautiskā projekta rezultāti. Arī mūsdienu Latvijas teritorijā, galvenokārt Rīgā, dzīvās izstādes bija plaši pārstāvētas – to savukārt apliecina mans pēcdoktorantūras projekta ietvaros veiktais pētījums.

Kādi bija izaicinājumi, gatavojot, iesniedzot un īstenojot šo projektu?

Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem bija tas, ka Latvijā šo tēmu neatpazīstam. Pati, pirmo reizi saskaroties ar to, biju neizpratnē. Vienīgā etnogrāfiskā izstāde, ko līdz tam zināju, bija Rīgā, 1896. gadā X Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros notikusī Latviešu etnogrāfiskā izstāde un tamlīdzīgi pasākumi Prāgā (1895) un Maskavā (1867). Latviešu etnogrāfisko izstādi organizēja paši latvieši un ar lielu sajūsmu un entuziasmu tajā piedalījās. Afrikāņu, indiešu, singalu uzvedumi nesaistījās ar šo terminu un nebija nonākuši mūsu zinātniskajos institūtos vai muzejos strādājošo kolēģu redzeslokā. Atmiņu institūcijās, meklējot materiālus, ilgi jāskaidro, kas ir tas, ko meklēju. Ceru, ka mans pētījums un virtuālā izstāde sniegs ieguldījumu šīs tēmas atpazīstamības veicināšanā Latvijā.

Kad sāku strādāt pie dzīvo izstāžu izpētes, bija divi publiski pieejami resursi, kur skarta etnogrāfisko izstāžu tēma Latvijas materiāla kontekstā – LU Akadēmiskās bibliotēkas sagatavotā virtuālā izstāde, kas veltīta Rīgas 700. gadu jubilejai un profesores Novikovas raksts. Abas vēstīja par Dahomejas amazoņu ciematu un uzvedumu Putnu pļavā 1901. gada vasarā, kā Rīgas jubilejas lielās izstādes sastāvdaļu. Tas arī viss.

Droši vien, ja tā īsi jāformulē lielākais izaicinājums, jāsaka, ka tā bija līdz šim nepētīta tēma un trīs gadi, to apliecinās katrs vēsturnieks, ir laiks, kad tikai var apzināt avotus un iespējas tēmu problematizēt. Tagad, kad uzkrāts nozīmīgs materiālu klāsts, projekts jābeidz.

Kā jūs raksturotu pētījuma īstenošanas laiku?

Tas bija dažādiem pārbaudījumiem pārbagāts. Jau pieminētā avotu apzināšanas problēma, ko būtiski ietekmēja arī no manis pilnīgi neatkarīgi notikumi – kā Covid-19 pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Abi būtiski ierobežoja piekļuvi atmiņu institūcijām un lika pārplānot mobilitātes pasākumus, atceļot ieceri apmeklēt arhīvus un muzejus Krievijā, ar kuru mūsu zinātnes un kultūras telpa bija saistīta 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Tāpat šis laiks saistās ar manas izpētes tēmas popularizēšanu gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā, kur šādu pētījumu vēl nav.

Šis laiks bijis arī ļoti intensīvs, prasīja pielāgošanos apstākļiem. Izdevniecības un datu bāzes sniedza piekļuvi saviem resursiem, kas bija ātri jāizmanto. Pavērtie katalogi un apraksti turpmāk palīdzēja pārplānot mobilitātes pasākumus – un, nonākot bibliotēkās vai arhīvos, jau ļoti skaidri zināju, kas man nepieciešams. Tas, protams, bija jaunu zināšanu un prasmju iegūšanas laiks, kas ļāva apzināties savas iespējas vadīt šāda mēroga projektus, stiprās puses un tās, kur vēl jāpiestrādā. Dažādu kursu un semināru apmeklējums, ko piedāvāja gan LU, LU Bibliotēka, gan LZP un VIAA u. c. institūcijas, tai skaitā par zinātnisko projektu pieteikumu un zinātnisko rakstu sagatavošanu, angļu valodas prasmju uzlabošanas kursi. Tam visam bija laiks, to varēju darīt projekta ietvaros, nevis brīvajā laikā.

Ļoti izbaudīju to, ka pilnu laiku varu strādāt un pētīt tikai vienu tēmu, man nebija jādala uzmanība starp vairākiem projektiem, vairākām izpētes tēmām un vairākām darbavietām. Paldies par šo iespēju! Atklāti sakot, pārņem mazliet biedējoša sajūta, zinot, ka pie šīs sistēmas būs atkal jāatgriežas. Ļoti ceru, ka zinātnes politikas veidotāji ieklausīsies vēsturniekos un citu humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjos un pārskatīs finansējuma piešķiršanas kritērijus un projektu konkursu nolikumus.

Kādi ir vērtīgākie jūsu pētījuma rezultāti?

Manuprāt, tā ir sabiedrības iepazīstināšana ar līdz šim nezināmu vai maz zināmu Latvijas vēstures lappusi. Virtuālā izstāde, raksts latviešu valodā Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā (iznāks nākamgad) un populārzinātniskās publikācijas sniegs ieskatu procesos un kontekstos, kādos dzīvās izstādes notika mūsdienu Latvijas teritorijā un kā tās ietekmēja laikabiedru zināšanu un priekšstatu par eksotisko citādību veidošanos. Starptautiskās publikācijas un ziņojumi konferencēs papildinājušas Eiropas un ASV zinātnes telpu ar Latvijas materiālu, padarot kopainu pilnīgāku.

Kādi ir jūsu personīgie ieguvumi pēcdoktorantūras laikā?

To ir patiesi daudz! Bez jaunatklājēja prieka, tā bija iespēja strādāt vairāku valstu bibliotēkās un arhīvos, iepazīt vēsturnieka darba apstākļus citviet. Ļoti novērtēju iespēju strādāt ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Vilsona bibliotēkas retumos, kur iepazinos ar viņu novadnieku, 1870. gada aprīlī Rīgā pabijušo Siāmas dvīņu Čanga un Enga Bankeru (Chang & Eng Bunkers, 1811–1870) kolekciju, sākot no viņu vestajām rēķinu grāmatām līdz pat autopsijas materiāliem. Manam pētījumam tikpat nozīmīga bija arī Sirakjūzas Universitātes bibliotēkā glabātās frīku fotogrāfa Čārlza Eizemana (Charles Eisenmann, 1855–1927) fotogrāfiju kolekcija, kurā atrodami gan jau pieminētie Bankeru brāļi, gan “īstie acteki” Maximo un Bartolo, kā arī citi šī žanra dzīvie eksponāti, kas bijuši Rīgā. Latvijā tēmai veltītais vizuālais materiāls ir visai trūcīgs, tāpēc bija tik aizraujoši redzēt fotogrāfijās personas, kuru vārdi vai izplūduši zīmējumi atrodami Rīgas vietējā vācu, latviešu vai krievu valodā izdotajā presē vai afišās. Pie ieguvumiem pieskaitu arī darbu bibliotēkās, lai gan jaunākā tēmai nozīmīgā zinātniskā literatūra ir pieejama virtuālajā vidē, klasiskie darbi – tēmas pirmsākumi tur nav atrodami. Novērtēju to, ka man bija iespēja tos lasīt.

Nākamais, ko vēlos pieminēt, ir daudzie dzīvesstāsti, ko iepazinu. Lai cik kultūras pieņēmumu par viņu izskatu dēļ marginalizēti šie cilvēki nebija, viņi nezaudēja pašcieņu, guva ienākumus un, iespējams, atgādināja skatītājiem, kas ir būtiskais cilvēka dzīvē. Protams, skatītāju redzējums, tas, ko viņi saskatīja izstādē, varēja nesakrist ar dzīvo eksponātu vēstījumu. Bet, atgriežoties pie dzīvesstāstiem, atkal minēšu Čangu un Engu Bankerus, kuri pirms iesaistes izklaides industrijā bija prasmīgi uzņēmēji Siāmā (Taizeme), tāpat viņi veiksmīgi darbojās savu viesizrāžu organizēšanā, un līdz pat Pilsoņu kara beigām viņiem piederēja zemes īpašumi un vergi Ziemeļkarolīnā. Cits stāsts ir par meksikānieti Huliju Pastranu (Julia Pastrana, 1834–1860), kura sirga ar hipertrihozi (viņas seju un ķermeni klāja biezi mati). Kā atzīmēja izrāžu apmeklētāji, viņas mežonīgais ķermenis ļoti kontrastēja ar viņas izsmalcināto uzvedību, dziedāt un dejotprasmi, to, kā viņa sevi atklāja skatītājiem. Viņas liktenis bija ļoti traģisks – Hulija mira dzemdībās. Pēc pamatīgas zinātniskās izpētes Maskavas Universitātē, profesors taksidermēja viņas ķermeni un pārdeva tālākai eksponēšanai. Hulija tikai, šķiet 2012. gadā, pēc vairāk nekā simts gadiem, Meksikas un Norvēģijas starpvalstu līguma rezultātā tika guldīta dzimtajā kapsētā. Tāpat kā Hotentotu Venēras, Sāras Bartmānas (Sarah Baartman, 1789–1815), mirstīgās atliekas no Francijas atgriezās Dienvidāfrikā 2002. gadā. Šo stāstu ir daudz, tie patiesi ir pamācoši.

Cits ieguvums saistās ar zinātniskās sadarbības iespējām, iepazīšanos ar kolēģiem – vēsturniekiem, etnologiem, kuri ilgstoši pēta etnogrāfiskos un frīku šovus. Piemēram, etnoloģe, Piecu kontinentu muzeja Minhenē direktora vietniece zinātniskajā darbā Hilke Thode-Arora, kas ir vairāku tēmai veltītu monogrāfiju autore. Viņas darbi par Karla Hagenbeka etnogrāfisko industriju ļauj saprast mūsdienu Latvijas teritorijā notikušo dzīvo izstāžu kontekstu. Tāpat vēlos pieminēt sadarbību ar Austrijas vēsturnieku Klemensu Radaueru, kurš laipni atļāva izmantot savas kolekcijas materiālus – etnogrāfisko un frīku šovu fotogrāfijas un attēlus – virtuālajai izstādei, ko sadarbībā ar Agru Somi sagatavoju projekta ietvaros.

Kādu turpinājumu saredzat savam pētījumam?

Šobrīd – tie varētu būt vairāki virzieni. Viens no tiem saistās ar projekta pieteikumu LZP FLPP konkursam, kura pamattēma būtu dzīvo izstāžu ietekme uz latviešu kultūras aktivitātēm šajā periodā. Nākamais – starptautiskā konference, ko, pateicoties LU sniegtajam atbalstam, kopā ar poļu kolēģiem D. Demski un D. Čarņecku rīkosim šī gada oktobrī. Tā ir cieši saistīta ar mana projekta tēmu un veltīta strīdīgajām kolekcijām – tiem artefaktiem, kas nonākuši muzeju vai privātkolekcionāru īpašumā koloniālisma politikas ietvaros (etnogrāfiskie šovi bija viena no izpausmēm). Tie ir gan kultūras objekti, gan cilvēku kaulu materiāls u. tml., kas savulaik kalpoja kā uzskates līdzekļi cilvēces kultūras un ārējā izskata dažādībai. Pieteikšanās konferencei līdz šī gada 31. maijam.

 

Virtuālā izstāde “Dzīvās izstādes Latvijas teritorijā 19. gs. pirmajā un 20. gs. otrajā pusē” apskatāma: https://dzivasizstades.wixsite.com/divaini.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

 

Lasīts 453 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")