Zinātnes Vēstnesis

Augstākā izglītība un zinātne ir investīciju pozīcija

Augstākā izglītība un zinātne ir investīciju pozīcija

Augstākās izglītības padome šogad atzīmēja 25 gadu darbību, par centrālo notikumu izvirzot Latvijas Augstākās izglītības un augstskolu attīstības koncepcijas “Nākotnes augstskolas 2030” izveidi. Kā ievadrunā uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš, augstākā izglītība un zinātne ir investīciju, nevis izmaksu, pozīcija. Latvijas Zinātņu akadēmija ir pārstāvēta Augstākās izglītības padomē, bet izveidoja to un tās pirmā priekšsēdētāja bija Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretāre, akadēmiķe Baiba Rivža.

 “Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 10 (615), 2021. gada 29. novembris (pdf).

 

***

Augstākā izglītība un zinātne ir investīciju pozīcija

 

Augstākās izglītības padome (AIP) 2021. gada 29. oktobrī Zoom platformas konferencē (kurā piedalījās 100 dalībnieku) atzīmēja 25 gadu darbību, par centrālo notikumu izvirzot Latvijas Augstākās izglītības un augstskolu attīstības koncepcijas “Nākotnes augstskolas 2030” (2021–2030) izveidi. Kā ievadrunā uzsvēra Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ivars Kalviņš, augstākā izglītība un zinātne ir investīciju, nevis izmaksu, pozīcija (LZA ir pārstāvēta AIP, un kādreizējais LZA prezidents Juris Ekmanis ir pildījis arī AIP priekšsēdētāja pienākumus, bet AIP izveidoja un tās pirmā priekšsēdētāja bija LZA ģenerālsekretāre Baiba Rivža). Diemžēl nozares finansēšana no valsts budžeta ir raksturojama kā ilgstoši stagnējoša, nerespektējot izglītības un zinātnes vadošo nozīmi zināšanu ekonomikas un sabiedrības attīstībā, tā situāciju raksturoja Jānis Vētra, AIP priekšsēdētājs no 2009. līdz 2020. gadam. Eiropas Zinātņu akadēmiju federācija ir atzinusi – ja nacionālā pētniecība un attīstība (P&A) tiek finansēta ar mazāk par 1% no IKP, kā tas ir Latvijā, tās iespējas ietekmēt tautsaimniecību ir mazas.

Likumsakarīgi, ka konferencē AIP apvienojošo institūciju un sabiedrības grupu pārstāvju prezentācijas un diskusijas caurvija ideja par nozares spēcināšanu digitālā laikmeta diktēto un valsts izvirzīto lielo mērķu (izskanēja viedokļi par to trūkumu) sasniegšanai. Visi bija vienprātis, ka AIP ir nepieciešama gan attīstības ideju, gan to īstenošanas darbību demokrātiskai līdzsvarošanai, neatstājot vienīgā viedokļa tiesības politiskajai varai un valsts pārvaldei, un padomes locekļiem arī nākotnē ir jābūt apstiprinātiem Saeimā. Konferenci vadīja AIP priekšsēdētājs Andris Teikmanis.

AIP izveidota kā tilta organizācija līdzsvaram un pēctecībai
AIP izveidotāja un priekšsēdētāja no 1996. līdz 2006. gadam Baiba Rivža dalījās atmiņās par pirmsākumiem. Padome ir izveidota kā demokrātiska tilta organizācija ar pārstāvniecību no dažādām augstākās izglītības attīstībā ieinteresētajām grupām – augstskolām (arī privātajām, koledžām, un ir uzsvērtas mākslas augstskolas) un mācībspēkiem, izvirzot pārstāvjus no Rektoru padomes (RP), Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas (LAPA); studentiem; zinātniekiem; vidējās izglītības iestāžu vadītājiem; darba devēju pārstāvjiem; arodbiedrības; bet izglītības un zinātnes ministrs padomē ir iekļauts ex oficcio – amata dēļ. Tā kā ministri mainās bieži, AIP ir arī darbu pēctecības nodrošināšanas funkcija.

Kad veidojās AIP, tikko bija beidzies, ja tā varētu teikt, apjukuma posms, jo pirmajos neatkarības gados dažādos līmeņos tika spriests, vai vajadzīga Tehniskā universitāte, ja nav vairs ražošanas, un vai vajadzīga Lauksaimniecības universitāte, ja nav vairs kolhozu… Bija zaudētas divas trešdaļas zinātnieku – trešdaļa devās uz ārzemēm, daļa nodibināja firmas, jo īpaši inženierzinātnes speciālisti iesaistījās privātajās struktūrās; 1998. gadā no pilnu slodzi strādājošajiem 4,5 tūkstošiem tikai pusei pētnieku bija doktora grāda. Studentu skaits no 34 tūkstošiem 1995./1996. akadēmiskajā gadā tikai pamazām palielinājās līdz 130 tūkstošiem 2006./2007. akadēmiskajā gadā. Tas bija iespējams tāpēc, ka notika augstākās izglītības sistēmas pārveide, modernizējot materiālo bāzi un studiju līdzekļus – lielākoties ar starptautisko kontaktu un projektu atbalstu, tostarp Eiropas Komisijas programmu “Tempus”. Tika veidotas neideoloģizētas studiju programmas un jauni studiju virzieni – mācībspēki mācījās vienlaikus ar studentiem, stažējās ārvalstīs, tostarp izmantoja programmu “Erasmus”. Tāpat notika nacionālo risinājumu samērošana ar starptautisko praksi, piemēram, Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmas (ECTS) ieviešana, profesūras vēlēšanu kārtības noteikšana, pāreja uz bakalaura, maģistra un doktora studiju programmām, pirmā līmeņa profesionālo augstāko jeb koledžas izglītību, mūžizglītību u. c.

Visas svarīgākās pārmaiņas notikušas ar AIP dalību, vai arī AIP pati ir ierosinājusi jaunievedumus, piemēram, vienotās eksaminācijas ieviešanu, kad augstskolas sāka uzņemt absolventus pēc centralizētās eksaminācijas rezultātiem. AIP regulāri organizēja seminārus un diskusijas par aktuālām tēmām. Piemēram, seminārā budžeta vietu aizstāvībai AIP eksperti ar aprēķiniem pārliecinoši pierādīja, ka vienīgais, ko valsts var “iegūt” no budžeta vietu likvidācijas, ir studentu nemieri un valsts atpalicība pieejas augstākajai izglītībai ierobežošanas dēļ. AIP iesaistījās arī augstskolu un studiju programmu akreditācijas procesā, līdz to 2012. gadā pārņēma Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), bet kopš 2015. gada – Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra (AIKA), kas tagad ir kļuvusi par Eiropas Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas tīkla (ENQA) pilntiesīgu biedru.

Ceļš kvalitātes virzienā turpinās
Jānis Vētra savā AIP vadīšanas posmā izcēla pāreju uz studiju virzienu akreditāciju. Priekšvēsture bija tāda, ka 2008. gada globālās finanšu krīzes lokālo Latvijas izpausmju jeb tā dēvēto publisko resursu konsolidācijas rezultātā augstākajai izglītībai un zinātnei budžeta finansējums tika samazināts par 50% (iepriekšējais līmenis vēl nav atgūts).

Lielai daļai augstskolu un studiju programmu tuvojās kārtējās akreditācijas laiks, taču izglītības iestādēm trūka resursu, lai segtu šī procesa nodrošināšanas prāvās izmaksas. Vienlaikus tika kultivēti datos un pētījumos nebalstīti viedokļi par Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju, to apšaubot. Tad par Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem (~1 miljona apmērā) AIP tika uzticēts īstenot ar starptautisku ekspertu dalību projektu “Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai” (2011–2013). Programmas tika sagrupētas studiju virzienos, tajos apvienojot visu līmeņu saturiski radniecīgās studiju programmas, un ar validētu metodoloģiju iegūti un izvērtēti dati par virzieniem.

Projekta lielais ieguvums bija šis profesionālais izvērtējums, lai gan politiskās varas līmenī tika gaidīta revolucionāri represīva pieeja, ka samazinās, likvidēs, un, tam nenotiekot, tika apšaubīta projekta īstenošanas kvalitāte. Bet izglītības iestādes pašas ekspertu norādījumu ietekmē slēdza vai apvienoja neefektīvas programmas, veica virkni citu norādīto nepieciešamo uzlabojumu un korekciju. Institūcijas parādīja: ja ir skaidri vērtēšanas noteikumi, savstarpēja cieņa un uzticēšanās, tās kvalitātes izvērtēšanas un reformu procesos iesaistās jēgpilni, ar lielu atdevi. Starptautisko ekspertu lielākais izbrīns bija par to, ka ar tik maziem resursiem iespējams panākt, kā tika atzīts, konkurētspējīgu kvalitāti.

Konferencē par to, kā tālāk organizēt augstākās izglītības kvalitātes novērtējumu, iezīmējās dažādi varianti, tostarp cikliskā institucionālā akreditācija. Vai un kā tajā iederētos studiju virzienu akreditācija, to noteiktu augstākās izglītības attīstība turpmākajos gados. Svarīgs ir līdzsvars starp pašas institūcijas kvalitātes uzturēšanas sistēmu un ārējo novērtējumu.

Kā augstākajai izglītībai un zinātnei kļūt par dinamiskāko nozari Latvijā?
IZM valsts sekretāra vietnieks, Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors Dmitrijs Stepanovs sniedza ieskatu iecerētajās augstākās izglītības reformās, kuru mērķis ir arī starptautiskās konkurētspējas paaugstināšana (tam ir nepieciešami kompleksi strukturālie risinājumi, kas fokusējas uz trīs pīlāriem: pārvaldība, finansējums un cilvēkresursi), tāpat pāreja uz viedo izaugsmi (pētniecībā balstīta augstākā izglītība un spēcīga, vienota augstākās izglītības un pētniecības telpa).

Pasaulē augstākā izglītība un zinātne ir kļuvusi par vienu no visdinamiskākajām nozarēm. To nosaka globalizācija (akadēmiskā personāla, studējošo, kā arī zināšanu un informācijas brīva aprite un globāla konkurence; Latvijā iebrauc 12 % studentu, izbrauc – 6,4 %; problemātiska ir mācībspēku un zinātnieku piesaiste Latvijas institūcijām); tehnoloģiju attīstība (studiju procesa un pētnieciskās darbības digitalizācija un intensifikācija) un strauji mainīgs darba tirgus pieprasījums (starpdisciplinaritāte, modularitāte, mūžizglītības nozīmes pieaugums, neformālā izglītība, elastīgums; Latvijā darbaspēka prasmju, īpaši digitālo, atbilstība darba tirgus prasībām vērtēta zem vidējā ES valstu līmeņa); augstākās izglītības un zinātnes finansējuma diversifikācija (publiskais, privātais, starptautiskais); un attīstītajās valstīs augstākās izglītības un zinātniskās institūcijas jau ir kļuvušas par inovāciju ekosistēmas galveno virzītāju. Augstākā izglītība nav bizness, bet gan tautsaimniecības un attīstības virzītājspēks, tautsaimniecības inovētspējas paaugstinātājs.

Viena no Eiropas Komisijas rekomendācijām ir uzlabot augstākās izglītības institūciju pārvaldību Latvijā. Jaunais augstskolu iekšējās pārvaldības modelis nosaka padomju izveidi un ārējo dalībnieku iesaisti stratēģisko lēmumu pieņemšanā (stratēģija, budžets, finansējuma piesaiste un ienākumu diversifikācija u. c.). Šai un citām reformām (jauns akadēmiskās karjeras modelis, jauns doktorantūras modelis, pilnveidots finansēšanas modelis) 2021.–2027. gadā IZM paredzētais finansējums jeb investīcijas pārmaiņām un viedai izaugsmei ir: digitalizācijai un pārvaldībai – 12 miljoni eiro; no atveseļošanās un noturības mehānisma zinātnei un augstākajai izglītībai – 106 miljoni 2021. gada beigās; no ES fondiem zinātnei – 185 miljoni (programma “Apvārsnis Eiropa”), augstākajai izglītībai – 101 miljoni (“Erasmus”); valsts budžeta finansējuma palielinājums kā uz rezultātu vērts modelis – zinātnei līdz 0,4% no IKP, augstākajai izglītībai līdz 0,5% no IKP.

Jātiecas uz cilvēkkapitāla elastdrošības “zelta trīsstūri”
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga IZM reformas, kā arī AIP koncepciju “Nākotnes augstskolas 2030” vērtēja no ieguldījuma cilvēkkapitālā un elastdrošībā, dēvējot to par profesionālās dzīves kvalitātes garantu augstskolās. Terminā “elastdrošība” ir apvienoti vārdi – “elastīgums” un “drošība”. Dažādu procesu lielāks elastīgums, kas kalpo darba devējiem, var izraisīt lielāku nedrošību darba ņēmējiem. Elastdrošības politikas mērķis ir šo nedrošību samazināt un pārvaldīt. Kā paraugs tika minēts Dānijas elastdrošības modeļa “zelta trīsstūris” – elastīgs darba tirgus (elastīgi, droši darba līgumu nosacījumi – apmierina gan darba ņēmējus, gan darba devējus); aktīva darba tirgus politika (ar motivācijas efektiem, tostarp mūžizglītības un kvalifikācijas pilnveides iespējām, sekmē pāreju starp dažādām nodarbinātības situācijām un sniedz atbalstu darba maiņas gadījumā) un spēcīgi labklājības elementi (tostarp sociālās drošības atbalsta sistēmas, ienākumu aizvietojums sociālā riska iestāšanās gadījumā).

Latvijas kontekstā galvenais izvirzītais jautājums, kā cilvēkkapitāla elastdrošība tiks respektēta jaunajā akadēmiskās karjeras modelī un jaunajā doktorantūras modelī apstākļos, kad trūkst finansējuma, kad akadēmiskā personāla atalgojums ir nekonkurētspējīgs, ir nevienmērīgas un atšķirīgas tarifa likmes u. tml. LIZDA, saskatot daudzus riskus jauno modeļu ieviešanā, sniedza arī virkni priekšlikumu, kā tos mazināt. Piemēram, modeļu ieviešanā jāparedz arī valsts budžeta, ne tikai ES fondu, finansējums; akadēmiskā personāla slodze un alga nedrīkst būt atkarīga no studējošo skaita; jāparedz visu akadēmisko/zinātnisko amatu minimālā atalgojuma likmes pieaugums; koledžu akadēmiskais personāls arī jāiekļauj modelī; investīcijas akadēmiskā personāla veselības aprūpē un izglītībā. Skaļāk ir jārunā par cilvēkkapitāla nozīmi augstākās izglītības un zinātnes attīstībā. Vai var atļauties neieguldīt cilvēkkapitālā? Nē.

Cilvēkkapitāla elastdrošības tēmai un augstākās izglītības nākotnei kopumā no studējošo skatupunkta pievērsās Latvijas Studentu apvienības (LSA) prezidents Kristafers Zeiļuks. Studenti kā daļa no lēmumu pieņemšanas procesa vēlas precīzāk redzēt savu vietu jaunajā augstskolu pārvaldības sistēmā (snieguma rādītāji, efektīvs resursu izlietojums, tirgus mehānismu principu ieviešana u. c., un kur tajā ir studējošais?). Uz kura līdzdalības kāpņu pakāpiena atrodas students – partnerība, dialogs, konsultēšana, informācijas pieejamība? Attiecībā uz kvalitāti studentiem svarīga ir studiju sasaiste ar zinātni, augstākās izglītības digitalizācija – lai modernizācija norit ātrākā tempā, mācībspēku ataudze – lai vairāk doktorantu un lielāks akadēmisko spēku potenciāls.

Sociālajā dimensijā atslēgas virziens ir pieejama un iekļaujoša izglītība. Pētījumā par studējošo darba, ģimenes un studiju apstākļiem tika noteiktas astoņas riska grupas, kam būtu nepieciešams atbalsts; valsts budžeta stipendiju nesaņem pat ne katrs 7. studējošais; vismaz trešdaļa studentu jūtas finansiāli nedroši; studiju un studējošā kreditēšanas sistēmu uzlabotu tas, ja kredīti tiktu dzēsti pieprasīto profesiju grupās, ja kredītu varētu saņemt arī studijām ārvalstīs. Latvijas iedzīvotāju vidū studējošo skaits Covid-19 krīzes laikā ir samazinājies, bet esošajiem studentiem ir pasliktinājusies garīgā veselība. LSA ierosinājums ir sniegt padziļinātu izpratni par psihoemocionālo veselību jau studiju sākumā, augstskolu mācībspēkiem vajadzētu būt apmācītiem pamata psiholoģiskajā palīdzībā studentiem, kā arī – ir nepieciešama mentālās veselības speciālistu pakalpojumu pieejamība.

Vajadzīgs stratēģisks skats uz Latviju
Augstākās izglītības padomē pārstāvētās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents Vitālijs Gavrilovs rosināja AIP kļūt par augstas intensitātes diskusiju platformu augstākās izglītības un zinātnes kā pamata ilgtspējīgai tautsaimniecības attīstībai jomā, veidot ekspertu grupu, ciešāku sadarbību ar industrijas pārstāvjiem un nozaru ekspertu padomēm tautsaimniecības transformācijas nodrošināšanai. Jāpanāk inovāciju ekosistēmu attīstība, stiprinot izglītības iestāžu un uzņēmumu sadarbību un sekmējot tehnoloģiju pārneses centru izveidi arī universitātēs.

Izglītība ir nākamā vērtība aiz dzīvības un veselības, un domājot par visāda veida darbaspēka nodrošināšanu (līdz 2025. gadam 50% darbinieku būs nepieciešama pārkvalifikācija, 90% – digitālās prasmes), šāda vērtību sistēma ir jāpopularizē no mazotnes, jo īpaši ieinteresējot par STEM jomām (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika). Turklāt tieši inženierzinātņu un dabaszinātņu studiju jomās ir liels studentu atbirums (līdz pat 30%), un galvenais cēlonis ir nepietiekamas zināšanas eksaktajos priekšmetos. Darba vidē balstītas (DVB) mācības vajadzētu ieviest arī augstākajā izglītībā, nepieciešams turpināt tiesiskā regulējuma sagatavošanu DVB mācību īstenošanai augstākajā izglītībā, profesionālajā tālākizglītībā un pieaugušo izglītībā. Svarīgi regulāri veikt analīzi par izglītības sistēmas spēju sagatavot darba tirgū nepieciešamo speciālistu skaitu, ņemot vērā demogrāfijas tendences.

Kāds lielais stratēģiskais valsts mērķis turpmākajiem gadiem ir izvirzīts, līdzīgi kā iestāšanās ES, NATO, vai kādu jau 20. gadsimta 90. gados noteica kaimiņvalsts – “Digitālā Igaunija”? To ir svarīgi zināt un saprast, lai, kā sacīja Saeimas deputāts Jānis Vucāns (ZZS), Latvija nepaliktu par vietēja mēroga spēlētāju, bet kopā ar pasaules līmeņa partneriem darbotos augstākajā līgā. Jābūt līderu komandai, kas spēj iedvesmot un saukt līdzi citus. Konferencē vairākkārt izskanēja viedoklis, ka AIP varētu būt līderības nodrošinātājs un vilcējspēks uz valsts stratēģisko mērķi, jo digitalizācijas laikmetā bez attīstītas augstākās izglītības un zinātnes neko nav iespējams sasniegt, lai kā mērķis konkrēti tiktu formulēts un nosaukts. Nozares pārstāvjiem lielā īpatsvarā vajadzētu atrasties politiskajā vidē. Saeimas deputāte Evija Papule (“Saskaņa”) uzteica redzējumu AIP izveidotajā koncepcijā, uzsverot, ka tas ir svarīgs jau pirmsskolas un pamatskolas izglītībā, jo tas, ko izdarīs augstākā izglītība tagad, ietekmēs citas izglītības pakāpes (pedagogu izglītība, idejas mācību saturā u. tml.).

Darbs un izglītība nākotnē
Ieskatam nākotnes izglītībā daži atslēgas vārdi un atziņas no AIP locekles (deleģējusi LAPA) Tatjanas Volkovas prezentācijas par jautājumiem: nākotnes darba pasaule, mācīšanas un mācīšanās izaicinājumi. Digitālā revolūcija un jauktā realitāte maina darba saturu, vietu un komandu; darba drošība ir mirusi; “portfeļa” prasmes jeb caurviju prasmes; jaunā robotu paaudze: sadarbības roboti; mašīnu ekonomika un “tumšās” rūpnīcas – rūpnīcā izslēdz gaismu un ļauj robotiem strādāt; jāpārmācās un jāpārmācās, lai paliktu nodarbināts; nepastāv vienota izpratne par kompetenci un kompetencēs balstītu izglītību; stabilās kompetences – mācīšanās mūža garumā, pašvadība, daudzveidīgu līdzekļu un resursu izmantošana, sadarbošanās ar citiem, mijiedarbība ar pasauli, starpdisciplinaritāte; daudzpratība (tostarp datu pratība, cilvēku pratība, veselības pratība); mācīšanās no jebkuras vietas, jebkurā laikā un no “vēlamā pasniedzēja”; unikālu pasniedzēja prasmju nepieciešamība; augstākās izglītības nozīme politiskās, ekonomiskās un sociālās atšķirtības mazināšanai kļūs arvien svarīgāka; augstākā izglītība kā inovāciju virzītājs, pētniecībā balstītās studijas; nākotnes kompetenču modelēšana hibrīdās realitātes pasaulei ar prognozēšanas koncepcijas palīdzību.

Iepazīstinot ar koncepcijas “Nākotnes augstskolas 2030” veidošanu, Andris Teikmanis uzsvēra pamatpieeju – neietvert visu detalizēti, bet koncentrēties uz svarīgākajiem jautājumiem, Latvijas izaicinājumus samērot ar globālo un Eiropas kontekstu. Piemēram, Eiropas Komisija izvirzījusi mērķi: līdz 2030. gadam panākt, lai 50% iedzīvotāju vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem būtu ieguvuši augstāko izglītību; izveidot “Eiropas universitāšu” tīklu, paredzot šīm mācību iestādēm īpašu statusu un iespēju izsniegt Eiropas mēroga diplomus. Jautājums ir tāds, kā (vai) Latvija šajos un citos mērķos iekļausies un tos sasniegs. Jārisina augstākās izglītības finansēšana, ieiešana tiešsaistes izglītības tirgū un citi. izaicinājumi. Bet ļoti svarīgi ir saskatīt Latvijas augstākās izglītības ceļu pēc 2030. gada, uzdodot jautājumu – kas mums ir īpašs, tikai Latvijai raksturīgs, ko vēlamies nepazaudēt un attīstīt kā nācija; vai joprojām vēlamies iet “ar gara spēku pret kara spēku”; kāpēc mums ir nepieciešama augstākā izglītība un zinātne kā nācijai un valstij. Te ir diskusiju tēma nākamajai AIP konferencei.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ausma Mukāne

Lasīts 1085 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")