Zinātnes Vēstnesis

Latvija var būt līderpozīcijās Eiropā biobanku jomā – saruna ar LZA ārzemju locekli Alvi Brāzmu// "Zinātnes Vēstnesis"

Foto: privātais arhīvs. Foto: privātais arhīvs.

Tikai pāris reizes dzīvē esam tikušies un pirmā reize bija 2013. gada 13. martā, kad man un akadēmiķim Stradiņam bija gods pasniegt jums Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu un uzklausīt jūsu lekciju “Bioloģija un medicīna kā informācijas zinātnes” un baudīt prezentāciju par šiem pētījumiem. Zinu, ka strādājot Apvienotajā Karalistē jums ar Latvijas zinātni saiknes nav pārtrūkušas, jo bieži esat dzimtenē. Lai gan es neesmu jūsu nozares speciālists, mēģināšu uzdot gan akadēmiskākus, gan cilvēciskākus jautājumus par jums kā LZA ārzemju locekli, par pētījumiem, par dzīvi zinātnē, par saikni ar Latviju un internacionālo jauno zinātnieku komandu “Brazma Group”: Ojārs Spārītis.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 2 (640), 2024. gada 26. februāris (PDF)

Latvija var būt līderpozīcijās Eiropā biobanku jomā –
saruna ar LZA ārzemju locekli Alvi Brāzmu

Kopš Latvija ģeopolitiskajā ziņā kļuvusi par atvērtas sistēmas locekli, esat izmantojis iespēju kļūt par globālā zinātnes darba tirgus dalībnieku. Jūsu studijas Latvijas Universitātē, gan Maskavas Universitātē aizstāvētā disertācija kļuva par labu tramplīnu 1997. gadā veiktajam lēcienam daudz attīstītākā zinātnes ekosistēmā par tajos gados Latvijā brūkošo zinātnes infrastruktūru. Nu jau gandrīz 30 gadus piederat Apvienotās Karalistes zinātnes telpai, Eiropas Bioinformātikas institūtam Kembridžā, esot tā daļas vadītājs. Tā ir puse cilvēka darba mūža, varētu sacīt personības pašrealizācijai nozīmīgākā daļa, jo galvenās izvēles jau ir aiz muguras. Vai tas nozīmē, ka Latvija ar jums var lepoties vien kā ar tālā galaktikā spoži spīdošu zvaigzni, kura vairs nerotē mūsu planētas orbītā?

Eiropas Bioinformātikas institūtā ierados 1997. gadā kā vieszinātnieks, drīz kļuvu par šī institūta “štata” zinātnieku, 2000. gadā par zinātniskās grupas vadītāju, tad par daļas vadītāju un, institūtam augot, pēdējos četrus gadus esmu atbildīgs apmēram par 100 institūta darbiniekiem – zinātniekiem, datorprogrammētājiem, doktorantiem un pēcdoktorantiem. Eiropas Bioinformātikas institūts ir daļa no Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijas (EMBL), kas ir 1974. gadā dibināta starpvalstu līgumorganizācija. Iesākumā viens no tās uzdevumiem bija cīnīties pret smadzeņu noplūdi uz ASV, radot Eiropā pievilcīgu, augsta līmeņa, kā arī labi finansētu laboratoriju.

Kā starptautiskās organizācijās pieņemts, mums ir savi, valstu līgumā paredzēti, likumi, un viens no tiem nosaka, ka 65 gadu vecumā administratīvās pilnvaras jānoliek. Tas brīdis man pienāks drīz, tamdēļ pienākumus pamazām nododu savam vietniekam. “Brazma Group” ir tikai maza daļa no manas atbildības – tā sastāv no doktorantiem un pēcdoktorantiem, ar kuriem strādāju tieši. Visvairāk lepojos ar saviem 12 doktorantiem, no kuriem pēdējais disertāciju aizstāvēja tikai pagājušogad. Savās profesionālajās karjerās viņi ir ļoti veiksmīgi, piemēram, viens no maniem agrīnajiem doktorantiem šobrīd ir asociētais profesors Hārvarda Universitātē.

Esmu lepns arī ar to, ka palīdzēju Latvijai kļūt par pilnu EMBL dalībvalsti (pēdējās formalitātes atrisinājās šī gada sākumā). Ceļu uz to sākām 2018. gadā, kad Latviešu Zinātnieku kongresā mudināju savus Latvijas kolēģus pievienoties. Zīmīgi, ka tieši nākamā, 2023. gada Latviešu Zinātnieku kongresa laikā, EMBL Padome nobalsoja par Latvijas uzņemšanu. Tagad svarīgi, lai Latvijas zinātnieki pilnībā izmantotu radītās iespējas.

LU Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks, akadēmiķis un profesors Jānis Bārzdiņš lepojas ar jums un vērtē jūs ļoti augstu. Viņa intervijā sacītais atklāja, ka jūsu sākotnējo pētījumu virziens cilvēka domāšanas sistēmu ierosas un darbības modelēšanā ar datorizētām informācijas sistēmām kļuvis par pamatu universālam un globāli attīstītam pētniecības virzienam. Vai pareizi saprotu, ka Kembridžā jūs ar komandu turpināt attīstīt šo zinātnes virzienu, pētot smadzeņu darbības likumsakarību pārneses iespējas gēnu informātikas, bioinformātikas un medicīnas jomā?

Man ir ļoti laimējies, jo labāku skolotāju par profesoru Jāni Bārzdiņu un interesantāku zinātnes virzienu par to, ko viņš man piedāvāja, es nevaru iedomāties. Profesors Bārzdiņš manā zinātnieka dzīvē ir spēlējis īpašu lomu, no viņa esmu mācījies jau no paša universitātes (kā tagad teiktu, bakalaura) studiju sākuma, un mana zinātniskā domāšana un pieeja zinātnei galvenokārt ir pārmantotas no viņa. Arī tīri tehniskā līmenī, idejas, kuras bija manas disertācijas pamatā, atrada pielietojamu bioloģisku sekvenču (piemēram, DNS) analīzē.

Ar bioinformātiku sāku nodarboties 1995. gadā, kad bioinformātika kā “mainstream” zinātnes nozare vēl tikai veidojās. Protams, aizvien vairāk iedziļinoties bioloģisko problēmu būtībā, idejas un metodes paplašinājās. Taču interesanti ir tas, ka loks sāk noslēgties – mākslīgā intelekta un mašīnmācīšanās virziens, kas šī gadsimtu mijā šķita nedaudz iestrēdzis, pēdējo piecu līdz desmit gadu laikā piedzīvo fantastisku izrāvienu, kas jau izmaina ne tikai zinātni, bet arī mūsu ikdienas dzīvi. Profesora Jāņa Bārzdiņa tālredzība, attīstot šo virzienu jau pirms vairāk nekā 40 gadiem, ir apbrīnojama. Tagad tā sauktie “lielie valodu modeļi” (large language models), uz ko šis nesenais izrāviens galvenokārt balstās, ielaužas arī bioinformātikā.

Pēc 1990. gados Latvijā piedzīvotā visu nozaru, tajā skaitā arī zinātnes, sabrukuma, ar tam sekojošu institūtu likvidāciju vai to atlieku pārcelšanu augstskolu paspārnē, zinātnieku emigrāciju, – vairāki institūti ir atjaunojuši savus cilvēkresursus, tehnoloģisko aprīkojumu, sekmīgi nodarbojas gan ar fundamentāliem, gan lietišķiem pētījumiem un kļuvuši par vērā ņemamiem starptautiskiem partneriem. Jūsu vadītā Eiropas Bioinformātikas institūta specializācijai droši vien visradnieciskākie ir LU Matemātikas un informātikas institūts, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, varbūt arī Organiskās sintēzes institūts. Vai jūsu saiknei ar Latviju (arī sadarbības veicināšanā) ir katalizatora loma, un kādā akadēmiskās kvalitātes līmenī Latvijas institūti spēj iekļauties globālo pētījumu struktūrās?

Strādājot Kembridžā un EMBL, kur zinātnes finansējuma sistēma ir sakārtota un samērā stabila, un vienlaikus gaužoties, ka finansējuma nepietiek un birokrātijas par daudz, varu tikai apbrīnot Latvijas zinātnieku panākumus. Bieži domāju par to, kā viņi spējuši tik daudz sasniegt ar tik ierobežotiem resursiem. Jo vairāk tamdēļ, ka Latvijas zinātnei nebija viegli laiki arī pirms Padomju Savienības sabrukuma, patiesībā tad bija vēl grūtāk. Atšķirība bija tā, ka toreiz nevarēja nekur aizbraukt. Tomēr profesoram Elmāram Grēnam tajā laikā izdevās Latvijā iedibināt molekulāro bioloģiju. Kā tas bija iespējams, varu tikai apbrīnot.

Tagad, daudzas dekādes vēlāk, pateicoties tam, Latvija var būt līderpozīcijās Eiropā biobanku jomā, kā arī varēja dot ieguldījumu Sars-Cov-2 vīrusa izpētē. Atceros, ka pirms pieciem gadiem EMBL delegācija viesojās OSI un BMC, un mani kolēģi bija pārsteigti par zinātnes augsto līmeni un šo institūtu sasniegumiem. Kopš strādāju EMBL cenšos palīdzēt saviem bijušajiem, kā arī jaunajiem kolēģiem Latvijā. Mums bijuši ne mazums kopīgu Eiropas Savienības projektu ar LU Matemātikas un informātikas institūtu, kā arī kopīgas publikācijas. Cieši sadarbojos arī ar Biomedicīnisko pētījumu centru. Domāju, ka Latvijas iestāšanās EMBL, kur lielu lomu spēlēja profesora Jāņa Kloviņa un viņa kolēģu darbība, Latvijai palīdzēs iesaistīties pasaules dzīvības zinātņu apritē vēl plašāk.

Pavisam nesen pasaule raustījās konvulsijās sakarā ar COVID-19 izlaušanos no pētnieciskās laboratorijas un ātri mutējošu vīrusu uzbrukumu cilvēku dzimumam. Katras zemes virusologi un farmaceiti sacentās vakcīnu un profilakses pasākumu izstrādāšanā. Taču, lai izstrādātu vakcīnas, kuru medicīniskajā un arī finansiālajā efektivitātē būtu ieinteresēti farmācijas milži, vajadzīga bioinformātikas palīdzība. Kā Eiropas Bioinformātikas institūts iekļāvās šīs globālās problēmas risināšanā?

Bioinformātikai un bioinformātiķiem bija paveicies, jo vairums mūsu darba ir darāms datoros un to varēja darīt attālināti, neizejot no mājas. Tamdēļ darbs neapstājās. Eiropas Bioinformātikas institūts cieši iesaistījās COVID-19 izraisošā vīrusa genoma un ar to saistītās informācijas apkopošanā un izplatīšanā. Kopā ar saviem doktorantiem iesaistījos šo datu analīzē un rezultātus publicējām nopietnos zinātniskos žurnālos, taču jāmin, ka tai laikā ar COVID-19 saistītu zinātnisku publikāciju netrūka un ne uz ko “ground-breaking” šajā jomā nevaru pretendēt. Manuprāt, Latvijas Biomedicīnisko pētījumu centra zinātnieku nopelni šajā ziņa ir lielāki. Prieks, ka viņu iegūtie dati atraduši ceļu EBI datubāzē, ko veidoja nodaļā, par kuru jau tobrīd biju atbildīgs.

Jūsu paša un jūsu vadītā institūta pētījumi tiek veltīti gēnu secības izpētei bioloģisko ķēžu konstrukcijās un noteiktu algoritmu atrašanai tajās. Cik saprotu, tad šādu modeļu noteikšanai gēnu sekvencēs var būt noteicoša loma turpmākajos pētījumos par slimībām, kuru cēloņi meklējami gēnu patoloģijā un izmaiņām šūnu līmenī. Lekcijā LZA minējāt pētniecisku projektu nieru vēža diagnosticēšanai un iespējamai ārstēšanai. Vai raugoties uz onkoloģisko slimību problēmu, kura turpina strauji aptvert plašu sabiedrību, ir kādas iepriecinošas prognozes leikēmijas vai melanomas, iekšējo orgānu, krūts un smadzeņu vēža apdraudētajiem?

Mana iesaiste vēža pētījumos bija sagadīšanās. Šī gadsimta pirmās dekādes sākumā, kad bioinformātika no šauras un nelielas zinātnes nozares pamazām pārauga par nepieciešamu daļu jebkuros dzīvības zinātnes pētījumos, ievērojami vēža slimību ģenētiķi Anglijā un Francijā rakstīja Eiropas Savienības projekta pieteikumu un meklēja bioinformātiķi. Mana institūta tā laika direktore, profesore Janet Thornton, ieteica mani (viņas vārdu gribu minēt, jo viņa ir nākamā vislielākā manas zinātniskās domāšanas ietekmētāja, kā arī manas zinātniskās karjeras virzītāja, aiz profesora Bārzdiņa).

Toreiz par vēža genomiku gandrīz neko nezināju, bet tā tas sākās. Projektā izdevās iesaistīt arī LU Matemātikas un informātikas institūtu informatīvās sistēmas izveidei. Vēlāk kļuvu par liela starptautiskā vēža genoma pētniecības projekta (International Cancer Genome Consortium) vienas darba grupas vadītāju, kas noslēdzās ar publikāciju žurnālā “Nature”. Tomēr patiesībā nekāds vēža slimību pētnieks es neesmu. Latvijā ir lielāki speciālisti, kas var labāk komentēt gaidāmo progresu vēža slimību ārstēšanā. Genomikas galvenais ieguldījums praktiskā vēža slimību ārstēšanā ir tā saucamā “personalizētā medicīna” (personalised medicine), kad precīza informācija par pacienta genomu palīdz izvēlēties optimālo terapiju. Viens no pēdējās dekādes galvenajiem izrāvieniem vēža terapijā ir t. s. imūnterapija (immuno-therapy), kas izmanto paša organisma imūno sistēmu, palīdzot tai atrast un iznīcināt vēža šūnas. Arī tur genomika spēlē svarīgu lomu. Plašāk runājot, kaut arī progress ir lēns, ņemot vērā, ka ir tikai galīgs skaits veidu, kā vēža šūnas var “izmukt” no organisma kontroles, agri vai vēlu šīs briesmīgās slimības būs ārstējamas, bloķējot katru no šiem ceļiem molekulārā līmenī.

Latvijā mēdzam lepoties ar fiziķa Edgara Imanta Siliņa starptautiskajiem panākumiem, kā arī iepazīstot dabaszinātņu un pat humanitāro zinātņu sasaisti ar viņa grāmatas “Lielo patiesību meklējumi” palīdzību. Ar prieku lasu, ka jūs arī esat sasniedzis to “briedumu”, ka rakstāt populārzinātnisku grāmatu “Living Computers – Replicators, Information Processing, and the Evolution of Life” (Dzīvie datori – replikatori, informācijas apstrāde un dzīvības evolūcija). Vai atklāsiet tās ievirzi, pamatsaturu un mērķauditoriju? Pats par sevi saprotams, ka šādu grāmatu mēs labprāt lasītu arī latviešu valodā un mudinātu to darīt arī mūsu studentus.

Grāmata nupat iznākusi Oksfordas Universitātes izdevniecībā. To rakstīju lēnām, gandrīz desmit gadus, bet pirmo kārtīgo melnrakstu uzrakstīju COVID-19 ierobežojumu laikā. Grāmata domāta visiem, kas nopietni interesējas par zinātni. Tā aplūko dzīvību un tās evolūciju caur informācijas glabāšanas un apstrādes prizmu. Informācija un tās apstrāde ir dzīvības pamats, par to liecina tas, ka, piemēram, analizējot DNS nevis kā ķīmisku vielu, bet gan kā burtu virkni, var daudz ko atklāt par organismu, kura genoms ir šī DNS.

Uz mūsu planētas dzīvība eksistē jau gandrīz četrus miljardus gadu, un gandrīz visu šo laiku dzīvībai nepieciešamā informācija koncentrējās DNS molekulās, kas veido organismu genomus. Taču evolucionāros laika mērogos pavisam nesen, ar modernā cilvēka un valodas rašanos, situācija strauji mainījās. Šobrīd pasaules bibliotēkās un dator-mākoņos informācija aug ātrāk nekā pasaules dzīvo organismu genomos. Cilvēka valodas rašanās bija tikpat nozīmīgs un mistisks notikums jeb “fāzu pāreja”, kā pati dzīvības rašanās – ar valodu informācija pirmo reizi “izlauzās” no DNS. Bet vai būs arī nākamā evolucionārā pāreja, piemēram, saistībā ar mākslīgā intelekta attīstību? Viens no mākslīgā intelekta “korifejiem” Džefrijs Hintons (Geoffrey Hinton) nesen izteicies, ka iespējams cilvēce ir tikai pārejoša fāze intelekta evolūcijā. No šī viedokļa raugoties – grāmata iznākusi īstajā laikā.

Rakstot bieži domāju par to, ko interesantu par bioloģiju varu pastāstīt saviem kolēģiem matemātiķiem un datoriķiem, kā arī ko interesantu par matemātiku un datorzinātni varu pastāstīt saviem kolēģiem biologiem. Tomēr kopumā centos grāmatu rakstīt plašam lasītāju lokam. Īpaši priecātos, ja to lasītu studenti un vecāko klašu skolēni. Vienu kopiju esmu uzdāvinājis LU bibliotēkai.

Atgriežoties pie jūsu lēciena zinātnē un domājot par Latvijas jauniešu izvēlēm: kādu teorētiskās izglītības pamatu redzat kā universālāko, prognozējot ar tehnoloģiju attīstību saistīto ātro specializāciju maiņu dažādās nozarēs, kas no indivīda pieprasa gan elastību domāšanā, gan nemitīgu gatavību adaptēties jaunām situācijām? Jūsu paša bāzes izglītība fizmatos izrādījusies vispiemērotākā, ļaujot salāgot informācijas tehnoloģiju risinājumus, datu bāzes, programmatūras līdzekļus ar aktuālo problēmu pētījumiem bioloģijā un medicīnā. Vai šis ceļš arī šodien garantē bāzes zināšanas “izdzīvošanas minimumam” mūsdienu informācijas sabiedrībā?

Fizmati man neapšaubāmi deva izcilu fundamentālu izglītību, un, ja esmu ko zinātnē sasniedzis, tas ir tikai pateicoties tam un arī Rīgas 1. vidusskolai (īpaši Agnim Andžānam). Manuprāt, universitātes loma ir dot cilvēkam izglītības pamatus, kas vēlāk tam ļauj orientēties mainīgā vidē. Tas ir daudz vairāk un daudz grūtāk nekā iemācīt tieši to, ko tajā brīdī prasa darba tirgus. Neapšaubāmi – darba tirgus ir svarīgs un jāmāca tam nepieciešamo, bet ar to nepietiek, jo darba tirgus strauji mainās. Lai arī daudzi no pasaulē veiksmīgākajiem uzņēmējiem nav pabeiguši augstskolas, daudz vairāk ir to augstskolu nepabeigušo, kas nav kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem.

Kā jau minēju, šobrīd pasaulē notiek jauna zinātniska un tehnoloģiska revolūcija, kas jau skar visus – mākslīgais intelekts. Tas pavērs plašas iespējas tiem, kas to spēs izmantot, bet daudzus no tiem kas nespēs – padarīs par darba tirgum nevajadzīgiem. Straujā mākslīgā intelekta attīstība rada arī milzīgu izaicinājumu visai izglītības sistēmai un īpaši universitātēm. Tā skars praktiski visas nozares. Svarīgi, lai dažādu nozaru speciālisti saprastu radītās iespējas un izaicinājumus, spētu tās izmantot un viens ar otru sadarbotos radušos problēmu risināšanā.

Latvijas Zinātnes padomes Konsultatīvās zinātnieku padomes sarakstā esat ierakstīts kā “Latvijas izcelsmes diasporas pārstāvis”. Vai šis apzīmējums pietiekami precīzi raksturo jūsu izjūtas, ar darbu, ar ģimeni un neformālajiem kontaktiem, draugiem un kolēģiem iesakņojoties Apvienotajā Karalistē un motivējot dzīvi tur uz palikšanu? Jūsu pētnieka mūžs Anglijā, sekmīgā iedzīvošanās neliecina par to, ka Kembridžā esat viesstrādnieks, kurš krāj naudu, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos dzimtenē. Tas pierāda to, ka izceļojušo zinātnieku saikne ar Latvijas zinātni nav nekāda vai mēdz būt tikai tangentīva (līdzīgi Elīnas Garančas vieskoncertiem, ar kuriem viņa mūs šad un tad iepriecina). Šo centrtieces procesu – no perifērijas uz augsti attīstītu centru – pierāda gan bioloģiskie, tā arī sociālie procesi un skaitļi. Ja 1991. gadā Latvijas zinātnē bija nodarbināti ap 16 000 pētnieku, tad mūsdienās to vairs ir tikai ap 3500 pilna laika zinātnieku.

Kad 1997. gadā devos uz Kembridžu, par naudu nedomāju, jo ar to, ko mani nākamie darba devēji solīja, šķita pietiekami, lai tā nekas izdzīvotu. Kā jau teicāt, toreiz Latvijas zinātnei bija grūti laiki, bet arī tas nebija galvenais iemesls – mēs turējāmies profesora Bārzdiņa paspārnē. Jau toreiz biju nolēmis nodarboties ar bioinformātiku un gribēju būt tur, kur “notiek lietas”. Toreiz domāju, ka braucu prom uz gadu, bet nu jau pagājis labs laiks kopš abi ar kundzi esam kļuvuši par Apvienotās Karalistes pilsoņiem. Tomēr saites ar Latviju neesam sarāvuši (varbūt zīmīgi, ka, izlasot teikumu ar Elīnas Garančas vārdu, dažas sekundes vēlāk sadzirdēju šo vārdu pieminam Latvijas Radio 3, ko bieži klausāmies Kembridžā).

Drīz, kad mani “dienesta” pienākumi EMBL beigsies, vairāk laika varēsim pavadīt Latvijā. Varbūt no malas tas var likties dīvaini, bet lielu lomu mūsu plānos un attieksmē nospēlēja “Breksit”. Ne no praktiskā, bet emocionālā viedokļa. Mēs esam pārliecināti eiropieši. Uzskatām sevi par Eiropas pilsoņiem (šai ziņā Latvijas pase ir kļuvusi “vērtīgāka” par AK pasi). Iespējams, ka savu lomu te nospēlēja arī mans darbs Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijā – tā ir daļa no Eiropas. Eiropas Savienība ir apbrīnojama institūcija, un tās iekšienē nacionālās robežas spēlē aizvien mazāku lomu.

Jūs sekojat Latvijas ekonomiskajai un politiskajai, kā arī ar izglītību un zinātni saistītajai attīstībai, kura klūp, streipuļo un nespēj izrauties no politiķu pielemtā mizerablā finansējuma atkarības. Kādu redzat Latvijas attīstības gaitu tuvākajiem gadiem, ja to netraumētu kārtējās ģeopolitiskās kataklizmas? Lūdzu reālistisku zinātnieka, nevis konformistiska politiķa skatījumu.

Pašreizējās ģeopolitiskās kataklizmas, jeb precīzāk, Krievijas barbariskais iebrukums kaimiņu valstī Ukrainā un mēģinājumi mainīt pasaules kārtību, padara nākotni grūti prognozējamu. Kara izraisītā inflācija radīja šoku visā Eiropā, tai skaitā arī Eiropas zinātnē. Krievija tiks apturēta, tomēr bijušais gadsimtu mijas optimisms Eiropā ir iedragāts. Šķiet, Eiropa pamazām apzinās, ka par brīvību un demokrātiju ir jācīnās.

Runājot tieši par Latviju un tās zinātni, manuprāt, neskatoties uz joprojām ļoti trūcīgo finansējumu, esam tikuši cauri “pudeles kakliņa” šaurākajai vietai, un, kā jau teicāt, situācija pamazām mainās. Tiesa, ja zinātnes finansējums neuzlabosies un birokrātija nesamazināsies, sauklis par uz zināšanām balstītu ekonomiju paliks tikai sauklis. Mēģinājums visu reglamentēt ar ministru kabineta noteikumiem ir muļķīgs – zinātniekiem ir jāuzticas. Piemēram, cik saprotu, Latvijā joprojām nav specialitāte “bioinformātika”, kaut pēc šiem speciālistiem ir liels pieprasījums.

Tomēr daudz darāms arī pašiem zinātniekiem. Gan darbojoties Latvijas Zinātnes padomē, gan arī piedaloties Pasaules latviešu zinātnieku kongresos, man ir radies īpaši labs iespaids par Latvijas jaunajiem zinātniekiem. Daudzi ir mācījušies vai stažējušies pasaules izcilākajās augstskolās un zinātniskos institūtos. Taču vēl svarīgāk, ka viņi ir pilni enerģijas un labām idejām. Viņiem jādod vairāk atbalsta un galvenais, vairāk teikšanas.

Otrkārt, Latvijai kā mazai valstij jākoncentrējas uz prioritātēm, – vispirms tām, kurās jau ir labas iestrādes. Nedzīvojot Latvijā, man grūti spriest, uz kurām konkrēti, bet no nozarēm, kuras pārzinu, noteikti atbalsta vērtas ir biomedicīna, datorika, īpaši kvantu datorika, un fotonika.

Treškārt, Latvijas akadēmiskai sistēmai jākļūst daudz atvērtākai un pievilcīgākai ārzemju speciālistiem. Tenūras profesūras ieviešana ir labs solis, bet tas ir tikai viens solis. Arī iekšienē, organizatoriski Latvijā zinātne un augstākā izglītība ir pārāk sadalītas. Lai Latvijā varētu pastāvēt četras zinātnes universitātes, tām jāsadarbojas ciešāk. Nevaru iedomāties kā, piemēram, manu specialitāti, bioinformātiku, varētu mācīt katrā augstskolā atsevišķi. Studentiem vienā augstskolā jābūt iespējai apmeklēt lekcijas jebkurā citā. Esmu dzirdējis, ka teorētiski tas jau ir iespējams, bet praksē pats esmu redzējis ko citu.

Saprotu, ka trūcīgais finansējums rada situāciju, kur katrs cīnās par resursiem, un tur, kā jau minēju, darbs Latvijas politiķiem, lai sauklis par zināšanās balstītu ekonomiku nepaliek tikai sauklis. Latvijas politiķiem jāskatās uz citām mazajām Eiropas valstīm, to starpā arī mūsu tuvajiem kaimiņiem igauņiem.

Kad Krievijas agresija tiks apturēta, tas palīdzēs apkarot korupciju un ēnu ekonomiku, kas savukārt palīdzēs arī vairāk finansēt zinātni un izglītību. To brīdi nedrīkstēs palaist garām, tā būs iespēja padarīt Latvijas pārvaldes sistēmu tikpat transparentu kā Skandināvijas valstīs un atbrīvoties no pēdējām postpadomju “tradīcijām”.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents, akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 246 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")