Zinātnes Vēstnesis

Par deguniem, ūdeņradi un “dzīvē gadās arī tā” – fiziķe Līga Grīnberga

Iespējams, pasaulē vienīgais ar ūdeņraža gāzi darbināms elektrokartings, kas izgatavots LU CFI sadarbojoties ar RTU EVIF. Šobrīd vairs nepastāv, tomēr ar šo elektroauto, iespējams, ir izbraukuši daudz vairāk Latvijas iedzīvotāju, nekā ar īstu.  Foto: M. Morkāns. 2012. gads. Iespējams, pasaulē vienīgais ar ūdeņraža gāzi darbināms elektrokartings, kas izgatavots LU CFI sadarbojoties ar RTU EVIF. Šobrīd vairs nepastāv, tomēr ar šo elektroauto, iespējams, ir izbraukuši daudz vairāk Latvijas iedzīvotāju, nekā ar īstu. Foto: M. Morkāns. 2012. gads.

“...atceros lielo entuziasmu un bezcerību. Entuziasms, jo tas taču ir tik interesanti! Domāt, ko var izdarīt ar e-degunu, kādu izmantojumu rast. “Ostīju” visu iespējamo – audumus, lai pārbaudītu, kurā smakas uzsūcas un kurā iztvaiko ātrāk. Šampūnus un alkoholu no tirgus un veikala, lai salīdzinātu – ir viltojums vai nav. Degvielu, lai saprastu, vai varam ar e-degunu noteikt atšķirības starp dažādu uzpildes staciju degvielām, un vai visi 98. veida benzīna mērījumi ir vienādi. Vai degvielas uzpildes staciju un Mangaļsalas gaiss ir gana tīrs un nesmird. Un vēl daudzus citus objektus. Bezcerība – jo, izrādījās, ka tikai ar entuziasmu vien nepietiek,” saka LZA korespondētājlocekle, Artura Balklava vārdabalvas par izciliem sasniegumiem zinātnes popularizēšanā laureāte, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) pētniece, Dr. phys. Līga Grīnberga sarunā ar sava zinātniskā darba vadītāju, LZA akadēmiķi Dr. phys. Jāni Kleperi laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 1 (617), 2022. gada 31. janvāris.

Par deguniem, ūdeņradi un “dzīvē gadās arī tā” –
fiziķe Līga Grīnberga

 

Kas tevi, meiteni no laukiem, pamudināja braukt uz Rīgu un mācīties Latvijas Universitātes fiziķos? Vai toreiz sapņoji, ka nokļūsi arī LZA?

Ļoti labs jautājums! Kas vispār bērnus no laukiem pamudina doties studēt uz Rīgu? Jo vairāk par to domāju, jo vairāk šķiet, ka tas ir dažādu sakritību kopums. Man bija labas atzīmes gandrīz visos priekšmetos, tikai ar izšūšanu un ēst gatavošanu nevedās. Patika rēķināt, patika skatīties, kā tētis ķimerējas ar visādiem mehānismiem un motoriem, un, protams, biju sajūsmā padot stellatslēgu vai skrūvgriezi. No skolas bijām ekskursijā uz Rīgu skatīties universitātes un citas mācību iestādes, taču Latvijas Universitātes galvenā ēka Raiņa bulvārī man nepatika, jo tajā bija ļoti tumšs, tāpēc tobrīd nedomāju, ka varētu mācīties LU, kur nu vēl par Latvijas Zinātņu akadēmiju.

Vidusskolu beidzot, tādā bērna naivumā šķita, ka vēlos padarīt pasauli labāku, tāpēc jāstudē juristos un jāaizstāv nevainīgie ļaudis. Un, kur vēl citur, ja ne LU! Atbraucot iesniegt dokumentus, izrādījās juristos studēt gribētāju rinda tik gara, ka tā stiepās līdz Merķeļa ielai, bet man transports uz laukiem atpakaļ pēc divām stundām. Un kurš gan tajā tālajā laikā varēja iedomāties par attālinātu dokumentu iesniegšanu un e-parakstu? Ar mammu iegājām universitātē paskatīties, varbūt kaut kur ir īsāka rinda. 3. stāvā nebija neviena cilvēka, gājām gar kādu kabinetu, kur sekretāre uzsauca: “Vēl kāds uz fiziķiem?” Atzīme ļāva nekārtot iestājeksāmenus, dokumentus varēja ļoti ātri iesniegt un noformēt, tāpēc – kāpēc gan ne? Savukārt akadēmija šķita kā neaizsniedzama zvaigzne, kurā var tikt tikai par mūža darbu un lieliem nopelniem valsts labā. Par akadēmiju kā organizāciju, kurā kādreiz varētu tikt ievēlēta arī es, uzzināju tikai 10 gadus vēlāk, strādājot LU Cietvielu fizikas institūtā.

Tu sāki strādāt LU CFI 1999. gadā, kad vēl studēji Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes bakalauros. Kāpēc izvēlējies Andreja Lūša laboratoriju un mani par zinātniskā darba vadītāju? Varbūt tādēļ, ka mēs abi no laukiem?

Tas atkal ir kārtējais “likteņa pirksts”. Fiziķiem bija laboratorijas darbi, kas jāpilda dažādos LU institūtos, un viens no tiem – “Sensori un e-deguns” – bija jāizstrādā LU CFI. Paši varējām taisīt mitrumjutīgus sensorus, pielikt pie datora un skatīties, ko mēra. Man ļoti patika (un joprojām patīk) ideja, ka zinātni var izmantot, palīdzot cilvēkiem sargāt sevi (pasaules glābšanas idejas piepildījums), noteikt viltojumus vai, gluži otrādi, aizstāvēt oriģinālproduktus (jurista sapnis arī piepildās). Jūs meklējāt studentu, kas varētu apmācīt “ošņāšanā” no Zviedrijas atvesto jauno elektronisko degunu. Ar kursabiedra Kaspara palīdzību atsūtījāt man darbā pieņemšanas dokumentus. 1998. gadā vēl nepiekritu, jo šķita, ko tad es, bet 1999. gadā sapratu, ka beidzot jāsāk naudiņa pelnīt – 16 latiem mēnesī bija vērtība. Kad satikāmies, laikam jau tās mūsu lauku balsis tomēr bija kaut kur “sadziedājušās”, jo bijāt tik cilvēcīgs un pretimnākošs, ka bailes, no tā, ka mani no laukiem un bez sakariem nekur neņems, pazuda. Darbu jau biju meklējusi gana ilgi, lai saprastu, ka bez ieteikuma un aizmugures pat par sekretāra palīgu neņem. Institūtā parādījāt e-degunu, kā to ieslēgt un izslēgt un nosūtījāt “spēlēties”. Tas, ka būsiet darba vadītājs, man šķiet, pat netika īpaši apspriests. Tiešām ļoti patika! Šajā laikā, šķiet, arī “iedegos” par zinātnes popularizēšanu, jo gribējās visiem pastāstīt un parādīt, cik brīnišķīgas lietas notiek Latvijā, zinātnē un institūtā.

Septiņus gadus biji saistīta ar olfaktometrijas zinātni (smaržām, smakām) un deguna mākslīgajiem aizvietotājiem (gāzu sensoriem, mākslīgo intelektu, elektronisko degunu), biji Starptautiskā simpozija par ožu un elektronisko degunu (10th International Symposium on Olfaction and Electronic Nose, ISOEN) atbildīgā sekretāre un organizatore (tas norisinājās Rīgā, Latvijas Universitātes telpās, 2003. gada 25.–28. jūnijā), vairākus gadus piedalījies izstādē “EcoBalt”, “Riga-Beer”, “Riga-Food”. Kas no tā laika visspilgtāk palicis atmiņā? Vai gāzu sensori un mākslīgais intelekts atgriežas Latvijā un arī institūtā?

No tiem laikiem atceros lielo entuziasmu un bezcerību. Entuziasms, jo tas taču ir tik interesanti! Domāt, ko var izdarīt ar e-degunu, kādu izmantojumu rast. “Ostīju” visu iespējamo – audumus, lai pārbaudītu, kurā smakas uzsūcas un kurā iztvaiko ātrāk. Šampūnus un alkoholu no tirgus un veikala, lai salīdzinātu – ir viltojums vai nav. Degvielu, lai saprastu, vai varam ar e-degunu noteikt atšķirības starp dažādu uzpildes staciju degvielām, un vai visi 98. veida benzīna mērījumi ir vienādi. Vai degvielas uzpildes staciju un Mangaļsalas gaiss ir gana tīrs un nesmird. Un vēl daudzus citus objektus. Bezcerība – jo, izrādījās, ka tikai ar entuziasmu vien nepietiek. No degvielas stacijām muskuļoti puiši palūdza iet prom, Mangaļsalā kāds izsauca apsardzi, lai gan stāvēju un vācu gaisu uz ietves, ne kādā objektā. Finansējuma nepietika gandrīz nekam, un nebija tādu iestrāžu, lai iegūtu labi apmaksātus Eiropas projektus. Izstādēs bija gan tādi apmeklētāji, kuri patiešām bija ieinteresēti, un bija patīkami stāstīt visu, ko jau nu biju iemācījusies un sapratusi, bet bija arī tādi, kuri atļāvās izlamāt, nopelt un apvainot par “visiem tēvu grēkiem”.

Savukārt saulainā puse – paldies, Jāni, ka iesaistījāt mani šajā procesā un sūtījāt komandējumos. Tā bija īsta dzīves skola. Institūtā sāku strādāt 1999. gadā, bet pirmais ārvalstu komandējums bija 2001. gadā uz Lietuvu. ISOEN projektā braucu uz vasaras un ziemas skolām Eiropā, kurās iepazinos ar abiem mūsdienu elektroniskā deguna izveidotājiem – Julianu Gārdneru (Julian Gardner) un Filipu Bartletu (Philip Bartlett). Bija ļoti iedvesmojoši parunāt ar cilvēkiem, kuri no idejas ir radījuši iekārtas. Sarīkotā ISOEN konference bija arī “pirmais kucēns” konferenču organizēšanas jautājumos. Atbrauca dalībnieki no visas pasaules – ASV, Vācijas, Anglijas, Francijas un citām valstīm. Man (un viesnīcai) šķita savādi, ka pāris no ASV bija atveduši līdzi savus traukus, kuros gatavot, un ar ēdieniem pilnu čemodānu, savukārt viesnīcai vajadzēja nodrošināt gultasveļu neatplēstos iepakojumos, jo nevar taču zināt, kas tā Latvija tāda ir, un ko tur ēd! Tomēr bija milzīgs gandarījums, ka ekskursijas laikā Cēsu pils dārzā, abi ārvalstu viesi kopā ar uzaicināto deju grupu “Jautrie zābaciņi” lēca līnijdejas un uzdrošinājās pagaršot arī latviešu ēdienus.

2003. gadā, iestājoties doktorantūrā, tu mainīji pētījumu tēmu uz ūdeņraža enerģētiku, kas bija saistīts ar iespēju pievienoties starptautiskam ziemeļvalstu finansētam doktorantūras projektam NORSTORE par jaunu materiālu izstrādi un pētniecību ūdeņraža uzglabāšanai. Pētījumu rezultāti tika ziņoti vietējās un starptautiskās konferencēs, apkopoti vairāk nekā 10 publikācijās, daudzos konferenču ziņojumos un promocijas darbā, kas tika aizstāvēts 2007. gadā. Vai atmiņā ir palikušas kādas spilgtas ūdeņraža pētījumu epizodes? Ūdeņradis ienāk Latvijā?

Ūdeņradis atkal bija ļoti pateicīga tēma, lai es turpinātu aizrautīgi darboties. Tādas iespējas, tādi izaicinājumi! Projekta ietvaros apmēram 7 mēnešus strādāju RISØ nacionālajā laboratorijā (tagad – Dānijas Tehniskā universitātes daļa) un 2 mēnešus Dienvidāfrikā, Rietumu Keipa universiādē pie Dr. chem. Guntara Vaivara. Tik atšķirīgas kultūras un cilvēki abās vietās, tomēr jāsaka, ka laboratorija labāk aprīkota bija Dienvidāfrikā. Spilgtākās epizodes, kuras atceros saistībā ar disertācijas izstrādi, bija no Dānijas. Sākumā šķita, ka tur esam tāpēc, lai izpildītu projekta prasības pēc partnera Latvijā. Dāņu vadītājs pirmajā tikšanas reizē skaidri pateica, ka no manis neko negaida, lai tik izpildu projekta prasības, un pazuda, nododot mani darboties Fina Villija Poulsena (Finn Willy Poulsen) uzraudzībā. Pirmais, ko atceros – trauksmes signāli, paziņojumi un sapulces ar vadību tikai dāņu valodā, lai gan tur bija daudz apmaiņas studentu, kas neko nesaprata. Ja bija kas svarīgs, to pēc tam pateica par katru ārvalstnieku atbildīgais. Otrais – veikali brīvdienā nestrādā. Trešais, un tas jau saistīts ar ūdeņradi, pat Fins Villijs neticēja, ka, piemaisot stiklu lantāna niķeļa “mišmetālam”, ūdeņraža “pārtecēšana” ļaus uzkrāt vairāk ūdeņraža nekā bez. Tomēr, atkārtoti eksperimenti to apstiprināja. Disertācijas pamattēze apstiprinājās, dāņu vadītājs bija patiesi izbrīnīts, un ceru, ka Latvijas vadītājs bija gandarīts.

Jāmin arī “L’Oréal” stipendija “Sievietēm zinātnē” – tas bija tik skaists pārsteigums. Atceros, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš svinīgās ceremonijas laikā jautāja: “Ja biodīzeļa automašīnu izplūdes gāzes smaržos pēc pankūkām, vai ūdeņraža auto neradīs par daudz mākoņu?” Tas šķita reizē tik saprātīgs un tik asprātīgs jautājums, ka pat nezināju, ko atbildēt, tik smaidīju kā Češīras kaķis un teicu, ka vismaz nevairos apetīti. Līdz ar stipendiju nāca arī iespēja būt uz dažu žurnālu vākiem un lappusēs, radio un televīzijā, kas mani darīja tik pateicīgu – varēju visiem izstāstīt, cik ūdeņradis ir perspektīvs un cik interesanti ir zinātnē, lai gan būšana plašsaziņas līdzekļos man gan patika, gan lika justies neērti. Toties šādi iepazinos ar, manuprāt, Latvijā labāko zinātnes žurnālisti Sandru Kropu-Kaļužniju, kas šogad kļuvusi par LZA goda locekli.

Ūdeņradis jau ir ienācis Latvijā, tikai veidā, kas manī radījis vairāk jautājumu, nekā gandarījuma. Biju sajūsmā par ūdeņraža trolejbusu ieviešanu Rīgas ielās un uzpildes stacijas izveidi. Varējām būt ūdeņraža pionieri Baltijā un veidot savu “mācību poligonu” kaimiņvalstīm, tomēr – nekas jau neiznāca, “trolejbusi neesot attaisnojuši uz sevi liktās cerības”, “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” sacīja Vilnis Ķirsis. Kāpēc tā? Ar uzpildes stacijas būvniecību nevedās, ar trolejbusiem problēmas – vai nemācējām nopirkt labus un darbspējīgus trolejbusus un uzcelt staciju, vai tomēr nebija vēlmes un degsmes, lai veiktos? Varbūt birokrātija un procedūras visu ‘nogalināja’? Ticu, ka šāds apgalvojums ir skaitļos un faktos pamatots, tomēr tik skopas un nepaskaidrojošas ziņas plašsaziņas līdzekļos nerada labu iespaidu par ūdeņradi kā par iespējamu alternatīvu tradicionālajiem degvielas veidiem. Un, šobrīd lasot, ka trolejbusu vietā tagad būs ūdeņraža vilcieni, atliek tikai cerēt, ka izdosies. Vismaz dažās Eiropas valstīs tādi jau ir un sekmīgi pārvadā pasažierus.

Tu institūtā veici aktīvu pedagoģisko darbību, pārrunājot olfaktometrijas un ūdeņraža enerģētikas tēmas ar skolēniem, studentiem un citiem interesentiem. Sagatavoji arī pirmo laboratorijas darbu par ūdeņraža materiāliem Latvijas Universitātē un vadīji to bakalaura un maģistrantūras studentiem. Tu aktīvi popularizē zinātni, darbojies žurnāla “Terra” redkolēģijā, pārstāvot fizikas nozari, esi rosīgi darbojusies dažādās izstādēs, bijusi pasākuma “Saules kausa” iniciatore un īstenotāja 2008.–2019. gadā. Tagad vadi struktūrvienību, kuras uzdevums vienot institūta kolektīvu un popularizēt zinātniskos sasniegumus. Kāda ir institūta darbinieku atsaucība? Kas ir mainījies tavos 23 darba gados institūtā? Kuri spilgtākie notikumi ir iespiedušās atmiņā?

Jā, šobrīd vadu institūta informācijas un komunikāciju daļu, vairāku cilvēku kolektīvu. Šķiet, ka vēlmi popularizēt zinātni un organizēt pasākumus vispirms pamanījāt jūs un nu jau aizsaulē esošā institūta zinātniece, akadēmiķe Inta Muzikante. Iesaistījāt mani “Saules kausa” rīkošanā, savukārt Inta – valsts pētījumu programmas pasākumu, konferenču, atskaišu organizēšanā. Tā nu tas mani ievilka arvien vairāk, atstājot zinātnei arvien mazāk laika. Kad institūts ieguva “Apvārsnis 2020” projektu CAMART², diemžēl gandrīz viss mans laiks paiet komunikācijas un organizēšanas aktivitātēs, kā arī atskaišu sagatavošanā.

Institūta darbinieku atsaucība un iesaiste pasākumos un zinātnes popularizēšanā ir atšķirīga. Kā jau daudzos lielos kolektīvos ir dažādas personības un jāmeklē dažādas pieejas, kas izrādījās ir gana sarežģīti, jo šķiet – kā tas var būt, ka nevēlas stāstīt par saviem pētījumiem vai iesaistīties pasākumos jauniešiem. Tomēr ir arī ļoti atsaucīgi zinātnieki un jaunieši, jo īpaši Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu un Spektroskopijas laboratorijā. Man prieks, ka izdevās atrast sešus institūta darbiniekus, kuri piekrita pirmajai “netradicionālajai” zinātnes popularizēšanas aktivitātei par vaļaspriekiem sociālajos tīklos ar kopējo nosaukumu “Ne tik zinātniski”. Zinātnieki darba vidē iejutās vaļasprieku tēlos, parādot, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā citi, arī viņiem ir aizraujošas nodarbes ārpus laboratorijas. Vēlējāmies kaut nedaudz lauzt stereotipus par zinātnieku kā par gados vecu vīru brillēs, laboratorijas ķitelī ar mēģeni rokā. Top arī otrā vaļasprieku sērija septiņu zinātnieku sastāvā.

Ir arī liels gandarījums, ka izdevās noorganizēt vairāk par 30 dažādu paaudžu institūta darbinieku sarunas par viņu ceļu zinātnē. Tās vēl joprojām publicējam institūta tīmekļvietnē un sociālajos tīklos. Ir jauki iepazīt kolēģus arī no citas puses.

Notikums, kuru ik pa laikam atceros ar baiļu trīsām un gandarījumu, ir “EiroNanoForums 2015”, kuru organizēja Latvijas Universitāte akadēmiķa prof. Donāta Erta vadībā. Mani uzaicināja palīdzēt ar Latvijas sasniegumu izstādes sagatavošanu un stenda referātu sesijas organizēšanu. Pasākumā bija vairāk nekā 1000 cilvēku, 400 stendu, un izstādes vieta bija stingri centimetros iemērīta. Lai gan brīžiem šķita, ka nekā nebūs vai būs pavisam slikti, mēs to paveicām, un, ja tic atsauksmēm – teicami. Varu tikai minēt, kā pēc lielā notikuma jutās prof. Erts, bet man vajadzēja vismaz trīs dienas, lai beidzot apjēgtu, ka tas ir noslēdzies sekmīgi, un naktī nelēktu gultā stāvus ar domu, ka plakāti nokrituši, izstādei trūkst objektu vai esmu aizmirsusi kādu svarīgu uzdevumu.

Šajos 23 gados institūtā daudz kas ir mainījies. Man prieks par institūta siltināšanu un visām vizuālajām pārmaiņām, jo īpaši infrastruktūras attīstību. Ir piesaistīti jauni un talantīgi zinātnieki, aug spēcīga jaunā paaudze. Tomēr, lai cik skumji tas nebūtu, palielinās arī birokrātija un citi aspekti, ko, sākot darbu, pat nevarēju iedomāties. Piemēram, dzimumu līdzsvars. Idejiski – viss šķiet kārtībā, jādod iespējas visiem un nedrīkstētu šķirot pēc dzimuma, kam es pilnīgi piekrītu. Tomēr – ja institūtā sieviešu būtu vairāk nekā vīriešu, tas būtu izcili, ja šobrīd vīriešu ir vairāk nekā sieviešu – slikti. Kā mēs šo “kļūdu” labosim? Eiropas Savienība tērē daudz līdzekļu, lai piesaistītu meitenes un sievietes eksaktajiem priekšmetiem, tiek veidoti dzimumu līdztiesības plāni un pasākumi, kas ir izcili, jo ļauj parādīt, ka zinātnē ir vieta visiem. Tomēr, manuprāt, eksaktajām zinātnēm būtu jāpiesaista iespējami vairāk spējīgu cilvēku, lai arī kāda dzimuma viņi būtu. Tad vajadzētu rīkot arī pasākumus vīriešu piesaistei filoloģijas un pedagoģijas studijām, jo, iespējams, ka arī šajās profesijās dzimumu līdzsvars nav ideāls.

Tu biji mana pirmā zinātņu doktore, un es ļoti lepojos ar taviem panākumiem. Kaut kā nepamanīju, ka virzies no pētniekiem uz zinātnes administrēšanu. Tas arī ir vajadzīgs, un labi, ka to dara tāds, kurš zina, kāds ir pētnieciskais darbs. Vai kādā mirklī starp papīru kalniem, regulējumu un standartu mezgliem nerodas ilgas pēc paraugiem, sorbcijas un desorbcijas iekārtas, spiediena sensora rādījumiem, kas patīkami pārsteidz?

Paldies par jaukajiem vārdiem un atbalstu. Par ilgām – jā! Arvien biežāk gribas atpakaļ pie instrumentiem un mērījumiem. Tagad institūtam ir tik daudz jaunu iekārtu, un vēlos tās iemēģināt, bet šobrīd vairs nav kā jaunībā, kad varēju raut visu nakti, lai redzētu, vai kas iznāks. Tomēr - laika ir tik, cik ir, un jāsaka, ka finanšu arī. Manā ideālajā iedomu pasaulē es labprāt būtu labiekārtotā laboratorijā, maisītu pulverus, presētu tabletes, skatītos ūdeņraža sorbciju, rēķinātu svara procentus, izmēģinātu paraugus reālos prototipos, kā arī sarunātos un diskutētu ar kolēģiem par turpmākajiem pētījumiem un projektiem. Protams, arī nedaudz burkšķētu par priekšniecību un birokrātiju, jo tas taču piešķir īpašu dzirksti laboratorijas dzīvei.

Šogad Artura Balklava vārdbalvu par izciliem sasniegumiem zinātnes popularizēšanā Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra tieši tev. Vari īsumā pastāstīt, kas Tevi pamudina popularizēt zinātni?
Man tiešām ir patiess prieks saņemt Artura Balklava balvu par zinātnes popularizēšanu. Kā jau iepriekš stāstīju, tā bija pilnīga nejaušība, kad neko par to nezinot, nonācu zinātnes pasaulē. Iespējams, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc man šķita un šķiet svarīgi piedalīties zinātnes popularizēšanas pasākumos. Protams, ka ar stāstīšanu vien nepietiek. Vienmēr tiek uzdots jautājums – vai var nopelnīt, kāpēc nav Nobela prēmijas? Diemžēl pārbūves laikā zinātnieks un fiziķis ļoti pamatīgi “izkrita” no prestižo profesiju saraksta, ka vēl šobrīd nav īsti ticis atpakaļ. Studentu skaits fiziķos ir strauji samazinājies, un eksaktie priekšmeti vispār tiek uzskatīti par mazsvarīgiem. Visu pasliktina vēl vecāku un jauniešu prātos iesēdies stereotips, ka zinātne Latvijā nav nekas pieminēšanas vērts. Tomēr – tā nav taisnība!

Latvijas zinātnei ir ar ko lepoties, un par to vajag runāt, stāstīt un rādīt. Augstu novērtēju Latvijas Zinātņu akadēmijas iniciatīvu ne tikai nominēt nozīmīgākos zinātnes sasniegumus, bet arī tos parādīt visai Latvijai plašsaziņas līdzekļu sižetos. Zinātne ir ļoti svarīga nācijas attīstībai – gan ekonomiskajā, gan kultūras ziņā. Ļoti svarīgi ir bērniem mācīt pašiem domāt, izprast lietu un procesu būtību. Tikpat svarīgi ir būt aizrautīgiem un zinošiem skolotājiem, lai iedegtu - ne dzēstu. Manuprāt, ļoti svarīga ir zinātnes popularizēšana gan zinātnes centru tuvumā lielajās pilsētās, gan arī lauku rajonos. Lai ikkatrs bērns, kuram ir gan gudrs prāts, gan degsme, nezaudē iespēju kļūt par atklājēju, par nozares attīstītāju, par Nobela prēmijas laureātu, par jebko, kas varētu būt. Lai nenobītos tikai kaut kādu iesīkstējušu stereotipu dēļ un tādēļ, ka nav zinājis – ka var. Tāpēc manī ir šī vēlme dalīties pieredzē un stāstīt par zinātnieka reālo ikdienu, kurai nav tikai saulainās puses, par iespējām zinātnē un Latvijā, kas citur varbūt šķiet perspektīvākas, bet Latvijā tās ir vajadzīgākas. Ja kaut vienu būšu iedrošinājusi izplest spārnus, būtu tiešām laimīga! Šobrīd popularizēšanas pasākumos iesaistu institūta pieredzējušos, gan jaunos zinātniekus un studentus, lai sabiedrība redz, ka zinātnieks nav "vientuļš aizķēries dinozaurs", bet, ka mūsu ir daudz, mēs esam forši un dažādi!

Viens no lielākajiem gandarījumiem, kas gūts popularizēšanas jomā, ir veiksmīgi noorganizēta EuroNews sižeta filmēšana mūsu institūtā. Tas, manuprāt, ir diezgan rets notikums Latvijā, ja ne vienīgais, kas saistīts ar zinātni. Visu laiku nācās sev "iekniebt", lai noticētu, ka tas notiek. Kā arī turēt īkšķus, lai izdodas komandai atbraukt, jo filmēšana notika 2020. gada februārī, tieši pirms visiem pandēmijas ierobežojumiem. Izrādījās, ka filmētājs Terijs iepriekšējo reizi Latvijā bijis janvāra barikāžu laikā! Savukārt mikrofons, kas tika piestiprināts zinātniekiem, bijis pie krūts arī bijušajam ANO ģenerālsekretāram Banam Kimūnam (Ban Ki-Moon), kādreizējā Lībijas premjerministra Muamara Kadāfi (Muammar Gaddafi) dēlam, kā arī virknei citu “lielu” cilvēku. Kā ķirsītis uz tortes bija tas, ka Eiropas Komisijas eksperts izvērtējumā pateica: “Izcili! Es jūs redzēju EuroNews!”

Tas, ko man gribētos novēlēt visiem – turēties pie veselā saprāta. Ja nezini vai nesaproti, tas nav “pasaules gals”. “Pasaules gals” ir neko nedarīt, lai uzzinātu vai saprastu. “Pasaules gals” ir ticēt dīvāna ekspertiem un paļauties uz “viena tante teica” vai “internetā rakstīts”. Citējot sabiedrībā zināmu uzņēmēju Normundu Bergu: “Bērni, mācieties fiziku!”

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Jānis Kleperis

Lasīts 675 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")