“Šaubos, vai sekulārā sabiedrībā būtu nepieciešams sekmēt “garīgumu”, jo principā negribu pieņemt šo nekonkrēto jēdzienu. Cilvēkiem nepieciešams nevis “garīgums”, bet gudrība, un tā, kā zināms, ir Dieva dāvana – ne katram tāda ir, bet gudrība savukārt mudina dzīvot garīgu dzīvi. […] Manuprāt, par pedagoģiju nevar runāt vispārīgi, bet pedagoģiskā domāšana jāpielāgo konkrētai kultūras un vēstures tradīcijai. Varam runāt par sekulāro tradīciju pedagoģijā, kas cilvēku “atbrīvojusi” no metafiziskās, ontoloģiskās pasaules un reducējusi uz biopsihosociālu būtni. Šī tradīcija noved pie ticības un zinātnes pretstatīšanas, kas ir kļūda – cilvēkam sāk šķist, ka tas, kādu pasauli viņš pazīst, tāda tā arī ir. Tā ir sašaurinātas, ierobežotas apziņas pieeja pasaulei kā praktiski lietojamai. Kā zināms, apziņas sašaurināšana vienmēr bijusi prāta sajukuma pazīme – un tā arī ir! Vairums mūsdienu cilvēku uzskata sevi par pasaules centru, vienā laidā runā par “sevis mīlēšanu” un pasauli skata apgrieztā veidā.

Nevar teikt, ka šāda pieeja ir slikta. Tā kļūst nedabiska un slikta tad, ja šādus uzskatus pieņem kā vienīgos pareizos. No otras puses, mūsu laikmetam vistuvākais ir 4. gadsimts, kad baznīca nāca atklātībā antīkās pasaules zināšanu sistēmā un atklāja, ka antīkajā pasaulē ir “milzums skumju un milzums lepnības”. Arī mūsdienu bērnos ir milzums skumju un milzums lepnības. Par ko gan citu liecina pusaudžu augstais pašnāvību skaita līmenis mūsu pašu Latvijā? Tas ir rezultāts sekulārās pedagoģijas idejai par to, ka cilvēka brīvība atklājas anarhistiskā, nesakārtotā veidā. Nekas netiek pateikts par to, ka galvenais brīvības nosacījums ir Gara spēks. […] Mani vairs nepārsteidz tas, ka sekulārajā zinātniskajā literatūrā arvien retāk parādās jēdziens “personība”, bet arvien biežāk minēts “indivīds”. Notiek personības metafizisko kategoriju – brīvības, mīlestības, gudrības, atklāsmes – redukcija uz daudz zemākām parādībām, kuru dēļ paaugstinās antropoloģiskā krīze un pazeminās skolēnu un studentu izpratne par cilvēku. Jāpārstāj pārspīlēt psiholoģijas lomu starpzinātņu dialogā. […] mūsdienu globālais diskurss ir necilvēcīgs. Cilvēks ir pazudis no zinātniskās pētniecības redzesloka, ne velti tādi filozofi kā M. Fuko, Ž. Delēzs u. c. paziņojuši, ka “cilvēks ir miris”. Tāpēc vitāli nepieciešams antropoloģisks diskurss pretstatā līdzšinējai racionālistiskajai, psiholoģiskajai tradīcijai, kas grib izanalizēt cilvēka būtību, to fragmentējot. Tieši mākslīgais intelekts parāda, ka nekādas “cilvēka būtības” nav. Mūsdienu cilvēks sen vairs nav pasaules centrā, pasaulē viņam nav nemainīgas vietas, un priekšstats par cilvēku, kam ir īpaša būtība, aiziet pagātnē. Tieši tāpēc psiholoģijas skaidrojumiem par cilvēku īpašas jēgas vairs nav.”

Turpinot laikrakstā uzsākto sarunu ciklu ar augstāko izglītības iestāžu vadītājiem akadēmiķis Ojārs Spārītis uz sarunu aicināja Eiropas un Latvijas Kristīgās akadēmijas rektori profesori Skaidrīti Gūtmani.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 8 (635), 2023. gada 25. septembris (PDF)

Zināšanas ir patiesas tad, ja tās apliecina skaisto, gudro, spēkpilno, ilgtspējīgo

Atļaušos šķetināt atmiņu pavedienu un atgādināt, ka jūs kā aspirante mums – jaunajiem filologiem – lasījāt dažas lekcijas, un kopš tā laika jau ir pagājuši daži gadu desmiti. Taču tas mani iedrošina uzdot gan privātākas, gan oficiālākas dabas jautājumus. Arī jums pamatā ir filoloģiskā izglītība un karjeras sākums bija saistīts gan ar filoloģiju, gan pedagoģiju. Kurā brīdī notika jūsu interešu paplašināšanās, apjaušot, ka vārda, jēdzienu un rakstu māksla var aizvest pie garīgo dimensiju un antropoloģisko mehānismu izpratnes cilvēkā?

Labs jautājums! Tas skubina mani pakavēties dažās skaistās atmiņās, par to kā es, filoloģijas studente, nonācu stabilā filozofiskā izglītībā. Gadījās liktenīga satikšanās ar Universitātes Filozofijas fakultātes vadītāju prof. Juriju Vedinu – viņš filologiem vadīja dažus seminārus loģikā un dialektikā, aizstājot doc. Benitu Samuilovu. Kad beidzās semināru cikls, viņš pienāca pie manis un teica: “Es Jūs uzaicinu, Jums obligāti jāmācās filozofijas aspirantūrā! Aicinu Jūs savā studentu filozofu lokā.” Ja profesors Vedins kādu aicināja studēt aspirantūrā, tas tolaik skaitījās lielākais pagodinājums intelektuālai spējai, bet pats brīnumainākais bija tas, ka pēc šīs sarunas pagāja vēl pēdējie divi studiju gadi, un profesors atcerējās savu uzaicinājumu un vēlreiz man atgādināja par iespēju studēt metodoloģijas un loģikas jautājumus viņa vadībā. Nokļuvu LVU Filozofijas fakultātes aspirantūrā izcilu cilvēku vidē, sastapu brīvas, gudras, domājošas personības tālaika ideoloģiskajā kontekstā.

Atceros tādu gadījumu: reiz sēdēju ar grāmatām filozofijas kabinetā, kur ienāca docents Grabarovskis, un, norādot uz Marksa, Engelsa un Ļeņina portretiem pie sienas, teica: “Vienmēr atceries, ka šī nav īstā trīsvienība! Es ticu, ka Tu zini, kas ir Trīsvienība!” Samulsu, nesapratu, kā reaģēt: varbūt provokācija? Taču nē, tā nebija provokācija. Tajā katedrā strādāja izcili speciālisti – prof. Jānis Vējš, prof. Skaidrīte Lasmane, prof. Pēteris Laizāns, prof. Oksana Vilnīte, doc. Augusts Milts. Prātam neaptverami, ka aspirantiem lasīja lekcija izcilais krievu filozofs, bizantologs, teologs, lingvists, garīgās kultūras speciālists Sergejs Averincevs. Viņš apstiprināja visu to attieksmi pret Dievu un kultūru, ko biju saņēmusi savā ģimenē kā pamatu dzīvei. Aptvēru, ka jūdu un ortodoksālās kristietības antropoloģiskā atklāsme ir būtiska, lai sistēmiski un holistiski spētu analizēt cilvēku eksistenciālās, sociālās un kultūras dzīves parādības. Tāpēc loģiski, ka mana disertācija nebija veltīta t. s. disertablajām tēmām, bet marksisma-ļeņinisma analīzes vietā izvēlējos sistēmiskās analīzes metodoloģiju, kas pielāgota literatūrzinātnei, analizējot romāna žanru. Manī radās stabila interese par metodoloģijas un stratēģiskas analīzes nepieciešamību jebkuras parādības izpratnē. Gribu izmantot šo iespēju, lai pateiktu paldies Dievam un toreizējiem kolēģiem – brīviem, gudriem, domājošiem zinātniekiem, kuru sirds un prāts vadījās nevis pēc ideoloģiskiem, bet pašiem augstākajiem pašcieņas un cilvēciskuma kritērijiem.

Kopš dibināšanas 1993. gada 12. maijā nu jau 30 gadus pastāv mūsu zemē nekad agrāk nebijusi augstskola – Latvijas Kristīgā akadēmija, kuras veidotāji par savu uzdevumu ir definējuši izglītības sniegšanu teoloģijā, Bībeles mākslā un karitatīvajā sociālajā darbā, un citās ar karitatīvo kalpošanu saistītās profesijās. Šāda augstskola, kur nu vēl pat teoloģijas fakultāte, nevarēja rasties padomju izglītības sistēmā. Tāpēc tik kardināls pavērsiens izglītības piedāvājumā sabiedrībai nevarēja kļūt iespējams bez jūsu pašas personīgās pieredzes un vērtību sistēmas pārorientēšanās, un nevis islāma, budisma vai sinkrētisko reliģiju variantā, bet tieši kristīgajā, ar ievirzi pareizticīgās baznīcas izpratnē un skaidrojumos par lietu dabu. Kāds pirms 30 gadiem bija jūsu mērķis, dibinot šādu augstskolu, un kāds tas ir tagad, kad pēc Atmodas laika garīgajiem meklējumiem mainījusies visa pasaule un mūsu sabiedrība?

Šādas augstskolas dibināšana bija loģisks turpinājums tām zināšanām, kuras ieguvu, studējot aspirantūrā LU Filozofijas fakultātē, kā arī tai teoloģiski skaidrajai pārliecībai, kuru biju apguvusi ģimenē. Tur mani neviens nespieda ticēt Dievam, bet pārliecība par Dieva vadības svarīgumu cilvēka dzīvē izrietēja no mana tēva un mātes savstarpējām attiecībām un mīlestības attieksmes pret saviem pieciem bērniem.

Protams, tas bija likumsakarīgi, ka zināšanas, kuras līdz šim drīkstēja paust tikai līdz zināmai robežai, tagad deva iespēju izveidot pilnīgi jaunu koncepciju un jaunu stratēģiju augstākajā izglītībā. Es rūpīgi klausījos, ko runā augstākās raudzes zinātnieki Izraēlā, kur man bija iespēja 15 gadus strādāt arheoloģiskajos izrakumos starptautiskā zinātnieku komandā, ko organizēja respektablais Rokfellera Arheoloģijas muzejs Jeruzalemē un ļoti prestižā organizācija “Israel Antiquities Authority”. Apzinājos, ka šāda iespēja retam cilvēkam ir dota. Tā bija nepārvērtējama dāvana no Dieva, un es burtiski sapratu, ko nozīmē Dieva vārdi: “Klausies Israēl…” (Deut. 8:3). Es varēju piedalīties diskusijās, kas ir un kas nav teoloģija, kā ekseģētiski un atklāsmei atbilstoši analizēt Svēto Rakstu tekstus, kā saprast cilvēku un sabiedrību, kas ir zināšanas un kas ir tikai viedokļi.

Kāpēc augstskola nedrīkst būt “objekts”, kur cilvēkus sagatavo “darba tirgum”, bet augstskola ir svētki, attiecības, sadarbības platforma, zinātniskas jaunatklāsmes prieks. Pārāka par tirgus nepieciešamību ir cilvēka izglītotība. Šie gadi bija manis kā zinātnieces piepildījums. Es izveidoju starptautisku Augstskolas atbalsta padomi – taktiku, stratēģiju un koncepciju veidojošu komandu. Tā bija kā ieiešana “jaunā zemē”, sajūta, kā no tuksneša tu ieej Apsolītajā zemē – mājās.

Kādas sinkrētiskas reliģijas? Mani tās vairs neinteresēja, jo, studējot aspirantūrā, to visu biju sapratusi kā maldus. Tāpēc, Atmodai sākoties, man nebija jānodarbojas ar “garīgiem meklējumiem”, jo no pašas bērnības ar visdziļāko cieņu tiku mācīta apzināties jūdiem dotās antropoloģiskās atklāsmes izcilību un vērtību. Labi atceros, ka tajos gados man bija vienas bailes: kaut cilvēki saprastu, ka pašpietiekamības risks var nošķirt viņus no ticības Radītājam. Tāpēc augstākajā izglītībā ir jāsavieno gan izziņa, gan vērtības, kas iespaido cilvēka izvēli.

Jūsu vadītajai augstskolai ir raksturīga humānajās vērtībās ļoti centrēta garīgi ievirzīta kristīga izglītība, kuras programma un mērķi būtiski atšķiras kā no konfesionāli definēto Rīgas (katoļu) Garīgā semināra un Lutera Akadēmijas orientācijas uz teoloģiskajam darbam draudzēs praktizējošu priesteru sagatavošanu, tā arī no Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē sniegtās dažādu reliģiju satura, kultūras tradīciju un sociālās prakses mehānismu teorētiskās izpratnes. No kādām pēc izglītības slāpstošām personībām rekrutējas jūsu studenti? Kur viņi nonāk pēc izglītības iegūšanas? Vai un kā viņiem izdodas pildīt savu misiju, ja mediju ziņu galvgalī pastāvīgi lasām par sociāli ļaunām darbībām visa sabiedrības spektra pārstāvju rīcībā?

Es negribētu runāt par “humānajām vērtībām”, kas ietilpst kristīgajā izglītībā. Kristietība ir pašpietiekama. Akadēmijas pieeja teoloģijai ir klasiska: cilvēkam jāzina dzīves dogmatiskie pamati, un dogmatikai ir ciešs sakars ar cilvēka garīgo izskatu – ar to, kam cilvēks tic, ko runā un kā dzīvo. Man patīk 4. gs. teologa, mūka Pontas Evagrija teiktais, ka “teologs ir tas, kurš patiesi prot pielūgt Dievu”. Nevis no vērtību puses, bet tieši no tā, cik nopietni mēs uztveram savu komunikāciju ar Dievu un ticību dogmatikai, būs atkarīgs tas, vai mēs tuvosimies Dievam kā Personai, vai tikai spriedelēsim par Dievu. Bez tā garīgās dzīves augstienes, piemēram, dievišķošanās process, prāta un gudrības attiecības mūsu domāšanā un citas paliks vien spriedelēšanas objekts.

Jāprot atšķirt garīgā dzīve no iedomām, “patiesības Gars” no “maldu garīguma”, īsta Gara pieredze no t. s. garīguma viltojumiem, kas šobrīd Latvijā ir ārkārtīgi populāri. Tāpēc, jā, mēs atšķiramies no konfesionālajām mācību iestādēm, jo akcentu liekam uz patristiku, kas ir baznīcas kopīgais pamats. Patristiku mēs mācām kā domāšanu jūdu-kristiešu antropoloģiskajā tradīcijā. Šodienas problēmas skatīt caur šīs Svētās Tradīcijas pieredzi.

Šī tradīcija radās pirms vairākiem tūkstošiem gadu, tās veidotāji prata runāt sava laikmeta valodā, lai atbildētu uz jautājumiem, kurus izvirza dzīve. Tāpēc jūdu-kristiešu senajā antropoloģijā un teoloģijā nav pilnīgi nekā novecojuša, nav atsvešinātas teoretizēšanas un abstrahēšanās no cilvēkiem. Pa šiem gadiem es redzu, kā studenti kļūst auglīgāki savās domās un rīcībā, jutīgāki pret citiem cilvēkiem un viņu dzīvēm.

Es redzu, ka šobrīd Rietumu teoloģija attīstās pēc saviem likumiem, bet globālās pasaules dzīve rit pēc citiem. Man žēl, ka teoloģija itin bieži ir pārvērtusies par zinātni, kas atrauta no realitātes, kura interesē “speciālistus”. Akadēmija savā izglītošanas procesā ir izvirzījusi aktuālu uzdevumu – nepazaudēt baznīcas tēvu antropoloģiskās pieredzes tradīciju, nepazaudēt rabīnisko antropoloģisko tradīciju.

Gribu lielu paldies teikt Izraēlas vēstniecībai Latvijā, ar kuru mums ir laba sadarbība. Pēdējais piemērs: šī gada februārī uzaicinājām Ben Guriona Universitātes profesoru Haimu Veisu nolasīt intensīvu lekciju ciklu par Babilonijas Talmūda antropoloģisko tradīciju. Universitātes Mazā aula visas dienas bija pārpildīta. Šis piemērs liecina, ka cilvēku antropoloģiskās identitātes krīze ir ļoti dziļa un šīs zināšanas cilvēkiem ir nepieciešamas.

Kur studējušie nonāk pēc izglītības iegūšanas? Tie, kas izvēlas sociālās labklājības virziena studijas, aiziet strādāt valsts un pašvaldību sociālajos dienestos, krīžu centros, medicīnas iestādēs, bāriņtiesās, veido sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas, kā arī sniedz supervizoru profesionālo palīdzību. Mākslas jomā studējušie, kas apguvuši ikonogrāfiju, kaligrāfiju, klasisko glezniecību, zīmēšanu, saņem vērtīgus baznīcas pasūtījumus. Mūsu absolventi dibinājuši Ikonogrāfu biedrību un veic aktīvu izstāžu darbību. Pirms dažiem gadiem mūsu absolventi Francijā izturēja lielu konkursu fresku glezniecībai Nācaretes baznīcā Izraēlā.

Teoloģijas studiju absolventi iegūst labu klasisko humanitāro izglītību, ietverot senās valodas – senebreju, grieķu – un pēc diploma saņemšanas atgriežas savās konfesijās, lai pabeigtu konfesionālos seminārus, lai strādātu par mācītājiem un priesteriem.

Īpaši labas atsauksmes no darba devējiem saņemam par karitatīvo sociālo darbinieku sagatavošanu. Šīs programmas dēļ mani 2017. gadā personiski ielūdza uz tikšanos Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks. Tā nebija piecu minūšu tikšanās, bet nopietna saruna par to, kā augstākās izglītības studiju programmās iespējams tik veiksmīgi integrēt jūdu un patristisko antropoloģiju, lai sagatavotu līdzjūtības kultūrā sagatavotus speciālistus.

Tikai aiz nezināšanas mani dara uzmanīgu viens no definētajiem stratēģiskajiem mērķiem – “konservatīva izpratne par progresu”. Kā un kur nospraužat progresa robežas un kur saskatāt progresa apdraudējumus? Un tieši tāpat arī sinerģisks jautājums: cik dogmatiski vai atvērti jūsu augstskolā māca konservatīvu izpratni par lietām, jēdzieniem, sociāliem fenomeniem? Kā izprot konservatīvismu, vai un kā iespējams iemācīt “veselīgu”, nevis dogmatisku konservatīvismu? Vai jūsu personiskā orientācija uz pareizticības pamatiem ietekmē augstskolas mācību saturu un vai pareizticībā iestrādātie antropoloģijas principi ir pārceļami sociālajā praksē? To protat tikai jūs vai šādas prasmes tiek ieaudzinātas arī LKA studentos?

Atceros, ka Filoloģijas fakultātes laikā organizēju konferenci, kurā piedalījās arī slavenais moldāvu rakstnieks Jons Druce. Toreiz, padomju laikos, viņš studentiem uzdeva neparastu jautājumu: “Kā jums šķiet, kas ir progress?” Es kā jauna pasniedzēja ar interesi klausījos, ko studenti teica. Viņi minēja dažādas ar tehniskām lietām saistītas atbildes. Un tad visus pārsteidza Druces rezumējums: “Paceliet roku, kurš no jums zina Dieva Desmit baušļus? Un otrreiz paceliet rokas tie, kas varat izpildīt baušļus!” Rokas nepacēlās. “Lūk,” viņš teica, “ja kāds no jums spēj izpildīt Dieva desmit dotos likumus, tad atrodaties progresa stāvoklī. Bet, ja to nespējat, tad jūsu sabiedrībā un dzīvē progress ir apdraudēts.”

Mūsuprāt, dogmatisks konservatīvisms nav nekas ļauns. Dogmatika nav brīvības fobija vai nepatika pret brīvību. Dogma ir patiesība, kuru neapšauba tāpēc, ka tā dod iespēju atvērties īstai brīvībai – personības ontoloģiskajai pašnoteiksmei. Dogma ir PATIESĪBA, kuru devis Dievs iepretī cilvēka spekulatīvajai domāšanai un subjektīvajiem viedokļiem. Jūdiem tika doti teoloģiski skaidri likumi, pēc kuriem vadoties, var saglabāt savu pašnoteikšanos un identitāti. Arī kristietība nav “vērtību mācība”, teoloģija ir Dievatklāsmes patiesību kopums par Dievu un Viņa namturību. Austrumu baznīca par savas pastāvēšanas pamatu ir pieņēmusi dogmas, kuras ir apstiprinātas Vispasaules koncilos. Šīs zināšanas nepieciešamas, lai šodienas subjektīvo vērtību un garīguma meklējumos cilvēks nepazaudētu tradīciju, kas atgādina par patiesības kritērijiem. Zinātnē šādas patiesības sauc par aksiomām. Aksiomas taču arī neviens neapšauba, vai ne? Tāpēc dogmatiska konservatīvisma jēga ir saglabāt un turpināt tradīciju un tādā veidā pretoties vēsturiskam un ontoloģiskam mankurtismam un paviršībai, kas padara cilvēka dzīvi seklu.

Akadēmijā studentus māca dialektiski, kritiski, daudzpusīgi spriest par jebkuru parādību, ar kuru jāsastopas profesionālajā darbībā un dzīvē, bet ir trīs dogmas jeb aksiomas, kas netiek apšaubītas. Tās nav manis izdomātas, tās ir tūkstošgadīgas un nemainīgas: Dievs ir Trīsvienīgs; Dieva Dēls inkarnējās un kļuva cilvēks; katram cilvēkam dota transformācijas iespēja. Piekrītu sistēmanalītiķim Emanuēlam Valeršteinam un britu matemātiķim un filozofam Alfrēdam Vaithedam – viņi ļoti labi ir teikuši par inovācijām: inovācijas nerodas tajā laikā, kad cilvēki tās grib radīt, vai to nepieciešamībai pievērš īpašu uzmanību. Inovācijas rodas no zināšanām, kuras jāprot izcelt no tūkstošgadīgas senatnes dzīlēm, parādot, kāpēc tieši šajā laikmetā tās ir svaigas domāšanas fenomens.

Latvijas Kristīgās akadēmijas mērķu hierarhijā kā otrais definēts mērķis “integrēt kristietību profesionālajā darbībā”. Vai garīguma, ētikas un atbildības iemācīšanā audzināšana ar reliģisko pamatu un uzskatu apguvi ir vienīgais instruments un ceļš uz panākumiem? Sociālās uzvedības iemaņu veidošanā taču piedalās tik daudz spēlētāju un institūciju: vecāki, draugi, mūsu autoritātes, galu galā uzvedības kodekss, protokols un visa tiesisko principu sistēma.

Šajā jautājumā ir divi atslēgas vārdi: “integrēt” un “kristietība”. Lai tos izskaidrotu, jāatbild uz jautājumu, kā definējam zināšanas. Epistemologi zināšanas definē kā “ticības formu patiesiem pieņēmumiem”. Zināšanas ir patiesas tad, ja tās apliecina skaisto, gudro, spēkpilno, ilgtspējīgo. Zināšanas vienmēr ir saistāmas ar augstāko atbildību. Tieši tāda ir integrācijas būtība, tieši tāda ir veselīga kristietība. Protams, jums taisnība – šajā procesā piedalās gan vecāki, gan autoritātes un dažādu sociālo nosacītību sistēmas, un cilvēkam nekad nav bijis tik daudz dažādu zināšanu kā tagad. Tieši tāpēc svarīgi atjaunot jeb integrēt sākotnējos jēgas stāvokļus. Integrēšana nav virspusējs zinātnisks konsenss, bet rūpīgs darbs pie tā, lai maksimāli tuvotos patiesībai un prastu novērtēt tās nozīmi iepretī sadzīviskiem subjektīviem viedokļiem. Tāpēc mēs nerunājam par kristietību kā par reliģiju, bet kā par elegances kultūras augstu izpausmi, jo dogma par Kristus inkarnāciju nodrošina cilvēka restartu personības jeb Dievlīdzības stāvoklī.

Te mēs kā dialoga partneri un pedagogi nonākam pie abiem būtiska jautājuma: viens profesors māca fiziku, otram jāiemāca izpratne par astronomiju vai augstāko matemātiku, bet KĀ veidot un sekmēt garīgumu sekulārā sabiedrībā, ja pārbirokratizēta izglītības sistēma un ačgārna tiesiskuma izpratne sagrāvusi gan vecāku, gan skolotāju tiesības, bet pieļāvusi pienākuma un atbildības mehānismu deformāciju vecāku un bērnu, skolas un skolēnu attiecībās?

Šaubos, vai sekulārā sabiedrībā būtu nepieciešams sekmēt “garīgumu”, jo principā negribu pieņemt šo nekonkrēto jēdzienu. Cilvēkiem nepieciešams nevis “garīgums”, bet gudrība, un tā, kā zināms, ir Dieva dāvana – ne katram tāda ir, bet gudrība savukārt mudina dzīvot garīgu dzīvi.

Esmu pamanījusi, ka, uzsverot ķēniņa Salamana gudrību no maziem gadiem, tiek atzīmēts fakts, ka viņš auga gudrāks par citiem cilvēkiem tāpēc, ka viņā bija iedēstīta bijība Dieva priekšā. Tāpēc viņš pasauli saprata hierarhiski, nevis lineāri. Runājot ar sekulārās sabiedrības cilvēkiem, viņš lietoja metaforas. Metaforu lietošana ir apzināta koncepcija, kā sarunāties ar sekulārās sabiedrības cilvēkiem, kuriem nav dievišķas gudrības.

Atbildēšu uz jautājumu ar senu rabīnu stāstu. Pie rabīna atnāk cilvēks, kurš žēlojas par to, ka dzīve ir grūta un pilna visādu problēmu, ar kurām viņš netiek galā. Rabīns viņam ieteica izlasīt, ko līdzīgā dzīves situācijā darīja ciltstēvs Jēkabs. Jēkabs redzēja sapni, kurā no zemes līdz debesīm ir kāpnes, un dzirdēja Dieva balsi: “Es esmu ar tevi.” Palūkojies uz viesi, rabīns jautāja: “Vai tu esi uzcēlis kāpnes, pa kurām tava apziņa var pacelties līdz Dievam un saņemt gudrību?”

Jūs uzsverat antropoloģijas kā pamatizpratnes par cilvēka garīgās struktūras morfoloģiju un tās mehānismu primāru izmantošanu pedagoģijā. Vai pareizi saprotu tēzi, ka psiholoģijā balstīta pedagoģija, kuras metodes pārsvarā izmanto lielākā daļa mūsdienu pedagogu, nespēj sasniegt ne tikai sociālās audzināšanas, bet arī mācību speciālo disciplīnu apguves mērķus, un daļēji tādēļ pazeminās mūsu skolēnu un studentu zināšanas? Kāds ceļš būtu ejams, lai mūsdienu pedagoģija būtu sekmīga?

Pedagoģijas zinātnē šobrīd redzu trīs virzienus: pirmkārt, pedagoģisko tehnoloģiju modernizāciju, kas ļoti atgādina padomju laika pedagoģisko procesu, kad darbīgu cilvēku izglītoja “laimīgai nākotnei”, bet šodien – veiksmīgai prasmei iekļauties globālisma laikmetā. Otra tendence ir cilvēkbērnu apgādāt ar tehnoloģiskajām prasmēm vissmalkākajā un visprecīzākajā veidā ej-nu-zini-kāda “progresa” vārdā. Cenšas bērnam iemācīt visu “moderno no ārzemēm”, provinciālā apsēstībā neko nepakļaujot jautājuma zīmei. Trešais virziens ir garīgās izglītošanas virziens, ko piedāvā attiecīgas privātās skolas.

Kur ir problēma?

Manuprāt, par pedagoģiju nevar runāt vispārīgi, bet pedagoģiskā domāšana jāpielāgo konkrētai kultūras un vēstures tradīcijai. Varam runāt par sekulāro tradīciju pedagoģijā, kas cilvēku “atbrīvojusi” no metafiziskās, ontoloģiskās pasaules un reducējusi uz biopsihosociālu būtni. Šī tradīcija noved pie ticības un zinātnes pretstatīšanas, kas ir kļūda – cilvēkam sāk šķist, ka tas, kādu pasauli viņš pazīst, tāda tā arī ir. Tā ir sašaurinātas, ierobežotas apziņas pieeja pasaulei kā praktiski lietojamai. Kā zināms, apziņas sašaurināšana vienmēr bijusi prāta sajukuma pazīme – un tā arī ir! Vairums mūsdienu cilvēku uzskata sevi par pasaules centru, vienā laidā runā par “sevis mīlēšanu” un pasauli skata apgrieztā veidā.

Nevar teikt, ka šāda pieeja ir slikta. Tā kļūst nedabiska un slikta tad, ja šādus uzskatus pieņem kā vienīgos pareizos. No otras puses, mūsu laikmetam vistuvākais ir 4. gadsimts, kad baznīca nāca atklātībā antīkās pasaules zināšanu sistēmā un atklāja, ka antīkajā pasaulē ir “milzums skumju un milzums lepnības”. Arī mūsdienu bērnos ir milzums skumju un milzums lepnības. Par ko gan citu liecina pusaudžu augstais pašnāvību skaita līmenis mūsu pašu Latvijā? Tas ir rezultāts sekulārās pedagoģijas idejai par to, ka cilvēka brīvība atklājas anarhistiskā, nesakārtotā veidā. Nekas netiek pateikts par to, ka galvenais brīvības nosacījums ir Gara spēks. Psiholoģijas zinātne Gara jomā nav kompetenta. Uz to 1965. gadā norādīja izcilais katoļu teologs Karls Rāners, atgādinot, ka jau toreiz psiholoģija “bija kļuvusi agresīva zinātne starpzinātņu sarunā”, jo cenšas skaidrot jomas, kurās metodoloģiski nav spējīga orientēties.

Teoloģija kā zinātne akcentē personības hierarhisko būtību: personība nav “dvēsele ķermenī” (dzīvnieks), bet personība ir hierarhiski vienota ar Dieva tēla un līdzības IESPĒJU, no kā praksē dzimst cilvēka pašīstenošanās fenomens. Cilvēka pašapziņa, kuras veidošana ir pedagoģijas uzdevums, nerodas viņa apziņas dzīlēs, tā nav empīriska, tā cilvēkā ir no Dieva. Un tas, kā cilvēks veido savas dzīves vērtības, jēgu, profesionālās attiecības, nav skaidrojams tikai biosociāli vai biopsihosociāli, – saskarsme ir ontoloģiska kategorija. Teoloģiskā antropoloģija ir izslēgta no aktīva starpzinātņu dialoga, tāpēc šobrīd notiek personības atdalīšana no PERSONĪBAS fenomena. Mani vairs nepārsteidz tas, ka sekulārajā zinātniskajā literatūrā arvien retāk parādās jēdziens “personība”, bet arvien biežāk minēts “indivīds”. Notiek personības metafizisko kategoriju – brīvības, mīlestības, gudrības, atklāsmes – redukcija uz daudz zemākām parādībām, kuru dēļ paaugstinās antropoloģiskā krīze un pazeminās skolēnu un studentu izpratne par cilvēku. Jāpārstāj pārspīlēt psiholoģijas lomu starpzinātņu dialogā. Pareizi lietots saprāts atklāj ticības vajadzību, un ticības apgaismots prāts veido zinātnisku pieeju lietām. Ticība atbrīvo saprātu no pārspīlējumiem un maldiem, sargā saprāta zinātnisko veiktspēju un dara cilvēku bagātu ar inovatīvām atziņām.

Vēl noteikti gribu atgādināt Karla Rānera vārdus 1962. gadā: “Katrā zinātņu nozarē vitāli nepieciešams un klātesošs ir kopīgais humānais princips, kura dēļ cilvēkam nevajag izvairīties no tā, ka viņam ir nepieciešamas teoloģijas zināšanas, ja ar teoloģiju saprot cilvēka eksistences jautājumus kopumā. Teoloģijas zinātne allaž ir spējusi funkcionēt kā metodoloģisks instruments un zinātņu paškritikas advokāts”. Šādā metodoloģiskā griezumā mēs teoloģiju lietojam Kristīgajā Akadēmijā.

Informācijas tehnoloģiju laikmeta cilvēks aizvien vairāk kļūst pragmatiski un ļoti konkrēti domājošs. Viņš no savas apziņas izslēdz to, ko nezina un ko nepazīst. Vai šādu priekškaru savai izziņas pasaulei priekšā aizvilkušam indivīdam var iedot apziņu, ka bez “šīs” ir arī “cita” pasaule? Tepat blakus mīņājas arī nākamais jautājums: vai un kā reliģija (varam šo fenomenu saukt arī par ticību) spēs saglabāt emociju, iztēles un transcendentālu sajūtu saliņu mākslīgā intelekta okeānā? Vai tas jūs nebiedē? Kā salāgot MI pasaules tvērumu ar to garīgumu, ko vēsta kristietība?

Jūsu jautājums, kā saprotu, ir par to, kā salāgot kristietību ar mākslīgo intelektu un t. s. instrumentālo pragmatismu. Tā ir nopietna tēma par to, kā mēs saprotam zināšanas? T. s. īstās zināšanas (ebreju val. daat) nevar izteikt, pierādīt vai izmērīt. Cilvēka saprātam ir divas esamības fāzes: ierobežotā fiziskā, kuras analogs, protams, var būt mākslīgais intelekts, un transcendentālā, kuru nekad nekāds mākslīgais intelekts nevarēs aizstāt. Var teikt arī tā – saprāta ārējais jeb zemišķais apvalks un iekšējais Gara kodols. Ja kodols ir vadošais cilvēka personībā, mēs sakām – tāds cilvēks ir gudrs. Tieši mūsu saprāta iekšējais kodols pārvērš mūs par neatdarināmām personībām. Tāpēc par mākslīgā intelekta attīstību cilvēkam nebūtu īpaši jāsatraucas, jo tas nevar cilvēku ne pazemot, ne aplaupīt. Man ļoti patīk vārdi no Babilonijas Talmūda, kas saka: “Tas, kuram ir, tam ir viss; tas, kuram nav – kas viņam vispār ir?”

Ja cilvēkam ir tikai ārējās zināšanas un nav iekšējās izpratnes par dzīvi, ko dod gudrība, – tad kas, lūdzu, viņam ir? Jo dzīvniekiem taču arī nav daat? Tāpēc cilvēkiem ir dota gudrības spēja apsvērt, saprast, izvēlēties, un, ja tu esi izdarījis pareizu izvēli par garīgu dzīvi un apgaismotu prātu, tad – kas tev vēl pietrūkst? Prāts un gudrība ir tās dievišķās dāvanas un īstās zināšanas, kas palīdz lietas uztvert tādas, kādas tās ir, un izved ārā no instrumentālo zināšanu virspusējības un paviršības.

Tomēr, no otras puses, mūsdienu globālais diskurss ir necilvēcīgs. Cilvēks ir pazudis no zinātniskās pētniecības redzesloka, ne velti tādi filozofi kā M. Fuko, Ž. Delēzs u. c. paziņojuši, ka “cilvēks ir miris”. Tāpēc vitāli nepieciešams antropoloģisks diskurss pretstatā līdzšinējai racionālistiskajai, psiholoģiskajai tradīcijai, kas grib izanalizēt cilvēka būtību, to fragmentējot. Tieši mākslīgais intelekts parāda, ka nekādas “cilvēka būtības” nav. Mūsdienu cilvēks sen vairs nav pasaules centrā, pasaulē viņam nav nemainīgas vietas, un priekšstats par cilvēku, kam ir īpaša būtība, aiziet pagātnē. Tieši tāpēc psiholoģijas skaidrojumiem par cilvēku īpašas jēgas vairs nav.

Šobrīd esam nonākuši tādā situācijā, kad zinātnei jāiezīmē cilvēka antropoloģiskās robežas – tieši uz to mūs mudina mākslīgais intelekts. Tā ir robeža, aiz kuras cilvēka enerģētiskais tēls pazūd. Galvenais zinātnes uzdevums, manuprāt, ir antropoloģiskās robežas noteikšana. Mēs šo uzdevumu varam iedomāties kā metaforu: cilvēks elpo, aiztur elpu. Var neelpot minūti, divas, deviņas, bet tad pienāk brīdis, kad elpas vairs nav un iestājas nāve. Šādu situāciju šobrīd izraisa mākslīgais intelekts. Jāpievērš uzmanība cilvēka antropoloģiskajai robežai un ontoloģiskajam avotam, kas nav automātiski garantēts, bet kas var dot iespēju (ja cilvēks izdara pareizu izvēli) pārvarēt esības kvazi variantus.

Man reizēm vaicā – kas šobrīd kristietībā ir pats svarīgākais? Vissvarīgākais ir redzēt to, ka cilvēks paliek arvien seklāks. Pašnāvniecisks. Tāpēc par pašu svarīgāko kļuvusi antropo-poētika – antropoloģiski pētījumi, kas analizē šodienas cilvēka valodu (bet valoda ir viena no lielākajām Dieva dāvanām), izteikumu struktūru, mākslinieciskās radīšanas praksi un saturu, logos izpausmi cilvēkā un, neskatoties uz to, ka mainās ideoloģiskie koncepti, cilvēks vienmēr paliks savas dzīves horizonta autors. Antropo-poētika ir zinātņu nozare, kas pašā veiksmīgākajā veidā var mēģināt rast atbildes uz šo jautājumu, un Akadēmija ar to nodarbojas. Jo darbs ir mīlestība, kas pārvērsta akadēmiskā aktivitātē.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA akadēmiķis Ojārs Spārītis