Zinātnes Vēstnesis

Noslēgusies Latvijas jauno zinātnieku apvienības organizētā vasaras skola

Noslēgusies Latvijas jauno zinātnieku apvienības organizētā vasaras skola

Šā gada 27.–29. augustā Cēsīs, Ruckas muižā pēc četru gadu pārtraukuma notika Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) vasaras skola “Pārvarot izaicinājumus zinātnē”. Tajā piedalījās vairāk nekā 30 jaunie zinātnieki un doktoranti no visas Latvijas un vairāk nekā 15 lektori no dažādiem zinātņu institūtiem gadā.

Vasaras skolas dalībniece, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pēcdoktorante Kristīne Meile stāsta:

LJZA rīkotā vasaras skola pulcēja vairākus desmitus Latvijas jauno un topošo zinātnieku, kuriem bija iespēja noklausīties vērtīgas un iedvesmojošas lekcijas, noskaidrot atbildes uz dažādiem jautājumiem, iesaistīties diskusijās par akadēmisko un zinātnisko karjeru. Vasaras skola nebija saistīta ar konkrētu zinātnes jomu, tāpēc piedalīties bija aicināts ikviens Latvijas students vai jaunais zinātnieks. Šeit satikās farmaceiti un hidroekologi, ķīmiķi un politologi, mediķi un pedagogi, inženieri un psihologi, kā arī citu jomu pārstāvji. Pieaicinātie lektori bija izcili speciālisti un lieliski paraugi. Apskatītās un apspriestās tēmas bija noderīgas jebkuras jomas pārstāvim, lai uzlabotu dažādas prasmes un sniegtu atbalstu un sadarbības iespējas.

Viena no pasākuma lielākajām vērtībām bija tieši fokuss uz Latvijas situāciju, jo bieži vien informācija par vietējiem sasniegumiem pie jauniešiem nenonāk, un rodas priekšstats, ka pie mums taču nekas nenotiek un neviens neko nesasniedz. Vasaras skolas lektori bija iedvesmojoši un atsaucīgi. Dalībnieki varēja ne tikai atrast domubiedrus un sabiedrotos citu jauno zinātnieku vidū, bet arī tika iedrošināti vērsties pie dažādās jomās panākumus guvušiem zinātniekiem un ekspertiem. Kā norādīja viens no vasaras skolas lektoriem – Andris Anspoks – lielākā tendence šobrīd ir starpdisciplinaritāte. Gandrīz katras vasaras skolas lekcijas vai sarunas secinājums – sadarbība, partneri un komandas darbs ir svarīgs. Tas izpaužas gan pašos pētījumos, gan pētījumu rezultātu pārnesē un komercializācijā.

Savukārt LZA akadēmiķis Kristaps Jaudzems un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters prezentācijās uzsvēra, ka starpdisciplināras problēmas jārisina ar starpdisciplināriem pētījumiem. Starpdisciplinaritāte nodrošina gan efektīvākus zinātniskos risinājumus, gan palielina pētījuma ietekmi. Lai veicinātu dažādu nozaru zinātnieku sadarbību, elastīgums jāievieš jau studiju laikā, lai jaunie zinātnieki būtu gatavi saprast arī citu jomu pārstāvju zinātnisko valodu un sadarboties. Līdzīgi arī pētījumu rezultātu komercializācijā – viens nav cīnītājs. 

Latvijas zinātniskā jaunuzņēmuma “Alina” līdzdibinātāja Solvita Kostjukova stāstīja par savu pieredzi jaunuzņēmumu dibināšanā un zinātnē balstītu produktu ieviešanu tirgū, uzsverot, ka ir nepieciešama komanda, kurā ir pārstāvēti gan zinātnieki, gan uzņēmēji, gan pārneses speciālisti. Solvita Kostjukova arī uzsvēra, ka kontakti ar nozari jādibina pēc iespējas ātrāk un droši jāmeklē mentori – jaunuzņēmumu pasaulē neviens nevienam padomu neatsaka.

Latvijas Investīciju un inovāciju aģentūras Tehnoloģiju departamenta direktore Lauma Muižniece, runājot par sadarbību starp zinātni un industriju, uzsvēra Latvijas Investīciju un inovāciju aģentūras nozīmi. Lauma Muižniece pieminēja vairākus pasākumus – hakatonus, biznesa inkubatorus universitātēs, tehnoloģiju skautu darbību un ekosistēmu pieeju, kas apkopo vietējo nozaru pārstāvju tīklus un nodrošina partnerībā veidotu zinātnes komercializāciju. Mūsdienās zinātnieka karjera ir atkarīga arī no spējas savus pētījumu rezultātus padarīt pieejamus citiem zinātniekiem un plašākai sabiedrībai.

LZA akadēmiķe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Maija Dambrova dalījās praktiskā pieredzē par zinātnisko publikāciju rakstīšanu. Prof. Dambrova sniedza vairākus noderīgus padomus, kā uzlabot publikāciju rakstīšanas un iesniegšanas prasmes – pirms rakstīšanas daudz lasīt, apzināties publicēšanās nozīmību zinātnieka karjerā, ieraudzīt savā pētījumā stāstu ar izrietošiem secinājumiem, rūpīgi sagatavot sekundārās raksta daļas, kā kopsavilkumu, pavadošo vēstuli, atslēgvārdus, uztvert recenzentu kritiku pozitīvi un nepadoties arī pēc raksta noraidījuma kādā vienā žurnālā, bet turpināt meklēt citas publicēšanās iespējas.

Savukārt Datu skolas vadītāja Latvijā Nika Aleksejeva uzsvēra – lai veiksmīgi pastāstītu stāstu un izvēlētos atbilstošu datu vizualizācijas stratēģiju, vispirms jāsaprot, ko vēlaties pateikt. Publish or perish (angl. ‘publicējies vai pazūdi’) ir teiciens, kas zinātni raksturo kā konkurences pilnu nozari. Konkurence, stress, spiediens, nedrošība ir starp tām problēmām, kas vasaras skolas diskusiju laikā tika uzsvērtas kā drauds zinātnieku izaugsmei un garīgajai veselībai.

Diskusijā “Vai zinātnē esam vienlīdzīgi?” tika pārrunāti dzimumlīdztiesības jautājumi, uzsverot, ka zinātniskajā un akadēmiskajā karjerā sievietēm nereti ir grūtāk sasniegt to pašu vai tikpat ātri kā kolēģiem vīriešiem. Tika apspriestas iespējas situāciju uzlabot caur likumdošanu (darba stundu regulējums, elastīgums projektu izpildes termiņos, bērna kopšanas atvaļinājuma attiecināšana u. c.), tomēr pie atbildes, kā sievietes un vīriešus padarīt patiesi līdztiesīgus, nevar tik viegli nonākt, kamēr sievietes ir tās, kurām jāpieņem grūtākie lēmumi saistībā ar darba/dzīves (ģimenes) līdzsvaru. Vasaras skolas lekcijas un diskusija bez šauras zinātniskās specializācijas bija augsne pārdomām par savu akadēmisko vai profesionālo motivāciju, ambīcijām un gaidām.

Dažādās pieredzes un izaicinājumi bija kā atgādinājums iejūtīgāk izturēties gan pret sevi, gan kolēģiem. Tas atgādināja arī, ka neesam vieni – studentu vai zinātnieku individuālās problēmas bieži izrādās sistēmiskas, un tās var risināt ar savstarpēju atbalstu un sadarbību. Viena no manām Vasaras skolas atziņām ir, ka ne zinātnē, ne politikā, ne uzņēmējdarbībā nekas (lielākoties) nenotiek un nemainās uzreiz. Tāpēc jābūt aktīviem un mērķtiecīgiem. No tā loģiski izriet aicinājums jaunajiem zinātniekiem iesaistīties LJZA un veidot akadēmisko vidi un stiprināt zinātnisko sabiedrību Latvijā.

Vasaras skolas dalībniece, Rīgas Tehniskās universitātes vides inženierzinātnes doktorante Marika Kacare stāsta:

LJZA vasaras skola man bija izcils vasaras noslēgums ar tālākvirzīšanās noskaņu, kas deva sajūtu – katrs esam atsevišķi savās laboratorijās, darbos un jomās, bet kopā varam īstenot vērienīgas idejas, kā arī veicināt ideju par zinātnes attīstību, paļaušanos uz datiem un faktiem kā vērtību.

Virspusēji aplūkojot programmu liekas – katrs vispārīgais zinātnieku pasākums, kas cenšas apvienot visas jomas, sastāv no vieniem un tiem pašiem pieturas punktiem: zinātnisko publikāciju rakstīšana, izaicinājumi, pārvarot sen izveidoto karjeras hierarhiju, kas izspiež jaunos prātus, cīņa par grantiem un komunikācija, ja paveicas, tad (arī kā šoreiz) diskriminācija zinātnē – šīs tēmas ir vērtīgas katru reizi, kad tiek atklātas caur personīgās pieredzes prizmu. Īpaši, kad sarunas notiek brīvā gaisotnē un nelielā kompānijā. Tas iedrošina.

Lai gan esmu pētniece vien dažus mēnešus un tikai šogad sākšu studijas doktorantūrā, kopš mana pirmā Erasmus un saskarsmes ar akadēmisko jomu ārzemēs mani ilgu laiku nodarbina zinātnes komunikācijas un zinātnes kā karjeras un uzskatu sistēmas jautājumi. Tāpēc varu vērot, kā šie uzskati mainās – “rakstiet tik sarežģīti, lai neviens nesaprastu un domātu, ka tas noteikti ir kaut kas ļoti gudrs” nu jau sen ir vairs tikai joks, taču joprojām ir cilvēki, kas to dara. Tas ir mūsu visu uzdevums – panākt, lai šāda pieeja izzūd, lai zinātne risina problēmas pēc būtības, nesarežģījot kaut ko tāpat vien, kā arī atmestu seno iedomāto aristokrātiskumu un būtu pieejama katram, kurš savas jomas jautājumu izpētē gatavs ieguldīt laiku, radošo enerģiju un prātu.

Zinātne virza sabiedrību, bet tā nevar to darīt bez sabiedrības uzticēšanās. To izcili parāda arī Covid-19 laiks. Tāpēc, manuprāt, rezultātu pasniegšana un procesa caurredzamība ir tikpat būtiska kā paši rezultāti. Arī datu vizualizācijas nodarbība to uzsvēra, runājot par labajām praksēm. Īpaši priecīga biju dzirdēt kosmosa zinātnieci Amaru Grapu (Amaru Graps) un socioloģi Asli Vatanseveru (Asli Vatansever), kurām arī pirms šī pasākuma sekoju kā izcilām zinātnes komunikatorēm. Tēmas, par kurām viņas runāja, ir smagas un neignorējamas – izaicinājumi zinātnē kā karjerā un šķēršļi, kādus rada esošā sistēma, kā arī dzimumu nevienlīdzība.

Diskusija par dzimumu vienlīdzību man pilnībā pagāja bērnu kopšanas atvaļinājuma un dzemdību izraisīto grūtību zīmē. Šai tēmai būtu veltāma atsevišķa saruna. Gribētos vairs neapspriest pamatjautājumus, jo labākā pasaulē tie jau sen būtu atrisināti, lai mēs varētu līdztiesības jautājumos fokusēties uz nemanāmākiem, sarežģītākiem jautājumiem. Attieksmi, dzimumu lomām, nekorektiem komentāriem, kolēģu radīto neiederības sajūtu, ko grūti pierādīt, ko reizēm grūti pat pamanīt pašai. Zinātnei jākļūst par sievietēm draudzīgu jomu. Tāpat kā politika, uzņēmējdarbība, IT, māksla un jebkura cita joma – zinātne ir piemērota visiem, neatkarīgi no dzimuma, ādas krāsas, tautības, dzimtes identitātes vai seksuālās orientācijas. Diskriminācija pēc šādām pazīmēm ir nezinātniska, tai jābeidzas. Cik labi, ka ar šādām sarunām uz to ejam. Pēc vasaras skolas jūtu, ka esmu gatava šim akadēmiskajam gadam. Ir daudz kas, ko uzlabot. Bet tas nav jādara vienam. Uzlabojumi jau notiek, un mums ir, kur meklēt padomu un atbalstu.

Vasaras skolas dalībniece Rīgas Stradiņa universitātes psiholoģijas doktorante Elīna Zelčāne stāsta:

LJZA organizētā vasaras skola mani pozitīvi pārsteidza. Biju iedomājusies – katra zinātnes nozare ir kā aizvākota šprotu bundža, kur zinātnieki dzīvo savā noslēgtajā vidē un runā tikai sev saprotamā valodā. Izrādījās, ka Latvijas jaunie zinātnieki arvien vairāk iet starpdisciplinaritātes virzienā un cenšas piedomāt pie tā, lai viņu vēstījumu saprastu ne vien akadēmiskās aprindās, bet arī plašākā sabiedrībā.

Laikā, kad informācijas apjoms ievērojami pārsniedz iespējas to uztvert un apstrādāt, neizbēgams kļūst fakts, ka dzīvojam nevis vienotā informācijas telpā, bet gan katrs savā burbulī. Tas, ka mums kaut kas šķiet skaidrs un pašsaprotams, nenozīmē, ka arī citiem tā liekas, tāpēc ir vērts aizdomāties par to, kā atrast krustpunktus ar citiem “burbuļiem”. Priecājos redzēt, ka vasaras skola veicina šo “burbuļu” krustošanos.

Pasākuma lektori vairākkārt uzsvēra, ka zinātniekiem ir jāattīsta komunikācijas prasmes un jāmācās atrast kopīgu valodu gan ar politiķiem, gan ar uzņēmējiem, gan plašāku sabiedrību. Mums var būt ģeniālas idejas, bet, ja tās netiek sadzirdētas un neraisa diskusiju, tās ātri vien pazūd datu biezoknī. To, ka jaunie zinātnieki spēj par sarežģīto pastāstīt vienkārši, apliecināja neformālās sarunas pie kafijas tases, kuru laikā guvu populārzinātnisku ieskatu dažādu nozaru atklājumos. Kaut gan zinātnieki nereti vēlas īstenot savas ieceres un būt galvenie spīdekļi pie zinātnes debesīm, ir svarīgi strādāt kopā, lai virzītu idejas un teorijas uz priekšu ātrāk un lai tām būtu lielāka ietekme.

Latvijas Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētājs Miķelis Grīviņš uzsvēra ieguvumus no kopīgu publikāciju veidošanas, savukārt LU profesors un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters aicināja mainīt domāšanu, lai zinātne Latvijā būtu nevis uz nozarēm, bet problēmām vērsta. Šķilters rosināja nelikt pētniecības tēmas konkrētā zinātnes rāmī, jo tas ierobežo iegūstamos rezultātus. Tā vietā viņš mudināja iziet no ierastā un kopīga mērķa vārdā sadarboties dažādu jomu speciālistiem. Viena no vasaras skolā apspriestajām tēmām bija zinātnei pieejamais finansējums.

Kaut arī jaunajiem pētniekiem ir diezgan plašas iespējas iesaistīties dažādos projektos un saņemt grantus, tomēr viņiem trūkst pastāvīga finansējuma. Brīdī, kad projekts beidzas, arī nauda beidzas, ir jāgaida nākamais projekts, nezinot, vai izdosies tajā iekļūt. Tā rezultātā reti kurš zinātnieks nodarbojas tikai ar pētniecību. Lai iegūtu zināmu finansiālo stabilitāti, zinātnieki pasniedz lekcijas, veic dažādus administratīvos darbus, tostarp arī ar zinātni nesaistītu darbu. Lielā darba slodze un nenoteiktības radītā spriedze būtiski ietekmē pētnieku psihisko veselību. Diskusijā par sieviešu nozīmi zinātnē tika uzsvērts, ka īpaši grūti ir sievietēm, jo viņām papildus citiem izaicinājumiem jādomā, kā apvienot darbu un ģimenes dzīvi. Daļa jauno doktorantu un pēcdoktorantu izvēlas aiziet no zinātnes, jo neredz iespēju, kā darīt visu. Lai to mainītu, pētniekiem vajadzīgs regulārs finansējums un līdzsvarots darba laiks, kā tas ir Skandināvijā.

Politiķus, kuri lemj par naudas sadali dažādām jomām, parasti interesē lietderība. Arī es kā nodokļu maksātāja vēlos, lai nauda aizplūst tur, kur tā sniedz lielāku labumu sabiedrībai. Vienmēr esmu redzējusi zinātnes jēgu, taču pēc vasaras skolas argumentu, kāpēc jāinvestē nauda pētniecībā, ir kļuvis vairāk. Pirmkārt, man bija iespēja iepazīties ar gudriem un entuziastiskiem jauniešiem, kuru ikdienas darbs ir vērsts uz to, lai mēs visi dzīvotu labāk. Aprunājos ar farmaceiti, kura cenšas atklāt jauna veida antibiotikas, ar bioloģi, kura pēta, kā samazināt piesārņojumu Baltijas jūrā, ar plastikas ķirurgu, kurš cer atrast inovatīvu materiālu, ko izmantot sejas rekonstruēšanā pēc traumām, ar psiholoģi, kura pēta resursus veselīgai novecošanai. Redzēju, kā deg šo pētnieku acis, un tas mani pārliecināja. Otrkārt, man bija iespēja dzirdēt iedvesmojošus pieredzes stāstus par jau sasniegtiem rezultātiem. Treškārt, esmu gatava atvēlēt savus nodokļus zinātnei, jo gribu, lai zinātnieki neizdeg, lai viņi var strādāt mazāk, bet kvalitatīvāk, apvienojot darbu ar ģimenes dzīvi un nododot nākamajām paaudzēm ne vien idejas, bet arī gēnus.

Viena no vasaras skolas organizatorēm, Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece Ieva Puzo, kura jau kādu laiku ir LJZA biedre un šovasar iesaistījās pasākuma rīkošanā, stāsta: Domājot par šo notikumu, pirmais, ko gribu paust, ir lielā cieņa pret visiem kolēģiem – Latvijas jaunajiem zinātniekiem, kas ar sirdi un dvēseli, un pārliecību par šā pasākuma nepieciešamību aktīvi piedalījās notikuma organizēšanā. LJZA valdes priekšsēdētājs Miķelis Grīviņš, valdes locekle Laura Bužinska, biedri Liene Spruženiece un Kārlis Livkišs mēnešiem ilgi aktīvi strādāja, lai vasaras skola izdotos, lai tai būtu vismājīgākā norises vieta (Ruckas muiža Cēsīs!), finansējums, iedvesmojošākie runātāji, draudzīgākā noskaņa, gardākās maltītes un daudzas citas lietas, kas padarīja šo trīs dienu tikšanos par neaizmirstamu notikumu. Šie cilvēki nudien iznesa vasaras skolu trīs dienu garumā, un ir pelnījuši daudzus labus vārdus no pasākuma dalībniekiem. Šajā ierakstā gribu nedaudz pastāstīt par divām sesijām, kuru organizēšanu un vadīšanu pati biju uzņēmusies, visu laiku domājot arī par savu pēcdoktorantūras projektu un tā raisītajiem jautājumiem.

Pirmā sesija bija Mūsdienu zinātnieka akadēmiskā karjera, un tā norisinājās angliski. Šīs sesijas mērķis, fokusējoties uz jauno zinātnieku akadēmiskās karjeras iespējām, bija pievērsties globālajām tendencēm, kas ietekmē zinātnieka darbu un karjeras iespējas mūsdienās. Akadēmiskā un zinātnes vide nav atrauta no procesiem citos reģionos, valstīs, institūcijās, un arī Latvijas zinātnes un pētniecības politikas veidotāji un īstenotāji pārņem un pielāgo citās valstīs pastāvošus zinātnes finansēšanas modeļus, izcilības vērtēšanas veidus un daudz ko citu.

Jaunajiem zinātniekiem Latvijā ir jādzīvo un jāstrādā reizē ļoti lokālā vidē ar vietējiem spēles noteikumiem, bet reizē arī jāpiedalās plašākā zinātnes politiku un prakšu arēnā. Kā dalībnieki šajā sesijā laipni piekrita piedalīties akadēmiskā darba socioloģe Asli Vatansever (Bard College Berlin), Ķīnas literatūras pētnieks Frank Kraushaar, kurš strādā kā viesprofesors Vācijas un Austrijas universitātēs, kā arī ģeoloģe Liene Spruženiece.

Asli sarunai pievienojās attālināti un sniedza dedzīgu, datos balstītu ieskatu jauno zinātnieku karjeras iespējās Eiropā, norādot uz arvien vairāk zūdošo balansu starp to, kas no zinātniekiem tiek sagaidīts (intelektuālu izaicinājumu vārdā), un to, kā viņu ieguldītais darbs – un viņi paši – tiek vērtēti. Domāju, ka daudziem palikuši atmiņā Asli minētie skaitļi par, piemēram, Vāciju, kurā 92 % akadēmisko darbinieku strādā uz īstermiņa līgumu pamata, tiecoties iekļauties tajos 8 %, kas atrodas hierarhijas augšgalā un nosaka toni akadēmiskajā vidē. 

Savukārt Frank un Liene lieliski izcēla gan lielo nedrošību, kas valda mūsdienu akadēmiskajā vidē, gan zinātnieku spēju un neatlaidību navigēt šajā vidē. Kopumā šī sesija kalpoja kā atgādinājums tam, ka nevaram domāt par akadēmisko karjeru tikai kā indivīda talanta un ieguldītā darba atspoguļojumu. Drīzāk mums jādomā par sistēmiskajiem procesiem – globālajiem un nacionālajiem –, kas ietekmē to, kādos virzienos zinātnieka karjera var virzīties, cik tālu tā var attīstīties un ar kādiem strukturāliem šķēršļiem nākas saskarties. Saistīti – mums arī jādomā par to, kā pretoties sistēmiskajām netaisnībām kopā, nevis katram atsevišķi. Tēma – par kopīgu rīcību – bija otrās manis vadītās sesijas centrā.

Sesijā Akadēmiskā vide Latvijā: izaicinājumi un risinājumu meklējumi kopīgi domājām un diskutējām par problēmām, ar kurām saskaras jaunie zinātnieki tieši Latvijā, un par veidiem, kā šīs problēmas, apvienojot spēkus un daudzas jauno zinātnieku balsis, var risināt. Šajā sarunā piedalījās Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Fizikas nodaļas vadītājs Guntars Kitenbergs, kurš ir bijis arī LJZA valdē un iesaistās dažādās zinātnes rīcībpolitikas diskusijās, pētniece Antra Boča, kura šobrīd aktīvi darbojas LJZA Politikas darba grupā, kā arī Laura Bužinska, kura šajā sarunā piedalījās kā Facebook grupas doktorantiem izveidotāja.

Antra stāstīja par to, kā LJZA balss tiek iekļauta IZM diskusijās par akadēmiskās karjeras ietvaru Latvijā, savukārt Guntars uzsvēra dažādus konkrētus piemērus par to, kā akadēmisko vidi var soli pa solim mainīt, kā piemērus minot faktu, ka šobrīd Latvijas Zinātnes padomes administrētie fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu konkursi tiek izsludināti katru gadu, nevis reizi četros gados, kā tas bijis iepriekš. Balstoties vairāku cilvēku paustos viedokļos nelielā neformālā aptaujā, Laura savā stāstījumā izcēla doktorantu pieredzi, runājot par sistēmiskajiem izaicinājumiem, ar ko sastopas šī jauno pētnieku grupa, – galvenokārt finansējuma trūkumu un neskaidrību par studiju procesu. (Laurai daloties stāstos, es visu laiku domāju par sava pētījuma dalībniekiem – ārvalstu pētniekiem Latvijas institūcijās: ieklausoties, cik reizēm apjukuši šķiet Latvijā dzimuši un auguši jaunie pētnieki, vai kāds brīnums, ka cilvēki, kuri uz šejieni atbraukuši, jūtas vēl samulsušāki?).

Diskusijā izskanēja arī jautājums par to, kāpēc mums jākoncentrējas uz problēmām un vai nebūtu lietderīgi pievērsties tieši akadēmiskās karjeras pozitīvajiem aspektiem un veiksmes stāstiem, kā arī tika noformulēta atbilde uz šo jautājumu: mums jārunā par jauno zinātnieku izaicinājumiem akadēmiskās karjeras veidošanā, lai apzinātos pētniecības spēles laukuma realitātes, lai būtu lietas kursā par sistēmiskajiem faktoriem, kas ietekmē mūsu darbu, kā arī izzinātu ceļus unmehānismus, kā kopīgi varam ko ietekmēt un padarīt zinātnes vidi labāku.

Vēl viena neliela piezīme par to, kāpēc ir svarīgi risināt izaicinājumus kopā... Augusta vidū LJZA nosūtīja VIAA jautājumu kopumu par pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta Post-Doc Latvia īstenošanas noteikumiem. Šajā vēstulē tika vērsta uzmanība uz to, ka pēcdoktorantēm tiek liegta iespēja izmantot grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājumu. VIAA sākotnējā atbilde platformā Twitter minēja, ka katrs individuāls gadījums tiekot skatīts atsevišķi, taču LJZA vērsa uzmanību uz sistēmisku problēmu, aicinot meklēt arī sistēmisku risinājumu. Vēl skatīsimies, kā šis jautājums tiks risināts, taču ir skaidrs, ka, vienīgi apvienojot spēkus, pieredzes un zināšanas (tas ir, apvienojoties kopīgu tiesību aizstāvošās organizācijās), var tikt uzlabotas šādas, ar zinātnieku darba apstākļiem saistītas situācijas.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavoja Kristīne Meile, Marika Kacere,
Elīna Zelčāne, Ieva Puzo un Laura Bužinska
 

Avots: “Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 8 (613), 2021. gada 27. septembris (pdf).

Lasīts 371 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")