Zinātnes Vēstnesis

Kā sakāmvārdā: "Kājas baro vilku"// "Zinātnes Vēstnesis"

Kā sakāmvārdā: "Kājas baro vilku"// "Zinātnes Vēstnesis"

“Mans ikdienas darba ritms ir palicis aptuveni tāds pats, t. i. puse laika pētniecībai, otra puse projektu meklēšanai, sagatavošanai un rakstīšanai. Diemžēl Latvijas zinātnē lauvas tiesu finansējuma veido nevis cietās algas, bet gan konkursu kārtībā saņemtie projekti (soft money jeb mīkstā nauda)” – laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” saka LZA īstenais loceklis, fiziķis Jevgeņijs Kotomins, kurš šogad saņēma LZA Edgara Siliņa vārdbalvu par mūža ieguldījumu kvantu ķīmijas skolas izveidē un nanomateriālu datormodelēšanā.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 2 (640), 2024. gada 26. februāris (PDF)

Kā sakāmvārdā: “Kājas baro vilku”

 

Šogad saņēmāt Edgara Siliņa balvu par mūža ieguldījumu kvantu ķīmijas skolas izveidē un nanomateriālu datormodelēšanā. Kā radās jūsu interese par fiziku, modelēšanu un kvantu ķīmiju?

Pirmkārt, es vēlos izteikt pateicību Latvijas Zinātņu akadēmijai par šīs balvas piešķiršanu. Personīgi pazinu Edgaru Siliņu, kurš bija izcils zinātnieks un brīnišķīgs cilvēks. Mums bija kopīgi draugi čehu fiziķi. Patīkami, ka pirms manis šo balvu saņēma arī kolēģi no LU CFI, kurus es ļoti cienu: Jurijs Žukovskis, Linards Skuja, Roberts Eglītis, un Vladimirs Kuzovkovs.

Interese par fiziku un ķīmiju man radās, pateicoties diviem faktoriem – vecākā brāļa ķīmiķa Aleksandra iespaidā un mācībām Rīgas 13. fizikas un matemātikas skolā, kur mums bija izcils skolotājs Georgijs Popļajevs. Man patika abas zinātnes, rezultātā nodarbojos ar to kombināciju – kvantu ķīmiju. Labu izglītību šajā salīdzinoši jaunajā zinātnes virzienā ieguvu pēc prakses 70. gados Pēterburgas Universitātē profesora Roberta Evarestova vadībā, kurš vēlāk kļuva par LZA ārzemju locekli un ar kuru turpinām sadarboties.

1979. gada 30. augusta intervijā laikrakstam “Padomju Students” Jānim Kleperim teicāt, ka jūsu ikdienas darba ritms ir veltīt 12 stundas zinātnei (6 stundas “tīrā zinātne” un 6 stundas pielietojums). Vai ir kas mainījies un ir atrasts cits efektīvāks darba ritms? Vai ģimene ieviesa savas korekcijas?

Mans ikdienas darba ritms ir palicis aptuveni tāds pats, t. i. puse laika pētniecībai, otra puse projektu meklēšanai, sagatavošanai un rakstīšanai. Diemžēl Latvijas zinātnē lauvas tiesu finansējuma veido nevis cietās algas, bet gan konkursu kārtībā saņemtie projekti (soft money jeb mīkstā nauda). Konkurence ir ļoti liela gan uz Latvijas Zinātnes padomes grantiem, gan uz starptautiskiem projektiem, tāpēc rakstām daudz projektu, lai atbalstītu mūsu LU CFI teorētisko nodaļu. Kā sakāmvārdā: “Kājas baro vilku”. Taču tāpat kā ķīniešu iņ-jaņ simbolam, arī tam ir savas priekšrocības – iemācāmies rakstīt labi un skaidri, kā arī atrast kvalificētus partnerus ārzemēs.

Piemēram, mūsu jaunākie pētījumi par ūdeņraža ražošanu, katalītiski sadalot ūdeni saules gaismas ietekmē (viens no LZA 2023. gada sasniegumiem), tika veikti ciešā sadarbībā ar kolēģiem no Slovēnijas un Taivānas trīs starptautisko projektu ietvaros. Ģimene saprot šo darba ritmu.

Runājot par brīvo laiku – vai jūs vēl joprojām aizrauj ceļojumi ar laivu, fotografēšana un mūzika? Kas ļauj jūsu prātam atpūsties?

Es neesmu sporta un ārdurvju aktivitāšu cienītājs. Man patīk klasiskā mūzika (mana sieva un meita ir profesionālas mūziķes) un ceļošana. Tas dod atpūtu galvai, lai gan, protams, zemapziņā domas par darbu turpinās. Ir daudz stāstu par to, kā sapnī tika veikti zinātniski atklājumi, bet ar mani tas nekad nav noticis, acīmredzot es guļu pārāk dziļi.

Viens no LZA atzītajiem labākajiem zinātniskajiem sasniegumiem 2023. gadā ir jau pieminētais darbs par ūdens sadalīšanu, izmantojot Saules gaismu un SrTiO3. Kā radās šis pētījums: no sākuma teorētiski izskaitļojāt, kurš ir labākais materiāls, uz kādas virsmas un kādā leņķī pret Sauli jānovieto paraugs, lai veiksmīgi sadalītu ūdeni, un tikai tad bija eksperiments, kurā tika izpildīti jūsu norādījumi?

Kā minēju iepriekš, projekts ir ļoti veiksmīgas starptautiskas sadarbības rezultāts. Principā bija zināms, ka stroncija titanāta nanodaļiņas var kalpot kā katalizators ūdens fotokatalītiskajā šķelšanā. Mēs paveicām dažādu piemaisījumu lomu teorētisko modelēšanu un paredzējām, ka alumīnija pievienošanai vajadzētu palielināt ūdeņraža iznākumu, jo palēninās gaismas radīto elektronu un caurumu rekombinācijas ātrums. Ķīmiķu kolēģi no Slovēnijas sagatavoja šādus paraugus, un Taivānas Universitātes speciālisti to apstiprināja eksperimentāli. Šobrīd kopā strādājam pie jauna projekta un aprīlī gaidām ciemiņus Rīgā, lai to apspriestu. Pagaidām tā ir tikai fundamentāla zinātne – līdz mūsu idejas rūpnieciskajam pielietojumam vēl ir tāls ceļš.

Vai ES nevarētu, piemēram, ieguldīt visus viena gada līdzekļus teorētisko aprēķinu veikšanai, lai gada laikā teorētiķi izskaitļotu, kādi materiāli jāizmanto ūdeņraža iegūšanai, kādi uzglabāšanai, kādi enerģijas atpakaļ iegūšanai? Tāpat ar citiem materiālzinātņu jautājumiem? Ietaupītos milzīgi līdzekļi un būtu risinājums!

Jā, šādu pieeju izmantoja ASV un PSRS atombumbas radīšanai – neierobežotie cilvēku un materiālie resursi problēmu atrisināja dažu gadu laikā. Taču mūsu gadījumā es nedomāju, ka tik milzīgas izmaksas būtu attaisnojamas. No otras puses, jau labu laiku tiek veikti sērijveida aprēķini par gigantisku materiālu daudzumu un to analīze, turklāt mākslīgais intelekts acīmredzami ievērojami paātrinās šo procesu. Problēma ir tā, ka nepietiek, piemēram, ar daudzsološu materiālu elektroniskās struktūras aprēķināšanu, jo rūpnieciskās ūdeņraža ražošanas efektivitāte ir atkarīga no materiālu izmaksām, kā arī no nanomateriālu katalītisko procesu kinētikas un termodinamikas, un tas prasa jaunu teorētisko metožu izstrādi. Turklāt efektīvi materiāli var būt nestabili vai ļoti dārgi (piemēram, platīns).

Kādu redzat Latvijas zinātnes nākotni? Vai vajadzētu ieguldīt naudu “teorētiķos”, jo tie ir lētāki, jo nav vajadzīgas dārgas iekārtas un materiāli eksperimentiem? Kas būtu tā ceļamaize, ko dotu līdzi dzīvē saviem (un citiem) studentiem?

Mūsdienās daudzus eksperimentus veic tādos starptautiskos centros kā CERN vai sinhrotronos, no otras puses, turpat ir arī superdatori attālinātam darbam. Tas atrisina dažas problēmas vadošajiem zinātniekiem, kuriem ir pieejami šie resursi. Domāju, ka mūsu zinātnes galvenā problēma ir pašu zinātnieku nepietiekamais atalgojums, kas zinātnisko karjeru padara jauniešiem nepievilcīgu. Protams, zinātnes cienītāji (fanātiķi) ir gatavi strādāt gandrīz par neko, taču ar to nepietiek nopietnam zinātnes progresam kopumā. Cik atceros, sarunas par IKP īpatsvara palielināšanu Latvijas zinātnē (viens no zemākajiem Eiropā) notiek jau gadu desmitiem, bet, kā saka, lietas joprojām nekustās no vietas. Mūsu zinātnes nākotne ir atkarīga no šīs problēmas risinājuma.

Studentiem novēlu apmeklēt laboratorijas dažādās valstīs, lai katrā no tām apgūtu labāko. Manos studenta gados labākais, kur varējām aizceļot, bija Vācijas Demokrātiskā Republika vai Čehoslovākija, bet tagad ar Marijas Kirī grantiem studenti var ceļot visur. Man ļoti patīk internacionāla atmosfēra Maksa Planka institūtā Štutgartē, Vācijā, kur satiekas un strādā pētnieki no visas pasaules.

Kāda nozīme jūsu dzīvē ir Latvijas Zinātņu akadēmijai? Ko tai novēlētu?

Uzskatu, ka LZA ir jāatzīst par republikas intelektuālo eliti, jo jebkuras valsts progress ir atkarīgs no tās zinātnes un izglītības stāvokļa. LZA aktīvi jāstrādā, lai popularizētu savus sasniegumus (izmantojot presi un TV) un uzlabotu izglītības kvalitāti. Piemēram, studentu gados dažas lekcijas LU mums lasīja akadēmiķi Kurts Švarcs un Igors Kirko. Zinātnisko sasniegumu popularizēšanā lielu darbu paveikuši akadēmiķi Kurts Švarcs un Oļģerts Dumbrājs, tagad arī Vjačeslavs Kaščejevs.

Viena no mūsu laika aktuālākajām problēmām ir “tīrā” enerģija. Vācijas piemērs skaidri parāda, kā zinātnieku klusēšana un radiofobija noveda pie absurda situācijas, kad pilnībā darbspējīgas atomelektrostacijas tika slēgtas un daļēji nomainītas ar vecām apkārtējo vidi piesārņojošām ogļu spēkstacijām!

Diemžēl publiski netiek apspriesta arī vēja un saules enerģijas izmaksu efektivitāte un vides drošība. Gandrīz neviens sabiedrībā nezina par jaunās paaudzes drošajiem moduļu kodolreaktoriem vai par “Tokomak” tipa reaktoriem, pie kuriem strādājam starptautiskā “Eurofusion” projekta ietvaros.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
Sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

Lasīts 189 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")