Zinātnes Vēstnesis

GALVENAIS IR ZINĀT, KO TU GRIBI//"Zinātnes Vēstnesis"

Līgo vakars Cinevillā, 2011. gads. Foto: privātais arhīvs. Līgo vakars Cinevillā, 2011. gads. Foto: privātais arhīvs.

Jānis Streičs: "Citiem vārdiem sakot, vai jūtos kā pantiņā: “Paldies saku māmiņai, ka Jānīti vārdu deva?” Nē, jo agri sapratu, ka neesmu vienīgais. Tēvs bija Jānis, un kopumā Jāņu ir tik daudz, ka jūtos tikai vārda brālis citiem 46 079 Jāņiem (pēc pagājušā gada ziņām)."

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 6 (644), 2024. gada 17. jūnijs (PDF).

 

GALVENAIS IR ZINĀT, KO TU GRIBI

Saruna ar LZA goda locekli, režisoru, gleznotāju un rakstnieku Jāni Streiču

 

Ojārs Spārītis: “Paldies, Jāni, ka esi tik pretimnākošs un atļauj sevi intervēt, pašam intervētājam un intervējamajam līdz galam pat nenojaušot, kur šī saruna var aizvest. Taču tā ir interesanta, pirmkārt, ar savu neprognozējamību, otrkārt, tāpēc, ka tā ir tieši ar tevi – Latvijas kinorežisoru zelta paaudzes pārstāvi, kuram ikviena filma ir kultūras kanona cienīga, un, treškārt, tāpēc, ka man ar tevi ir viegli sarunāties, jo atvērtai sirdij tu atbildi ar to pašu.”

Vārdā slēpjas cilvēka liktens atslēga. Kāpēc tu esi Jānis? Kā tu jūties kā Jānis? Vai tev ir vairāk veiksmes nekā tad, ja tu būtu, piemēram, Kārlis vai Ilmārs? To taču tu jūti, ka šī Latvijā vispopulārākā vārda dēļ cilvēki tevi mīl?

Citiem vārdiem sakot, vai jūtos kā pantiņā: “Paldies saku māmiņai, ka Jānīti vārdu deva?” Nē, jo agri sapratu, ka neesmu vienīgais. Tēvs bija Jānis, un kopumā Jāņu ir tik daudz, ka jūtos tikai vārda brālis citiem 46 079 Jāņiem (pēc pagājušā gada ziņām).

Kopš bērnu dienām sapratu, ka tiek dziedāts par Jāni Dieva dēlu, kas atjāj no debesīm, kur Pestītājs, Jaunava Marija, eņģelīši, Ziemassvētku vecītis un daudz svēto, ar kuriem bija pilnas manas bērnības debesis. Starp tiem arī Jānis Kristītājs, kuram karalis Erods lika nogriezt galvu. Bet latviešu Jānim galva pušķota ar vainagu, un viņš atjāj no tiem debesu laukiem, kurus man atvēra Andrejs Pumpurs “Lāčplēsī”. Atceries? “Zilajā debesu velvē, Pērkona brīnišķā pili, kur mājo mūžīga gaisma, kur nemitās priecība jauka, sabrauca Baltijas dievi klausīties Likteņa tēvu…”. Šo eposu lasīju gluži kā Svētos rakstus līdzās katoļu katehismam ar Vecās derības sižetiem par pasaules radīšanu, grēka plūdiem, Bābeli, zelta teļu, Jāzepu un viņa brāļiem un citiem krimināliem notikumiem. Bija arī Jaunā derība par Kristus mācību un viņa zemes gaitām. Žurnāli “Katoļu Dzīve” bija pilni ar svēto dzīves aprakstiem. Es augu teiksmu varā. Vairākas “Lāčplēša” nodaļas zināju no galvas. Jaunībā, braucot uz Rīgu, vārdi Koknese, Staburags, Lielvārde, Ikšķile man likās tik apgaroti, kā kristīgajam Betlēme, Nācarete, Jeruzaleme.

Vienreiz gan jutu sava vārda svaru, kad tiku kronēts kā Latvijas gada Jānis. To tradīciju centās ieviest “Latvijas Radio”. Klāt bija arī iepriekšējā gada Jānis, akadēmiķis Stradiņš. Ja es kaut vai vārda pēc tiku nostādīts vienā strīpā ar šo Latvijas leģendu, tad gan bija iemesls pateikties māmiņai debesīs.

Nevaru iedomāties, kā justos, ja vecāki būtu devuši vārdu Sīmanis (par godu vectēvam no tēva puses) vai Augusts (vectēvam no mātes puses), kas būtu kaut kas pamatīgs, ar dzīves gudrību, kalpošanu Dievam un ticīgo ļaužu cieņu. Taču deva, ko deva. Gan par godu tēvam, gan krustmātes Lūcijas Volontas krusttēvam Jānim Volontam, kas bija labklājības ministrs Ulmaņa valdībā. Spožs paraugs, lai censtos dzīvē ko panākt. Viņš bija liela autoritāte ne tikai vecākiem, bet visam Preiļu pagastam un Latgalei.

Mēs dzīvojām pie viņa brāļa Justina, kur strādāja mans tētis. Diemžēl saimnieks bija pilnīgs pretstats inteliģentajam kungam no “Atpūtas” vāka. Zinu, māmiņa sapņoja, ka nākotnē arī es varētu līdzināties Jānim Volontam. Iespējams, arī Jānim Rainim bija svars, jo piedzimu viņa jauno dienu zemē. Krustmāte Lūcija bija skolotāja, bet mamma mīlēja lasīt un glāba mūsu skolas bibliotēku, kad 1945. gada oktobrī pienāca saraksts ar grāmatām, kas metamas sārtā. Domāju, viņas apzinājās šī vārda maģiju; tāda laikam tik tiešām pastāv.

Apcerot savu likteni, galu galā, jāsaka viņām paldies. Jo, kas tad es būtu par Streiču, ja nesauktos Jānis? Kad pienāk Jāņu diena, tad kāda no avīzēm publicē, cik Jāņu un Līgu mums ir kopumā, kā arī to, cik daudz katrā uzvārdā. Pēdējos gados esmu vienīgais Jānis Streičs visā Latvijā. Bijām divi. To otro redzēju bērnībā. Diemžēl vairs nesatiku un pirms dažiem gadiem izlasīju, ka bez vēsts ir pazudis pensionārs Jānis Streičs, liekas, no Bauskas. Bēdīgi, bijām tomēr radi, kaut uz papīra, un divatā drošāk. Turklāt bija cerība kādreiz tikties un kopā parakņāties savos ciltsrakstos.

Pieņemu, ka es tāds neesmu vienīgais, kas ikvienā filmas epizodē jūt tavu kā režisora mīlestības pilno attieksmi pret ikvienu aktieri. Tā ir ne tikai filmas varoņa, bet arī cilvēciska siltuma paraugstunda. Iespējams, tava sirsnība palīdzējusi arī trāpīgai aktieru izvēlei, kuri ar tādu pašu atdevi sevi veltījuši filmas varoņu atveidei. No kurienes tevī šī bezgalīgā uzticēšanās un tēvišķīgais maigums?

“Vai agrā bērnībā dzīvojot starp krietniem ļaudīm un jūtot no viņiem maigumu un mīlestību, es varēju izaugt ļauns?” Tā savā “Grēksūdzē” rakstīja dižais franču enciklopēdists Žans Žaks Ruso. To varu teikt arī par sevi, jo arī man laimējās piedzimt krietnos ļaudīs un augt viņu vidū.

Daudziem lasītājiem būs pārsteigums, ka mani saules gadi ritēja Kurzemē un tikai tad Latgalē, kur piedzimu. Jo vecāki pārcēlās uz turieni pie tēva radiem. Tāpēc atšķirt labo no sliktā, kā arī runāt un staigāt sāku netālu no Sabiles, kur tētis bija salīdzis darbu pie lielgruntnieka Georga Arāja. Rakstot darba līgumu, viņš apjautājās par iespējām turēt savu gotiņu. Uz ko saimnieks atbildēja: “Priekš kam tev, Jāni, tās klapatas? Cik piena tev vajag vienai dienai? Ar litru vai diviem pietiks? Saņemsi no manis. Un ne jau kā algas daļu, bet lai lieki netērētu spēku, kas jātaupa darbam mūsu saimniecībā.”

Protams, es to sarunu nedzirdēju, jo biju pārāk mazs. To man atstāstīja teju paralizētais un aklais tēvs pēc daudziem gadiem tālu, tālu no Latvijas, Koventrī veco ļaužu pansionātā. “Ievēro, dēls,” viņš uzsvēra, “saimnieks teica, ne manā saimniecībā, bet mūsu! Liela atšķirība. Ne tā, kā pie Volonta. Tam visur tikai es un es, un mana saimniecība, mana. Talciniekiem pat ēst nedeva. Bet Arājs pieprasīja, lai mēs ar Kārli brokastotu un pusdienotu kopā ar viņu. Un baroja gluži kā talkā.”

Kurzeme bija dzīves lielākais vinnests manu vecāku neilgajā mūžā. Mums bija sava mājiņa. Turpat dzīvoja galdnieks Indriķis un viņa sieva Marija, kā arī priekšstrādnieks Kārlis Pētersons. Viņš spēlēja mandolīnu, un svētdienas vakaros kopā dziedājām. Mamma, kaut nebija nolīgta darbam, bieži devās pie saimnieces, lai piepalīdzētu mājas darbos. Tāpēc Ārāju kundze viņu iemīlēja kā savu meitu. Fotogrāfijas liecina, cik saskanīgi abas kopā sēd Sabiles vīna kalnā, pie Abavas rumbas un citur. Kad piedzima māsa Rutiņa, saimniece kļuva tai krustmāte. Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi un citi svētki tika svinēti kopā. Vārds kalps ir padomju ideoloģijas uzspiestais algotā laukstrādnieka apzīmējums. Mani vecāki pie Arājiem jutās kā lielas saimes locekļi.

Pie mūsu baltās mājiņas bija dārzs. Tur rušinājās mamma un Marijas tante. To labi atceros, jo gribēju pie viņām aizlidot cauri kaplodziņam. Visā nopietnībā. Biju apslimis, un mani nelaida laukā, lika gulēt, bet es, sasapņojies, ka varu lidot, piecēlos, uzkāpu uz galda, izpletu rokas kā spārnus, atspēros lidojumam un… Bāc! Atskanēja tāds bļāviens, ka klāt bija gan mamma, gan Marijas tante, gan Indriķis ar lielo ēveli rokās. Nākamajā dienā ieradās pati saimniece, tante Lība, ar Ķuzes konfektēm un cepumiem. Viņiem piederēja veikals “Turība”. Liekas, tas bija pirmais vārds, ko sapratu, jo “Turība” bija arī Sabilē un Kandavā, kā arī Preiļos, kur vēlāk nokļuvu.

Tomēr no paradīzes vajadzēja šķirties. Ienāca sarkanie, atņēma saimniekam zemi un daļu no tās iedalīja mūsu ģimenei. Tēvs, būdams dziļi ticīgais, to nevarēja izturēt, un mēs atgriezāmies Latgalē pie mammas mātes. Preiļos uz nama sienas es esot ieraudzījis vārdu turība un priekā uzgavilējis tam kā paziņam no Kurzemes. Uz ko mamma esot teikusi: “Nebrīnies, Jānīt, visa Latvija bija turība, bet nu būs nabadzība!”

Sākās mana dzīve vidē ar citādāku valodu un katolisko dienas kārtību. Tikko pamodos, vērsu skatu uz debesīm, pārmetu krustu, noskaitīju rīta lūgšanu un tikai tad kāpu no gultas. Arī pirms iešanas gulēt, nometies ceļos svētbildes priekšā, skaitīju vakara lūgšanu. Atceros, pelēkais runcītis uzleca uz sola un visu tēvreizes laiku sita ar pierīti man krūtīs, kā teikdams: “Mea culpa, mea culpa”. Nāca smiekli, valdījos un prom nedzinu, uzskatīdams, ka arī viņš kopā ar mani lūdz Dieviņu. Šie rituāli mani nenomāca. Tieši otrādi. Es labprāt tiem pakļāvos, jo kvēli ticēju baznīcas leģendām. Manā bērnībā Dievs bija bargs soģis, kas visu redzēja. Kad tuvojās negaiss ar pērkona dārdiem, vecmāmuļa teica: “Dieviņš baras!” Mākoņi vēlās virsū ar zibeņiem un pērkona grāvieniem, un es ticēju, ka aiz tiem tik tiešām ir Dieva bargais vaigs.

Taču visšaušalīgākās bailes izjutu, piedzīvodams krievu uzlidojumu. Biju laukā, kad ļoti zemu pāri mums kaukdami lidoja viņu iznīcinātāji, mezdami bumbas uz vācu kolonnām. Gribējās ielīst zemē, saplūst ar to. Kad bombardēja Rēzekni, manai klases biedrenei Halinai bija tikai septiņi gadi. Viņa kopā ar mammu un citiem slēpās pagrabā. Rēzekne un Jelgava cieta visvairāk. Sprādzieni tricināja namus, bumbas kauca te tuvāk, te tālāk. Halina no bailēm drebēja un lūdza: “Ak, jumprava Marija, apžēlojies, glāb mani no šausmām! Dari tā, lai bumba krīt mums tieši virsū! Apžēlojies, sūti mums ātru nāvi!” Vai vari iedomāties, bērns lūdza nāvi!

Vasarās ticības mācību stundās sēdējām Preiļu baznīcas dārzā. Centrā priesteris, mēs apkārt, bet pāri mūra žogam uz mums dvakoja nošauto mežabrāļu šķebinošais līķu smārds. Ir saskaitīts, ka līdz pēdējai asiņainajai parādei pie baznīcas vārtiem tika nomesti 70 vīriešu līķi. Mēs, bērni, piežmieguši acis un aizspieduši degunus, gājām tiem garām uz Kristus mācību.

Karš iesēja mūsos neaprakstāmas bailes un bažas par nākotni. Tas ilga daudzus gadus. Tēvu vācieši aizrāva leģionā. Mamma mira pavisam jauna 33 gadu vecumā. Mūs gribēja nodot bērnunamam, bet vecmāmiņa nepieļāva. Dzīvojām lielā trūkumā. Sievietes jūdzās vissmagākajos darbos. Mātes māsai Anniņai bija tikai 22 gadi, kad pārņēma mūs, bāreņus, savā gādībā. Es augu starp lielajām meitām, kurām nebija cerību tikt pie vīra. Viņas bija skolotas, sapņoja uz labāko, bet vajadzēja jūgties zemes darbos. Taču cieņā bija gāmatas, kopā sanākšanas, lai klausītos lasījumus. Tie notika mūsu mājās, un es biju tas lasītājs. Dziedājām, sarunas bija gaišas un ticības pilnas, jo viņas tomēr vēl bija jaunas. Man laimējās piedzimt sirds gudros un krietnos cilvēkos, kas alka pēc gara gaismas un mani uz to vadīja.

Mēs kā skatītāji gandrīz vai no galvas zinām tavu filmu varoņu spārnotos teicienus un frāzes, jo gandrīz ik gadu Latvijas Televīzija demonstrē te “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, te “Cilvēka bērns” vai “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, “Teātris” un vēl “Rūdolfa mantojums”, jo tās lieliski portretē gan laiku, gan sabiedrību. Kuras no savām filmām pats uzskati par mākslinieciski veiksmīgākajām un kuras – par mīļākajām?

Tās, kuras tautai iet pie sirds, un arī tās, ja darbs bija saistīts ar ko dziļi personīgu. “Cilvēka bērnā” tā ir sarakstīšanās un draudzība ar Jāni Klīdzēju. Filmai aiz kadra ir janvāra barikādes, Atmodas reibonis un Latgales atklāsme, jo īstenībā, lai cik jocīgi tas arī neizklausītos, līdz tam es nebiju tur iegājis tā pa īstam. Un arī jau gatavā filma man daudz ko deva: Ameriku, starptautisku atzinību, jaunus draugus.

Savukārt filma “Teātris” sakrita ar krasu dzīves pagriezienu uz Lietuvas pusi. Tas bija smags materiāla pretestības pārvarēšanas eksāmens. Ja “Nenopietnajam cilvēkam”, filmai par mūsdienām, tika doti 340 tūkstoši, tad divsēriju “Teātrim”, ar retro kostīmiem un interjeriem, tikai 300. Ar šo nabadzību man vajadzēja radīt ticamu vidi un varoņu organisku dzīvošanu tajā. Filma tika rādīta Londonā. Kinoteātris atrodas blakus Vaterlo tiltam. Ceru, ka daudzi mani vienaudži atceras fantastisko filmu ar šo nosaukumu. Tur skatītāji pēc seansa jautāja, kā tas iespējams, ka cilvēks, kas nav bijis Anglijā, var uzņemt tik ticamu filmu, kas nerada šaubas, ka darbība notiek pie viņiem. Uz ko atbildēju: “Mēs esam maza valsts, tāpēc mums jāzina pasaule pat labāk kā lielvalstu pilsoņiem.”

Es augu, lasot Dikensu, Šekspīru, Takkereju, Bernardu Šovu, Danielu Defo, Kiplingu, Stivensonu… tāpat kā Dimā, Balzaku, Igo, Moljēru. Pieminu to, lai teiktu, ka visīstākos apbalvojumus sniedz ne žūrijas un komisijas, bet cilvēki, kam veltu savu darbu. Piemēram, Čeļabinskā “Nenopietnā cilvēka” seansā, tai mirklī, kad, noņemot zārka vāku, atklājās Ēvalda Valtera seja, sāpēs ievaidējās visa skatītāju zāle, un iestājās nāves klusums. Svēts mirklis man, liels gandarījums.

“Limuzīns” vispirms bija veltījums Lilitai Bērziņai un Ēvaldam Valteram kā pateicība, ka viņi man noņēma bikluma kompleksu pret izciliem aktieriem. Tas bija noticis filmējot “Nenopietno cilvēku”. Ar Lilitas svētību atraisījos jaunai kvalitātei. Vēl “Limuzīnā” aiz kadra ir manas jaunās dzīves sākums, par ko liecina fināla kadri, kuros mūsu gadu vecā Viktorija kartupeļu vagā sper pirmos soļus. Lilita aiziet mūžībā, bet ceļas jaunā audze. Kadra pravietojums ir piepildījies. Mana Viktorija ir aktrise Kauņas Valsts muzikālajā teātrī. Jaunības lielo lomu laiks viņai jau aiz muguras, un nu ir sācies režisores ceļš.

Tagad par tekstiem. Kad Somersets Moems no romānu rakstīšanas pārslēdzās uz dramaturģiju, viņš sajuta milzu atvieglojumu, jo līdz tam, kaut vai raugoties burvīgā saulrietā, bija spiests domāt, kā šo skaistumu aprakstīt savā nākamajā sacerējumā; nemitīgi vērojot jebkuru dienas notikumu. Nu šīm mokām bija gals. Cilvēki savā starpā runājas, pārējais atkrita, un viņš no prieka sarakstīja tik daudz lugu, ka pats vairs nezināja tām skaitu. Ak, laimīgais! Man dialogi ir vislielākās mokas. It sevišķi ekrānam.

Kādreiz slavenais lietuviešu aktieris Stasis Petronaitis atzinās, ka, gatavojoties jaunajai lomai, vislielākās bailes ir atvērt muti pirmajam vārdam. Jāsaņemas, kā pirms lekšanas no ierakuma, lai dotos uzbrukumā. Liekas, nav nekā vienkāršāka par valodu un nav nekā tik neizdibināma, ka gribas to pielīdzināt ūdenim, bez kura nav iespējama dzīvība, kas ir tikpat ikdienišķs, taču zinātnei joprojām liela mīkla. Arī valoda slēpj sevī lielus noslēpumus. Te būtu plašs darba lauks mākslīgajam intelektam, kas atklātu, no kurienes esam nākuši un kādi dzīves apstākļi deva priekšroku mēleņiem, lūpeņiem, šņāceņiem un citām skaņu būšanām.

Esmu pārliecināts, ka pastāv tāda lieta, kā dzīves patiesības izjūta. Līdzīgi kā ir absolūtā dzirde mūziķiem. Būsi taču piedzīvojis, ka, skatoties izrādi vai filmu, kaitina aktieru runa. Jūti, ka tā nav dabiska. Jūti tāpēc, ka tai protestē tava dzīves patiesības izjūta. Domāju, ka tāda piemīt ikvienam, lielākā vai mazākā mērā. Diemžēl, kad jāataino dzīve daiļdarbā, tā daudziem zūd.

Diriģentiem ir kamertonis, viņš uzsit tam ar nagu, atskan vajadzīgā nots. Režisoram tāda mehāniskā palīga nav; ir tikai dzīves patiesības izjūta. Staņislavskis pie visas savas tā saucamās sistēmas, ar kuru piesārņoja aktieriem galvas, galu galā, vadījās tikai no paša izjūtas, kad mēģinājuma laikā no zāles uzkliedza aktierim vienu vārdu: NETICU! Maestro aptur mēģinājumu, skaidro. Kaut citam, tas pie vienas vietas, jo viņš dara, kā liek daba, un Meistars stāda to par paraugu citiem.

Mums teātra fakultātē skatuves runu pasniedza izcila pedagoģe Olga Bormana. Viņas skolas turpinātāji bija Arnolds Liniņš, Aina Matīsa un Antonija Apele. Es viņas pamācības laidu gar ausīm. Taču runas eksāmenos Amtmanis-Briedītis teica, ka vislabāk runā Streičs un viņam vajadzētu citus konsultēt. Tas saniknoja lāga Bormanīti un viņa nicīgi atbildēja: “Streičs ir ģeniāls diletants, viņš citiem neko neiemācīs!” Taisnība, es nemācu. Tikai filmēju un skatos, lai sanāk dzīves ticamība.

Zini, kas ir vissvarīgākais manā profesijā? Filmēt un redzēt to ne savām, bet skatītāja acīm. It īpaši montējot uzņemto materiālu. Atklāšu kādu noslēpumu, ko man uzticēja draugs Eldars Šengelaja no Gruzijas. Ja, filmējot kādu komisku ainu, aktieru darbošanās izraisa skatītājos, t. i. režisora palīgos, smieklus, tad met to kadru laukā, jo publika nesmiesies. Viņam taisnība, esmu to pārbaudījis praksē. Un otrādi. Par ko, skatoties ekrānā, smejas skatītāji, filmēšanas laikā grupas biedri pat viebjas no riebuma.

Piemēram, nu jau hrestomātiskie mīlas reibuma kadri ar Uldi Dumpi “Limuzīna” epizodēs, kur viņš lec pāri runkuļu vagām un plivinās kā naktstauriņš ar rokās izplestu palagu virs galvas. Pat mans uzticamais operators Harijs Kukels šķendējās: “Nu tādu bezgaumību, Jāni, nebiju no tevis gaidījis!” Nerunājot par citiem. Ciemos bija dokumentāliste Irīna Mass. Filmas pirmizrādē viņa smējās, no sirds apsveica un atzinās, ka, skatoties kā filmēju, esot bijis kauns par manu gaumi.

Par ko smiesies, nevaru paredzēt. Brīžiem smiekli nomāc nākamo tekstu un tas pazūd. Tad es klusībā šķendējos; būtu to paredzējis, ieturētu pauzi un aizpildītu ar kādu darbību. Nekad neesmu filmējis, lai tas izskatītos smieklīgi. Tas nāk pats no sevis. Tas mums gēnos. Māsai Stasītei neklājās viegli. Sirds pilna, viņa gribēja padalīties savās bēdās ar kolēģēm, stāstīja savas nebūšanas, bet tās smējās. Tas aizvainoja māsiņu, viņa turpināja vēl pārliecinošāk, bet draudzenes smējās kā kutinātas. Stasīte apklusa, skatījās uz smējējām un sāka smiet tām līdzi: “Ja jau tas ir tik smieklīgi, tad nav ko bēdāties.” Tā ir ar mani. Tādi mēs esam.

Jaunības sarunās bieži mīlēju par sevi pasmieties. Tad atklājās, ka draugi to ņēmuši nopietni un laiduši tālāk tautiņās. Mans brālis Ēriks ar to blēņojās visu dzīvi. Izcils ar savu muļķošanu ir mūsu kopējais draugs Bērtulis Pizičs, bijušais Dailes teātra direktors. Viņš Rīgas naivuļiem sastāsta, ka Latgalē alus stiprumam pieberot dustu, un svinībās tā žvidzinot ar mietiem, ka visi žogi tiekot izlauzti. Pats gavilē, kad tie notic.

Mīlu atkārtot, ka žanrs ir autora skats uz dzīvi. Protams, ka no mākslas teorijas skata, tā ir nepilnība vai aplamība. Bet, ja runājam par komiskajām situācijām un dialogiem, tad tikai tās arī raisa smieklus. Mana attieksme pret situāciju vai problēmu, mans visu piedodošais un ironiskais skats, kas sakrīt ar skatītāja viedokli. “Limuzīns” ir spilgts paraugs autora solidaritātei ar skatītāju. Varoņi runā vienu, domā citu, un skatītājs lasa viņu domas un gavilē par savu gaišredzību. Turklāt, ja runājam par komisko, tad atkal patvarīgi gribu apgalvot, ka tā vispirms ir ētikas kategorija un tikai pēc tam estētikas problēma. Man šo patiesību atklāja vecmāmiņa, kad teica: “Smieties vari par vecu cilvēku un bērnu tāpēc, ka bērns biji un vecs kļūsi, bet, nedod Dievs, ka smiesies par kropli, slimo vai nabagu. Dievs tevi sodīs.”

Iztēlojoties režisora darbu ir skaidrs, ka tas prasa visa “spēles lauka” pazīšanu, sākot ar izpildāmu scenāriju, veiksmīgu aktieru tipu atrašanu, benzīnu operatoru un gaismotāju mašīnu bākās, un beidzot ar skaistu saulrietu tieši tajā vietā, kur aktierim jāsaka liktenīgais monologs. Lai gan režisoram ir gan palīgi, gan asistenti, lai radītu šedevru, viņam nepieciešama pārskatāma, sakārtota, harmonizēta sistēma. Režisors zināmā mērā ir organizators, menedžeris, bet viņa priekšrocība ir sistēmas pārzināšana. Vai te drīkstu vilkt paralēles arī ar izpratni par Latvijas valsti, zemi un tautu kā vienotu sistēmu, kurā tavs ideālista skats vēlas redzēt drošu, garīgi bagātu un pārtikušu sabiedrību?

Zināmā mērā tev taisnība. Bet… Reiz jautāju diriģentam Mārim Sirmajam: “Saki, kāda nozīme ir diriģenta žestiem? Viens vicina rokas kā vējdzirnavu spārnus. Cits kustina pirkstus un tikai pa retam atvēzējas plašākam žestam, bet Andris Vecumnieks pilnīgi vai dejo. Viņš ir tik plastisks un organisks, ka prieks ne tikai klausīties, bet arī skatīties.” Māris atbildēja: “Žestiem nav nozīmes. Galvenais ir zināt, ko tu gribi un panākt to.” Es apstulbu par tik vienkāršu atbildi, kas, neko nenoskaidrojot, pateica vissvarīgāko kā mākslā, tā cilvēka un valsts dzīvē. Galvenais ir zināt, ko tu gribi. Kā pie nama celtniecības, tā pie Bēthovena 5. simfonijas iestudēšanas. Tāpat arī pie valsts vadīšanas.

Mēs redzam, kas noticis ar Latviju, kad iepriekšējā premjera griba tika koncentrēta tikai koalīcijas saglabāšanai. Kā lai viņš necenstos, ja par to uztraucās sabiedriskie mediji? Tie ar bažām seko svārstībām, kas varētu iedragāt koalīcijas stabilitāti un, nedod Dievs, sagraut to. Rezultātā esam pēdējie starp Baltijas valstīm. Diemžēl valsts nav koalīcija, bet process, kas bez mērķa buksē Latvijas partejiskās birokrātijas smiltīs.

Nesen dzirdēju aksiomu: “Valstsvīrs domā par tautas labklājību, bet politiķis – par uzvaru nākamajās vēlēšanās.” Laikā, kad veidojās mūsu valsts, pasaulē slavens ekonomists Kārlis Balodis no tālienes šaubījās par tādu iespējamību. Taču, pārlūkojot Eiropas pieredzi, nāca pie slēdziena: “Jā, var pastāvēt, tikai valdībai nemitīgi jādomā par vienu – kā veidot Latviju kā pārticības zemi. Jo mazas valstis var ātri tikt pie bagātības, ja to grib un dara visu, lai tā būtu. To rādīja pasaules pieredze.”

Bet mūsu nācija šodien svētā mierā pieņem jebkuras partijas paziņojumu: “Mūsu uzdevums ir nākamajās vēlēšanās panākt vairākumu.” Komentāri lieki. Ja tādā lietu kārtībā man būtu jāizlieto filmai piešķirtās finanses, es pie darba netiktu. Naudiņa izkustu liekajās birokrātijas instancēs ar noskaidrošanām, saskaņošanām, pārbaudēm utt. Filma patiesībā ir ražošana, kurā nav vietas demokrātijai. Kino pirmsākumos darbojās ne kino studijas, bet kino fabrikas.

Asistenta gados man bija darīšanas ar dažiem mēmā kino meistariem, kas jautāja: “Vai tālu līdz jūsu kino fabrikai? Cik filmas gadā ražo jūsu fabrika?” Mani tas aizskāra, domāju, ka tā ir viņu augstprātība, bet, nē, atklājās, ka tā bija aktieru jaunība, mēmā kino ziedu laiki, slavenajā Aleksandra Honžonkova kino fabrikā, ko atņēma revolūcija. Vārdu studija, izdomāja radošie darbinieki, vēlēdamies savā statusā celties augstāk par fabrikas preču ražotājiem. Kaut patiesībā bijām visīstākā ražotne ar savu obligāto produkcijas daudzumu un ražošanas termiņiem pēc stingra grafika, kurā filmas tika godātas kā ražošanas vienības.

Tu precīzi uzskaitīji to darbu lērumu, kas man jāpārvalda. Ir posmi, par kuriem man nav ne jausmas. Piemēram, filmu attīstīšanas un kopēšanas cehs. To veica pamatīga un priekšzīmīga mašinērija, kas apkalpoja citas mazākas Padomju Savienības studijas. Kaut arī visas manas filmas tika materializētas, man nebija ne mazākā priekštata par šī darba mehānisko pusi, tik vien kā zināšanas par fotofilmas attīstīšanu un kopēšanu, ar ko nodarbojos jaunībā. Mums kā fabrikās pastāvēja cehi, kas nodrošināja filmēšanas procesa materiālo pusi ar transportu, dekorācijām, apģērbiem, rekvizītiem, gaismām, pirotehniku utt.

Zviedru kino klasiķis Ingmars Bergmans atzinās, ka visas šīs klapatas radošajam darbam atstāj tikai desmit procentus no laika un enerģijas. Man, ķeroties pie filmas, ir sajūta, kā stāvot ar lāpstu pie papuves, kas jāuzrok līdz horizontam un vienam pašam jāapsēj ar labību. Protams, ir palīgi, un ikviens, kas saistīts ar attēlu un skaņu, ir pakļauts man. Tālāk seko: subordinācija, uzticēšanas, konsekvence un stingra likumu ievērošana. Kad mana meita ieinteresējās par Kārnegiju, tad lasīja to un gavilēja, jo tanī ir aprakstīts, kā strādā viņas tētis un māca savu meitu, nezinot šo grāmatu.

Man bija jaunums, ka esi Valda Zatlera “Reformu partijas” nosaukuma autors un aicināts nākt politikā, bet redzot, cik tukšvārdīga un mazefektīva likumdošanā, valstiskās sistēmas uzlabošanā un ekonomikas attīstīšanā, tu savu enerģiju labāk velti izglītībai, zinātnei, kultūras sabiedrības veidošanai. Kāda ir tava stratēģiskā doma par valsts un pārvaldes attīstības līkločiem, par mūsu ekonomikas kāpumiem un kritumiem, par Rīgu kā galvaspilsētu un Latgali kā dzimto novadu?

Politikā iesaistījos jau kopš 1986. gada, kad uz Pugo galda gūlās sūdzību kaudze par manu revolucionāro runu Kinematogrāfistu kongresā Kremlī. Mēs bijām braša Baltijas trijotne: Jonas Gricijus no Lietuvas, Kaljo Kisks no Igaunijas. Kopā ar draugiem no Ukrainas, Gruzijas veicām lielas izmaiņas. Vissavienības Kinematogrāfistu savienība bija visrevolucionārākā sabiedriskā organizācija. Maskavas diktatūras vietā radījām konfederāciju. Tas bija romantisks laiks. Mūsu domubiedri bija Oļesju Adamovičs un Eldars Rjazanovs.

Gadījums pēc gadījuma, pilnīgi kā tāda Likteņtēva roka bīdīja mani nost no ceļa uz politiku. Par to varētu daudz stāstīt, bet par Reformu partiju taisnība. Tikai šis vārds kļuva vientulis, kas izrauts no programmas, ko piedāvāju līdz ar partijas vārdu VĀRPA, kas atšifrējumā lasītos kā “Valsts ārkārtas reformu politiskā apvienība”. Nosaukumu apstiprināja manis rosinātās reformas, lai izkustinātu valsti no stagnācijas, kādā mūs iespundējusi politiskās birokrātijas diktatūra. Šo manu diagnozi kādā diskusijā par demokrātiju Latvijā atbalstīja Aivars Endziņš. Viņš savā priekšlasījumā bija ļoti kritisks, apšaubot patiesas demokrātijas iespēju Latvijā.

Interesanti, ka tad iepazinos ar jauno ārstu Hosamu Abu Meri no Libānas. Puisis runāja latviski un par brīnumu alka ņemt līdzdalību valsts dzīvē. Pat dedzīgāk nekā mēs latvieši. Mani reformu priekšlikumi ietvēra sevī: 1) Saeimas sastāvu veido novadu pilnvarotie deputāti; 2) Likumdošanas varas atdalīšana no Izpildvaras; 3) Ministru posteņos likt ne politiķus, bet speciālistus; 4) Tautas vēlēts Valsts prezidents; 5) Likums par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu. Tā ir sena mana un Jāņa Stradiņa ideja. Satversmē Rīga kā galvaspilsēta ir tikai pieminēta. Tāpat arī nesen tapušajā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā pēc alfabēta un pēc kārtas numura Rīga ir astotā valsts pilsēta. Likumā nav ne vārda par galvaspilsētu. Tā, kā astrāla būtne, ir Domes platības īrniece, kurai savi nodomi un rīkojumi jāsaskaņo ar Domi, kas var atļaut valstij naidīgām organizācijām rīkot akcijas pie Brīvības pieminekļa. Rīga kopš laika gala bijusi starptautiska pilsēta. Bet Saeima kopš dzimšanas bija un, gods godam, turas kā latviska institūcija. Un kā tādai – tai ir bijuši konflikti un nesaskaņas ar Domi, kad tanī gūst pārsvaru citi spēki. Atcerieties interfrontistu un citu revanšistu bļaustīšanos pie Brīvības pieminekļa.

Tas attiecas arī uz apbūvi, jo uzcelti monstri, kas sveši pilsētas garam. Rīgas osta un citas ienesīgas vietas veicinājušas domnieku korumpētību un patvaļu līdz ar nepieļaujamu izšķērdību. Esmu pārliecināts, ja galvaspilsētas dome tiku iekļauta Ministru kabineta struktūrā un ja galvaspilsētas mērs būtu ministru kabineta loceklis, jebšu ministrs bez portfeļa, tas nāktu tikai par labu. Rīga pieder Latvijas pilsoņiem, un to vajag īstenot.

Toreiz pie Zatlera tiku uzklausīts, taču pabīdīts malā. Sapratu, ka tiem, kas lipa viņam apkārt, no svara tikt pie siles. Pēc laika uzzināju, ka top jauns politiskais spēks – Zatlera Reformu partija. Diemžēl bez reformu piedāvājuma. Tagad jūtu vainas apziņu pret krietno vīru Valdi, ar kuru man joprojām ir jaukas attiecības. Es atkāpos, necīnījos, atstāju viņu šo politisko hiēnu ielenkumā. Taču skaidri redzēju, ka tas ir bezcerīgi. Esmu piedzīvojis ne vienas vien partijas dzimšanu un tūdaļ kratījies nost, jo ar diegiem nav aršana. Redzēju, ka nevienam nav bijis politiskās gribas restartēt valsti uz Satversmes pamata. Vēl trakāk, nevienam nav skaidrības par diagnozi. Tas, ka “ir slikti”, nav diagnoze, tā ir pašsajūta. Tāda tipa politiķi, tikai ar iedomu, ka es būšu labāks, laužas pie teikšanas.

Iespēju bija atliku likām. Pirms katrām vēlēšanām tiku vervēts. Vienas partijas līderis man piedāvāja kultūras ministra posteni, uz ko atbildēju: “Ne! Prasu vairāk: pirmo vietu listē un satiksmes ministra portfeli. Tad es no tiesas varēšu palīdzēt kultūrai. Man ir šofera tiesības, Es pārzinu dzelzceļu, jo kad biju asistents, ar karodziņiem devu komandas lokomotīves vadītājam. Kad Melnajā jūrā filmējām “Tobago”, es tik ticami vadīju jūrnieka bēru rituālu, ka garām peldošie kuģi atdeva mums godu ar karogu pusmastā un komandu miera stājā uz klāja. Arī ar lidmašīnām ir sava pieredze. Vadīju bumbvedējus. Tiesa, tie bija maketi, bet uz ekrāna izskatījās kā īstie, un kad pieliku skaņu, tie kļuva vēl ticamāki. Re, kāds diapazons! Vai tam, kas tagad vada ministriju ir lielāks vēriens?” Parteigenosse domāja, ka jokoju. Bet es runāju nopietni, izsmejot partejisko pieeju kadru politikā.

Daudzi no mums, arī tu, bijām iesaistīti 2017. gada 5.–6. maijā plānotā Latgales kongresa simtgades pasākuma organizēšanā, kuram vajadzēja kļūt par krāšņu Latvijas valstiskuma briedināšanas un nacionālās konsolidācijas idejas atceres pasākumu. Taču tas izvērtās par pilnīgi pretēju nostādņu paušanas forumu un rādīja ar pārējo Latviju konfrontējošu, gandrīz vai atšķēlušos Latgali. Vai no Latgales puses skanošo pārmetumu par nevienlīdzīgajām centra un perifērijas attiecībām mērķis ir šķelt Latvijas vienotību? Vai bažās par šāda nevēlama scenārija attīstību 2023. gada pavasarī kļuvi par Latgales kultūrai, vēsturei, valodai, tautsaimniecībai un drošībai veltītas konferences iniciatoru? Kur mūsdienu Latgales kultūrpolitikā saskati riskus novada un Latvijas drošībai?

Mūs tajā blēdīgajā pasākumā iesaistīja, cerēdami, ka būsim ar to pagodināti un nejauksimies rīkotāju nodomos. Tā daudzkārt notiek krāpšanas gadījumos, atsaucoties uz pazīstamu personību vārdiem. Tos ieraksta kā drošinātājus un liek mierā, lai ir vaļa darīt savu. Arī labos nodomos. Taču šoreiz tie, maigi izsakoties, bija nelietīgi. Tu, es un akadēmiķis Arvīds Barševskis nebijām tik naivi un atdalījāmies no šīs grupas, kurā daudz lāga cilvēku, kas akli neapzinās, ka tiek vadīti no Maskavas.

Tieši tāpēc biju iecerējis šo pagājušā pavasara pasākumu Aglonā. Tas bija ievērojams notikums manam novadam, par ko esmu bezgala pateicīgs Akadēmijai, kaut neesmu apmierināts pats ar sevi. Man personīgi vajadzēja kontaktēties ar katru referentu, lai pārliecinātu un noskaņotu, cik politiski aktuāla ir viņa tēma. Tāpēc uzstāšanās bija akadēmiski perfektas un interesantas. Taču ar distanci no Lielā kaimiņa gara elpas Latgalē.

Ja runājam par riskiem kultūrpolitikā, tad man šķiet, ka vilciens jau aizgājis. Un uz Latgali tas attiecas tikai kā Latvijas daļu; nepilnības kultūrpolitikā ir visā valstī, jo nav kopējā mērķa un valstiskās gribas īstenot labklājības programmu. Tas ir tikai tāpēc, ka Latvijas valsts ir saskaldīta partiju hercogistēs. Mūs uztur Eiropas inerce, NATO un Ukrainas varonība. Dzīvoju savos uzskatos ar cerību, ka laiks darīs savu un tauta kļūs gudrāka.

Pavisam pelnīti esi LZA Goda loceklis. Ikviens akadēmiķis – vienalga, eksakto vai humanitāro zinātņu, – tevi ciena, mīl un apbrīno tavu domu un radošo ideju pasauli, tavu skaidro un poētisko valodu. Taču nav noslēpjams, ka tevī mājo arī cieša piederības sajūta Akadēmijai un tās saimei, jo aktīvi papildini Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas dzīvi. Ar ko tev svarīga šī piederība un klātbūtne Latvijas izglītības un zinātnes procesiem?

Būt savas valsts zinātņu akadēmijas Goda loceklim ir pagodinājums, ko stādu augstāk par valdības apbalvojumu. Tā tas ir vai visās Eiropas valstīs. Lieki kautrēties, es jutos aplaimots un celts saulītē ar Akadēmijas Raiņa un Cicerona balvām, kā arī Ministru prezidenta balvu, kas bija Akadēmijas ieteikums. Tomēr pāri visam ir draudzība ar Latvijas intelekta izlasi. Jānis Stradiņš, kuru cienu bez gala, kļuva domu biedrs un centienu līdzgaitnieks. Viņš piedāvāja pāriet uz tu, kas man nebija viegli izdarāms. Tāpat bija grūti uzrunāt uz tu arī tevi un vēl citus no mūsu saimes. Savu mājas sajūtu un piederību jūtu nevis kino vidē, bet tieši Akadēmijā.

Ļauj pakavēties pie kāda cita gadījuma, kam tomēr sakars ar šo notikumu. Tas notika 1984. gada maijā Vissavienības festivālā Kijivā. Piedalījos tajā ar savu filmu “Svešās kaislības”. Delegāciju vadīja Latvijas kino lielākais priekšnieks biedrs Ilmārs Īverts. Pirms filmas seansa viņa pavadībā gājām skatītāju priekšā iepazīties. Stāstot par mani, Īverts piedzejoja, ka esmu tautas mākslinieks, mākslas zinātņu doktors un kas tur vēl. Es smējos, ko nu apstrīdēšu priekšnieku, jo, galu galā, tam nav nekādas nozīmes un tas nekādi nevar iespaidot filmas kvalitāti. Ar tituliem tika pušķota arī aktrise Vizma Ozoliņa, bet mums tas kā pīlei ūdens. No svara, kā skatītāji un žūrija vērtēs filmu. Uzņēma lieliski, un mēs tikām pie divām balvām.

Pēc nedēļas Kinostudijas Mākslas padomē piecēlās redaktors Viktors Lorencs un bargā balsī vērsās pie auditorijas: “Sakiet biedri, vai pie mums strādā tāds mākslas zinātņu doktors Jānis Streičs, kā viņš pieteica sevi Kijivā?” Visi apmulsa, es piecēlos un teicu: “Atvainojiet, ne jau es pieteicu sevi, bet biedrs Īverts. Es taču nevaru ārzemēs skatītāju priekšā apstrīdēt savu augstāko priekšniecību. It sevišķi tāpēc, ka savās atskaitēs visi priekšnieki pieliek klāt lielākus ciparus.” Kolēģi sāka smieties un Miks Savisko teica: “Viktor, beidz ķēmoties! It kā tu nezinātu Īvertu. Kas par to, ka Streičs vēl nav zinātņu doktors. Uz galvošanu nākotnē tāds kļūs.”

Vajadzēja laimīgi sagadīties, ka pēc 15 gadiem, verot Akadēmijas durvis, lai ietu uz svinībām, kur man pasniegs Goda akadēmiķa diplomu, pretī iznāca Mihails Savisko (viņa žurnāls “Māksla Plus” mājoja augstceltnē). “Miku,” es sveicināju ar patiesu prieku, “tavs pravietojums piepildījies! Es eju saņemt Goda akadēmiķa diplomu.” Viņš nesaprata. Kad atgādināju seno notikumu, tas nelīdzēja, Miks to bija aizmirsis, taču kļuva makten priecīgs par savu tālredzību.

Šobrīd, kad esmu tālu no Rīgas, pietrūkst trīs lietas: mūsu Akadēmijas saimes (lai arī ir iespēja piedalīties pasākumos no tālienes, sirdi tas neglāsta kā tikšanās ar līdzgaitniekiem augstceltnē). Trūkst Misiņa bibliotēkas un Valsts arhīvu, jo esmu iestrēdzis pie kāda vērienīga literārā darba, kas skar mūsu vēsturi, un jūtos kā bez rokām.

Ar savu kultūras redzējumu un padomu piedalies Latgales augstskolu dzīvē. Kopā ar Jāņiem Anmani un Strupuli esi Jāzepa Pīgožņa balvas dibinātājs. Tevi, tāpat kā mani, saistīja draudzība ar gleznotāju Osvaldu Zvejsalnieku, Antonu Kūkoju, ar dzejnieku Andri Vējānu, ar profesoru Pēteri Zeili. Tu glezno Latgales ainavas gan dabā, gan pēc atmiņas. Gribu salīdzināt tavu darbošanos Latgales labā ar otra Jāņa – Stradiņa – centieniem iedzīvināt Sēlijas kā novada attīstību, tās ļaužu un kultūras cildināšanu. Jūs vieno censoņu un savas zemes patriotu gars, kas tavu dzīvi padara par misiju. Atceros, tavā 80 gadu jubilejas sveicienā viņš tevi nosauca kā vislatviskāko latgalieti.

Paldies, ka atcerējies. Tas man toreiz gāja pie sirds, un paldies arī tev par atzinību, kaut mana līdzdalība Latgales lietās varētu būt pamatīgāka. Gleznojis Latgali esmu gaužām maz, jo man tuvi visi Latvijas novadi. Tāpēc katram no tiem esmu veltījis pa filmai: “Limuzīns” – Vidzemei. “Likteņdzirnas” – Kurzemei, “Svešās kaislības” – Zemgalei un “Cilvēka bērns” – Latgalei. Par Kurzemes mīlestību jau stāstīju.

Vidzemi man tuvināja Rūdolfs Blaumanis, brāļi Kaudzīši un tuvākais draugs Pauls Putniņš. Kad rakstīju scenāriju “Limuzīnam”, visus notikumus redzēju Pauļa mājas pagalmā. Diemžēl filmai nederēja ne viņa senču gruntīgais nams, ne sakoptā vide. Izmisīgi meklēju ko iztālēm līdzīgu, bet neatradu, un kad izvēlējos Raiskumu, man bija grūti iejusties svešajā platībā. Vidzemē esmu svinējis Jāņus biežāk nekā Latgalē. Manas vislabākās auditorijas bija tur: Siguldā, Limbažos, Cēsīs, Mazsalacā, Valkā, Valmierā. Latgalē tikai Preiļos un šad tad Daugavpilī. Es runāju par patstāvīgajām auditorijām, kur tika demonstrētas vai visas manas filmas. Tur bija skatītāji, kas mani gaidīja.

Apustulis Pāvils teicis: “Kur būs tava manta, tur būs tava sirds.” Es gribētu sacīt: “Kur pieliksi savas rokas, tur pielips tava sirds.” Filma jau ir tā rokas pielikšana vietai, kas tiek iemīlēta. Tāpēc tāda īsta rūpe par Latgali man sākās ar Atmodu. Tiku iesaistīts TV raidījumā “Latgola”, ko vadīja Anta Rugāte. Sadarbojos ar Broņislavu Spridzānu, kas veica to pašu radiofonā. Tad nāca filma “Cilvēka bērns”. Latgaliski! Bija tādi tautas brāļi, kas rakstīja Jānim Klīdzējam uz Kaliforniju, lai apturot Streiča neprātu. “Jau tā mūs par valodu izsmej! Nu būs negods visiem latgaliešiem!” Arī agrāk, pēc “Limuzīna” kāds latgalietis no Tukuma rakstīja uz Maskavu sūdzību par frāzi: “Latvija zem čangaļu spiediena sabruks.” Tāda apsaukāšanās notikusi tikai buržuāziskajā Latvijā, bet tagad, sociālisma saulītē tas vairs nenotiekot. Es neapzinājos, ka “Limuzīns” bija latgalieša ieiešana kino mākslā. Bet “Cilvēka bērns” atvēra vārtus uz Latgali visai Latvijai. Arī man pašam, atklājot, ka piederu dižai ciltij, kas deva mūsu valstij valodu, vārdu un karogu.

Šobrīd visciešāk esmu saistīts ar Preiļiem, kas neatkarības laikā izauguši par ievērojamu kultūras centru. Preiļu vadība atbalstīja domu par Pīgožņa medaļu un naudas prēmiju, ko viņi apmaksā jau vairākus gadus. Mana ideja bija kristīgo konfesiju brālības ass: izstādes atklāšana Rīgas Pētera baznīcā Jāzepa dienā un Preiļos septembrī balvas pasniegšana Pīgožņa dzimšanas dienā. Esmu iesaistījies projektā par Preiļu centra pārbūvi. Esmu patrons arī skolnieku patriotiskās dzejas konkursam, kas tagad notiek Preiļos. Sākums bija Salacgrīva. Desmit gadus pēc kārtas Lāčplēša dienā devos līdzi mūsu dzejniekiem uz konkursa noslēgumu. Esmu aizbildnis arī Salacgrīvas projektam “Bibliokuģis Valdemārs”. Kā arī skolnieku Kultūras universitātei Daugavpils Augstskolas paspārnē, kur mani iesaistīja akadēmiķe Maija Burima.

Šis tas ir veikts, bet, lai izdarītu vairāk, tur ir jādzīvo un jāstrādā. Taču, lai vairotu Latgales labo slavu, ir darbi, kas veicami tikai Rīgā. Būtu palicis Preiļos, nebūtu “Cilvēka bērna”, kas cēla godā Latgales valodu. Nebūtu “Limuzīna”, kas ieveda latgaliešus ekrāna un teātra mākslā. Esmu leģendārās 1958. gada Latgales kultūras nedēļas Rīgā auglis. Tā pieteica Latgali visai valstij kā īsti latvisku novadu, kas nav atdalāms no Zemgales, Kurzemes, Vidzemes. Jo boļševiku varas gaiteņos brieda doma likvidēt “vēsturisko kļūdu ar Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas”.

Kad sāku studijas Rīgā, tad mākslas dzīvē latgalieši bija mazākumā. Pirmajā praksē Dailes teātrī man blakus apsēdās kāds slavens aktieris, lai noskaidrotu, kas es par putnu te ielidojis: “Ak tā, mācāties režiju, un ko pēc tam? Strādāsiet Preiļu kultūras namā?” Apstulbu, neatceros, ko atbildēju, bet tagad smejos. Nākotnē mūsu ceļi atkal savijās. Pastāvēja tāda vīzdegunīga attieksme pret Vitebskas latviešiem, kas jāsaprot, jo tik tiešām bijām atpalikuši par veselu gadsimtu. Kurzemē dzimtbūšanu atcēla 1817. gadā, bet Latgalē 1961. Taču zemnieki turpināja dzīvot pēc Krievu sādžu modes līdz pat Mērnieku laikiem Latgalē. Tātad līdz pagājušā gadsimta 20. gadiem. Tikai tad, jau izejot viensētās, latgalietis guva tās priekšrocības, kas tautas brāļus bija virzījušas tālu priekšā. Par simts gadiem. Ko te apvainoties, ja ir ar ko lepoties. Nepilnu 20 gadu laikā Latgale pierādīja, ka varētu stāties līdzās brāļiem, lai saskatītos ar tiem vienā acu līmenī, kā teiktu prezidents Levits. Tagad Rīgā vairs nav skaidrības, kas no kurienes cēlies, jo būtībā esam vienoti Latvijai, un ceļš no Preiļiem līdz Rīgai kļuvis simtkārt īsāks nekā manā jaunībā. Taču šodien daudzi Latgales “patrioti”, nezinot savu vēsturi, runā par mītisko Latgali, reducējot to tikai uz valodu, ko cītīgi piesārņo ar rusicismiem, poļu ksendzu labdabīgajiem centieniem, kā arī ar nostūru leksikas izrakteņiem. Uzvarēs darītāji, un tādi ir.

Kino – tā ir māksla plašai sabiedrībai un žanrs, kas vizuāli atspoguļo sabiedriskās norises. Tu esi arī scenāriju autors, raksti dienasgrāmatu un ne mazāk kā kino, arī rakstos tev patīk izteikties sulīgi un krāsaini. “Tas garais cilvēkbērna gads” – iespaidīga un pilsoniski aktīva grāmata. Tava dzīve un tu pats līdzinies enciklopēdiskai krātuvei, kurā tikai jāuzšķir vēlamā lappuse un tajā kā glezna atklāsies laikmets un kultūrvēsturiskā panorāma. Uz atmiņu var paļauties tikai tas, kas pats ir piedzīvojis aizgājušo notikumu elpu, sajutis gan krāsu, gan asins un sviedru smaržas. Kāds ir tavs atminēšanās mehānisms un par ko tu tagad raksti?

“Tu saki?” tā mīlēja pārjautāt kino varone dullā Paulīne. Jā, tik tiešām daudz pieredzēts. 50 gadu vecumā biju Spānijā. Daudz runājos ar savu pavadoni, Krievijā dzimušu spāņu emigrācijas atvasi Arturo. Viņš brīnījās: “Jūs to visu esat piedzīvojis, ir karu, ir Staļina, ir Hruščova un Brežņeva valdīšanu? Neticami!” Bet nu pagājuši 38 gadi, un tajos ir tādi notikumi, kas ne man, ne spānim pat sapnī nevarēja rādīties.

Mēs, pirms kara dzimušie, esam kā laipa no viena Latvijas brīvības krasta uz otru. Savus saules gadus jau apdzejoju. Tie nebeidzās ar krievu okupāciju un kara sākumu, jo turpinājās vecāku atmiņās un sarakstē ar saimnieci Lību. Mēs smagi pārdzīvojām Arāju dēla jaunā ārsta Valda pāragro nāvi. Viņš mira no tuberkulozes vācu laikā. Otrs dēls Kārlis Arājs kļuva par Latvijas neiroķirurģijas pamatlicēju; arī atturības biedrības dibinātājs un vadītājs. Viņš sarakstījis divas atmiņu grāmatas par savu dzimtu un vienu par savu profesiju. Rakstīšana bija tā, kas mūs atkal saveda kopā. Zināju, ka Arāju Kārlis strādā 1. slimnīcā, biju viņu pat redzējis dokumentālajā filmā. Taču, kautrējos tuvoties, tā iemesla dēļ, ka mums tika iedalīta viņa tēva zemes daļa. Tie bija rūgti maldi. Tēvs, kad apciemoju viņu Anglijā, atklāja patiesību, par ko jau stāstīju. Viss bija otrādi. Slavenais dakteris “Karogā” bija izlasījis manu atmiņu stāstu par bērnu dienām Kurzemē, uzrakstīja man vēstuli, stādoties priekšā, un uzaicināja ciemos. Cienījamais vīrs apbrīnoja manu bērnu dienu atmiņu. Arī no bērnības dienu lielā drauga Kārļa, kas spēlēja mandolīnu, saņēmu vēstuli un apciemoju viņu Cilvēkbērna vasaras Jāņu dienā. Tā bija aizkustinoša tikšanās ar cilvēkiem, kas pazina manus vecākus, kad viņi bija jauni un Latvija bija plaukstoša valsts.

Mudīte Šneidere sūdzējās, ka maz ko atceroties no tiem tālajiem gadiem. Es teicu: “Mīļo Mudīt, tu esi aktrise, zini kas ir darbošanās lomā un ‘dotajos apstākļos’. Tas pats ir rakstot. Ieej savā varonē kā lomā un laid viņu savu jauno dienu apstākļos. Tici, viņa sāks darboties pati, tik paspēj tikt līdzi un rakstīt!” Teicu pus pa jokam un pus ar pārliecību, ka tā jādara. Rakstnieks frontinieks Georgijs Baklanovs man stāstīja: “Liekas, nu neko vairs neatceros, bet piespiežos, grimstu pagātnē līdz ieraugu kādu sīkumiņu. Pieķeros tam kā pavedienam, velku un velku, un tā pamazām sāk šķetināties notikums pēc notikuma, noārdot aizmirstību kā vecu zeķi.” Bet tas attiecas uz atmiņu kā radošā procesa nepieciešamību, jo jebkurš rakstnieks visu mūžu to vien dara kā noraksta pats sevi, vedot savus varoņus.

Runājot par atmiņu, smagi jānopūšas, jo daudzās narkozes un skābekļa trūkums asinīs darījis savu. Atceros, bija laiks, kad filmas montāžu varēju veikt galvā. Filmas sižets tika līmēts kopā no atlasītajiem gabaliņiem, kas glabājās rullīšos montāžas skapī. Montāžas galds ar monitoru skaitījās liels tehnikas sasniegums. Es biju apguvis šo tehniku kā īsts meistars un veicu to pats. Palīdzes kārtoja atgriezumus un rullēja, klasificēja pa kārbām, jo montāža ir process, kas ilgst līdz pēdējam brīdim. Katrs jaunais materiāls kaut ko izmaina un tad jāmontē no jauna.

Es to darīju mājās, savā galvā, jo atcerējos kadru aiz kadriņa, kā tas salīmēts, tie bija tūkstoši. Pēdējās filmās to vairs nespēju. Montēju tikai skatoties monitorā. Bija laiks, kad varēju uzskaitīt visas Jāņu dienas, kur un kādos apstākļos tās svinētas. Nu vairs nē. Pieļauju, ka ne jau atmiņa ir galvenais, bet mērķis un griba. Psihologs Rūdolfs Krūmiņš stāstīja, ka Čarlzam Darvinam esot bijusi vāja atmiņa, bet līdzējusi pierakstu sistēma, ko viņš piekopa pētot dzīvо dabu. Kaut kas līdzīgs Apple sistēmai datorā, tikai Darvinam tas glabājās mapēs, plauktos un skapjos.

Atmiņu var piespiest atvērties. Prāts, šķiet, vēl turas. To jūtu, kad kontaktējos ar jaunajiem kolēģiem. Paldies Dievam, neesmu aizmirsts, man zvana, prasa padomu. Pirms pāris dienām mūsmājās notika īsta meistarklase, kas mani tā sapurināja, kā būtu dabūjis dopingu. Pārsteigums pašam par sevi, cik daudz derīgu ierosinājumu devu jaunajiem. Somersetam Moemam taisnība, vecuma posts ir tas, ka tev ir liela dzīves pieredze, bet nav vairs iespēju to izmantot. Viņš nebija pesimists. Ir rīta skaistums un ir saulrieta burvība. Gadi mūs atbrīvo no liekajām kaislībām, noskaņo uz pozitīvu apceri un labvēlību.

Jau vairākus gadus piepildītās dienas vadi ar savu dzīvesbiedri Vidu netālu no Druskininkiem, gleznaina ezera krastā, un, brīvi pārvaldot lietuviešu valodu, esi lieliski iekļāvies arī novada mākslas dzīvē. Par to, cik augstu tevi vērtē Lietuvas kolēģi muzejos, pašvaldībā un mākslinieku vidē, pārliecinājos pats. Laikam jau šī baltu tautu kopības un radniecības sajūta mūsos atklājas gan valodā, gan raksturos, gan tradīcijās un uzskatos. Kāds ir tavs sveiciens visiem Jāņiem gan Lietuvā, gan Latvijā, un it īpaši akadēmiskajai saimei un Jāņiem – akadēmiķiem?

Tā nu sanācis. Tālu jābrauc, ja bez apstājas tad piecas ar pus stundas. Kauņā dzīvo meitas ģimene, ir jāiegriežas pie viņas, līdz ar to vismaz stunda nāk klāt. Man bija izkarots apbūves gabaliņš Murjāņos. Pat būvmateriāli tika sagādāti. Taču nāca jaunie laiki, materiāli gaidīja. Brīvdienās un atvaļinājumos nemitīgi braucām uz šejieni pie sievas vecākiem. Arī pēc tam, kad abi nomira. Līdz sapratu, ka ar sirdi esmu pieķēries šīm mājām, kur pie kājām ezers, bet aiz muguras mežs ar sēņu bagātību rudeņos. Bērnībā tāda vieta liktos neiedomājams sapnis, jo kā no ezera, tā no meža dveš noslēpums un vilinājums. Taču mūsu kopdzīves sākumā tas man nebija galvenais. Ne jau ezera dēļ sākām dzīvot kopā. Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka sāku pēc šejienes ilgoties. Īpaši ziemas aukstajās naktīs iztēlojos, kā tumsā un sniegos vientulībā salst māja bez mūsu tuvības ar uguni krāsni un gaismu logos. Te man labi strādājās, te tapa scenāriji vairākām filmām un te guvu svētību rakstniecībai no Jāņa Klīdzēja puses. Romantiski. Vari iedomāties, tā braucu uz šejieni veselus 28 gadus, pazīstot tikai tuvākos kaimiņus. Līdz meita izgāja pie vīra.

Znots Kestutis Jakštas izrādījās praktisks cilvēks. Kaut kāda vajadzība spieda viņus doties pie mūsu pašvaldības vadītāja Veisiejā. Priekšnieks bija pārsteigts, ka viņu apciemo tādas slavenības, lika darbus pie malas, cienāja ar kafiju un stāstīja par kultūras pasākumiem viņa valstībā. Gada notikums mazpilsētai esot gleznotāju plenēri, pat starptautiskie, ar poļu, baltkrievu un Kaukāza republiku piedalīšanos. Diemžēl latvieši vēl neesot bijuši. To vajadzētu labot. To dzirdot Kestutis teica: “Mans sievastēvs arī glezno.” “Ko jūs sakāt, steidzīgi vediet šurp!” iesaucās pilsētas galva Zenons Sabaļauskas. Ar to tad arī sākās. Protams, atsaucos, tūdaļ velkot sev līdzi Jāzepu Pīgozni, un tā katru gadu gādāju uz šejieni mūsu gleznotājus. Nu jau te daudzi pabijuši. Pēc plenēru noteikumiem gleznotājs atstāj saimniekiem kādu darbu. Gadu gaitā sakrājusies liela kolekcija. Plenēru rīkotājs Vitautas ieminējās, ka labi būtu to izstādīt tālāk, varbūt pat Kauņā, kas būtu liels notikums. Es neko nesolīju, bet noorganizēju izstādi Rīgas Pētera baznīcā. Tas mazpilsētas vadībai un garīdzniecībai bija gan pārsteigums, gan pagodinājums.

Otro izstādi rīkoju kopā ar Lietuvas vēstnieku Ŗičardu Deguti. Tanī mani Lietuvas novadnieki saveda savus kokgriezumus, Nesen VEF kultūras pilī bija skatāmi mana drauga Andrjusa Moteijus grafikas darbi. Par šo darbošanos esmu ticis Veisiejas Goda pilsoņu kārtā, ko apliecina gan dokuments, gan spoža nozīmīte, kas lielumā var sacensties ar ordeni. Lai neapvainotu devējus, to, ejot uz baznīcu, jāliek pie krūts.

Tuvojoties Jāņiem, vēlos pieminēt kādu neaizmirstamu svētku tostu. Tas notika 1955. gadā, kad beidzu Rēzeknes Pedagoģisko skolu. Svinēt Jāņu dienu bija ne tikai atļauts, bet pat mudināts, jo toni noteica tā saucamie nacionālkomunisti. Mūsu kursam tie bija pēdējie kopā būšanas prieki. Priekšā šķiršanās, jaunas darba vietas un tāli dzīves ceļi. Neizklīdām līdz pat saules lēktam. Tad visi brīnumainā kārtā salīdām Halinas un Ritas īrētajā istabiņā, kur katram tika pa cepumam un limonādes glāzei. Skolotāja Emīlija, paņēmusi savējo, teica: “Mīļie bērni, vēlos teikt jums tostu!”

Godīgi sakot par tādu ceremoniju bija lasīts un redzēts ķinīti, bet Latgalē tas notika vienkāršāk: ja alus glāzi laida pa riņķi, tad katrs nākamais, kam jādzer, tika apdziedāts, bet visbiežāk pietika ar mudinājumu: priekā! Cits vēl piebilda: līdz dibenam! Taču te – skolotāja teiks tostu mums kā smalkai sabiedrībai trofeju filmās. Pieklusām un gaidījām. Bet viņa raudzījās glāzē, tad pacēla uz mums acis un teica: “Mīļie bērni, no sirds novēlu jums tikai vienu… tikai to, lai jums nekad, nekad nebūtu jāpiedzīvo karš… nedod, Dievs, nedod, Dievs!” un asaras aizžņaudza viņai balsi. Tik vien, bet mēs ilgi klusējām, jo zinājām, kas ir nāves bailes, varmācība un bads, es zināju, kā jūties, kad paliec bez vecākiem… kad aizved skolotāju un atstāj bez pajumtes viņas bērnus, kad tiek dedzinātas grāmatas…

Nu mans mūžs tuvojas rietam. Lai kā nu bija, bet dzīvoju mierā un nedomāju, ka jauno dienu bailes atkal iedunēsies manī kā tāls pērkons pie apvāršņa. Tāpēc es, tāpat kā mana skolotāja, domās vēlos pacelt limonādes glāzi un atkārtot viņas novēlējumu. Kaut tas pats par sevi jau mājo mūsu domās un labajā gribā. Bet lai! Mūsu kopējā balsī tas tālāk un augstāk būs sadzirdams. Mūsu draugs Rauls Čiličava, bijušais Ukrainas vēstnieks Latvijā, mūsu Goda akadēmiķis teica, ka Latvijas himna ir viena no skaistākajām pasaulē, jo mēs lūdzam Dievam prieku dzīvot. Prieku Tev, mīļā Akadēmijas saime!

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents, akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 75 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")