Zinātnes Vēstnesis

Valsts emeritētā zinātniece akadēmiķe – Jekaterina Ērenpreisa

Foto: LETA Foto: LETA

Jekaterina Ērenpreisa sarunā ar akadēmiķi Ojāru Spārīti laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”: “Patēriņa un individuālisma sabiedrība maina apziņu jaunajām paaudzēm. Bet aug arī ļoti progresīva jaunatnes daļa, kura var ņemt rokās savu un valsts nākotni. Ja cilvēkam jau no mazotnes ir iedota kultūra plašā nozīmē, viņš nebūs sekls patērētājs. Kultūrai ir vēsturiskās saknes. Mēs esam atvērtā pasaulē, kur var daudz ko smelties arī no senākām kultūrām. Par to jārūpējas arī valstij.”

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 2 (618), 2022. gada 28. februāris.

Valsts emeritētā zinātniece akadēmiķe – Jekaterina Ērenpreisa

 

Esmu jums ļoti pateicīgs par atsaucību, ar savu lekciju bagātinot Mākslas Akadēmijas doktorantūras studijas, kur saistoši iepazīstinājāt ar bioloģijas un biomedicīnas sistēmiskajām likumībām, kuras kā universālas patiesības darbojas arī vizuālās kultūras un mākslas pasaulē, ja tām tuvojas ar matemātisko loģiku. Un gadumijā iepriecinājāt sevi ar domām par mākslu, apcerot Marka Šagāla (Marc Chagall) glezniecības dziļo cilvēcību. Vai varat pateikt, ko jūsu mūža mīlestībai – genoma pētniecībai – dod interese par mākslu?

Pavisam vienkārši, ja padomāju, ka glezniecība – tā ir dzīve sapņos. Man patīk sapņot. Uzreiz nāk prātā Friča Bārdas vārdi: “Es nereāls esmu un gribu tāds būt...” To bieži citēja mans vīrs Jānis Ērenpreiss. Laikam tas bija tas kopīgais, kas mūs, tik dažādus pēc izcelsmes un vecuma, saveda kopā. Skaistuma sajūta – esmu mikroskopiste. Šūna ir tik skaista! Kas attiecas uz literatūru, jo īpaši dzeju – tā ir augstākas īstenības (laikam, Dieva) atklāsme, turklāt intuitīva. Man nepatīk racionāla dzeja.

Arī iepriekšējais Norvēģijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ole Didriks Laerums (Ole Didrik Laerum) ir citologs un pēta vēža šūnu mutācijas dažādu ārēju un arī ģenētisku apstākļu ietekmē. Atvainojiet par naivu jautājumu – vai varat pateikt, kā starp šūnām notiek informācijas apmaiņa, kurai nav bioķīmisks raksturs, bet enerģētisks un nemateriāls? Vai šajā informācijas apmaiņas mehānismā var būt apslēpts vēl līdz šim pilnībā neizpētītais mehānisms par to, kā bez bioķīmiskas iedarbības šūnas var mainīt tipu un kļūt no veselām šūnām par slimības skartām un otrādi?

Ja par bioķīmiska rakstura informāciju var uzskatīt ģenētisko kodu, tad tas ir tikai valodas alfabēts – burti un vārdi, ar ko šūnas sevi uztur. Taču valodai vajag jēgu – teikumus. Valodai ir jēga tikai tad, ja ir, ar ko runāt. Šūnas runā un orientējas ne tikai savstarpēji, bet arī ar visu, kas tai apkārt, kam ir nemitīgi jāpielāgojas. Pavisam vienkārši piemēri: vienu dienu pusdienās apēdāt zivi, bet otrā – gaļu. Zarnās ir vajadzīgi dažādi fermenti, lai varētu pārstrādāt dažādu barību. Jūs izgājāt ārā karstumā un svīstat, bet aukstumā piemetās “zosāda” – paceļas matiņi uz ādas, lai aizkavētu ķermeņa siltuma aizplūšanu. Lēšu, ka viss ir materiāls – ķīmija, fizikas likumi un zemes griešanās ap savu asi un ap sauli. Un tas viss mijiedarbojas ar ģenētisko alfabētu, veidojot materiālās dzīves jēgu, kas sastāv no dzīvu sistēmu reprodukcijas un adaptācijas videi. Nevar pateikt, ka tās apzināšana neeksistē zinātnē – to dēvē par sistēmas bioloģiju, un pirmie zinātniski institūti parādījās pirms 40 gadiem (hronoloģiskā secībā: Briselē, Santafē, Tokijā).

Organismi regulējas kā vienota sistēma ļoti nelīdzsvarotā vidē un pielāgojas tai ne tikai ar bioķīmijas bet arī fizikas likumiem, ieslēdzot haosa izpēti. Uzrakstīju par to nelielu apskatu žurnālam “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” 2000. gadā, apkopojot savus eksperimentālus datus, bet tagad šī zinātnes nozare jau ietver laika dimensiju – diennakts ritmu bioloģisku procesu regulācijā, par ko nesen arī iesniedzām rakstu publicēšanai. Tas ritms (kuru regulē īpaši gēni) darbojas kā dispečers, sūtot vilcienu no vienas stacijas uz otru pēc saraksta. Bet ritma nobīdes vai pat izjaukšana ir daudzu slimību pamatā, arī vēža. Interesanti, par ko mēs nupat uzrakstījām (galvenokārt secinot to no literatūras apskata, bet arī pievienojot savu artavu – te es minu laboratorijas kolektīvu), ka embrija sākums sakrīt ar šī ritma nulles punktu. Tēlaini (bet varbūt ne tikai) tā ir jaunas dzīvības, gluži kā pasaules radīšana – no pirmatnējā haosa. Un šeit, protams, uzreiz nāk prātā Mikelandželo pasaules radīšanas freska Siksta kapelā, kurā Dievs atlaiž jaunradītā Ādama roku. Holistiska pieeja procesiem ienāk zinātnē lēnāk, nekā gribētos, jo prasa plašu izglītību, savienojot bioloģiju, fiziku un medicīnu un laikam arī iztēli. Tas ir pretstats redukcionistiskai zinātnei.

Jūs kā savu autoritāti minat japāņu izcelsmes zinātnieku un Nobela prēmijas laureātu Šinju Jamanaku (Shinya Yamanaka). Man ir bijusi izdevība viņu satikt un runāt, bet uz Rīgu viņu uzaicināt vēl nav izdevies. Š. Jamanakas pētījumi cilmes šūnu bioloģijā ir ļoti augstu novērtēti reģeneratīvās medicīnas jomā kā potenciāls, taču ļoti dārgs onkoloģisku slimību ārstēšanas veids. Vai Latvijas zinātnieki mūsu institūtu laboratorijās arī veic līdzīgus fundamentālos pētījumus, vai arī “atstāj” tos lielo un ar zinātniskās pētniecības darba nodrošinājuma ziņā bagāto valstu pētniekiem?

Reiz dzirdēju Japānā Š. Jamanakas lekciju un to, ar cik milzīgu piepūli un nepietiekamu finansējumu viņš veica savu atklājumu. Tas tiešām ir ļoti liels, arī ieskaitot Džona Gurdona (John Gurdon) agrākos pētījumus, kuriem sekoju. Viņi abi par to saņēma Nobela prēmiju 2006. gadā. Latvijā Veselības ministrija apmaksā dažu akūtu leikožu formu ārstēšanu ar cilmes šūnu pārstādīšanu. Tā nav panaceja visos gadījumos un var būt diezgan riskanta plašai izmantošanai, jo vēža šūnas arī izmanto pārprogrammēšanu pēc savas gribas, lai pielāgotos un izdzīvotu pēc ķīmijas vai staru terapijas. To tagad jau atzīst zinātniskajos žurnālos, bet plašā medicīnā vēl ne. Tas ir tieši tas, ko pētām un publicējām laboratorijā no 2000. gada. Ļoti sarežģīta situācija, kur mēs un citi meklē, ko darīt, lai to atrisinātu.

Starp citu, atgriežoties pie M. Šagāla mākslas, kur iztēlē vienmēr ir mīlnieku pāris, kas lido virs zemes, pretēji gravitācijas likumiem. Man ir izcils piemērs arī Alberta Einšteina (Albert Einstein) apgalvojumam, ka iztēle zinātnē ir svarīgāka par zināšanām. 20. gadsimta 50. gados angļu zinātnieks Konrads Vadingtons (Conrad Waddington) uzzīmēja šādu pakalnu ar vairākām no virsotnes atzarotām ielejām, smailē novietojot embrija pirmo sākumšūnu, bet ieleju piekājē – dažādu atšķirīgu orgānu diferencētas šūnas, kas attīstās no tās. Tā viņš attēloja savu nojautu, kā organisms attīstās pēc fizikas likumiem. Šo K. Vadingtona pakalnes ainavu dēvē par eiristisko metaforu. Tagad atklājas, ka šai pirmatnējai embrija šūnai nav ne striktas genoma regulācijas (valda būtiski tā dēvētais “genoma haoss”, kurā mētājas genoma mobilie elementi), ne arī tā dēvētās cirkadiāna laika ritma regulācijas, ko ar īpašu gēnu oscilatoru vada gravitācija – zemes diennakts griešanās ap savu asi. Abi paradās tikai tad, kad embrijam sākas ķermeņa plāna attīstība un mugurkaula aizmetnis, tikai tad jau ieslēdzas genoma valodas un laika skaitīšanas programmas. Iznāk, ka pirmā embrija šūna ir it kā bezsvara stāvoklī, pirmatnējā haosā, no kurienes viss attīstās un kur lido mūžīgais M. Šagāla pāris. Iznāk, ka arī K. Vadingtona iztēles pakalna virsotne sasniedz kosmosu un pārnestā, pat reliģiozā nozīmē sniedzas debess sfērās. Tā ir atbilde uz Jūsu “naivo” jautājumu par nemateriālo pasauli, kas zinātniekam, protams, ir nākamais izaicinājums, ko risināt. Galvu reibinošs. Pragmatiķiem tur nav ko darīt.

Jūs ar saviem ārzemju partneriem, bet jo īpaši ar matemātiskās fizikas profesoru Alesandro Džuliani (Alessandro Juliani) jau vairākus gadus kopā veicat pētījumus genoma regulācijas mehānismu noskaidrošanai. Lasītājam, kurš nepārzina jūsu jomu, tas var izklausīties pat ļoti fantastiski, jo pētījumu nianses ietiecas ļoti fundamentālās zinātnes dziļumos. Tieši tas rada manu nākamo jautājumu: cik tālu Jūsu pētījumu rezultāti ir priekšā praktiskajai medicīnai?

Vēža bioloģiskā daba ir evolūcijas rezultāts – cilvēka sarežģītības kalngals, par kuras uzturēšanu “jāmaksā” ar vēzi. Vēža šūna ir atavistiska šūna, kas rūpējas tikai par sevi kā vienšūnu organisms. Hominīdi parādījās uz zemes pavisam nesen, tas ir zināms brīnums, un cilvēka apziņas fenomenam zinātne vēl īsti nav atradusi atbildi. Turpretī vienšūnu organismi attīstījās jau pirms trim miljardiem gadu. Jautājums ir tikai, vai cilvēks “nodzīvo līdz savam vēzim”. Tāpēc līdz ar dzīvildzes pagarināšanos tas procents palielinās. Klāt nāk, protams, vides piesārņojums, stress un fiziskas slodzes trūkums.

Manuprāt, bioloģiskās dabas dēļ vēzis ir principā grūti ārstējams, pat neizārstējams, ja netiek laikus radikāli izoperēts. Iepriekš mēģināju paskaidrot, kāpēc. Jo tur darbojas haotiskās regulācijas procesi, un šo procesu spontānais raksturs (haosa izpēti iekļaujot) izskaidro rezultātu neizbēgamību cilvēka ilgā mūža laikā. Te es citēju mūsu izcilā laikabiedra, sistēmas bioloģijas zinātnieka profesora Sui Hunga (Sui Huang) viedokli (viņš, tāpat ka es, arī ir ārsts pēc pamatizglītības). Esmu laimīga būt viņa zinātniskais draugs, publicējām kopīgu rakstu 2016. gadā. Profesors strādā ASV, un “Google” meklētājā var atrast divas izcilas viņa videolekcijas no 2021. gada. To vēža neizbēgamību apzinās gan labi vēža bioloģijas zinātnieki (tādu nav daudz, apmēram 30–50 pasaulē), gan arī ārsti savā praksē. Kongresos ziņo, ka ar šo vai citu metodi var pagarināt slimnieka dzīvildzi pa dažiem mēnešiem vai pat gadiem.

Ja pasaule ir tik tālu attīstījusies vēža pacientu uzraudzībā, profilaksē un ārstēšanā, tad kāpēc līdz šai dienai mūsu Latvijas medicīna onkoloģisko slimību ārstēšanā pamatā izmanto staru vai ķīmijterapiju? Pētījumi pasaulē un arī modernās tehnoloģijas pieļauj arī progresīvākas un modernākas ārstēšanas metodes.

Nevajag domāt, ka Latvija ir atpalicības oāze, tā nebūt nav – mūsdienu pasaulē cilvēki apmainās ar domām reāllaikā un veido plānus internetā stundas laikā. Mums pietrūkst labākas izglītības sistēmas, kas var izaudzināt, nevis pazudināt, izcilus prātus (arī vadītājus). Bioloģijas studijās nozīmīga vieta jāvelta pēcgenoma ēras sistēmas bioloģijai. Mēs te drusku aizķeramies genoma ērā. Tad jau vajag ievest pamatīgāku, biologiem piemērotu fizikas un biofizikas programmu.

Ar ārstēšanas shēmām dažos gadījumos cilvēku pārvērš par hronisku pacientu, kam visu laiku jāārstējas, un tas jau ir milzīgs sasniegums. Piemēram, mana skolasbiedra ar kolorektālo vēzi dzīvi Izraelā paildzināja par deviņiem gadiem, un bija pat gaiši atpūtas periodi. Gan pie mums, gan citur pasaulē vēl joprojām pamatā izmanto ķīmijas un mērķterapijas kombinācijas, citur varbūt tās ir veiksmīgākās, bet ar pieredzi apmainās. Ārsta pienākums ir cīnīties par pacienta dzīvību ar visām metodēm. Par katru viņa dzīves dienu, jo ārsts skatās pacienta un tuvinieku acīs. To nedrīkst vērtēt par zemu. Bet es un daži citi paredz vēl vienu perspektīvu – vēža ārstēšanu ar tā šūnu normalizēšanu. Nopietnais teorētiskais pamatojums tam ir. Jādomā praktiski, un tam arī ir pamats. Pietiek pieminēt ASV profesori Minu Biseli (Mina Bissell), kuras eksperimentus par krūts vēža ārstēšanu ar mikrovides normalizāciju ignorēja 30 gadus, bet beidzot sāk tajos ieklausīties. Cilvēku konservatīvisms ir pasaules parādība.

Vai varat minēt, kur vai kādā veidā onkoloģisko slimību diagnostikas vai ārstniecības praksē jau izmanto konkrētus jūsu zinātnisko pētījumu rezultātus Latvijā un citās valstīs? Vai tomēr jūsu un Latvijas zinātnieku pētījumi ir tikai globālās fundamentālās zinātnes “ceļa” daļa, un tā gals nav redzams, jo tas arvien attālinās?

Kas būs pēc manis ar manām iestrādnēm? Nevaru pateikt, ka man izdevies nodibināt savu skolu Latvijā, laiks tam nebija īpaši labvēlīgs, kaut arī esmu ļoti pateicīga Biomedicīnas pētījumu un studiju centram, kas man deva patvērumu pēc tam, kad niecīgā finansējuma dēļ, 1993. gadā, sabruka Jāņa Ērenpreisa laboratorija. Palīdzēja arī draugi un stipendijas Eiropā un ASV. Pēdējos divdesmit gados mēs te daudz ko aizsākām, un par to liels paldies nedaudzajiem studentiem. Ceru, ka plašākā nozīmē mans darbs jau aizgājis pasaulē, kur man ir daudz studentu un arī zinātnes skolotāju un līdzgaitnieku, un ka tas tur attīstīsies. Vēl ceru pāris gadus pastrādāt un palauzīt galvu gan par vēža normalizācijas paņēmieniem, gan arī par “nemateriālo” dzīves būtību. Nopietna zinātne nevar būt “rīt uz brokastīm”, bet bez tās nav arī brokastu.

Kādu paredzat to zinātnes attīstību, ko pēc jums turpinās darīt jūsu izaudzinātie jaunie zinātnieki? Jūsu motivācija darbam zinātnē bija zināms ideālisms. Bet vai tagad jaunajiem zinātniekiem ir kaut kripatiņa ideālisma, ja darbs zinātnē ir iespējams tikai par projektu naudu, kas turklāt vēl ir nepietiekama un kas jāizcīna “asiņainos” konkursos? Bez naudas nav zinātnes – tā ir aksioma. Bet vai tas nozīmē, ka mūsdienu zinātnieks ir zinātnieks tikai naudas dēļ?

“Bez naudas nav zinātnes” – tā ir nepareiza tēze. Zinātnes nav bez izcilu zinātnieku smadzenēm. Pat mazā valstī kā Latvija retumis paradās izcili studenti, kuriem būtu jādod “zaļā gaisma”. Nevar teikt, ka universitātes neko nedara, arī īstam zinātniekam neko daudz materiāla dzīvē nevajag – viņš pārtiek no atklāsmes prieka (tas ir arī galvenais spēka avots, par kuru jautājāt), cik vien var. Bet grantu sistēma, lai praksē īstenotu idejas, kas nāk no atklājumiem, jau prasa komandu un naudu. Grantu sistēma ir pilnīgi aplama bez tenūras, kas ir beznosacījuma uzticība nobriedušiem zinātniekiem, kas sevi pierādījušu. Šāda sistēma aizbaida no zinātnes potenciālus talantus.

Kādā aptaujas anketā, ko izveidoja emeritēto zinātnieku intervēšanai pirms dažiem gadiem, jūs visai kritiski izteicāties par bioloģijas izglītības kvalitāti Latvijā, konstatējot, ka nav skolas pēctecības, nav aptverošas sistēmiskās bioloģijas mācīšanas metodes. Kas būtu jādara, lai uzlabotu situāciju?

Ir vēl vairākas citas problēmas.

1. Ticība, ka ar zinātni var atrisināt jebkādu problēmu. Jāatzīst, ka dažreiz nevar pēc būtības. Par to gan neesmu galīgi pārliecināta, un būtu interesanti šādu diskusiju sākt. Topošajiem zinātniekiem ir svarīgi attīstīt iztēles spējas ar nopietnu humanitāras izglītības piedevu, mūzikas un mākslas plašāku un obligātu mācīšanās skolās.

2. Birokrātija, kas pazemo, pat atgrūž zinātniekus un šausmīgi bremzē jebkuru attīstību valstī vispār.

3. Patēriņa un individuālisma sabiedrība maina apziņu jaunajām paaudzēm. Bet aug arī ļoti progresīva jaunatnes daļa, kura var ņemt rokās savu un valsts nākotni. Ja cilvēkam jau no mazotnes ir iedota kultūra plašā nozīmē, viņš nebūs sekls patērētājs. Kultūrai ir vēsturiskās saknes. Mēs esam atvērtā pasaulē, kur var daudz ko smelties arī no senākām kultūrām. Par to jārūpējas arī valstij.

Vai spējat saglabāt mieru mūsdienu turbulentajā politisko, epidemioloģisko, sadzīvisko un visu citu risku apstākļos, kas daudziem izraisa neirozes un pat vēl ļaunākas sekas? Kā neitralizējat stresu un kā kompensējat nogurumu? Vai varbūt nemaz nepazīstat šādu jēdzienu kā “dzīves nogurums”?

Kā neitralizēt stresa nogurumu? Ar dzīvesprieku, klausoties labu mūziku, runājot ar mīlošiem tuviniekiem un draugiem, klausoties intervijas ar interesantiem mākslas cilvēkiem vai skatoties filmas par viņiem. Ejot uz mākslas muzejiem, koncertiem un teātri (kad atļaus apstākļi). Daudzus aizrauj gan sports, gan sporta raidījumi, tas arī ir labs uzlādētājs. Tas viss darbojas arī kā vēža profilakse.


Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 1096 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")