Zinātnes Vēstnesis

Ģimenē audzina dzīvojot kopā, mīlot vienam otru// Zinātnes Vēstnesis

LZP projekta “Digitālas mācību programmas efektivitātes izpēte jauniešu tikumiskajai audzināšanai Latvijas izglītības iestādēs (no 1. līdz 12. klasei)” vadošo pētnieku un viņu atbalstītāju tikšanās Rēzeknē 2023. gada decembrī. LZP projekta “Digitālas mācību programmas efektivitātes izpēte jauniešu tikumiskajai audzināšanai Latvijas izglītības iestādēs (no 1. līdz 12. klasei)” vadošo pētnieku un viņu atbalstītāju tikšanās Rēzeknē 2023. gada decembrī.

Gadu mijā tika uzsākta ievērojama tikumiskās audzināšanas programmas aprobācija Latvijas vidusskolās. Dažu nedēļu laikā vairāk nekā 100 Latvijas pedagogu brīvprātīgi pieteicās, lai savās klasēs izmēģinātu kādu no 36 nodarbībām, ko sagatavoja Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas pētnieku un ekspertu komanda Latvijas zinātnes padomes projekta “e–TAP+” vadošā pētnieka Manuela Fernandesa vadībā. Turpinot sarunu, kas tika publicēta laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” septembra izdevumā, šoreiz runājām par tikumiskās audzināšanas pieejām, metodēm un to saistību ar seksuālo izglītību un jaunajām tehnoloģijām!

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 3 (641), 2024. gada 25. marts (PDF)

Ģimenē audzina dzīvojot kopā, mīlot vienam otru

 

Ar ko tikumiskā audzināšana atšķiras no citām izglītības formām?

Tikumiskā audzināšana ir atbalsts morālo ieradumu (jeb tikumu) iegūšanai. Tās mērķis ir palīdzēt jauniešiem augt par tādiem cilvēkiem, kuriem ir skaidrs, brīvi pieņemts morālais kompass (vērtību sistēma, labi sakārtotas, pārdomātas prioritātes) un kuri brīvi, viegli un ar prieku to pielieto praksē atbilstoši situācijai, izvēloties darīt labu citiem, jo saskata katrā cilvēkā galveno, unikālo vērtību.

Fokuss uz morālajām vērtībām un mīlošajām personīgajām attiecībām padara tikumisko audzināšanu par īpašu izglītības formu, kaut arī visās cilvēku dzīves jomās parādās cilvēka tikumiskā nostāja, kura var pozitīvi vai negatīvi ietekmēt, kā tiek izdarīts jebkurš darbs. Ir divas izglītības jomas, kas īpaši saskaras ar tikumisko audzināšanu: tās ir sociāli emocionālā audzināšana (SEA) un pilsoniskā audzināšana. Tikumiskā audzināšana un SEA viens otro papildina. Tikumiskā audzināšana ietver sevī vairākus aspektus, kas ir daļa no SEA, piemēram, empātiju, savu emociju regulēšanu, savaldīšanos. Tikumiskās audzināšanas specifika ir tajā, ka tā īpaši uzsver tieši morālo emociju svarīgumu – priecāties par labo, tiekties pēc tā, skumt par ļauno u. tml. Piemēram, SEA var palīdzēt attīstīt empātiju, bet empātijas prasmi var izmantot labajam vai ļaunumam, piemēram, lai saprastu kā citi jūtas, lai vieglāk manipulētu viņus. Tāpat arī cilvēks var censties kontrolēt savas emocijas ar morāli apšaubāmiem mērķiem – lai labi izskatītos vai efektīvāk iegūtu kādu neskaidru labumu, nevis aiz cieņas un mīlestības, kas ir tikumiskās audzināšanas pamatā. Tāpēc, manuprāt, SEA būtu nepilnīga, ja tā nebūtu saistīta ar morālo kompasu, ja tā būtu pasniegta atrauti no tikumiskās audzināšanas.

Līdzīga situācija rodas ar patriotisko un pilsonisko audzināšanu. Tās arī saistās ar tikumisko audzināšanu un savstarpēji viena otru papildina, un arī šajā gadījumā morālais kompass nosaka galveno atšķirību starp abām: piemēram, totalitārajiem režīmiem bija un joprojām ir sava patriotiskā audzināšana, bet to morālais kompass ir “viltots”, tas vairs nenorāda uz cilvēka īsto labumu. Piemēram, padomju sistēmas pedagoģiskajā literatūrā Aristoteļa galvenais tikums “praktiskā gudrība” (grieķu valodā – phronesis), kas dod tikumu sistēmai savu vienotību un virzību, tika vienkārši aizvietots ar ideoloģiju, “Ļeniņa un Staļina lietu”, kam piederēja noteicošais vārds jebkurā diskusijā par morālajiem jautājumiem. Tādējādi, plānojot audzināšanas darbu skolās, svarīgi saprast, ka ar pilsonisko un sociāli–emocionālo audzināšanu vien nepietiek, lai palīdzētu jauniešiem veidot savu morālo sirdsapziņu – pārdomātus kritērijus savas izvēles un rīcības izvērtēšanai, ar kuriem viņi dzīvos tālāk sabiedrībā.

Kādas stratēģijas vai pieejas, jūsuprāt, ir visefektīvākās cilvēcisko vērtību izkopšanā skolēnos (turklāt pastāvošajā skolēnu morālo vērtību un uzskatu dažādībā)?

Visas vērtības un tikumi ir svarīgi ikvienam. Tie veido krietnas morālās dzīves vienotu audeklu. Dažādība ir izpratnē par to, kuras ir svarīgākās vērtības, kā arī lēmumā – ko darīt konkrētās situācijās. Ja runājam par teorētiskajām pieejām morālajai izaugsmei, mūsu komandā Latvijas Universitātē izmantojam personālisma tikumu ētiku. Edinburgas Universitātes morālās filozofijas profesors Deivids Kārs (David Carr, 2023) apgalvo, ka, no vienas puses, tikumu ētika piedāvā labāko no visām konkurējošām ētikas teorijām, piemēram, emotīvisma (jeb sentimentālisma), utilitārisma (jeb konsekvenciālisma) un deontoloģijas. Taču, no otras puses, ar tikumiem vien nepietiek: morālajā izaugsmē svarīga arī motivācija, ko dod mīlestība pret katru cilvēku, skaidrība, ko dod patiesas zināšanas, un atbildības izjūta, kas balstās uz taisnīgumu. Un tieši personas cieņa, reālisms patiesības meklēšanā un sociālais taisnīgums ir personālisma tikumu ētikas pamatnostādnes.

Manuprāt, skolas vecumā vispiemērotākā pieeja cilvēcisko vērtību izkopšanā ir tieši caur draudzību. Savā esejā “Četras mīlestības” (1960) angļu rakstnieks K. S. Lūiss (C. S. Lewis) nošķīra “pieķeršanās mīlestību” (storge, ģimeniskā mīlestība), “draudzības mīlestību” (philia), “Erosa mīlestību” (iemīlēšanās, kas atšķiras no “Venēras mīlestības” jeb seksuālās pievilcības, bet ietver arī šo) un “kristīgo mīlestību” (agape, dievišķā mīlestība). Skolas vecumā draudzība ir vissvarīgākais mīlestības veids: pēc ģimenē piedzīvotās pieķeršanās mīlestības un pirms Erosa mīlestības aicinājuma izjušanas, jaunieši sāk pētīt savu brīvību attiecībās, izvēloties savus draugus. Draudzības nozīme personīgo krīžu pārvarēšanā un draudzības krīžu ietekme uz labklājību ir milzīga. Morālās attīstības mērķis īpaši skolā ir kļūt par iespējami labāko draugu saviem draugiem. Īsta draudzība ir tikumības visattīstītākais stāvoklis: tā ietver sevī pārējos tikumus (patiesīgumu, uzticību, dāsnumu, drosmi, atklātību sarunās, interesi par otro, iesaistīšanos). Visi tikumi ir kā resurss, kas kalpo draudzībai. Draudzības tikums ir īpašs ar to, ka tas ir “savstarpējs tikums”, jo tā ir savstarpējās mīlestības veids, kurā abi draugi ir aktīvi (tā nav filantropija vai līdzcietība). Tāpēc draudzības veidošana un uzturēšana ir ļoti laba “morālās izaugsmes skola”.

Papildus draudzībai ar vienaudžiem, jauniešiem ļoti nepieciešams saņemt arī nedalītu uzmanību no vismaz viena gādīga pieaugušā (vecāks, skolotājs), kas tic jauniešu potenciālam kļūt labākiem un ar kuru var pavadīt laiku tuvās, personiskās un cieņpilnās attiecībās, kurās viņi jūtas saprasti un pieņemti. Tas ir ceļš uz personības nobriedumu un palīdz jauniešiem apzināties sevi kā personību un iziet no egoisma, hedonisma, izolācijas un depresijas apburtā apļa, jo attiecības ir mūsu asins, bez kuras nevaram uzplaukt.

Kā praktiski palīdzēt skolēniem izkopt vērtības un tikumus?

Pedagoģijā vispārināt ir grūti, jo katrs bērns ir unikāls. Tomēr var teikt, ka 5–8 gadu vecumā emocionālie stāsti, filmiņas, kā arī kopīgā darbošanās, zīmējot, dziedot vai izspēlējot lugu par cēlām vērtībām (sirsnīgām attiecībām, līdzjūtību, devību, varonību) ļoti palīdz bērniem attīstīt morālo kompasu. 10–13 gadu vecumā ir piemērots brīdis ielūkoties izcilās morālās personībās, iedvesmojošos morālajos paraugos. 14–16 gadi ir izšķirošs morālās identitātes veidošanās periods, kurā jaunieši ir jūtīgāki pret sociālo ietekmi un vienaudžu pieņemšanu. Tāpēc morālo dilemmu apspriešana klasē šķiet piemērota, lai jaunieši mācītos morāli argumentēt savas izvēles. Vidusskolā viennozīmīgi labākā metode ir atvērtas diskusijas ar vienaudžiem par svarīgajiem dzīves jautājumiem, sākot ar to, kas es esmu (identitāte), kāds es esmu, vai un kā varu mainīties, un turpinot ar jautājumiem par dzīves jēgu, attiecībām ar draugiem, romantiskajām attiecībām un sociālo taisnīgumu. Tās un citas tēmas iekļāvām mūsu jaunajā programmā (pašlaik aprobācijas procesā), kurā brīvprātīgi piedalās vairāk nekā 100 vidusskolas skolotāju.

Lai runātu par šiem jautājumiem ar jauniešiem, man ir ļoti laba pieredze, kopā apspriežot izaicinošas filmas, kā piemēram, “Murkšķa diena”, kurā narcistiskais, egocentriskais Fils (Bill Murray) iesprūda laika cilpā, līdz nesāka laboties, vai “Marvina istaba” un “Otrdienas ar Moriju”, kurās jaunie cilvēki dziļi pārveidojas, redzot slimo, veco cilvēku attieksmi pret dzīves grūtībām, vai “Septiņas minūtes pēc pusnakts” (oriģinālais nosaukums – A Monster Calls), kurā spilgti attēlots, kā, tikai skatoties acīs dzīves realitātei, pat ja tā ir grūta, jaunietis var sadzīvot ar mātes nedziedināmo slimību un iebiedēšanu skolā.

Vai un cik efektīvi Latvijas skolas savās mācību programmās iekļauj tikumisko audzināšanu? Vai tikumiskajai audzināšanai vajadzētu būt kā atsevišķam priekšmetam vai integrētam citos priekšmetos? Kāpēc?

Es domāju, ka situācija starp skolām atšķiras. Mūsu projektā strādājām ar tiem Latvijas skolotājiem, kuriem šī tēma ir sirdij tuva un kuri ir gatavi veltīt tai laiku un enerģiju, tāpēc arī mans iespaids par situāciju, ko redzu skolās, ar kurām saskaros, ir ļoti iepriecinošs!

Tikumisko audzināšanu vislabāk īsteno kombinējot gan atsevišķas nodarbības par šo tēmu, kurās sākumā tiek izkopta “tikumu valoda”, izprasti galvenie jēdzieni un vēlāk rīkota diskusija, gan transversāli caur mācību priekšmetiem. Tas tāpēc, ka morālās un ētiskās vērtības aktualizējamas visās mācību jomās, gan skolas vidē, gan ikdienas saskarsmē. Tomēr galvenais ir katra skolotāja nostāja un iniciatīva saskarsmē ar jauniešiem.

Kā skolas var veicināt pozitīvu morālo klimatu un skolēnu ētisku uzvedību? (šeit domāju vairāk par vardarbību skolās)

Pētījumu rezultāti skaidri pierāda, ka skolām, kas balstās uz vērtībām, ir labi akadēmiskie panākumi un bērnu izaugsmi atbalstoša vide. Tā kā skolas etoss izpaužas visa kolektīva attieksmē, svarīgi, lai katrs skolas kopienas loceklis labi izprastu tikumiskās audzināšanas būtību. Skolēniem, vecākiem, skolotājiem un skolas vadībai jāpārzina ne tikai tikumu nosaukumi un nozīme, bet arī tie jāparāda skolas domāšanas veidā, attieksmē un rīcībā. Morālie tikumi ir jānostiprina visur skolā: spēļu laukumos, klasēs, gaiteņos, skolotāju un skolēnu mijiedarbībā, sanāksmēs, plakātos, skolas direktora vēstījumos un ziņojumos, pedagoģiskā personāla izglītošanā un attiecībās ar vecākiem.

Vardarbības jautājums nav viegli risināms īstermiņā. Skaidrs, ka visam nav jābūt tikai uz skolas pleciem: arī ģimenei šajā jomā ir liela nozīme. Skolotāju, vecāku un arī vecāko klašu audzēkņu piemērs ir noteicošais, lai bērnos veidotos ieradums cienīt otru un savaldīt savas dusmas vai varas iekāri. Bieži vien jauniešu uzvedība ir signāls tam, ka viņi kaut ko meklē, viņiem kaut kā trūkst. Laicīgi pamanīt un nākt pretī šīm vajadzībām ģimenē un skolā var būt būtisks moments vardarbības novēršanai. Un, kā jau minēju, arī draudzība un uzticīgu attiecību veidošana ar katru bērnu ir šīs jomas izaugsmes atslēga.

Audzināšanas darbam skolā jāveicina skolēna izpratne par ģimeni un laulību kā īpaši aizsargājamām vērtībām. Kāpēc tieši šīs vērtības ir īpaši aizsargājamas?

Sākumā precizēšu, ka 2022. gada beigās, pēc liberālo spārnu pārstāvju vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem vispār izsvītrot atsauci uz tikumisko audzināšanu no Izglītības likuma, visas puses vienojās par jaunu 10.1. panta redakciju, kurā tikumiskā audzināšana minēta kopā ar estētisko, intelektuālo un fizisko attīstību, un ģimenes un laulības vērtības minētas kopā ar citām astoņām konstitucionālajām vērtībām, kas parādījās tā sauktajās “Tikumiskās audzināšanas vadlīnijās” jau 2016. gadā (MK noteikumi Nr. 480). Pretēji 2015. gadā notikušajam, šis galīgais grozījums medijos gandrīz netika atspoguļots, kaut arī, manuprāt, tas bija svarīgs brīdis demokrātiskajā procesā.

Jāatzīst, ka ģimenes pratības līmenis Latvijā ir samērā zems: jauniešiem trūkst izpratnes par to, kā labi sagatavoties savas ģimenes dibināšanai, kāpēc laulība ir īpaši aizsargājams institūts, kāpēc Satversmes 110. pantā noteikts, ka valsts aizsargā laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, un kāpēc valsts attīstības plānošanas periodā 2021.–2027. gadam paredzēts uzdevums “ģimenes kā vērtības stiprināšanai sabiedrībā, t. sk. (..) pilnveidojot jauniešu izglītošanu un veicinot sabiedrības informētību par vecāku prasmju, attiecību pratības, ģimenes un laulības tematiku (..) tautas ilgtspējīgā izaugsmē”.

Mans viedoklis ir tāds, ka centieni veicināt cieņu pret visiem cilvēkiem neizslēdz iespēju valstī kā prioritāti virzīt tradicionālās ģimenes modeli, kas, kontrolējot visus pārējos mainīgos lielumus (t. i., pieņemot, ka ir identisks materiālais nodrošinājumus, mīlestības un sirsnības attiecības, komunikācijas kvalitāte, vecāku izglītības līmenis u. tml.), ir vispiemērotākais modelis gan ilgtspējīgākas valsts pastāvēšanai (arī demogrāfiskajā ziņā), gan bērna interesēm. Īpaši atbalstīt šo modeli nemaz nenozīmē diskriminēt vai darīt pāri cilvēkiem, kas atrodas citādās situācijās.

Iepriekšējā intervijā teicāt, ka būtu vērts sabiedrībā plašāk diskutēt par tikumisko audzināšanu un seksuālo izglītību. Vai tas notiek?

Izglītošana par dzimumattiecībām pēc būtības nevar būt un tai nav jābūt morāli neitrālai informēšanai. Vērtībām jācaurauž viss izglītības process, un jo īpaši izglītošanai par seksualitāti. Es neesmu seksuālās audzināšanas eksperts, bet šajos septiņos gados, kuros strādāju tikumiskās audzināšanas jomā, esmu saskāries ar dažiem mītiem, kas traucē dialogu.

Pirmais mīts – tikumiskā audzināšana esot šķērslis skolotājiem vadīt sarunas par seksualitāti klasē. Taču patiesībā skolotāju profesionalitāte un rūpes par katru bērnu ir tas, kas mudina viņus pārsteidzīgi neaktualizēt jūtīgo seksualitātes tēmu klasē! Par to nevar runāt kā par kādu sportu. Katram bērnam ir savs laiks, kad to aktualizēt, un tas vispirmām kārtām jādara ģimenē.

Otrais mīts – vecāki pamatā esot neizglītoti un nespēšot pienācīgi runāt ar saviem bērniem par šo tēmu, tāpēc to vajag darīt skolās. Tomēr es uzskatu, ka Latvijas vecāki ir normāli cilvēki, kas spējīgi ar saviem bērniem runāt par seksualitāti un dzimumattiecībām. Protams, viņus var atbalstīt, varbūt organizējot nodarbības vecākiem par šo tēmu skolās.

Trešais mīts – skolēniem trūkšot spējas savaldīt savu seksuālo iekāri, kā arī trūkšot informācijas par izsargāšanos seksuālajās attiecībās. Noteikti pastāv atsevišķi nesavaldīšanās un nezināšanas gadījumi. Tomēr, manuprāt, jauniešiem problēma rodas nevis no nespējas savaldīties vai nezināšanas, bet no hedonisma virzīšanas kā dzīves attieksmes: pārsteidzīgs sekss, narkotikas un alkohola izmantošana bieži vien iet roku rokā vienā veselumā. Turklāt uzbudinājuma stāvoklī teorētiski iegūtā informācija nekam nelīdz. Tas, kā jauniešiem patiešām trūkst un kas ir vajadzīgs, ir dziļāka izpratne par to, kas ir cilvēks, kāds dzīves veids ved uz ilgstošu laimi. Tāpat trūkst holistiskas izpratnes par cilvēka seksualitāti un kā tā iekļaujas cilvēka laimīgas dzīves tvērumā un tikumiem, lai šos ideālus īstenotu dzīvē. To informāciju un iedvesmu krietnai rīcībai nepiedāvā ne filmās, ne medijos, ko viņi skatās un patērē.

Pēdējais mīts – HIV/AIDS rādītāji Latvijā esot arvien sliktāki, tāpēc vajadzēšot steidzami rīkoties skolās. Nenoliedzami – HIV/AIDS ir nopietna problēma, līmenis valstī ir salīdzinoši augsts, katrs cilvēks ir svarīgs un katram jāpievērš uzmanību, bet par īsto dinamiku runā maz. Pēc SPKC datiem, kopējais HIV/AIDS jauno gadījumu skaits gadā Latvijā 2015.–2022. gadam samazinājies teju par 45% (no 529 jauniem gadījumiem 2015. gadā līdz 251 gadījumam 2021. gadā un 287 – 2022. gadā). Tāpat SPKC dati rāda, ka pēdējos gados Latvijā jauno HIV/AIDS gadījumu nepilngadīgajiem ir apmēram 1% no kopējo jauno gadījumu skaita, un 2022. gadā neviens nepilngadīgais ar to nav inficējies. Manuprāt, pieņemot sistēmiskus lēmumus šajā jomā, ir svarīgi skatīties uz situāciju kompleksi, lai risinājumus skatītu lietišķi un gudri, nevis izmantot “trauksmes signāla” stratēģiju, kuru izmanto tie, kuriem interesē tikai savas ideoloģijas virzīšana, nevis realitāte.

Kā labāk nodot bērniem ziņu par seksualitātes jautājumiem?

Ģimenē! Ģimenē tas ir ļoti viegli, jo ģimenē neaudzina ar runām, teorētiskām lekcijām, konferencēm, bet audzina, dzīvojot kopā, mīlot vienam otru. Ģimenes locekļi ķermeniski un ar cieņu saskaras viens ar otru. Un ģimenē notiek grūtniecības un spontānie aborti, iemīlēšanās un šķiršanās, saderināšanās. Tāpēc ģimenē par to ir viegli runāt. Lai nerunātu par jūtu un seksuālo pasauli, būtu tīši jāizvairās runāt par to, kas notiek ģimenē. Taču agrīnā vecumā tas ir ļoti viegli.

Bet kad tieši sākt runāt ar bērniem? Un par ko tieši?

Eksperti iesaka to darīt no trīs vai četru gadu vecuma. Šis ir seksuālās identitātes veidošanās sākumposms, kad bērns sāk uztvert sevi kā no mātes neatkarīgu personu un kad, piemēram, puisītis sāk uztvert sevi kā atšķirīgu no mazās māsas, bet mazā māsa – kā atšķirīgu no sava brāļa (vismaz pēc tā, ko viņi var redzēt). Tāpēc tajā brīdī jāsāk par šīm lietām runāt un skaidrot tās, protams, valodā, ko viņi var saprast, atbilstoši viņu zinātkārei, viņu mazajai galviņai. Bet jāsāk runāt tajā brīdī. Var arī sākt vēlāk, bet jo vēlāk, jo vairāk problēmu var rasties.

Katrā ziņā ir ļoti konkrēts vecums, kad bērniem jau vajadzētu būt ekspertiem seksualitātes jomā: tas ir vecums, kad viņi saņem mobilo tālruni. Jo caur to bērnam būs pieejams viss. Tāpēc viņam vai viņai jau tajā brīdī ir jābūt zinošiem par to, kas ir labi, kas nav labi, kas ir tā vērts, kas nav tā vērts. Bērnam jābūt skaidriem kritērijiem, lai noteiktu, kas ir piemērots un kas nav piemērots. Tāpēc šīs zināšanas viņiem būtu jādod pirms vecuma, kad viņi saņem mobilo tālruni.

Satura ziņā galvenais šajās sarunās nav seksuālo tehnoloģiju izskaidrošana. Runa ir par brīnišķīgās seksualitātes jēgas atklāšanu bērniem, jo seksualitāte ir laba: tā dod iespēju mīlēt ar ķermeni. Kāds prieks bērnam atklāt, ka, pateicoties seksualitātei, kādu dienu varēs kļūt par tēvu vai māti! Kopā ar saviem bērniem apbrīnot, cik vērtīgs ir savs un citu cilvēku ķermenis – tā ir laba emocionālā un seksuālā audzināšana! Vecākiem ir jāizglīto bērni šajā jomā nevis tā, it kā viņiem mācītu morāles priekšrakstus, katalogu, ko aizliegts darīt. Bērni ir intelektuāli jāiepazīstina ar pasaules brīnumu un brīnumu, kas esam mēs. Bērni ir jāpozicionē mīlestības stāstā. Ja vecāki ir ticīgi, mīlestības stāsts sākas ar Dievu, kurš rada un mīl katru cilvēku, kurš rada pasauli. Bet visi jau var saprast, ka pasaule ir absolūti apbrīnojama, saprotama, laba, arī mūsu ķermenis, un ka cilvēkam piemīt milzīgs potenciāls – līdzdarboties jaunu cilvēku radīšanā, pateicoties vīriešu un sieviešu seksuālajai piederībai, un spēja darīt labu un izturēties pret citiem labi un ar mīlestību.

Šajā kontekstā seksualitātes jomā tikumība nozīmē izprast praktiskus kritērijus tam, kā katram vislabāk spēlēt savu lomu šajā mīlestības stāstā. Izglītot nozīmē ieviest stāstā. Un šajā ziņā jau šī stāsta kontekstā bērniem viegli uztverams, kas ir vērtīgs, kas nav vērtīgs, kas palīdz, kas nepalīdz; kas padara iespēju būt laimīgam vieglāk īstenojamu un kas padara iespēju būt laimīgam grūtāku. Vispār audzināšanā ģimenē un skolā ļoti būtisks ir stāsts, ko mēs piedāvājam bērniem. Kāpēc mācīties? Kā pilnveidoties? Kas padara cilvēku vērtīgu? Kad jaunieši saprot, ka viņu dzīves stāsts ir stāsts par ilgstošu, stabilu mīlestību, ko viņi saņēmuši (no Dieva, no vecākiem u. c.), un ka, pat ja reizēm ir grūti, ir vērts šo mīlestības stāstu attīstīt un nodot tālāk citiem, tad viņi ir patiesas laimes ceļā. Savukārt, ja viņiem piedāvātais stāsts ir tikai par “baudu bez riska inficēties”, “ātras naudas iegūšanu”, vai “izmēģinājumiem bez atbildības”, viņiem būs grūtāk orientēties ilgstošās laimes ceļā.

Kāds būtu vēlams seksuālās izglītības saturs un materiāls skolās?

Ir ļoti nepieciešams izstrādāt vērtībās balstītus materiālus seksualitātes un ģimenes pratības aktualizēšanai gan ģimenē, gan arī skolās un draudzēs. Tajos skaidri būtu jāparādās pozitīvai izpratnei par dzīvības vērtību, vīrieša un sievietes reproduktīvajām funkcijām un auglības skaistumu, nevis kontracepcijas līdzekļu slavināšanai un grūtniecības kā nevēlamas blakusparādības baiļu vairošanai.

Manuprāt, izstrādājot seksuālās audzināšanas metodiskos materiālus, vēlams izmantot integrētas seksualitātes pieeju, kurā cilvēks tiek aplūkots kā veselums un kurā seksualitātes piepildījums tiek saskatīts laulībā, bet intimitāte tiek skatīta caur savstarpējās mīlestības prizmu, neatdalot seksualitātes un mīlošu ilgtermiņa attiecību jautājumus. Manuprāt, šim materiālam būtu jābalstās uz laulības un tradicionālās ģimenes vērtībām.

Šādiem materiāliem vajadzētu arī pozitīvi ietekmēt sava ķermeņa vērtības apzināšanu, ceļot bērnu, pusaudžu un jauniešu pašapziņu un atbildības izjūtu pret tādu lielisku dāvanu kā seksualitāti, kā arī veicināt drošus paradumus veselībai un sirdij un izraisīt uzticēšanos vecākiem un sabiedrības tradicionālajām, pārbaudītajām vērtībām. Vispirms vajag nostiprināt izpratni par dabisko, veselīgo un tikumisko, un tikai tad var pievērsties izņēmumiem, godīgi informējot par visiem fiziskajiem, psiholoģiskajiem un morālajiem riskiem. Šajā darbā būtu jāizvairās no pāragras bērnu seksualizācijas, dodot viņiem laiku normālai attīstībai.

Materiālu izveides procesā jāmācas no nesenajām neveiksmīgajām praksēm. Ļoti svarīgi iesaistīt vecākus materiālu izveidē, kā arī speciālistus, kuriem ir izpratne par vērtībām. Šajā ziņā apsveicama ir kristīgo mediķu biedrības iniciatīva Latvijā organizēt starptautisku konferenci “Cilvēka un ģimenes identitāte šodien un mūžīgi”, kas notiks februāra beigās un kurā caur garīgu, praktisku, profesionālu un zinātnisku prizmu tiks skarti tādi jautājumi kā cilvēka identitāte, dzīvības un ģimenes vērtības, ko saka neirozinātne par vīrišķību un sievišķību, kā mākslīgais intelekts ietekmē mūsu cilvēcību.

Tieši gribēju pajautāt: Vai un kā tehnoloģijas var tikt izmantotas tikumiskajā audzināšanā?

Tehnoloģiju izmantošana tikumiskās audzināšanas jomā ir vēl neattīstīta nozare. Mēs Latvijā pētām iespējas izmantot virtuālo realitāti, lai risinātu fiktīvas morālās dilemmas, saskaroties ar morālajām emocijām dzīvā veidā. Kolēģi no Somijas attīsta aplikāciju, kas ļauj veidot kibertikumības profilu, izmantojot draugu un ģimenes atbalstu (endorsement). Taču tas viss ir tikai pašā sākumposmā.

Aizraušanās ar sociālo mediju platformām un videospēlēm ir nopietns izaicinājums. Ne tikai laika izniekošanas vai uzmanības sabojāšanas dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tā laupa cilvēkam spēju ilgoties. Izstāstīšu kāpēc: droši vien katram ir tāda pieredze – ieslīgt sociālajos tīklos un atjēgties pēc (pārāk) ilga laika. Uz jautājumu “ko meklējām?”, visparastākajā atbilde ir “neko īpašu, vienkārši izslēgties kādu brīdi”. Tomēr pēc būtības cilvēks ir būtne, kas dabiski meklē un cer uz daudz ko! Meklējam patiesību par sevi un pasauli, jēgu savai dzīvie un notikumiem, ko piedzīvojam, ceram uz laimi un visvairāk – uz to maģisko brīdi, kad saņemsim īsto mīlestību un varēsim pilnībā no visas sirds tai atbildēt!

Kā Augustīna allaž trāpīgais teiciens par cilvēka sirds nemieru norāda, Dievs “ir radījis mūs tā, ka mūsu radītā daba ir tieksme uz Viņu”. Diemžēl, kā atzīmē Guardini, šīs ilgas, cerības un tieksmi var apslāpēt dzīves banalitātes. Kā nesen rakstīja ārštata rakstniece Freja Indija (Freya India), sociālo tīklu algoritmi mūs piesien pie “lentveida konveijera”, kas mūs aizved tālāk viltus cerību līkumošanas ceļā no viena objekta uz otru, vienmēr “cerot”, ka nākamais objekts būs labāks par iepriekšējo. Daudzi jaunieši (un mēs pieaugušie arī!) kļuvuši par būtnēm, kas patoloģiski klikšķina “nākamais”. Tieši tā ir lielākā problēma ar sociālajiem tīkliem: tie nevis izklaidē, bet maldina cilvēku, liekot domāt, ka mēs nemaz neko nemeklējam dzīvē. Cilvēks, kam nav savas ilgas un cerības, atrodas visriskantākajā situācijā: tas var tikt viegli manipulēts, nonākt depresijā, atkarībās, izolētībā, grūtsirdībā, bezjēdzībā.

Mākslīgā intelekta (MI) ienākšana sabiedrībā ir vēl viens šībrīža tehnoloģiskais izaicinājums. Pirms dažiem mēnešiem publicēta dokumentālā filma “Mākslīgā intelekta dilemma” (“The AI Dilemma”), kuras autori izskaidro, ka mēs vēl nesaprotam MI (īpaši GPT–4) iespējas, taču tas jau ir publiski pieejams. Tāpēc svarīgi ieklausīties, ko stāsta MI speciālisti par iespējamiem riskiem un kaitējumiem. Morālās izglītības jomā šis jautājums ir īpaši akūts. Piemēram, viens no filmas veidotājiem stāsta, ka viņš sarunājās ar MI, izliekoties par 13 gadus vecu meiteni, kura MI naivi izstāsta, kā viņu plāno pavedināt 30-gadīgais puisis, aizvedot viņu romantiskā izbraucienā ārpus pilsētas, un MI mierīgi sniedz viņai padomu par to, kā pirmo reizi nodarboties ar seksu, iededzot svecītes un uzliekot skaistu fonā mūziku.

Šajā jomā varam mācīties no kolēģiem Tartu Universitātes Ētikas centrā, kuri aktīvi domā un diskutē par MI izmantošanas ētiskajiem aspektiem, īpaši izglītībā. Galu galā tehnoloģijas ir tikai rīks, kas būs ļoti noderīgs labajam, ja mēs, cilvēki, kas to izmantojam, paši centīsimies kļūt par labākiem cilvēkiem, rūpējoties viens par otru!

Intervija sagatavota Latvijas Zinātnes padomes projekta “Digitālas mācību programmas efektivitātes izpēte jauniešu tikumiskajai audzināšanai Latvijas izglītības iestādēs (no 1. līdz 12. klasei)” ietvaros (projekta nr. lzp–2021/1–0385).

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane–Hofmane

 

Lasīts 101 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")