Zinātnes Vēstnesis

Izziņas momentam arī Jāņos ir tiesības būt klātesošam//"Zinātnes Vēstnesis"

Jānis Dripe ar dzīvesbiedri Ilgu. Foto: privātais arhīvs. Jānis Dripe ar dzīvesbiedri Ilgu. Foto: privātais arhīvs.

Ojārs Spārītis: “Kad iedomājos par to cik skaisti Latvijā prot svinēt Līgo un Jāņus, arvien ar labām domām kavējos atmiņās par piedzīvoto, izjusto un turpmākajam dzīves gadam emocionāli iekrāto prieka un gandarījuma pilno laiku Ķurmjaragā pie Jāņa Dripes. Pa šiem daudzajiem gadiem, kad ir tikuši svinēti saulgriežu svētki mūsu pieaugušie draugi ir kļuvuši vēl mazliet sirmāki, vidējā paaudze ir kļuvusi nobriedušāka un vēl bagātāka ar bērniem, bet tie, kuri vēl vakar bija pavisam mazi, kārtējos Jāņos ir izauguši lielāki un dzied, un dejo līdzi ar visiem. No jūrā iekrītošās saules pavadīšanas Līgo vakarā līdz saules sagaidīšanai Jāņu rītā ir tik maz laika, kurš Ķurmjaraga klētī uz nelīdzenās dēļu grīdas tiek mērīts ar tautas deju rakstiem, izdziedāts dziesmās, piepildīts ar jokiem un sarunām. Šī īpašā vasaras saulgriežu nakts, īpašie draugi un īpašā noskaņa ir tā, kas ikvienu šajos gados gan puišiem, gan meitām ir mudinājušas sarūpēt savam novadam raksturīgo tautas tērpu, atbraukt ciemos ar gardāko cienastu, paņemot līdzi savu vislabāko garastāvokli. Tieši tāpēc man bija svarīgi, lai šai sarunai laikraksts “Zinātnes Vēstnesis” uzrunā LZA Goda doktoru, arhitektu Jāni Dripi!”

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 6 (644), 2024. gada 17. jūnijs (PDF).

Izziņas momentam arī Jāņos ir tiesības būt klātesošam

Ko Latvijas mūsdienu arhitektūrai, kas ir jūsu profesionālais darba lauks, dod zinātne? Un cik daudz no mūsdienu zinātnes Latvijas arhitektūra spēj absorbēt?

Jaunas iespējas. Materiālu un tehnoloģiju klāsts mainās pa mēnešiem, nevis desmitgadēm. Tas viss šodien ir globāli. Latvijas zinātni arhitektūras jomā vairāk saistu ar grāmatniecību. LZA Goda doktora Imanta Lancmaņa elegantās publikācijas par Berči vai Rundāles pili, akadēmiķa Jāņa Krastiņa jūgendstila plašais un precīzais tvērums, Jāņa Zilgalvja un Daiņa Bruģa Latvijas piļu apskati, vai Jāņa Lejnieka analītiskās publikācijas par Latvijas arhitektūras meistariem…. Jāņu priekšvakarā trīs Jāņus pieminēju. Skaisti.

Runājot par Jāņu priekšvakaru, pastāstiet, lūdzu, vairāk par jūsu Jāņu svinēšanas tradīcijām un savu dzimtas lauku māju!

Par lauku māju šajā vietā esmu no sirds pateicīgs savam tēvam. Viņam šogad būtu 95. Mēs jau pusgadsimtu un trīs gadus dzīvojam Vidzemes jūrmalā, arhitektūras piemineklī. Tā ir 1879. gadā celta dzīvojamā rija, kādu Latvijā vairs nav daudz. Pirms vairākiem gadiem sievai teicu: “Mēģināsim nodzīvot savās lauku mājās pilnu gadu un izbaudīt gadalaiku maiņas.” Pandēmija deva šo iespēju. Tiešām laukos nodzīvojām pilnu gadu – ūdens no akas, krāsnis un plīts kuras, sestdienas vakarā pirts… Kārtīga lauku dzīve. Un izbaudījām gadalaiku maiņas.

Pirms pārdesmit gadiem Jāņu svinību ielūgumā rakstījām, ka vēlams tautastērps vai atsauce uz tautas ģērbšanās tradīcijām. Lai nebūtu Jāņi džinsos! Interesanti, ka tagad tas nevienam vairs nav jāsaka – visi brauc tautastērpos. Tas mums pašiem bija pārsteigums, ka mēs un mūsu draugi šo vietu sajūtam līdzīgi.

Mūsu draugi ir īpaša vērtība Jāņos un dzīvē kopumā. Visi pašpietiekami, visi atvērti, muzikāli. Izņemot mani – man aizliegts skaļi dziedāt!

Mūsu bērni un viņu draugi labprāt muzicē. Dažu gadu no savas aizņemtības izraujas Juris un Gunda Vaivodi. Tad Jāņu dziedāšana un muzicēšana paceļas augstākā līmenī. Pie klavierēm sēžas arī Ojārs Rubenis vai Andris Kronbergs, kurš, būdams teicams arhitekts, ir arī viens no “Menuets” dibinātājiem.

Ja “cūka griķos” ieskrien dziļāk, tad paraujas arī dancošana.

Prieks, ka dažus gadu desmitus kaimiņi no Siliņu mājām nāk aplīgot. Viņi ir labi sagatavojušies! Kārtīgi apdzied. Mums tās atbildes parasti tik labi nesanāk…

Jūsu ģimene trīs paaudzēs ir mūsdienīgi cilvēki. Vai un kādā veidā Ķurmjarags ietekmē katras paaudzes uzskatus un vērtību pasauli?

Pilnīgi noteikti ietekmē. Ar telpisko ietvaru, kas nosaka katra uzvedību. 1879. gadā celtās dzīvojamās rijas piedarbā vai saimes istabā cilvēks jūtas citādi nekā Zāļu tirgus laikā Doma laukumā vai līgošanā Daugavmalā. Runa nav tik daudz par paaudzēm, bet par sajūtām. Smilgas, madaras, gundegas… Taku krustotas pļavas pilnziedā katru līgotāju citādāk aizved līdz dažus desmitus metru attālajam jūras stāvkrastam.

Vai no paaudzes uz paaudzi ir mainījušās svētku svinēšanas tradīcijas un paradumi, salīdzinot ar to, kā Jāņus svinēja jūsu vectēvs un vecvectēvs?

Jā, ir mainījušās, bet uz pozitīvo pusi. Labi atceros padomju laiku, jo esmu tā laika produkts. Šajā vietā Jāņus svinam kopš 1971. gada. Toreiz ciemos brauca tēva draugi, tad mana vecākā brāļa studijas Mākslas akadēmijā un kolorītā jauno mākslinieku kompānija… Visādi ir bijis. Protams, tad nebija tautastērpu. Bija forši Jāņi, atraisīti jauni cilvēki dabas ieskāvumā.

Valstiskā neatkarība piešķīra Jāņu tradīcijai jaunu jēgu – īsti Jāņi savā valstī! Man prieks, ka mūsu bērni un mazbērni, draugu bērni un mazbērni šos svētkus uztver kā piepildītu, līksmu un ētiski īpašu vasaras notikumu. Viņi aug kopā ar savu Jāņu izpratni.

Vai ir kādas īpašās jūsu rīkoto svētku tradīcijas?

Vairākus gadus Jāņu vakaru mēģināju iesākt ar speciāli gatavotu svētku uzrunu, bet manu emocionālo runu parasti kāds pārtrauca ar skaļiem iestarpinājumiem, savukārt, LZA eksprezidents Ojārs Spārītis allaž pamanījās norādīt uz faktu neprecizitātēm manā runā – tagad vairs svētku uzrunas nesaku.

Ir bijuši Jāņi, kas veltīti Eiropas kultūras mantojuma gadam, jo svinam tos valsts nozīmes arhitektūras piemineklī!

Ir svinēti Jāņi ar atsauci uz Raiņa 150. gadskārtu – divi jauni pašu Raiņi un divas pašu skaistas Aspazijas lasīja fragmentus no “Pūt, vējiņi!”. Nākamajā gadā (2016) tāda pat gadskārta bija Janim Rozentālam. Turklāt viņa glezniecības simbolisms tik lieliski papildina Jāņu auglīgo mistiku.

Izziņas momentam arī Jāņos ir tiesības būt klātesošam.

Vai pastāv tāda pareiza Jāņu svinēšana? Vai vispār ir iespējams Jāņus svinēt nepareizi?

Nav pareizi un nepareizi. Būtiska ir brīvības sajūta. Katrs līgotājs nāk ar savu tērpa, vainaga un dvēseles skaistumu, katrs nāk ar savu vērtību un savu pienesumu. Līgotāji pazīst viens otru un zina, ko šis vakars viņiem nesīs. Prognozējamības tradīcija. Visi sabrauc, sapošas, sievas un meitas staigā pa pļavām, vāc ziedus un klēts priekšā uz lieveņa pin vainagus. Arī mazās meitenes māk vai sirsnīgi mācās vainagus pīt! Man asaras acīs, ir skaisti. Ja sabrauc vairāk bērnu, tad pļavā ir rotaļu laiks dzīvas mūzikas pavadībā vai vizināšanās ar līnijdrošku, kur zirga lomā pāris spēcīgu jauniešu. Saule gulēt tiek pavadīta ar jūtīgu flautas skanējumu jūras krastā. Tad laiks lielajam ugunskuram ar pērno vainagu dedzināšanu, aplis ap ugunskuru – kopība un dziedāšana.

Savukārt otrās dienas rīts ir ar brokastu putru un zemeņu bļodām. Tad atkal ir muzicēšana un nesteidzīgas sarunas. Ir pilnīgi cita noskaņa, un sievietes var izrādīt skaistās, krāsainās vasaras kleitas. Tad kādā brīdī kurinām pirti – atkal savs rituāls. Pļavas zied un cilvēki zied...

Lēkšana pāri ugunskuram – kur ir tas īpašais moments, kāpēc to dara?

Ugunskuram lec pāri tie jaunākie. Nepārspīlējot, jo tautastērpa brunči tomēr ir pasmagi un vērtīgi arī! Man liekas, ka tā lēkšana pāri ugunij ir iekšējās brīvības izpausme, vēlme pārvarēt. Es tur saskatu tādu jaunības apliecinājumu. Mēs varam! Nemeklēju tajā dziļāku jēgu. Daži vienkārši sēž pie ugunskura līdz rītam, jo ugunī ir kāds vilinājums. Kādreiz domāju, ka uguni varētu uzlikt staba galā, bet mums ugunskura vieta ir starp jūru un māju – reizēm uznāk tāds pūtiens, un ir dzirksteļu pilnas debesis. Kur tad vēl staba galā!

Nereti Jāņos kāds ir izpētījis atsevišķu svinēšanas aspektu un ar to dalās publiskā uzrunā – tas ir no pieminētā Jāņu izziņas repertuāra. Ojāram Spārītim jau vienmēr pa rokai ir visādi stāsti un gudrības – Jāņi vienā brīdī pēkšņi pārtop par pilnīgi nopietnu padsmit minūšu zinātnisku lekciju. Pēc tam jaunie ļaudis man jautā: “Vai Ojārs būs nākamgad? Tas bija tik interesanti!”

Vai nav bijis nogurums, katru gadu tik ilgu laiku rīkot Jāņu dienas svinības? Cik liels ir svinētāju pulks?

Tas ir skaistais nogurums. Ir bijuši “lielie” Jāņi, kad saskaitīti 58 svinētāji. Bet tas ir nedaudz neaptverami! Pandēmija atgrieza Ķurmjraga Jāņus saprātīgā mērogā, tā ap 30 līgotājiem.

Kad sabrauc draugu pulks, kur viņi visi guļ, ja vispār guļ? Vai paliek teltīs?

Guļ maz, bet diezgan cieši, jo “kas gulēja Jāņu nakti….”. Kur nu kurais – gan mājas augšā, gan pirtiņā un klētiņā. Dzīvojamajai rijai dzīvojamais gals ir relatīvi neliels. Visi stūri ir pilni. Aptuveni 30 ļaužiem varam atrast vietu. Jumta stāvā ir palielākas grīdas plaknes un viena istabiņa, kas saucas “Spārīšu istaba”.

Vēlos, lai mašīnas sabrauc zem kokiem un nostāk, – lai nav dabas vizuālais piesārņojums. Arī krāsaina telts īsti neiederas Jāņu kopainā. Skaisti, ja pļava ar ugunskuru un telpa ap māju ir brīva no 21. gadsimta tehnoloģiju brīnumiem.

Esmu pamanījusi, ka bieži sarunājoties lietojat senu vārdu salikumus, kurus ikdienā vairs nedzird izmantojam. Piemēram, saistībā ar uzsāktajiem jumta darbiem minējāt, ka savai dzīvesbiedrei Ilgai esat teicis: “Jāņi laikam šogad nebūs. Piedarbs pilns ar lubiņu grēdām.”

Droši vien, ka jaunie runā citādāk. Vakar ar sievu klausījāmies, kā runā jaunieši. Viņi ik pa brīdim lieto no angļu valodas aizgūtas konstrukcijas un teikumus, turklāt viņiem tas nemaz neliekas savādi. Mums liekas dīvaini.

Paskaidrošu, ko domāju, kad sievai minēju, ka piedarbs pilns ar lubiņu grēdām. Sāksim ar arhitektūru, jo tas ir vienkāršāk. Dzīvojamā rija ir klasisks trijsalikums. Pauls Kundziņš par dzīvojamo riju sarakstījis veselu grāmatu. No tēva mantotā ēka sastāv no dzīvojamās daļas, rija ir pa vidu, tad ir piedarbs. Piedarbs ir saimniecības telpa visādiem darbiem. Izņēmuma kārtā piedarbā var turēt arī lopus. Tur ir skaists divviru durvju pāris – vienas atveras uz pagalmu, kur pirms Jāņiem pin vainagus un ēd zupu, kas uz lielā kastroļa zem trijkāja turpat pagalmā vārās, un uz otru pusi ir pļava ar ugunskuru.

Lubiņas jeb plēstās skaidas ir dēlītis, ko tradicionāli liek uz jumta. Man jāatjauno jumts visai saimniecības daļai. Tie ir veseli 300 m2. Tāpēc piedarbs piekrāmēts pilns ar tām plēstajām jeb ēvelētajām skaidām, ko sauc arī par lubiņām. Tas ir darbietilpīgs process. Labi, ka tagad bez āmura un naglām ir izdomāta naglu šaujamā pistole. Tā ir pilnīgi jauna tehnoloģija. Reiz Brīvdabas muzeja Mārtiņam Kuplajam prasīju: “Var skaidas pie latām šaut ar to pistoli?” Viņš atbild: “Man vieni gudrinieki Brīvdabas muzeja dzirnavām tās lubiņas ar pistoli piešāva! Līgumā nebija ierakstīts, ka jāsit ar āmuru tradicionālā veidā. Izskatās, ka turas un viss būs kārtībā.” Nevajag jau smādēt arī jaunās tehnoloģijas. Skaidrs, ka zāli pļaujam ar traktoru, bet grāvmalas man patīk pļaut ar izkapti. Tik skaista skaņa, izkaptij caur rasotu zāli skrienot. Tad mazdēlam arī uzreiz ir: “Iedod man pamēģināt!”

Vēl pastāstīšu par dažu rīku arhitektūras terminiem. Mums laimējies, ka saglabājusies rijas daļas vecā krāsns, vecie ārdu koki, abras, vienroces izkapts, kretuļi, sieti utt. Savā laikā ar tiem instrumentiem ļaudis strādāja. Man ir liels prieks, ja bērni kaut ko no tā ierauga un jautā, kas tas ir un kādai vajadzībai. Jo viņiem nav skaidrs, ka apaļš akmens ar caurumu vidū ir dzirnakmens, un ka tur bijusi mazā maltuvīte, ka turpat graudi samalti, un uz rijas klona var redzēt baltākas vietas, kur miltu paliekas.

Ko jums nozīmē makropasaule Ķurmjarags, ko jums nozīmē Latvija?

Man personīgi šī vieta mājo dvēselē kā pilnības vai plašuma kategorija. Norvēģi savu jauno opernamu uzcēla fjorda galā un apšuva ar Karāras marmora plātnēm, akcentējot, ka operas māksla pie viņiem atceļojusi pa jūru. Jūras krasts dod saikni ar ko plašāku, piešķirot Latvijai tās mazo un tik lielo vietu globālā kultūras un arhitektūras ekosistēmā.

Kāds būtu jūsu novēlējums latviešiem šajos svētkos?

Mums liktenis ir pielēmis tik daudz skumjas piemiņas un atceres dienas, ka varu vien novēlēt Jāņus svinēt ar atvērtu dvēseli un līksmu prātu!

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

 

Lasīts 67 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")